Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_04_10_a-seq20> ?p ?o. }

• 2002_04_10_a-seq20 type Speech.
• 2002_04_10_a-seq20 number "20".
• 2002_04_10_a-seq20 date "2002-04-10".
• 2002_04_10_a-seq20 isPartOf 2002_04_10_a.
• 2002_04_10_a-seq20 spokenAs 125.
• 2002_04_10_a-seq20 spokenText "Augsti godātais prezidij! Godātie deputāti! Esmu priecīgs, ka mums izdevās šodien parlamentā izskatīt šo jautājumu, izvērtēt medicīnas sfēru. Domāju, ka mūsu parlamentā šis varbūt būs vēl nebijis gadījums vai viens no retajiem, kad visas partijas nobalsos par to, lai opozīcijas priekšlikumu nodotu komisijai, un es ceru, ka komisija godājamās Barčas kundzes vadībā tad lēmuma projektu izanalizēs un izveidos to tādu, kas palīdzēs mūsu jautājumus atrisināt un novērsīs tos trūkumus, kuri pa?laik ir. Runājot par medicīnas sfēru, es gribētu pateikt, ka no sākuma gribētos sadalīt atbildību un pēc tam, kad sadalīta šī atbildība, arī redzēt, kurš jautājums no kura izriet. Pirmkārt, ir jautājums par Ministru kabineta un parlamenta kompetenci. Droši vien tā ir liela kļūda, ka, veicot administratīvi teritoriālo reformu, parlaments paredzēja, ka būs otrā līmeņa pašvaldības, un tad, piesaistot arī valsts finansējumu un Pasaules Bankas piešķirto finansējumu, atbilstoši otrā līmeņa iespējamajiem apjomiem tika veidotas arī pašvaldību dibinātas reģionālas slimokases. Taču pagāja laiks un parlaments pārdomāja, un valdība nolēma veidot centralizētu reģionālās attīstības modeli, un nu pašvaldību dibinātās slimokases pakāpeniski pārtop par filiālēm. Līdz ar to, protams, ir pazaudēts laiks, pazaudēts noteikts apjoms no Pasaules Bankas piešķirtā finansējuma, no valsts finansējuma, kā arī pazaudēts teps, un tas fakts nekādā ziņā neveicina reformas attīstību. Ņemot vērā, ka nesen mēs galīgajā lasījumā izskatījām likumprojektu par plānošanas reģioniem, kurā nav paredzēta otrā līmeņa pašvaldību izveide, es gribētu prognozēt, ka mēs tuvākajā laikā tomēr neatradīsim iespēju kardināli mainīt situāciju medicīnas jomā un Labklājības ministrija tomēr būs tikai ķīlnieks parlamenta rokās. Labklājības ministrija būs atbildīga par to, ka parlaments nedod iespēju strādāt tajā sistēmā. Protams, par veselības aprūpes sistēmu un parlamenta atbildību es gribētu pateikt, ka laikam nav labi, ka attiecīgo reformu veic ar nepietiekamu finansējumu (finansējums Lietuvā un Igaunijā ir divreiz lielāks nekā pie mums) un tādos tempos, kas ir nesamērojami ar tiem, kādos līdzīga rakstura reformas noris citās valstīs. Tur reformai paredzēti 50 gadu, turpretim mēs gribējām to veikt piecos sešos gados - ļoti ātri gribējām iet uz priekšu. Tas nekādā gadījumā neveicināja reformas pozitīvu virzību. Un vēl es gribētu pateikt, ka, protams, atbilstoši labējo partiju filozofijai piedāvājums, kas ir tirgū, attiecas arī uz medicīnu un arī piedāvātais privatizācijas modelis nekādā veidā nedeva iespēju sakārtot šo jomu. Tagad pārejam pie Labklājības ministrijas atbildības. Vispirms es gribētu pateikt dažus vārdus par slimokasu izveidi un to finansējumu. Manuprāt, tomēr ir pieļauta ļoti liela kļūda, ka slimokasu finansējums ir dots reģioniem, vadoties pēc iedzīvotāju skaita, nevis pēc konkrēti sniedzamo pakalpojumu apjoma. Tieši šis ir tas iemesls, kura dēļ ir problēmas ar Rīgas