Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_02_13_a-seq2> ?p ?o. }

Showing items 1 to 30 of 30 with 100 items per page.

2002_02_13_a-seq2 type Speech.
2002_02_13_a-seq2 number "2".
2002_02_13_a-seq2 date "2002-02-13".
2002_02_13_a-seq2 isPartOf 2002_02_13_a.
2002_02_13_a-seq2 spokenAs 125.
2002_02_13_a-seq2 spokenText "Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Ministru prezident un ministru kungi! Klātesošie lauksaimnieku organizāciju pārstāvji! Atļaujiet man izklāstīt šīsdienas lēmuma projekta pamatojumu. Lēmuma projekta nosaukums - “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”. Šis gads ir pēdējais, kad Latvijai formāli ir jābeidz iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību. Valdība līdz šim uzsvaru likusi uz to, lai sarunas pabeigtu pēc iespējas ātrāk. Pabeigto sadaļu ziņā ir labi rezultāti, apsteigtas vairākas kandidātvalstis. Taču saturiskā ziņā viena otra lieta ir pārdomājama. Tas attiecas uz jau slēgto sadaļu “Brīva kapitāla kustība”, kas ietver arī lauksaimniecības zemes un meža zemes pārdošanas noteikumus. Šīsdienas ārkārtas sēdē apspriežamais lēmuma projekts paredz, ka Ministru kabinetam būtu lietderīgi, pirmkārt, no jauna atvērt Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu pozīciju “Brīva kapitāla kustība”, paredzot ierobežojumus (pārejas periodu) ārvalstu pilsoņiem Latvijā iegādāties lauksaimniecības un meža zemes desmit gadu laikā pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā; un, otrkārt, sarunās ar Eiropas Savienību panākt tādas lauksaimniecības produktu ražošanas kvotas, kas segtu vismaz valsts iekšējo patēriņu, kā arī nodrošināt lauku saimniecībām līdzīgus ražošanas nosacījumus ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vispirms par pirmo lēmuma projekta punktu. Situācija ir tāda, ka jau šobrīd var lauksaimniecības zemi iegādāties ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā reģistrētās statūtsabiedrības: pirmkārt, tās, kuru pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai (katram no šiem subjektiem atsevišķi vai vairākiem kopā); otrkārt, tās, kuru pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskām vai juridiskām personām no valstīm, ar kurām Latvijas Republika noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu savstarpēju veicināšanu un aizsardzību, ja šos līgumus pēc tam ir apstiprinājusi Saeima un ja šajos līgumos paredzētas Latvijas Republikā reģistrētu fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgajā valstī. Skaidrs ir tas, ka tiem uzņēmumiem, kuros vairāk nekā 50% pamatkapitāla pieder Eiropas Savienības valstu fiziskajām un juridiskajām personām, nepastāv nekādi ierobežojumi zemes iegādei Latvijā. Taču Latvijā pašreiz spēkā esošajā likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” nav minēts, ka darījumu dalībnieki varētu būt arī Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi. Lai gan Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi šajā likumā nav minēti, Eiropas Savienības valstu pašnodarbinātās personas var te nodibināt viena īpašnieka uzņēmumu un tad iegādāties zemi. Tātad faktiski zeme jau tagad, pirms mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā, var tikt pastarpināti pārdota Eiropas Savienības valstu pilsoņiem. Lielas zemes platības tiek neoficiāli pirktas arī slēptu