Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_03_14-seq71> ?p ?o. }

• 2002_03_14-seq71 type Speech.
• 2002_03_14-seq71 number "71".
• 2002_03_14-seq71 date "2002-03-14".
• 2002_03_14-seq71 isPartOf 2002_03_14.
• 2002_03_14-seq71 spokenAs 27.
• 2002_03_14-seq71 spokenText "Godājamie kolēģi! Šodien es tik tiešām negribētu iedalīt deputātus pozīcijā un opozīcijā, bet balsojums to var izdarīt. Tā jau ir katra deputāta un katras frakcijas izvēle. Es gribētu pateikt to, kas, manuprāt, ir pats svarīgākais. Paskatīsimies uz to, ko iesnieguši opozīcijas deputāti! Tas tik tiešām paredz attiecībā uz lauksaimniecības un meža zemes iegādi desmit gadus ilgu pārejas periodu, kurā ārzemnieki nevarētu iegādāties šo zemi - lauksaimniecības un meža zemi. Tas paredz arī to, ka iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību mums ir jāatver sarunu pozīcija “Brīvā kapitāla kustība”. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi nozīmīgi un ārkārtīgi svarīgi. Tas, ko piedāvā ļoti godājamā un cienījamā Seiles kundze, ir, manuprāt, maigāks variants, kas varbūt ir pieņemams arī visām valdības partijām. Taču es domāju, ka mums šeit vajadzētu domāt nevis par lēmumiem, kas būtu pieņemami visām valdības partijām, bet par lēmumu, kas būtu pieņemams zemniekiem un mūsu lauksaimniecības nākotnei. Tas arī ir īstais ceļš. Ja mums nebūtu izdevies desmit gadus ilgo pārejas periodu iegūt šajās sarunās un ja mums praktiski cita ceļa nebūtu un būtu jāzaudē šī cīņa, tad mēs varētu iet uz šādu piekāpšanos zināmā mērā. Tā es to uztveru. Jo tik tiešām mēs varam arī bez tā desmit gadus ilgā pārejas perioda veikt zināmus ierobežojumus, bet tad tie tā vai citādi attieksies arī uz Latvijas Republikas pilsoņiem, kuriem pašreiz šādu zemes īpašumu nav. Tad mēs būsim spiesti zināmā mērā šīs pilsoņu intereses neievērot. Tā ir tā galvenā problēma. Tā ir tā svarīgākā lieta! Bet pats galvenais, neapšaubāmi, ir uzturēt spēkā šo prasību pēc desmit gadus ilga pārejas perioda. Jo tajos desmit gados mēs varam panākt to, ka zemnieki varētu nostiprināt savas saimniecības, savus budžetus un varētu arī uzpirkt tās zemes, kuras pašreiz nav lauksaimnieciskajā ražošanā pietiekami iesaistītas vai kuras netiek efektīvi apsaimniekotas. Un tad neizveidotos tāda situācija, ka Latvijas zemniekam, latviešu zemniekam nav pietiekamas bāzes. Pats svarīgākais lauksaimniecībā ir šis ražošanas līdzeklis jeb zeme, kuras dēļ savulaik bija visas šīs agrārās revolūcijas un agrārās reformas Satversmes sapulcē un pirmajā Saeimā. Es domāju, ka šis jautājums ir pietiekami nopietns, lai mēs to uzturētu spēkā, un tieši tāpēc Sociāldemokrātu savienības frakcija viennozīmīgi atbalstīs sākotnējo redakciju. Arī Seiles kundzes piedāvātā redakcija nav slikta, bet tā vairs nav tik asa un tik radikāla. Tajā ir varbūt vairāk runāts par iespējām rīkoties tad, ja mums neizdotos neko panākt sarunās ar Eiropas Savienību: ja mēs tik un tā gribam iet uz Eiropas Savienību un risināt tās problēmas, kā tādā situācijā mēs varētu censties maksimāli aizstāvēt mūsu zemniekus? Tas viss jau būtu pēc šīs cīņas, ja tā būtu neveiksmīga. Mums nevajadzētu sākt domāt, ka šī cīņa obligāti būs neveiksmīga, un sākt citus pārliecināt, ka mēs varam panākt to pašu, ko panāca Polijas zemnieku pārstāvji, ko panāca Polijas tauta. Viņi panāca šādu pārejas periodu. Mūsu ietekme uz Eiropas tirgu būs daudz