Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_04_10_a-seq11> ?p ?o. }

• 2002_04_10_a-seq11 type Speech.
• 2002_04_10_a-seq11 number "11".
• 2002_04_10_a-seq11 date "2002-04-10".
• 2002_04_10_a-seq11 isPartOf 2002_04_10_a.
• 2002_04_10_a-seq11 spokenAs 77.
• 2002_04_10_a-seq11 spokenText "Godātie kolēģi! 1992. gadā Ivars Godmanis likvidēja Veselības aizsardzības ministriju un izveidoja Labklājības ministriju, un, tā kā viņa nav klāt, es tiešām varu izteikt tikai nožēlu, ka viņam nebija iespēju noklausīties daktera Požarnova izcilo runu, kurā viņš precīzi nolasīja ļoti daudzus normatīvos dokumentus, kas ir radīti šajos gados. Un šī sistēma mums ir izdevusies tāda, kādu mēs acīmredzot esam pelnījuši. Paldies dakterim Andrejam Požarnovam, kas pamanīja, ka tiešām 1995. gadā izstrādātā apdrošināšanas medicīnas koncepcija un 1997. gadā Makarova kunga vadībā radītā koncepcija ir kaut kas pilnīgi cits, ko tagad mēs varētu definēt kā Makarova-Požarnova veselības apdrošināšanas sistēmu. Jurdža kungs ir iekšlietu speciālists, un jebkurā gadījumā es vēlētos teikt, ka mūsu šodienas uzdevums varbūt nav vis tik daudz diskutēt par to, kā no vienas kabatas pārplūst nauda uz otru un kādā veidā labklājības ministra gādīgā vadībā ķildojas… kā Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra karo pret Rīgas slimokasi... Es domāju, mums visiem šodien vajadzētu runāt par to, ka mums visiem ir kopēja interese, lai mūsu bērni, mūsu vecāki, mūsu draugi, paziņas un mūsu vēlētāji varētu saņemt perfektu veselības aprūpi. Tas nozīmē, ka mums ir jāpanāk, lai viņus uzklausītu pieredzējis ārsts, lai ārsts viņus izmeklētu un diagnosticētu slimību un lai viņi saņemtu perfektu ārstēšanu. Ja man jāsaka, ko es saskatu kā Labklājības ministrijas divus uzdevumus, tad es tos gribētu definēt šādi. Pirmkārt, mūsu Labklājības ministrijas uzdevums ir pagarināt Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgumu, tas nozīmē, pagarināt cilvēku mūžu vismaz par desmit gadiem salīdzinājumā ar to, kāds mums pašlaik tas ir. Mūsu cilvēki dzīvo īsāku mūžu nekā pārējās attīstītajās Eiropas valstīs. Un, otrkārt, tās uzdevums ir uzlabot Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, proti, likt viņiem mazāk slimot, bet, ja nu viņi tomēr slimo, tad dot viņiem iespēju ārstēties. Nekas jauns patiesībā jau nav jāizgudro, jo visas ārstniecības pamatā ir veselības aprūpe, bet pašreiz mūsu Labklājības ministrija, pārlieku aizraudamās tieši ar ārstniecības procesu kūrēšanu, ir principiāli aizmirsusi to, ko mēs varam saukt par profilaksi. Es gribētu piebilst, ka tās pamatā būtu trīs lietas. Pirmkārt, mums ir attiecīgi jāizglīto pieaugušie iedzīvotāji un bērni, lai viņi augtu veseli, stipri un lai viņiem būtu iespējas dzīvot veselīgi. Otrkārt, būtu jāizdara viņiem profilaktiskas apskates un viņi jāpotē pret zināmu daļu infekcijas slimību, pret kurām mēs to varam darīt, lai viņi ar tām neslimotu, un līdz ar to izbeigtos apkaunojoši augstā saslimstība, kāda pašreiz ir Latvijā. Un trešā lieta ir izšķirties par to, kurā mirklī mums būtu nepieciešams slimnieku ārstēt, lai, savlaicīgi neārstēts, viņš nekļūtu par balastu sociālajam budžetam. Tādas, piemēram, ir dažādas ortopēdiskas operācijas. Problēma, kas patiesībā ir ieilgusi, ir tāda: sākotnējā Ārstniecības likumā bija iekļauts tas, ka rajona vai apgabala ārsts ir cilvēks, kas ir konkrēti atbildīgs par veselību, nevis ārstniecību rajonā, taču šobrīd tāda cilvēka, kas būtu konkrēti atbildīgs par veselību rajonā vai pilsētā, praktiski nekur Latvijā nav, un līdz ar to nav neviena, no kā mēs varētu prasīt atbildību par to, ka Latvijas iedzīvotāji