Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_04_10_a-seq2> ?p ?o. }

• 2002_04_10_a-seq2 type Speech.
• 2002_04_10_a-seq2 number "2".
• 2002_04_10_a-seq2 date "2002-04-10".
• 2002_04_10_a-seq2 isPartOf 2002_04_10_a.
• 2002_04_10_a-seq2 spokenAs 125.
• 2002_04_10_a-seq2 spokenText "Augsti godātais Saeimas Prezidija priekšsēdētāj! Prezidija locekļi! Godātās kolēģes un kolēģi! Latvijā ir atnācis pavasaris, un katrs mēs vēlamies, lai ikdienā būtu vairāk saules un priecīgu brīžu, bet diemžēl ne vienmēr un ne visiem pašreizējos apstākļos tas ir lemts. Ārstniecības likumā, kas ir šodienas sēdes darba kārtībā apskatāmais pamatdokuments, ir definēts, ka ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana, pacientu rehabilitācija un aprūpe, un galvenie normatīvie akti, par kuriem es šodien vēlos runāt, tātad ir Latvijas Republikas Satversme un spēkā esošo normatīvo aktu atbilstība Satversmei, Ārstniecības likums, kas Latvijā ir spēkā no 1997. gada 1. oktobra un trīs reizes ticis grozīts - 1998. , 2000. un 2001. gadā, Ministru kabineta noteikumi nr. 13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” un Labklājības ministrijas izdotie rīkojumi. Domāju, mums visiem ir skaidrs, ka ārstniecība mūsu valstī pašreiz nonākusi krīzes situācijā, un, ja ne gluži tieši krīzes situācijā, tad vismaz ļoti tuvu tai. Par to liecina valsts nevēlēšanās iedziļināties mātes un bērna veselības aprūpes problēmās, nepietiekamais finansējums veselības aprūpē, medicīnas darbinieku zemās algas, nepārtrauktie skandāli, kas saistīti ar kompensējamo medikamentu nodrošināšanu cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām, problēmas, kas rodas, lai cilvēki, kuri dzīvo gan pilsētās, gan laukos, varētu saņemt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, rindu veidošana plānveida operāciju izdarīšanai un rindu veidošana pat tādos gadījumos, kad palīdzība nepieciešama nekavējoties, tūlīt. Ir pienācis, manuprāt, pēdējais laiks prasīt nopietnu atbildību no varas partijām, un šeit es domāju partiju “Latvijas ceļš”, kuras politiskā atbildība par ārstniecībā notiekošo mērāma līdz pat 1995. gada beigām, un apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kuras politiskā atbildība šajā nozarē mērāma no 1995. gada beigām līdz pat šim brīdim. Saeimā iesniegtajā lēmuma projektā mēs esam izvirzījuši konkrētas prasības Ministru kabinetam un Labklājības ministrijai. Runa ir galvenokārt par to, ka valstī netiek pildītas vairākas būtiskas Ārstniecības likuma normas. Mūsu valstī spēkā esošajā likumdošanā ir noteikts - un tas ir Ārstniecības likuma 6. pants - , ka jebkuram pacientam ir tiesības izvēlēties Latvijā esošu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu slimības un traumu diagnostikai un ārstēšanai, kā arī pacienta rehabilitācijai. Bet vai tā notiek? Nebūt ne! Ģimenes ārsti vai slimnīcas ārstniecības personas bieži vien atsakās dot norīkojumus kādu izmeklējumu veikšanai, aizbildinoties ar to, ka tādā gadījumā nauda, piemēram, no Kurzemes vai Latgales reģiona, aizplūdīs uz Rīgu. Viņi paši cen?as tikt galā ar nopietnām problēmām, bet tas ne vienmēr ir pacienta interesēs. Ārstniecības nodrošināšanai mūsu valstī tiek tērēti lieli līdzekļi, bet mēs neredzam un nejūtam to efektīvu izmantošanu. Tikko es iepazinos ar Valsts kontroles revīzijas atzinumu par Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras rīcību, piešķirot valsts pasūtījumu - VOVAA 2001/28 “Par tiesībām nodrošināt valsts obligātās veselības apdrošināšanas pakalpojumu minimumu slimokases dalībniekiem”. Uzmanīgi iepazīstoties ar šo dokumentu, ir skaidras vairākas pašreiz notiekošās