Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_04_10_a-seq7> ?p ?o. }

• 2002_04_10_a-seq7 type Speech.
• 2002_04_10_a-seq7 number "7".
• 2002_04_10_a-seq7 date "2002-04-10".
• 2002_04_10_a-seq7 isPartOf 2002_04_10_a.
• 2002_04_10_a-seq7 spokenAs 125.
• 2002_04_10_a-seq7 spokenText "Godājamie kolēģi! Otrais pasaulē pazīstamais veselības aprūpes sistēmas modelis ir obligātā veselības apdrošināšana. Tai ir raksturīga obligāta dalība tajā. Tā ir noteikta ar likumdošanu, maksājumi ir atkarīgi no algas, un šajā gadījumā tie ir pamatienākumi. To visu vada viena vai vairākas organizācijas, kuras ir dibinātas ar valsts atbalstu, piemēram, slimokases vai aģentūras. Darbība šajā modelī balstās uz līdzekļu pārdales principiem. Tātad bagātais maksā par nabago un veselais maksā par slimo. Jo mēs neviens galu galā neesam pasargāti no tā, ka kādu brīdi varam kļūt par veselības aprūpes iestāžu pacientiem. Šajā gadījumā ļoti skaidri tiek iezīmēta resursu sadale. Taču šā pasākuma administrēšana ir diezgan kompleksa, un līdz ar to salīdzinoši augstas ir šīs izmaksas. Un trešais pasaulē pazīstamais veselības aprūpes finansēšanas modelis ir finansēšana ar nodokļu sistēmas palīdzību. Tie ir tiešie nodokļi, taču tie varētu būt arī netiešie nodokļi, iezīmētie nodokļi, un tā tālāk. Turklāt nodokļi var tikt koncentrēti vienā fondā, kā tas ir Lielbritānijā, vai reģionālajos fondos, kā tas ir Zviedrijā. Veselības aprūpes nodrošināšanai tādā gadījumā var tikt piesaistītas privātās klīnikas, kā tas ir Skandināvijā, Lielbritānijā, vai tikai valsts iestādes, kā tas savulaik bija Padomju Savienībā un citās sociālistiskā bloka valstīs. Un tādā gadījumā valdība ir tā, kas sadala finansēšanas un veselības aprūpes nodrošināšanas funkcijas. Latvijā veselības apdrošināšanas sistēmas finansēšana notiek, izmantojot iezīmēto ienākuma nodokļa daļu. Savukārt administrēšana ir nodota Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai un atsevišķām pašvaldību slimokasēm. Ir jautājums - ko tad mēs Latvijā īsti veidojam? Vai mums būs obligātā veselības apdrošināšanas sistēma vai arī veselības aprūpe tiks finansēta ar nodokļu sistēmas palīdzību. Ja jau 1998. gadā tika izveidota aģentūra, vai tas nozīmē, ka tika plānots ieviest obligāto veselības apdrošināšanu? Un tādēļ, lai varētu virzīties tālāk, būtu jāatbild uz šiem jautājumiem, jo veselības aprūpes reformēšana ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process. Diemžēl pagaidām Latvijā visas pārmaiņas ir bijušas, manuprāt, ļoti straujas un, varētu pat teikt, nesagatavotas. Man gribētos atgādināt mūsu valdībai - un it īpaši Labklājības ministrijai - , ka šodien izskatāmais jautājums “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī” nepavisam nav tikai šīsdienas jautājums. Vēlos atgādināt Latvijas Pašvaldību savienības 10. kongresu, kas notika 2000. gada 19. maijā. Un, lūk, ko Latvijas Pašvaldību savienība sava kongresa rezolūcijā “Par situāciju veselības aprūpē” rakstīja: “Solot radīt valstī efektīvu, pieejamu, kvalitatīvu veselības aprūpi, Latvijas valdība no 1997. gada uzsāka veselības aprūpes reformu, par kuras galveno sastāvdaļu kļuva veselības aprūpes finansu resursu izņemšana no pašvaldību budžetiem un to centralizācija Labklājības ministrijas pārziņā. Reforma ir pamatota tikai tad, ja dod labumu cilvēkiem. Diemžēl jākonstatē, ka pacienti no šīs reformas labumu nav guvuši. Esošā situācija veselības aprūpē jau tad, 2000. gadā,” saka Latvijas Pašvaldību savienības kongress, “liedza iedzīvotājiem minimālāko medicīnisko pakalpojumu brīvu pieejamību, kam iemesls ir finansu līdzekļu samazinājums, sasteigta un haotiska primārās veselības reforma, dārga un neefektīva finansu vadība. ” Un Latvijas Pašvaldību savienība 2000. gadā pieprasīja valdībai un Labklājības ministrijai nekavējoties nodrošināt no valsts budžeta ekonomiski pamatotu un izmaksām atbilstošu veselības aprūpes finansējumu, decentralizēt veselības aizsardzības finansu vadību. Paiet gads, un 2001. gada maijā Latvijas Pašvaldību savienības 11. kongress