darījumu veidā (piemēram, ar ilgtermiņa nomas līgumiem). Turklāt nav arī pārskatāmas publiskas statistiskās informācijas par šādiem gadījumiem. Vienu no plašākajām informācijām sniegusi Zemkopības ministrija, kas pirms gada apkopojusi Valsts zemes dienesta datus un tos nosūtījusi Latvijas Valsts prezidentes kancelejai. Šajā informācijā ir teikts, ka uz 2000. gada 1. novembri Latvijas lauku apvidos reģistrēti 82 000 ha īpašumu, kuru īpašniekiem reģistrēta ārzemju adrese, un ka no tiem 46 000 ha ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kas ir 1,9% no valsts kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tālāk. Vērojumi liecina, ka ārvalstnieku aktivitātes zemes iepirkšanā ir pēdējos pusotros gados vēl pieaugušas. Pērnā gada otrajā pusē iepirkumi palielinājušies apmēram 7 reizes. Pēc neoficiālās informācijas, ārvalstnieku iepirktās lauksaimniecības zemes daudzums šobrīd varētu būt 3% no kopējās lauksaimniecības zemes platības. Izbrīnu rada tas, ka valsts šādus datus neapkopo. Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors pat atzīst, ka no informācijas izplatīšanas viņu atturot bažas, ka to varētu izmantot politiskos nolūkos un tad viņam varētu pārmest simpātijas kādam no politiskajiem grupējumiem. Taču atcerēsimies likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 31. pantu. “Informācijas publicēšana par noslēgtajiem darījumiem”! Saskaņā ar šo pantu Tieslietu ministrija ne retāk kā divas reizes gadā publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” informāciju par darījumiem ar zemi, kādi notikuši starp subjektiem, - norāda šādu īpašumu lielumu, to kadastrālo vērtību, to īpatsvaru rajonos un citus Ministru kabineta noteiktos rādītājus. Sabiedrību un lauku ļaudis satrauc fakts, ka lauku saimniecībām nav vienlīdzīgu iespēju iegādāties lauksaimniecības zemes salīdzinājumā ar ārzemniekiem. Arvien vairāk pieaug šo zemju pārdošanas apjomi ārvalstu juridiskajām personām. Tas ir pretēji nacionālajām interesēm. Ārzemnieks, šobrīd Latvijā nopērkot zemi, faktiski nopērk lauksaimniecības produkcijas ražošanas tiesības nākotnē. Zeme ir bāze pieļaujamā ražošanas apjoma kvotēšanai, piemēram, piensaimniecībā, kā arī valsts atbalsta saņemšanai par vienu ha apstrādājamās zemes. Eiropas Savienības jaunie vides noteikumi paredz dzīvnieku vienību skaita uz hektāru samazināšanu turpmākajos gados. Tas nozīmē, ka lauku saimniecībai būs vajadzīgs vairāk zemes, lai turētu līdzšinējo mājlopu skaitu. Tāpat ārvalstnieki saņem krietni dāsnākus atbalsta maksājumus par mazauglīgu platību apmežošanu. Zemes pirkšanai saņemamo hipotekāro kredītu procenti ir divas līdz trīs reizes zemāki nekā Latvijas lauksaimniekiem. Ne velti joko, ka ārvalstu fermeris, pārdevis savu saimniecību, te var nopirkt veselu kolhozu. Briti, īri, dāņi un citi Eiropas Savienības valstu pārstāvji izveidojuši pat īpašas firmas, kas nodarbojas ar zemes uzpirkšanu. Neraugoties uz to, ka ar Eiropas Savienību sarunu sadaļa “Brīva kapitāla kustība” ir jau slēgta, būtu lietderīgi sarunās ar Eiropas Savienību atvērt to no jauna (tas būtu vispirmām kārtām Zemkopības ministrijas, Ekonomikas ministrijas un Ārlietu ministrijas kompetencē), lai tur iestrādātu nosacījumus par desmit gadus ilgu pārejas periodu pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Šajā pārejas