diskusijas par Rīgas novada slimokasi. Piemēram, Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai jau 2001. gada sākumā bija jāzina, ka Rīgas novada slimokases parādi aptiekām pārsniedz 600 tūkstošus latu, jo saskaņā ar līgumu Rīgas novada slimokase aģentūrai katru mēnesi iesniedza noteikta parauga atskaiti. Tas nozīmē, ka aģentūra nav analizējusi tai iesniegtos pārskatus un tikai pēc Latvijas Aptiekāru asociācijas vēstules sāka problēmu risināt. Par to tika savulaik runāts aģentūras valdes sēdē, bet jautājums par parādu dzēšanu aptiekām tika atrisināts tikai 2002. gada martā. Tātad ir noiets garš ceļš no 2001. gada sākumā līdz 2002. gada martam. Vieglprātīgi, lai neteiktu vairāk! Revīzijas atzinumā Valsts kontrole atzīmējusi, ka katrā pašvaldības slimokasē veidojas sava darba metodika, kas ne vienmēr ir saskaņota. Pēc esošās normatīvo aktu bāzes nosacījumiem, finansējumam neseko atbildība par tā izlietojumu. Saeima apstiprina likumu par valsts budžetu, tajā skaitā finansējuma apjomu veselības aprūpei. Labklājības ministrija izstrādā veselības aprūpes politiku. Aģentūra izstrādā medicīnas pakalpojumu cenu metodiku un sadala finansējumu, kā arī nosaka vairākas prasības, kuras jāiekļauj līgumos ar medicīnas pakalpojumu sniedzējiem. Slimokases finansējumu sadala tālāk starp medicīnas iestādēm un aptiekām. Savukārt atbildību par to, ka normatīvajos aktos noteikts lielāks garantēto veselības pakalpojumu minimums, nekā tam valsts piešķīrusi līdzekļus, neuzņemas neviena iestāde nevienā līmenī. Pārtēriņš pašlaik tiek finansēts no aptieku un slimnīcu līdzekļiem. Bet ir jautājums - cik ilgi vēl to izturēs gan aptiekas, gan slimnīcas? Manuprāt, ir pienācis laiks prasīt atbildību no valdības. Ja pašreiz veselības aprūpes budžeta līdzekļu sadales shēma ir sarežģīta, nepārskatāma, laikietilpīga, no līdzekļu sadalītāja līdz konkrētajam izpildītājam tiek veikts sarežģīts un dārgs administrēšanas ceļš, izveidotajā modelī līdzekļu kontrole ir neefektīva un dārga, tad nekas cits neatliek, kā pieņemt speciālu likumu, kas nosaka ārstniecības finansējumu, lai gluži kā likumā “Par valsts pensijām” katram būtu skaidrs, kādu pakalpojumu kādos gadījumos var saņemt. Reizi par visām reizēm ir jāpasaka, kādu palīdzību veselības problēmu gadījumā ir tiesīgs saņemt katrs Latvijas iedzīvotājs. Strādājot Saeimā jau ceturto gadu, zinu un esmu pārliecināta, ka pozīcijas partijas visiem spēkiem centīsies pierādīt, ka ārstniecības nodrošināšanā mūsu valsts iedzīvotājiem tiek darīts viss iespējamais, ka tās ir pārejošas grūtības un ka Pasaules Bankas eksperti ir pozitīvi novērtējuši veselības aprūpes reformas gaitu, un ka opozīcija ceļ lieku troksni un cenšas pievērst sev uzmanību. Ielūkosimies arī citos jautājumos! Piemēram, Latvijas Slimnīcu biedrība, kura sevī apvieno četrdesmit divas dažādu īpašuma formu slimnīcas, arī ir teikusi un vairākkārt valdībai - un it īpaši Labklājības ministrijai - atgādinājusi, ka Latvijā izveidojusies krīzes situācija veselības aprūpē. Tās cēlonis ir nepietiekamais finansējums un nenoteiktais veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju pienākumu apjoms. Saskaņā ar Ārstniecības likuma 4. pantu veselības aprūpes finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu sniedzēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. Likuma 17. pantā ir noteikts valsts garantētās medicīniskās palīdzības saņēmēju loks, kā arī tas, ka ārstniecība šādos gadījumos tiek veikta saskaņā ar Labklājības ministrijas apstiprināto standartu. Labklājības ministrija diemžēl ārstēšanas standartu nav līdz šim apstiprinājusi. Ministru kabineta 1999. gada 