atkal runā par to pašu, bet šoreiz jau daudz nopietnāk un savu rezolūciju nosauc “Par krīzi veselības aprūpē”. Nesaprotu, kas notiek ar mūsu valdību, kas notiek ar Labklājības ministrijas vadību, ja tām vesela gada laikā nav bijusi iespēja sarunāties, kontaktēties ar Latvijas Pašvaldību savienību, ja Latvijas Pašvaldību savienībai atkal ir jāsaka tādi ļoti rūgti vārdi. Un tie ir šādi: Latvijā īstenojamā veselības aprūpes organizācijas reforma ir izrādījusies nesekmīga, jo neatbilst ne iedzīvotāju, ne ārstu-speciālistu, ne vidējā, ne tehniskā medicīniskā personāla interesēm. Pašvaldībām reformas gaitā ir atņemti resursi un procesa ietekmēšanas iespējas, bet atstāta morālā un politiskā atbildība par veselības aprūpes pieejamību. “Un tā Latvijas Pašvaldību savienība jau 2001. gada 18. maijā runā par to, ka ļoti nopietni ir jāpārdomā veselības finansējuma iespējas 2002. gada budžetā, taču esam mēs tur, kur esam. Un, lūk, 2001. gada decembrī, kad ļoti daudzās Latvijas pašvaldībās notiek domes un padomes ārkārtas sēdes, kurās atkal runā par problēmām veselības aprūpē, diez kāpēc Labklājības ministrijā 2001. gada beigās nekāds liels satraukums nav jaušams. Minēšu kaut vai dažas pašvaldības, kuras pagājušā gada beigās izteica neizpratni par notiekošo veselības aprūpē, un tās ir Dobeles rajona padome, Valmieras rajona padome, Jelgavas rajona padome, Jūrmalas pilsētas dome, Rīgas Dome, Rīgas rajons, Tukuma rajona padome, Balvu rajona padome, Bauskas rajona padome, Aizkraukles padome, Gulbenes padome un tā tālāk. Rīgas Dome Ministru prezidentam arīdzan šā gada 1. martā raksta ļoti rūgtus vārdus, un acīmredzot daudzi no tiem piepildīsies. Un Rīgas Domes priekšsēdētājs Gundars Bojāra kungs, kas parakstīja šo vēstuli, teica šādi: “Vēlamies jūs informēt, ka informācija domāta Ministru prezidentam, ka Labklājības ministrijas izvēles gadījumā par VOVAA filiāles izveidi Rīgā visa atbildība par veselības aprūpes nodrošināšanu rīdziniekiem būs jāuzņemas tikai Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai kopīgi ar Labklājības ministriju, un pašvaldība ierosinās visu pašvald��bai piederošo ārstniecības iestāžu nodošanu valsts pārziņā un vairs nepiedalīsies veselības aprūpes organizēšanā, tajā skaitā “māsterplāna” realizēšanā un investīciju ieguldīšanā. ” Taču palūkosimies kādu atsevišķu slimnīcu, un šajā gadījumā man gribētos, kolēģi, teikt, ka daudzi no mums un daudzi Latvijas iedzīvotāji tad, kad ir slikti ar veselību vai jau pavisam slikti, griežas P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un meklē tur palīdzību, bet par to, kāda situācija pašreiz ir P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, mums ir vēstījis šīs slimnīcas direktors Pļaviņa kungs. Un, ja pašreiz mums tiek stāstīts un kāds jums saka, ka iepriekšējos mēnešos viss ir bijis kārtībā, tad esiet tik laipni, pārbaudiet datus un ne sevišķi tam uzticieties, jo P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca mums vēstī, ka vēl par februāra mēnesi viņi nav saņēmuši 100 000 latu lielu finansējumu par Rīgas iedzīvotājiem sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem un ne tik vien Rīgas iedzīvotājiem. Taču arī par martu nav saņemti jau 300 000 latu. Un to P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca saka 8. aprīlī, nevis kaut kad marta sākumā. Finansējuma plūsmas pārrāvums un neskaidrā situācija visa gada garumā ar slimnīcām paredzēto finansējumu, kas attiecas ne tik vien uz P. Stradiņa slimnīcu, bet arī uz pārējām slimnīcām, liek runāt par to, ka ir nepieciešams daudz savlaicīgāk un daudz ātrāk noslēgt līgumus ar slimokasēm. Un, ja P. Stradiņa slimnīca 8. aprīlī var teikt, ka tai ir noslēgts līgums tikai ar Ziemeļlatvijas, Austrumlatvijas un Viduslatvijas slimokasēm, tad es domāju, ka arī tā jau ir ārkārtas situācijas problēma. Lielās slimnīcas ir satrauktas vēl par vienu lietu. Iepriekš valdība bija solījusi valsts investīcijas dārgu tehnoloģiju iegādei, taču diez kāpēc beigās tās pārvērtās par kredītiem. Un, lūk, šīs lielās kredītnaudas