periodā nebūtu atļauts lauksaimniecības un meža zemes pārdot Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem. Pamatojums šādam apsvērumam ir tas, ka desmit gados Latvijas lauku saimniecības varēs ar Eiropas Savienības dotāciju palīdzību izpirkt tām nepieciešamās zemes. Šāds nosacījums turklāt saglabātu mūsu nacionālās valsts principu. Doma par desmit gadus ilgu pārejas periodu ir saistīta arī ar to faktu, ka Eiropas Komisija paredz desmit gadus ilgu pārejas periodu tiešo maksājumu ieviešanai (tātad tikai pēc desmit gadiem mēs saņemtu simtprocentīgus tiešos maksājumus). Latvija pretēji vairākām citām valstīm nav iebildusi pret ierobežojumu atcelšanu zemes iegādei Eiropas Savienības pilsoņiem. Četras kandidātvalstis - Ungārija, Čehija, Slovākija un Polija - ir saņēmušas Eiropas Komisijas piekrišanu saglabāt citu dalībvalstu pilsoņiem ierobežojumus lauksaimniecības zemju iegādei šajās valstīs. Čehija, Slovākija, Ungārija un Bulgārija sarunās ar Eiropas Savienību par zemes pārdošanu panākušas 7 gadus ilgus ierobežojumus lauksaimniecības un meža zemju iegādei. Un tā tālāk. Otra lieta. Ja mēs panāksim desmit gadus ilgo pārejas periodu, tad valstij vienalga būs jāveido labvēlīgi nosacījumi zemes iegādei jeb zemes iegādes izdevumu kreditēšanas nosacījumi. Lietderīgi būtu, ja Latvijas lauku saimniecības šādu aizdevumu vai hipotekāro aizdevumu zemes pirkšanai vai piepirkšanai varētu saņemt ar likmi 4-5% gadā un uz laiku no 15 līdz 20 gadiem. Šobrīd Latvijas lauku saimniecībām nav brīvu līdzekļu zemes iegādei, kā arī augsto kredītlikmju procentu dēļ nav iespējams izmantot banku kredītus. Es gribētu mazliet pieminēt arī vēsturi, lai parādītu, kā pēdējos gados šī procedūra - zemes piepirkšanas procedūra - zemniekiem ir tikusi savā veidā konsekventi bremzēta. Proti, pat Pasaules Banka, atvēlot kredītlīniju kādreizējā “Laukkredīta” ietvaros, neļāva izmantot šos aizdevuma līdzekļus lauku zemes piepirkšanai, iegādei. Vēl uzskatāmāks piemērs ir tās barjeras lauksaimniecības zemes iegādei, kas ir paredzētas saistībā ar SAPARD līdzekļu izmantošanu, kuru saņemšanas nosacījumos ir teikts, ka par neattaisnotiem tiks uzskatīti izdevumi, kas saistīti ar zemes vai esošu ēku pirkšanu, īri, nomu vai līzingu. Tas viss jāvērtē kā no ārienes uzspiesta mērķtiecīga politika, lai būtiski ierobežotu Latvijas lauku saimniecību iespējas veidot racionālas apsaimniekojamās zemes platības. (Jo, iegādājoties arvien modernāku un jaudīgāku tehniku lauku apstrādei un ražas novākšanai, nepieciešams palielināt apsaimniekojamās platības.) Arī jaunajai ilgtermiņa kredītlīnijai, kura tiek izskatīta valdībā un kuru ir piedāvājusi Zemkopības ministrija, un kurai paredzētā kredītlikme ir 7% gadā, un kura ir iecerēta lauku saimniecību investīciju projektu realizēšanai ar valsts bankas - Latvijas Hipotēku un zemes bankas - starpniecību, - arī tai paredzēts uzlikt ierobežojumus, tas ir, neļaut kreditēt zemes pirkumus lauku saimniecībām. Pagaidām domāts kreditēt šīs aizdevuma līnijas ietvaros zemes pirkumus tikai noteiktiem ražošanas objektiem. Bija arī, protams, vienu gadu tāda subsīdiju politika, ka bija atvieglojumi zemes piepirkšanai. Protams, tie vairs nefigurē šinī subsīdiju programmā. Es gribētu minēt to, ka šādu viedokli - par pārejas periodu un zināmiem ierobežojumiem - izteikušas