zemāka. Paskatīsimies uz reālajiem mūsu eksportu raksturojošajiem skaitļiem! Attiecībā pat uz visu pasauli, ne tikai uz Eiropas Savienību, tie ir 65,3 miljoni latu gadā. Tas ir diezgan mazs skaitlis, bet mūsu tirgus ietilpība ir 670 miljoni latu gadā. Tā ka mēs redzam, ka mums ir visas tiesības pastāvēt gan uz šo pārejas periodu, aizsargājot mūsu zemnieku intereses, gan arī uz to principu, kas ir ietverts 3. priekšlikumā, - ka ražošanas kvotām ir jābūt praktiski samērojamām ar mūsu iekšējā tirgus ietilpību. Mēs neprasām, lai mums dod kaut kādas eksporta kvotas. Mēs prasām ražošanas kvotas un tiesības zemnieku saimniecībām praktiski savu ražošanu attīstīt. Tas ir ārkārtīgi nopietns jautājums. Tas jautājums varbūt ir, manuprāt, pat svarīgāks nekā subsīdiju jautājums. Principiāli nepieņemama ir arī šī subsīdiju nevienlīdzība, bet, ja mēs jau šodien ražošanas apjomus samazinām par 30-50% atkarībā no nozares, tad nonākam situācijā, kas ir daudz bīstamāka zemniecībai, Latvijas lauku attīstībai nekā tā situācija, ka mēs strīdamies par subsīdiju likmēm, ienākot Eiropas Savienībā. Kolēģi, tas ir viens no šiem problēmu lokiem. Katrā ziņā es gribētu uzsvērt vēl vienu lietu, kas, manuprāt, jau ir mūsu pašu vaina. Un mūsu pašu vaina saistās ar citiem jautājumiem. Ko mēs kā politiķi, kā valdība, kā Saeimas pārstāvji, kā partiju politiķi esam darījuši, lai ražošanas apjoms lauksaimniecībā nesamazinātos? Manuprāt, pati lielākā nelaime, kas ir notikusi, ir tā, ka zemnieku saimniecības, zemniekus mēs iedalām perspektīvajos un neperspektīvajos, ka mēs vienpusīgā veidā aizraujamies ar lielāko zemnieku saimniecību atbalstīšanu, bet praktiski neatbalstām veselu plašu zemniecības slāni. Sociāldemokrātu savienības pārliecība ir tā, ka nevajag zemniekus iedalīt pareizajos un nepareizajos. Valstij ir atbilstoši jānāk pretī visiem, kas ražo šo tirgus produkciju, un atbilstoši realizētajai produkcijai ir jādod atbalsts kā cenu starpība starp realizācijas cenu un ražošanas izmaksām. Tāda ir mūsu nostāja. Protams, mēs varam pieiet tam jautājumam tā, ka atbalstām pavisam nelielu procentu zemnieku saimniecību, ka atbalstām tikai kādas 5000 zemnieku saimniecības (maksimums, ko parasti min valdības pārstāvji), bet mūsu nodoms ir citāds. Mēs uzskatām, ka šeit ir jādomā par to, ka tieši šī politika ir novedusi mūs pie tā, ka lauksaimnieciskās ražošanas apjomi valstī samazinās. Jā, mēs esam palīdzējuši varbūt vienai nelielai, pavisam nelielai zemnieku daļai maksimālā apjomā. Bet mēs ar šādas politikas mērauklu, neapšaubāmi, esam samazinājuši - un turklāt diezgan katastrofāli - ražošanas apjomus lauksaimniecībā kopumā, un tieši tāpēc Eiropas Savienība, norādot uz mūsu nespēju it kā pietiekamā mērā piepildīt savu tirgu, saka, ka mums nepienākas pat tas, kas pie mums īstenībā tiek saražots. Ka mums vajag ražot mazāk. Es domāju, ka mūsu uzdevums ir būt stingriem šajās sarunās ar Eiropas Savienību un aizstāvēt šo principu, ka mēs ne tikai pastāvam uz esošajiem ražošanas apjomiem, bet prasām tiesības uz attīstību (!) lauksaimnieciskajā ražošanā. Tas attiecas gan uz piena, gan uz gaļas ražošanu, gan arī uz citiem produktu veidiem, graudiem un tā tālāk. Tas ir pats svarīgākais. Ja mēs turpināsim šo politiku, ka zemnieki tiek dalīti perspektīvajos un neperspektīvajos, ja nedomāsim par lauksaimniecību kā nozari kopumā, ja nemeklēsim veidus un iespējas - ko rāda