atmaksa, kredītprocentu atmaksa slimnīcas arī satrauc, jo tām šo līdzekļu praktiski nav. Tātad, ja 8. aprīlī P. Stradiņa slimnīca par padarītajiem darbiem nav saņēmusi 400 000 latu, bet tai nākamais kārtējais maksājums par kredītu vairāk nekā 570 000 latu apmērā ir izdarāms jau 25. aprīlī, tad, protams, šeit rodas jautājums, ko darīt. Katrā ziņā gribētos teikt un vērst jūsu uzmanību uz to, ka medicīnā, medicīnas aprūpē, kredīti vispār nav pats optimālākais problēmu risinājuma veids un ka visās Eiropas valstīs, tajā pašā Eiropā, uz kuru mēs tiecamies, ir vienots uzskats par veselības aprūpi kā par sociālu preci un kā par sabiedrisku vērtību, nevis kā par tīru biznesu un tirgus preci, kas derīga pārdošanai tirgū, tāpēc investīciju aizstāšana ar kredītiem saasina, vienīgi saasina nepietiekamā finansējuma problēmu. Gatavojoties šodienas sarunai un pārskatot tās funkcijas un uzdevumus, kādus veic Labklājības ministrija un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, man gribētos teikt, ka vairākas funkcijas un uzdevumi vēl šodien nav izpildīti. Un tas, pirmkārt, prasa vienotas veselības aprūpes informācijas sistēmas izstrādāšanu un organizēšanu atbilstoši Labklājības ministrijas 1999. gadā apstiprinātajai primārās un sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģijai. Otrkārt, nav skaidrības par plānveida pakalpojumu rindas noteikšanas metodiku. Kā jau sākumā teicu, pašreiz rindā uz plānveida pakalpojumiem mums stāv cilvēki, kuri tur stāvēs gadu gadiem, un tie ir cilvēki, kuriem ir maz vai ļoti maz naudiņas, turpretī tie, kuriem naudas ir pietiekami daudz, protams, šīs rindas var apiet un saņemt pakalpojumus, samaksājot par to skaidrā naudā. Un tad vēl stāstiet man, ka Latvijā nav sākusies vistīrākā maksas medicīna! Treškārt, ārstnieciskās palīdzības profilu, veidu un apjomu noteikšanas metodika nav izstrādāta, kaut gan tā bija jāizstrādā saskaņā ar Labklājības ministrijas 2000. gada 30. augusta rīkojumu nr. 244. Ceturtkārt, pakalpojumu cenu noteikšanas metodiku izstrādāja tikai 2001. gada nogalē, kaut gan šajā pašā rīkojumā nr. 244 bija paredzēts, ka metodika tiks izstrādāta 2000. gadā. Un, piektkārt, Labklājības ministrija un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra neveic noteiktās pakalpojumu cenas izvērtēšanu un sabalansēšanu atbilstoši finansu iespējām. Šā iemesla dēļ ļoti ievērojami tiek ietekmēts sniedzamo pakalpojumu apjoms konkrētā reģionā, un šajā gadījumā parasti tiek vainotas reģionālās slimokases, jo savu filiāli vainot jau ir sarežģītāk. Daži vārdi par medicīnas darbinieku darba samaksas jautājumiem. Es vēlos kārtējo reizi šeit atgādināt, ka Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība ir vairākkārt vērsusies gan valdībā, gan Labklājības ministrijā. Ir noslēgts pat trīspusējs līgums, kā par to šī arodbiedrība mums ir vēstījusi, - tā ir ģenerālvienošanās starp arodbiedrību, Latvijas Slimnīcu biedrību un Labklājības ministriju, bet arī no tā lielas jēgas nav. Un, lūk, šī arodbiedrība gatavojas (un, es domāju, tas ir ļoti nopietni) nākamajām aktivitātēm. Arodbiedrības veiktās nākamās aktivitātes būs vērstas uz to, ka arodbiedrība prasīs šo darbinieku darba samaksas nodrošinājumu. Mēs to visu dzirdam radio un redzam televīzijā un ar to sastopamies arīdzan ikdienas dzīvē. Ja medicīnas māsas - tātad vidējais medicīniskais personāls - nespēj ar savu darbu sev nodrošināt nu kaut vai bioloģisko iztiku un “uz rokas” (ne uz papīra!) algā saņem 45—50 latus, tad, es atvainojos, kolēģi, mums atliek tikai kaunēties! Līdz ar to mēs varam definēt galvenās problēmas, kādas ir veselības aprūpē pašreizējā situācijā. Pirmām kārtām ir jāpiemin katastrofāli zemās mediķu algas, kas noved - un tas ir traģiski! - pie labāko speciālistu aizplūšanas gan no mediķa profesijas uz farmāciju, gan arī no valsts. Šodien no ļoti augsti kvalificētiem Stradiņa slimnīcas speciālistiem dzirdam, ka viņiem darbu piedāvā Lietuva. No Rīgas līdz Viļņai, atvainojiet, nemaz tik tālu nav, lai nevarētu strādāt visu nedēļu tur un brīvdienās