vairākas lauksaimnieku organizācijas, un tās ir vairāk vai mazāk zināmas. Es gribu tomēr atkārtot, ka Latvijas Zemnieku federācija jau 2000. gada 13. novembrī savā vēstulē Zemkopības ministrijai pauda savu nostāju sekojoši: “No Latvijas Zemnieku federācijas viedokļa, ir ļoti nekorekti radīt un atbalstīt jebkāda veida priekšrocības zemes iegādei Latvijā ārvalstu pilsoņiem, tajā pašā laikā nestimulējot un neatbalstot Latvijas pilsoņu (to skaitā lauksaimniecības produkcijas ražotāju, zemnieku, jauno zemnieku) vēlmi iegādāties zemi ar aktīvu valsts finansiālu atbalstu, caur lauksaimniecībā izmantojamo zemju konsolidāciju... ” Līdzīgi Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome pagājušajā gadā divas reizes iebilda pret plānoto zemes iegādes ierobežojumu atcelšanu Eiropas Savienības pilsoņiem un informēja par to valsts augstākās amatpersonas. Līdzīgu attieksmi ir paudušas arī citas lauksaimnieku biedrības un organizācijas. Arī dažām politiskām partijām ir šāds viedoklis. Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība ir pieņēmusi Rezolūciju par zemes tirgu Latvijā - pieprasa neatcelt ierobežojumus zemes pārdošanai ārzemniekiem. Savukārt LSDSP Domes valde pagājušajā gadā nāca klajā ar savu redzējumu un atbilstošu argumentāciju šajā jautājumā un to darīja zināmu augstākajām valsts amatpersonām. Šāds redzējums un oficiāls viedoklis tika izteikts arī pirms 7. Saeimas darbības sākuma - lauksaimniecības organizācijas kopā ar LSDSP to adresēja valdību veidojošajām partijām, uzsverot nepieciešamību aizsargāt šo zemes tirgu uz zināmu pārejas periodu. Mūsu priekšlikums ir šobrīd tapis tāpēc, ka reakcija nav bijusi, viss iet parastā gaitā, kā līdz šim ir gājis, un sarunās ar Eiropas Savienību mēs neizmantojam iespējas uzsvērt sarunas nepieciešamību pēc šāda pārejas perioda. Eiropas Savienība ļauj no jauna atvērt sarunās šo sadaļu - “Brīvā kapitāla kustība”, un liekas, mums šī iespēja būtu jāizmanto. Tas viens ir jautājums par zemes tirgu. Otrs jautājums. Kā jūs zināt, savulaik ir pieņemtas minētajā likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” diezgan liberālas normas, kuras var apiet. Un vajag, lai mēs tās kaut kā uzlabotu. Otrs valdības uzdevums būtu izstrādāt zināmus ierobežojumus tai sistēmai, kas šobrīd jau figurē, iepērkot zemes gan atsevišķām biznesa struktūrām, kas darbojas pašā Latvijā, gan arī tādām juridiskajām personām, kuras pārstāv ārvalstis. Nepieciešamas izmaiņas likumdošanā un normatīvajos aktos par zemes iepirkšanas ierobežojumiem (maksimālajām zemes platībām vienam īpašniekam nosacījumiem zemes izīrēšanai, dāvināšanai un nodošanai lietošanā) gan attiecībā uz Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, gan arī uz ārvalstu juridiskajām un fiziskajām personām. Kā rāda valstu pieredze, kas ir ļoti bagāta šādu ierobežojumu noteikšanā, var tikt noteikti arī citi zemes iegādes nosacījumi - pastāvīga dzīvošana Latvijā un piedalīšanās sava īpašuma apsaimniekošanā, atbilstoša profesionālā izglītība un citi ierobežojumi - dodot priekšrocības jeb pirmpirkuma tiesības kaimiņu zemes pirkšanā arī tiem zemniekiem, kas blakus nodarbojas ar lopkopību. Lai varētu veidot racionālas, kompaktas, pilnasinīgas, vispārpieņemtas zemnieku saimniecību struktūras. Par otro jautājumu. Tātad par tiem nosacījumiem, kādus Eiropas