slimokasēm, kura dēļ Rīgas slimokasēm attiecīgi automātiski rodas parādi slimnīcām un aptiekām. Tikai sakārtojuši šo sistēmu, novērsīsim visas šīs problēmas, kas ir saistītas ar slimokasēm. Otrs jautājums: kam šī sistēma ir domāta? Šī sistēma tomēr ir domāta cilvēkam, un šodien es gribētu to analizēt tieši no tāda aspekta. Vispirms es gribētu pateikt par Labklājības ministrijas atbildību. Ir jāņem vērā tas, ka ģimenes ārsti tagad ir kļuvuši par finansu fondu turētājiem un, lai cilvēks nokļūtu pie speciālista, dabūt norīkojumu uz ārstniecības iestādēm, viņam, protams, ir jāvēršas pie ģimenes ārsta. Ja ir norīkojums no ģimenes ārsta, tad ir arī attiecīgs tālākais finansējums. Taču parādās tas subjektīvais moments, ka faktiski cilvēks var arī netikt pie ģimenes ārsta, tāpēc ka ģimenes ārsts izvairās no tikšanās ar cilvēku: jo ilgāk ārsts nebūs darbā, jo vairāk viņam paliks naudas - būs lielāka alga. Tā ir pretruna. Tā pretruna šodien pastāv, taču risinājumu, kā to novērst, labklājības ministrs nepiedāvā. Tāpat no Labklājības ministrijas tomēr ir atkarīgs arī tas jautājums, ka, trīsreiz paceļot cenu uz pakalpojumiem, bet saglabājot finansējuma apjomu, arī ārstniecības iestādes izvairās no slimniekiem. Tās nespēj apkalpot tos cilvēkus, kurus slimokases norīko doties uz tām. Mēs saskatām, ka šodien būtiski ir tas, ka šīs reformas apstākļos cilvēkam ir jāsastopas ar šo pretrunu, taču mēs neredzam, ka Labklājības ministrija mēģinātu rast ceļu, kā šo jautājumu atrisināt. Tālāk. Varu pateikt, ka ir kompensējamie medikamenti, ir piešķirtas kvotas attiecībā uz medikamentiem, taču ārstniecības iestādes, redzot, ka nespēj nodrošināt ar šiem medikamentiem cilvēkus, izvairās no cilvēkiem, bēg no viņiem. Tā ir ļoti konkrēta pretruna. Blakus šim jautājumam es varētu minēt vēl atsevišķas citas problēmas. Arī šodien izskanēja: medicīnas darbiniekiem ir ļoti zemas algas! Taču, apzinoties šo problēmu, mēs saprotam, ka darba devēji medicīnas jomā šodien negrib slēgt līgumu ar arodbiedrībām, jo neredz variantu, kā pacelt šīs algas, neatbrīvojot no darba cilvēkus - savus medicīnas darbiniekus. Šī problēma reāli eksistē, un atkal nav risinājuma. Varētu pieminēt vēl arī to, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem ir rindas uz noteiktiem ārstniecības veidiem - uz endoprotezēšanu, sirds slimību diagnostiku, rehabilitāciju. Taču reāli dzīvē pastāv rindas arī uz citu slimību ārstēšanu, bet risinājuma nav. Vai ir kādi risinājumi, ko mēs šodien varētu izskatīt? Kas ir no priekšlikumiem pats būtiskākais? Laikam varētu paņemt tādu principu: ja veselības aprūpes jomai ir atvēlēts tik maz naudas līdzekļu, tad šo naudas līdzekļu sadales principam ir jābūt maksimāli vienkāršam un caurskatāmam. Mūsu iesniegtajā lēmuma projektā ir ierakstīts punkts, ka ir nepieciešams likums par ārstniecības finansējumu. Ja attiecīgajā sfērā tas darbosies, tad, varat ticēt, neatkārtosies tāda situācija, kāda bija ar Pasaules Bankas piešķirto 20 miljonu dolāru lielo kredītu, par kura izlietojumu var diskutēt. Var diskutēt gan par 1 miljona dolāru piešķiršanu ģimenes ārstu “pārmācībām” (zinām, ka Medicīnas akadēmijā jauni ģimenes ārsti tiek gatavoti pietiekamā apjomā), gan arī par 2 miljonu dolāru piešķiršanu Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras mājas kapitālajam remontam (redzam, ka varbūt citur tā nauda būtu noderīga, daudzi to izmantotu lietderīgāk). Un, ja mēs domājam par nākamā 20 miljonu kredīta izmantošanu, tad, protams, iepriekš ir jābūt gatavam gan tā saucamajam māsterplānam, gan arī ļoti konkrētam projektam par slimnīcu izvietojumu, un tikai tad var domāt par šādas naudas izmantošanu. Mēs, gatavojot šo ārkārtas sēdi, tikāmies ar speciālistiem un runājām arī par to problēmu, ka pagājušā gada otrajā pusgadā no Krievijas valsts tika pārskaitīti 190 tūkstoši latu, lai sniegtu medicīnas pakalpojumus atvaļinātajam militārajam personālam. Protams, bija ļoti grūti sniegt viņiem šos medicīnas pakalpojumus, jo slimokasēs vienkārši nebija sarakstu par tām personām, kam tie jāsniedz. Līdz ar to spriest par attiecīgā finansējuma izlietojumu ir absolūti grūti - vienkārši duļķains ūdens! Un arī tas fakts vienkārši liecina par to, ka patiešām likums par ārstniecības finansējumu ir nepieciešams. Lai palīdzētu šodien Labklājības ministrijai strādāt un sakārtot medicīnas jomu, protams, ir mūsu ierosinājums, ka varbūt tās sfēras, kas ir Labklājības ministrijas kompetencē, ir jāpaceļ līdz Ministru kabineta kompetencei, lai visas šīs lietas būtu saistītas arī ar citām ministrijām, ieskaitot arī Finansu ministriju. Mēs gribētu redzēt vairāk līdzatbildības par šodien notiekošo medicīnas jomā. Jābūt konkrētiem priekšlikumiem, kā vajadzētu novērst problēmas. Apmēram 2000 cilvēku ir pierakstīti uz katru no ģimenes ārstiem, bet droši vien ir jāpaskatās, ka tiem ģimenes ārstiem, kuri strādā lauku apvidū, šis apjoms ir par lielu. Taču, samazinot pie ģimenes ārstiem pierakstīto cilvēku skaitu, ir jāparūpējas, lai ģimenes ārsti būtu apmācīti un būtu spējīgi veikt uz vietas vismaz 80% no tiem pakalpojumiem, kas cilvēkiem nepieciešami. Jā, tādā veidā mēs vismaz sadalītu... Ir jāsaprot, ka tie ģimenes ārsti, kuri strādā laukos un mazpilsētās, ir pavisam savādākos apstākļos nekā tie, kas strādā lielpilsētās, un pavisam savādāka ir arī attieksme no iedzīvotāju puses. Un tad varbūt arī parādītos tie ar decentralizāciju saistītie jautājumi, ka mediķiem, kuri strādās laukos, protams, būtu vajadzīga arī piemaksa, lai viņi varētu tur patiešām atrasties un lai viņiem būtu argumentācija tur atrasties. Noslēgumā es gribētu pateikt, ka mēs faktiski saskaramies ar to, ka šī reforma notiek diezgan lielā pašplūsmā. Varbūt labklājības ministram ir par daudz liels darbības “lauciņš”. Viens jautājums - pieņemot likumu par pensijām, var strādāt attiecīgajā jomā, un, pieņemot Ārstniecības finansējuma likumu, var strādāt otrā “lauciņā”. Problēmu ir tik daudz, ka droši vien ir konkrēti jāpievērš uzmanība tieši šim “lauciņam”. Varbūt ir atjaunojams veselības aizsardzības ministra postenis. Domāju, ka šodienas saruna ir ļoti lietderīga un tā palīdzēs Sociālo un darba lietu komisijai nonākt pie ļoti konkrētiem secinājumiem, lai situāciju pēc iespējas ātrāk mainītu. Paldies par uzmanību.".
• 2002_04_10_a-seq20 language "lv".
• 2002_04_10_a-seq20 speaker Valdis_Lauskis-1957.
• 2002_04_10_a-seq20 mentions Q2660080.
• 2002_04_10_a-seq20 mentions Q37.
• 2002_04_10_a-seq20 mentions Q191.
• 2002_04_10_a-seq20 mentions Q159.
• 2002_04_10_a-seq20 mentions Q8436.
• 2002_04_10_a-seq20 mentions Q7164.