atpūsties Latvijā! Otrais jautājums. Medicīniskais personāls valstī strauji noveco. Kādreiz, pirms pieciem sešiem gadiem, medicīnas augstskolas studentiem bija ļoti liela problēma iestāties rezidentūrā, turpretim tagad tādu konkursu un tāda pieprasījuma vairs nav. Sakiet, lūdzu, ko mēs darīsim ar tiem labajiem un labi izstrādātajiem “māsterplāniem”, ja pēc dažiem gadiem mums nebūs šo ķirurgu, šo augsti kvalificēto speciālistu, kuri šos plānus varēs realizēt? Un trešais jautājums. Kopējais finansu apjoms veselības aprūpei joprojām ir viens no zemākajiem visā Eiropā, neskatoties uz tiem 20 miljoniem, kuri kā pieaugums tika rasti 2002. gada budžetā. Pašreizējais finansējums ir nepietiekams ne tikai veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai un uzlabošanai, bet arī veselības aprūpes pakalpojumu uzturēšanai esošajā līmenī. Sakarā ar to var tikt kavēta jau tā sasteigtās un samudžinātās reformas gaita un kvalitatīvas un efektīvas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras veidošana. Šo viedokli es minu no dokumentiem, kuri glabājas Labklājības ministrijā un ir pieejami jebkuram. Izvērtējot normatīvo aktu bāzi, kas valstī regulē ārstniecības nodrošinājumu, varu apgalvot, ka vismaz seši pieprasījumi būtu tā cienīgi un tā vērti, lai tos iesniegtu Satversmes tiesā un prasītu šo normatīvo dokumentu izvērtēšanu. Viens no tiem varētu būt par Ministru kabineta 1999. gada 12. janvāra noteikumu nr. 13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” 1. 4. punkta atbilstību likuma “Par budžetu un finansu vadību” 8. pantam, Ārstniecības likuma 4. pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam. Gluži tāpat varētu apstrīdēt šo noteikumu atbilstību likumdošanai un atbilstību arī Ārstniecības likuma 4. 7. pantam, un šeit es runāju par “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumu” 16. punktu, 17. punktu un 29. punktu. Un tā tālāk, un tā joprojām. Mēs varētu virzīt sešus pieprasījumus (vismaz sešus!) Satversmes tiesai. Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi! Es ļoti labi saprotu jūsu noskaņojumu, bet tik un tā es aicinu jūs izteikties par minēto lēmuma projektu “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī”, jo Saeimas deputātu vidū ir daudz ārstu - ir bijušais veselības valsts ministrs Apiņa kungs, ir bijušais labklājības ministrs Roberts Jurdžs un pārējie cienījamie un godājamie kolēģi, kas ir ārsti pēc profesijas. Man ļoti gribētos no jums dzirdēt, kādi tad ir jūsu viedokļi par to, kas darāms tālāk ārstniecībā Latvijā. Vai tiešām nav nepieciešams valdībai ļoti nopietni pārdomāt, vai Latvijā nav nepieciešams izveidot Veselības ministriju? Vai pietiek ar to modeli, kāds ir pašreiz? Vai Latvijā ir vajadzīgs un ir jāpieņem Ārstniecības finansēšanas likums? Un tā tālāk, un tā joprojām. Godātie kolēģi! Es cenšos jūs aicināt runāt par ārstniecību Latvijā un izteikt savu attieksmi un viedokli par jums piedāvātā Saeimas lēmuma projekta nodošanu komisijām. Paldies par uzmanību.".
• 2002_04_10_a-seq7 language "lv".
• 2002_04_10_a-seq7 speaker Aija_Barca-1949.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q822919.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q211.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q2660080.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q37.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q4102950.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q193089.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q957137.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q23666.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q15180.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q2498135.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q34.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q3154693.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q179830.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q2070470.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q26472964.
• 2002_04_10_a-seq7 mentions Q16350811.