Savienība šobrīd piedāvā, mums ieejot Eiropas Savienībā. Es gribētu par atsevišķiem momentiem izteikt savas pārdomas, lai, apmainoties domām, varētu uzlabot mūsu pozīciju, padarītu to labāku, nekā tas pagaidām ir deklarēts no Briseles. Pirmā apspriežamā norma, ko piedāvā Eiropas Savienība, ir tās tiešie maksājumi dalībvalstīm. Tieši maksājumi, kurus mēs saņemtu no Eiropas Savienības, būtu 25% no pašreizējo dalībvalstu zemniekiem pieejamajiem līdzekļiem, un šāds pārejas periods ilgtu 10 gadus. Pirmos četrus, piecus gadus šie atbalsta maksājumi palielinātos par 5% gadā, bet nākamos piecus gadus - par 10% gadā, līdz tie sasniegtu tādu pašu līmeni kā atbalsta maksājumi zemniekiem vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tas, ka atbalsta maksājumi jaunajām dalībvalstīm nebūs tādi paši kā vecajām, domājams, bija skaidrs vairākumam, ja ne visiem. Jo tomēr jārēķinās ar to situāciju, ka Eiropas Savienības budžets pagaidām ir sastādīts līdz 2006. gadam: 1999. gadā tika uzskatīts, ka šeit iestāsies sešas valstis, bet tagad jau ir desmit kandidātvalstis. Ko mēs varētu darīt, jeb kāda mums varētu būt politika jeb stratēģija? Pirmais variants - censties šo “latiņu” pacelt augstāk, no 25% pacelt uz 30% vai 35%. Zināms atbalsts šādam viedoklim varētu būt tādēļ, ka viena otra esošā Eiropas Savienības dalībvalsts ir par šo tiešo maksājumu sistēmas radikālu reformu Eiropas Savienībā, vispirmām kārtām jau Vācija, kas vēlas, lai šie maksājumi saruktu vairāk, nekā šobrīd tas ir ieplānots. Jo galu galā, tā vai citādi, tālā nākotnē būs globāla ekonomika un globāls tirgus. Otra lieta. Ir zināmas tiesības panākt, lai paredzēto desmit gadus ilgo pārejas periodu samazinātu, lai tas ilgtu no pieciem līdz septiņiem gadiem. Jo diemžēl vēl nav apstiprināts Eiropas Savienības budžets laika posmam pēc 2007. gada, un, startējot ar jauno budžetu, varbūt būs iespējams vienlaicīgi šo jautājumu risināt, lai samazinātu šo pārejas periodu, līdz mēs piekļūsim pie simtprocentīgiem maksājumiem. Par šiem references rādītājiem, kuri var būt par bāzi šim absolūtajam skaitlim, lai mēs saņemtu šīs piemaksas, šos tiešos maksājumus. Protams, mēs esam ar to neapmierināti un mums ir iemesls būt neapmierinātiem, jo šobrīd Brisele mums piedāvā 484 tūkstošus hektāru attiecībā uz laukaugiem, lai gan mūsu prasībās ir bijuši minēti 688 tūkstoši. Diemžēl arī faktiskās platības bijušas pieticīgas - 450 tūkstoši hektāru laukaugu. Protams, ir neskaidrības, kas tur īsti ietilpst - rapsis vai lini, vai kartupeļi cietei. It kā tās platības neietilpst šajā kvotā. Otra mūsu piezīme. Protams, jautājums, par ko ir tik daudz jau diskutēts, ir pieņemtais ražības līmenis - 2,03 tonnas graudu no hektāra. Faktiskā raža iepriekšējos gados bijusi it kā 2,20 tonnas no hektāra. No vienas puses, ir jācīnās par šīm pozīcijām. No otras puses, paši vien esam lielā mērā vainīgi pie tā, ka šīs laukaugu platības ir sarukušas un kļuvušas tik pieticīgas un ka arī graudaugu ražība no hektāra ir visai pieticīga. Šeit būs, protams, grūts disputs. Otra pozīcija, ko mēs iedomājāmies aplūkot, ir sociālā atbalsta maksājumi no Eiropas Savienības. Kā jūs zināt, tiek deklarēts atbalsts par katru hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes visām tām saimniecībām, kuru platība pārsniedz 0,3 hektārus un kuras ievēro