joprojām netiek pilnvērtīgi potēti pret difteriju, ka pie mums joprojām plaši plosās tuberkuloze, ka pie mums joprojām vēža diagnostika ir ļoti vēlīna. Tā kā mans kolēģis Andrejs Požarnovs stāstīja par to, ka ir zināmi ārsti, pie kuriem drīkst pacienti vērsties, apejot ģimenes ārstu, man ar nožēlu jāteic, ka tieši ar kolēģa Požarnova gādīgo roku ir panākts, ka sievietes nevar doties pie ginekologa tieši un ka viņām ir papriekš jāiet pie ģimenes ārsta. Rezultāts ir tas, ka mēs darbojamies pretī Pasaules veselības organizācijas noteiktajiem standartiem, ka sievietēm pēc 40 gadu vecuma būtu nepieciešams vismaz reizi gadā apmeklēt ginekologu, lai pārbaudītu, vai nav vēža in situ vai nav kādas krūšu dziedzeru saslimstības. Kolēģi Požarnov, iedomājieties situāciju, ka ar vēzi saslimtu kāda advokāta kundze! Ticiet man, par savu parakstīto dokumentu jūs tad atradīsieties uz apsūdzēto sola!… Es vienkārši mēģinu izskaidrot, ka kolēģis ir uz pareizā ceļa, tikai viņam vajadzētu ātrāk atcelt tos dažus ierobežojumus, ko viņš pats nezināmu iemeslu dēļ ir ieviesis. Tālāk. Nezināmu iemeslu dēļ pašlaik Labklājības ministrijā valda priekšstats, ka bērns ir, tā teikt, samazināts pieaugušais - ka visus bērnus var skatīt ģimenes ārsts. Latvijā ir zināmas tradīcijas, kas ir pastāvējušas jau gadu gadiem. Tās ir ģermāniskās medicīniskās tradīcijas, kas radīja pediatrijas dienestu. Latvijā jau izsenis pediatri ir bijuši tie speciālisti, kas ir skatījuši bērnus. Bērna fizioloģija ievērojami atšķiras no pieauguša cilvēka fizioloģijas. Normālās fizioloģijas katedra, kas ir Medicīnas akadēmijā, ir izpētījusi mūsu bērnu veselības stāvokli, un diemžēl izrādās, ka mūsu bērni attīstās lēnāk, viņiem ir pārlieku daudz dažādu mugurkaula deformāciju. Mūsu bērniem ir arī citas slimības, kuras netiek savlaicīgi diagnosticētas un kuras bez īpaši lieliem kapitālieguldījumiem varētu izārstēt vai saslimušos rehabilitēt. Es gribētu teikt, ka kolēģis Požarnovs, kurš patiesībā ir ļoti labs traumatologs, varētu mazliet pievērst uzmanību tai statistikai, kas liecina, ka Latvijā vēl joprojām ir pārlieku daudz dažāda veida avāriju un dažāda veida traumu. Traumatisms pie mums ir nesalīdzināmi augstāks nekā attīstītajās Eiropas Savienības valstīs un arī augstāks nekā kandidātvalstīs. Es gribu teikt, ka Labklājības ministrija varētu pati uzņemties un pati arī šajā plānā, ko mēs no Saeimas viņiem piedāvājam, pierakstīt klāt dažas programmas, piemēram, valsts programmu traumatisma samazināšanai. Pirmām kārtām tas nozīmētu, ka mēs aizsargātu mūsu bērnus. Mēs aizsargātu mūsu bērnus, pie skolām ierīkojot tā saucamos “guļošos policistus” vai ar sētām lauku skolas norobežojot no lielām šosejām. Mēs varētu arī gaidīt, ka Labklājības ministrija būtu tā, kas aktivizētu cīņu pret alkoholismu - tas nebūtu īsti Saeimas deputātu darbs -, jo Labklājības ministrijā strādā tiešām speciālisti narkoloģijā. Šajā sakarā varam minēt daktera Požarnova padomnieku Jaksona kungu. Es tā gribētu teikt, ka Labklājības ministrijas spēkos ir ievērojami uzlabot situāciju attiecībā uz saslimstību ar sirds un asinsvadu slimībām Latvijā. Tas nozīmētu ne pārāk lielus ieguldījumus: vajadzētu cilvēkiem savlaicīgi izdarīt asinsspiediena mērījumus, noteikt holesterīna līmeni, regulāri veikt elektrokardiogrammas. Tā ir profilakse, kas nebūt nav tik dārga, bet kas ļautu mūsu cilvēkiem dzīvot krietni ilgāku dzīvi. Diemžēl pašreiz kardiovaskulārās saslimstības ziņā Latvija ir pirmajā vietā Eiropā. Tur gan ir viena cita problēma: man ir aizdomas, ka mēs ļoti daudz “norakstām” uz kardiovaskulāro slimību rēķina. Jau esam aizmirsuši tādas