Eiropas Savienības pieredze -, kā atbalstīt tās zemnieku saimniecības, kuras ražo savas ģimenes un varbūt pat radinieku patēriņam, bet neražo tirgus preces, tad, protams, mēs lauksaimniecību kā nozari nolemsim neapšaubāmam pagrimumam un sagaidīsim ārzemju zemnieku ienākšanu Latvijā, zemes uzpirkšanu, viņu saimniecību izveidošanu blakus mūsu zemnieku saimniecībām. Vienalga, vai tas būs viņu privātīpašums vai ilglaicīga noma, galarezultātā tas būs tomēr viņu privātīpašums. Un tad mēs nonāksim pie tādas situācijas, ka latviešu zemnieks šeit, Latvijā, saņems no Eiropas Savienības tikai ceturto daļu no tām subsīdijām, ko viņa kaimiņš - Eiropas Savienības pilsonis, zemnieks - varēs saņemt šeit, Latvijā. Tā būs katastrofāla situācija, kategoriski nepieņemama! Tāpēc es uzsveru, ka, neapšaubāmi, ir jāatbalsta opozīcijas iesniegtais 1. punkts, un pēc tam mēs tik tiešām varētu atbalstīt arī Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas iesniegto priekšlikumu nr. 3, kas te varbūt ir uzlabotā veidā. Taču mēs nedrīkstam atteikties no prasības pēc desmit gadus ilga pārejas perioda noteikšanas attiecībā uz lauksaimniecības un meža zemēm, lai tajā laika periodā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ārzemniekiem nebūtu brīvas pieejas lauksaimniecības un meža zemēm Latvijā. Tas ir principiāls jautājums, tas ir jautājums par to, vai mēs dodam iespēju Latvijas zemniekam strādāt un elpot. Jo pretējā gadījumā mēs savu zemi atdosim citiem, kuri ir daudz turīgāki, finansiāli daudz vairāk atbalstīti no savas valsts un sabiedrības puses nekā mūsu zemnieki. Tas, ka mūsu zemnieki ir tādā līmenī, kādā pašreiz viņi atrodas, un tas, kāda ir pretimnākšana no valsts puses, - tas ir, neapšaubāmi, vairāku valdību nopelns. Paskatīsimies ļoti uzmanīgi, kāda ir situācija: apmēram 60 miljoni latu ir tā naudiņa, kas nāk no valsts palīdzības, un 65 miljoni ir eksporta produkcija, un 28,3% ir tā produkcijas daļa, kuru mēs saražojam it kā paši savam tirgum. Jā, mēs varētu pieminēt arī to, ka ir ļoti iespējams, ka ir zemnieki, kuri ir “pelēkajā” biznesa jomā, kuri nenomaksā no savas legālās darbības visus nodokļus. Mums vēlreiz ir jādomā: kāpēc mēs šeit, Saeimā, noraidījām to principu, ka lauksaimniecības ražojumiem varētu būt tāds pievienotās vērtības nodoklis, kāds tas ir veselā virknē Eiropas Savienības valstu, tas ir, 9%? Kāpēc valdības partijās daļa deputātu vispirms to atbalstīja, bet pēc kādas nezināma režisora rokas mājiena lielākā daļa pēc tam no tā atteicās? Kāpēc mēs negribam iet pretim saviem lauksaimniekiem? Es gribu vēlreiz uzsvērt arī to, ka mums tik tiešām ir jāpadomā. Jā, varbūt tā ir legāla uzņēmējdarbība... Ne viss tiek, teiksim, arī likumīgi realizēts, bet tādā gadījumā ir jāpadomā, kāpēc tas tā notiek. Viens no momentiem ir tas, ka nav vienādas nostājas pret visiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem tirgum. Šī diferenciācija, kas tiek pieļauta valdības politikā - tiek runāts par perspektīvajiem un neperspektīvajiem zemniekiem -, manuprāt, ir tas reālais cēlonis, kas tam visam kaitē. Paldies par uzmanību.".
• 2002_03_14-seq71 language "lv".
• 2002_03_14-seq71 speaker Egils_Baldzens-1960.
• 2002_03_14-seq71 mentions Q822919.
• 2002_03_14-seq71 mentions Q211.
• 2002_03_14-seq71 mentions Q193089.
• 2002_03_14-seq71 mentions Q458.
• 2002_03_14-seq71 mentions Q8436.
• 2002_03_14-seq71 mentions Q36.