agrovides prasības, neatkarīgi no tā, vai zeme tiek izmantota ražošanai. Domāts, ka šī vienkāršotā shēma ilgs trīs gadus, pēc tam tiks atjaunota vēl uz diviem gadiem. Ja shēmas lietošanas beigu posmā nebūs adekvātas kontroles struktūras, tad līdzekļi tiks “iesaldēti” pašreizējā līmenī. Dažs ierosina atteikties no šādas maksas, ko mēs varētu saņemt, bet es domāju, ka tas nav prātīgi - līdzekļi vienkārši ies zudumā. Skaidrs, ka Eiropas Savienības piešķirtais finansējums ir lielā mērā orientēts uz sociālo atbalstu līdztekus lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai. Eiropas Savienība, kā mēs to redzam, vairākkārt ir norādījusi uz nepieciešamību pievērst lielāku uzmanību lauku attīstībai, arī mazajām zemnieku saimniecībām. Eiropas Komisija ir piedāvājusi iekļaut atbalsta pasākumu sarakstā arī jaunus pasākumus - atbalstu tā saucamajām mazjaudas saimniecībām, kas ir orientētas galvenokārt uz pašnodrošinājumu ar lauksaimniecisko produkciju. Finansētu pēc pašu izvēles vai nu šo saimniecību modernizāciju, vai arī jaunu nodarbinātības veidu iedibināšanu ārpus lauksaimnieciskās ražošanas. Arī tā var būt nozīmīga lieta, ko vajadzētu izmantot, ja tāda tiek piedāvāta. Un visbeidzot ir jāpiemin sociālā bloka trešā sastāvdaļa, ko mums deklarē un piedāvā, - priekšlaicīga zemnieku aiziešana pensijā 50 gadu vecumā, līdz pat pensionēšanās vecumam saņemot kompensāciju par neiegūtajiem ienākumiem, ja viņi lauksaimniecības sfērā ir nostrādājuši vismaz 10 gadus. Šis ir sociālais bloks. Trešais bloks. Vissāpīgākais jautājums mums ir ražošanas kvotas. Tas ir visbūtiskākais trieciens. Mēs varētu būt par to visvairāk neapmierināti. Kā zināms, pēc esošās informācijas, ražošanas kvota ir lielums, kas aptver produkcijas realizāciju valsts iekšējā tirgū, citu Eiropas Savienības valstu iekšējā tirgū un subsidēto eksportu ārpus Eiropas Savienības. Es tā saprotu, ka nesubsidēts eksports ārpus Eiropas Savienības ietvariem neietilpst minētās ražošanas kvotas ietvaros. Kā jūs zināt, 1,2 miljoni tonnu piena un piena produktu gadā - tāda ir mūsu prasītā kvota. Eiropas Savienība piedāvā mums krietni mazāku kvotu, tādu, kas ir mazāka pat par mūsu šobrīd ražoto dauzumu - 846 000 tonnu piena un piena produktu. (Šajā sakarā gan jāatzīmē, ka kādreiz, 1990. gadā, mēs saražojām 2 miljonus tonnu piena un piena produktu.) Šī lieta ir ļoti sāpīga, jo tā ir saistīta arī ar iespējamiem neiegūstamajiem ienākumiem, ieskaitot arī tā saucamās piena naudas nesaņemšanu (it sevišķi - neliela govju skaita turētāju fermās). Nākamais nepatīkamais moments, kurš ir vēl vairāk diskutējams, ir nepietiekamā kvota cukura ražošanai. Mēs uzskatām, ka teorētiskais cukura patēriņš Latvijā ir 110 000 tonnu gadā, faktiski saražotais daudzums ir apmēram 60 000 tonnu gadā, bet kvota, ko mums piedāvā, ir tikai 52 000 tonnu gadā. Acīmredzot stratēģija šajā jautājumā būtu tāda: ir jāiet vienā solī ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Kamēr Eiropas Savienības valstis noslēgs savu iekšējo tirgu cukura ražošanā un nelaidīs iekšā importēto lētāko cukuru, tikmēr šādam mehānismam ir jāpielāgojas un jāizmanto šis cenu mehānisms, ieskaitot arī pieprasītās kvotas. Taču nav izslēgta iespēja, ka pēc gadiem desmit vai piecpadsmit šis tirgus Eiropas Savienībā var atvērties un cukurbiešu ražotāji jeb