lietas kā pataloganatomiskās izmeklēšanas tiem, kas, tā teikt, no mums aiziet. Daži vārdi par finansēm. (Katram jau gribas šeit pateikt kādu vārdu par finansēm, un arī es neesmu pārlieku liels izņēmums!) Pašreiz ir izveidojusies tāda situācija, ka medicīnas iestādes vadītājs patiesībā ir naudas “izsitējs”. Medicīnas iestādes vadītājs mēģina cīnīties konkurences cīņā, uzlabojot savu tehnoloģiju un tādā veidā mēģinot pacelt savas iestādes pakalpojumu cenu. Viņš dodas uz slimokasi... Un rezultāts, pie kā mēs nonākam, ir tas, ka ierēdņi dala naudu un patiesībā naudas sadalē valda zināms protekcionisms. Es negribu teikt, ka protekcionisms ir korupcija, bet to, ka lobisms un protekcionisms naudas sadalē Labklājības ministrijas sistēmā ir tiešām aktuāls, mēs redzam, spriežot pēc tā, kā tas notiek Rīgas pilsētā. Latvija ir pārlieku maza, lai mēs taisītu astoņus dažādus veselības aprūpes modeļus, tas ir, naudas sadales modeļus. Un to nu, dakteri Požarnov, jūs ļoti labi saprotat, ka šo sistēmu ieviesa jūsu priekšgājējs Makarova kungs! Es esmu ļoti priecīgs, ka zināmā mērā jūs ejat to ceļu, ka vajag visā Latvijā atgriezties pie vienotas sistēmas. Attiecībā uz Rīgas slimokasi šī prasība tomēr nebija pamatota. Es tiešām redzu, ka VOVAA varētu tikt galā ar šo uzdevumu risināšanu. Es ceru, ka jūs tieši tikpat konsekventi turpināsiet veidot vienotu Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēmu un konsekventi, ļoti ātri un ļoti korekti ieviesīsiet to, ko mēs saucam par “māsterplānu”. Man ir tāda sajūta, ka dažreiz labas idejas izplēn tādā zināmā mīkstčaulībā, negribēšanā izdarīt to darbu, par ko pats skaļi esi pateicis, ka tas ir jāizdara. Latvijā veselības aprūpei paredzētā nauda diemžēl novirzās četros dažādos būtiskos finansu “makos”. Pirmkārt, tās ir lielās zāļu firmas, kas nebūt nav Latvijas zāļu firmas. Tās ir lielās starptautiskās zāļu firmas, kuras piedāvā ļoti labus, bet ļoti dārgus preparātus. Un mūsu ministrijai nav pietiekami stingra mugurkaula šajā jomā. Diemžēl no šīm zāļu firmām ir atkarīgi ļoti daudzi mūsu kolēģi, un - sauksim lietas īstajā vārdā! - tā arī ir zināma protekcija: bieži vien valstī tiek iepirkti paši dārgākie, bet principā analogi ārstniecības līdzekļi mūsu ambulatoriskajiem slimniekiem. Otrkārt, ir mūsu diezgan lielā aizraušanās ar jaunām tehnoloģijām. Tanī mirklī, kad mēs šeit sakām, ka mums būtu vēl vairāk jāievieš jaunās tehnoloģijas, man ir jāteic, ka Latvijā mēs, neraugoties uz mūsu finansiālo stāvokli, pārlieku daudz iegādājamies gan jaunus kompjūtertomogrāfus, gan jaunas laboratoriju iekārtas. Es, protams, saprotu šo slimnīcu direktoru, šo lielo medicīnas iestāžu vadītāju, sapni - sniegt maksimāli labu, maksimāli kvalitatīvu palīdzību iedzīvotājiem. Diemžēl uz kā rēķina? Tādēļ bieži vien nespēj samaksāt saviem ārstiem, savām māsām un sanitāriem, nedz arī uzturēt normālu veselības aprūpi. Treškārt, mēs pārlieku daudz līdzekļu tērējam dažādu iestāžu uzturēšanai. Tie būtu gan komunālie, gan energonesēju prasītie maksājumi, un tos mēs nevarēsim samazināt, kamēr nebūs precīzi realizēts “māsterplāns”, proti, kamēr nebūs zināma daļa slimnīcu privatizēta un zināma daļa man draudzīgu, mīļu, būtisku slimnīcu diemžēl arī slēgta. Un, ceturtkārt, mums ļoti daudz līdzekļu tomēr aiziet remontdarbos, celtniecības darbos.".
• 2002_04_10_a-seq11 language "lv".
• 2002_04_10_a-seq11 speaker Peteris_Apinis-1958.
• 2002_04_10_a-seq11 mentions Q822919.
• 2002_04_10_a-seq11 mentions Q211.
• 2002_04_10_a-seq11 mentions Q2660080.
• 2002_04_10_a-seq11 mentions Q193089.
• 2002_04_10_a-seq11 mentions Q8436.
• 2002_04_10_a-seq11 mentions Q210822.