12. janvāra noteikumos nr. 13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” veselības aprūpes pakalpojumu minimums un veselības aprūpes valsts programma nav definēta, bet to noteikšanas tiesības ir pārdeleģētas Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai un slimokasēm, kas slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm. Veselības aprūpes pakalpojumu minimumā ietilpstošu vienu un to pašu pakalpojumu dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs var šobrīd saņemt par dažādu, atšķirīgu samaksu. Lai gan arī šajos līgumos nav noteikts valsts garantētās medicīniskās palīdzības veids un apjoms, “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” paredz tiesības Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai vai atsevišķiem ārstiem noteikt pacientam faktiski sniegtās palīdzības atbilstību minimumam. Tālāk jau vairs nav kur iet! Latvijas Slimnīcu biedrība ļoti bargus vārdus rakstījusi valdībai un labklājības ministram un saka, ka viņi tuvākajā nākotnē paredz no valsts budžeta finansētās, ar Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras un slimokasu starpniecību finansētās, medicīniskās palīdzības sniegšanas pārtraukšanu un ārstniecības iestāžu darbības apturēšanu. “Latvijas Slimnīcu biedrības līdzšinējās aktivitātes, mēģinot ietekmēt veselības aprūpes politiku Latvijā, nav devušas rezultātu. ” Tādus ļoti rūgtus vārdus vēstulē izteicis Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Kalēja kungs. Daži vārdi par garantēto medicīnisko palīdzību. Arī Ārstniecības likuma 4. pants attiecībā uz veselības aprūpes finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidiem un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta, ir noteicis, ka šī samaksas kārtība jānosaka Ministru kabinetam. Un, lūk! Ārstniecības likuma manis jau iepriekš minētajos pantos, tāpat arī Ministru kabineta noteikumos nr. 13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”. Un visbeidzot, ja Ministru kabineta noteikumos nr. 13 1. 4. punkts nosaka, ka pie mums, Latvijā, ir nodrošināts ārstniecības vai, citiem vārdiem sakot, veselības aprūpes pakalpojumu minimums, bet to nedefinē, tad man, vismaz kā deputātei un arī kā Latvijas iedzīvotājai, tas absolūti nav saprotams. Šajos noteikumos nr. 13 runāts arī par veselības aprūpes valsts programmu. Tas ir noteikumu nr. 13 1. 3. punkts. Sakiet, lūdzu, kur ir šāda programma? Ne Satversme, ne Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pants neparedz, ka Ministru kabinetam ir tiesības pārdeleģēt likumā noteiktos pienākumus citām institūcijām, bet Ministru kabinets to dara. Tas likumā Ministru kabinetam noteikto uzdevumu pārdeleģē labklājības ministram un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai. Tātad Ministru kabinetam ir nepieciešams izstrādāt un pieņemt normatīvos aktus, kas skaidri definētu valsts garantētās medicīniskās palīdzības veidus, apjomu un kvalitāti. Tas ir nepieciešams gan pacientiem Satversmes 111. pantā viņu valsts garantēto tiesību zināšanai, gan ārstniecības iestādēm to ārstnieciskās, saimnieciskās un cita veida darbības nodrošināšanai. Nedaudz vēlos ar jums, kolēģi, padalīties tajās zināšanās, kuras ieguvu, gatavojoties šai ārkārtas sēdei jautājumā par veselības aprūpes sistēmas veidiem atkarībā no organizācijas un finansēšanas, un uz šo jautājumu paskatīties gluži kā raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Un šeit es jums varētu stāstīt par to, ka veselības aprūpes finansēšanas pirmie modeļi ir meklējami jau Amerikas Savienotajās Valstīs, un tas ir tālais 18. gadsimts, pareizāk sakot, 18. gadsimta beigas. Tad mēs varētu runāt par 19. gadsimta beigām, par Vāciju, par Vācijas kancleru Oto fon Bismarku. Lūk, 1884. gads, kad Vācijā ieviesa šo obligāto veselības apdrošināšanu. Tas nozīmē, ka visiem strādājošajiem katru mēnesi bija jāmaksā kāds konkrēts maksājums veselības apdrošināšanai, šajā gadījumā - slimokasei. Iemaksa tika aprēķināta pēc algas lieluma. Sākotnēji tika apdrošināti tikai strādājošie, bet vēlāk arī viņu ģimenes locekļi. Slimokases tika veidotas pēc tautsaimniecības nozaru principa. Šī sistēma tika ieviesta daudzās Eiropas valstīs, Latīņamerikā un vairākās Āzijas valstīs. Un nu mēs varam palūkoties uz to, kas notika pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā, kad Padomju Savienībā - mēs vēl atceramies tādu veidojumu - radīja valsts veselības aprūpes sistēmu, kuru valsts uzņēmās gan finansēt, gan nodrošināt veselības aprūpi. Un tālāk - Lielbritānija. Nemaz ne tik tālā laika periodā - 1948. gadā - kad Lielbritānijā tika piemērots cits veids, kā nodrošināt veselības aprūpi visiem iedzīvotājiem, tas ir, tika likti pamati nacionālajai veselības aprūpei, kas tika finansēta, izmantojot nodokļu sistēmu. Un toreiz Lielbritānijā valsts uzņēmās atbildību par veselības aprūpes finansēšanu un daļēji arī tās veikšanu, kaut gan veselības aprūpes nodrošināšanai tika izmantotas dažādas iestādes, arī privātās klīnikas. Kādas tad ir atšķirības šīm sistēmām - to es gribēju definēt un noskaidrot sev un aicinu to pārdomāt arī jūs. Tātad pasaulē ir trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļi - trīs pamatmodeļi. Mums gan nav neviena no šiem modeļiem pamatā. Mums ir savs - kaut kāds jaukts un īpašs modelis. Ja mēs runājam par privāto veselības apdrošināšanu, kur šīs prēmijas ir iespējams noteikt atkarībā no veselības stāvokļa, tad tas pašreiz nekādā gadījumā nav attiecināms uz Latviju. Tā ir indivīdu un darba devēju brīvprātīga iesaistīšana šajā kustībā, un tā gan nevienā valstī nav obligāta, bet, ja šī indivīda un darba devēja brīvprātīgā iesaistīšana kļūst obligāta, tad jau ir runa par sociālo apdrošināšanu. Tā ir apdrošināšana, kuru nodrošina privātās kompānijas, kuras no tā cenšas gūt peļņu. Taču pašreiz pasaulē ir gan viena problēma - veselības apdrošināšana arī šajā gadījumā knapi “iziet pa nullēm”. Ir arī tā saucamā brīvprātīgā brīvā apdrošināšanas shēma, kura pašreiz pastāv Latvijā. Kas tai ir raksturīgs? Tas, ka šai finansēšanas sistēmai ir augsti administrēšanas izdevumi un zema iespēja mobilizēt resursus, ja, piemēram, valstī ir radusies kāda nopietnāka nacionāla veselības problēma un ja valstī ir lielas problēmas sakarā ar materiālo nevienlīdzību. Lielākajā daļā pasaules valstu privātā veselības apdrošināšana ir tikai papildu finansēšanas līdzeklis. Un otrais modelis... Varbūt var izslēgt, un es varu runāt zālē…".
• 2002_04_10_a-seq2 language "lv".
• 2002_04_10_a-seq2 speaker Aija_Barca-1949.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q822919.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q211.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q2660080.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q193089.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q8436.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q2167704.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q23666.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q183.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q15180.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q7164.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q3899540.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q37066.
• 2002_04_10_a-seq2 mentions Q8442.