cukurbiešu audzētāji nokļūs lielākos pasaules konkurences žņaugos. Šis fakts, protams, būtu jāņem vērā, lai zemnieku saimniecības pārdomāti veiktu savas investīcijas cukurbiešu ražošanā un necerētu, ka te pēc gadiem desmit varētu šajā ziņā klāties ļoti “spīdoši”. Attiecībā uz kartupeļu cietes ražošanas kvotu, protams, mēs varam būt neapmierināti, jo kvota, ko mums piedāvā, ir gandrīz divas reizes mazāka nekā mūsu valstī faktiski saražotais kartupeļu cietes daudzums: 2000. gadā tika saražotas 6600 tonnas kartupeļu cietes, bet kvota, ko mums piedāvā, ir tikai 3400 tonnas. Protams, nevar kvotu balstīt uz 2001. gadu - neražīgo un kartupeļu audzētājiem un pārstrādātājiem neraksturīgo gadu. Es gribētu teikt, ka patlaban nav īstas skaidrības, bet droši vien marta beigās būs skaidrība par visām šīm niansēm - kādas būs īstās kvotas, apjomi un nosacījumi. Un mums jābūt šajā ziņā ļoti uzmanīgiem un jāizskata arī alternatīvie varianti mūsu ražošanas potenciāla uzturēšanai blakus piensaimniecībai, cukurbiešu audzēšanai un, kā šeit jau tika minēts, arī kartupeļu audzēšanai cietes iegūšanai. Es domāju, ka ļoti liela uzmanība jāpievērš citiem produkcijas veidiem - gaļas ražošanai, it sevišķi cūkgaļas ražošanai, un tādām nepārtikas lietām jeb kultūrām, kuru ražošana var vispār iziet ārpus ražošanas kvotām. Tas ir rapsis degvielas ražošanai un lini vai arī vēl kaut kāda cita veida produkcija, kuras ražošana iet ārpus ražošanas kvotām. Tālāk jārisina arī neskaidrais jautājums par to, kādā veidā tiks mums normēts - vai netiks normēts - tas produkcijas apjoms, ko mēs taisāmies no Latvijas eksportēt ārpus Eiropas Savienības autonomi, bez Eiropas Savienības eksporta subsīdiju atbalsta. Mēs visi labi zinām, ka Eiropas Savienības valstīm ir subsidēts eksports. Eksportam šo atbalstu pakāpeniski samazinās. Bet, ja mēs varam eksportēt bez eksporta subsīdijām, kur paliek iespējamā ražošanas kvota? Es gribētu pievērst jūsu uzmanību arī tādam momentam, ka Eiropas Komisijas dokumentā par šo mūsu taktiku un stratēģiju teikts: “Jaunākie aprēķini galvenajās preču grupās parāda, ka kandidātvalstīm līdz 2006. gadam vajadzētu palielināt graudaugu, eļļas augu un cūkgaļas ražošanu. ” Šie ir ļoti nozīmīgi formulējumi, kas, protams, mūsu stratēģijā un saimniekošanā jāņem vērā. Šobrīd acīmredzot nav svarīgāka uzdevuma kā iztaisīt kopsavilkuma aprēķinu jeb bilanci - kādi būs ieguvumi un zaudējumi. Mūsu uzskats ir tāds, ka, iestājoties Eiropas Savienībā un korekti un neatlaidīgi veicot sarunas un diskutējot par atsevišķām kvotām, ieguvumu noteikti būs vairāk nekā zaudējumu. Pirmkārt, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs tomēr iegūtu viņu tirgu - plašāku tirgu, kas šobrīd lielā mērā ir mums slēgts. Otrkārt, mūsu ieguvums būtu arī tas, ka viņu liekā produkcija, kas ir subsidēta, nenonāktu vairs Latvijas iekšējā tirgū, bet viņiem būtu jācenšas to eksportēt ārpus Eiropas Savienības dalībvalstu loka, izmantojot eksporta subsīdijas un tamlīdzīgus atbalsta pasākumus. Treškārt, lauksaimnieki iegūtu lielāku atbalstu, piemēram, kompensācijas maksājumu, subsīdiju veidā. Tur ir vesela šādu pasākumu buķete, kā jau iepriekš tika minēts. Ceturtkārt, līdz ar mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā varētu paaugstināties lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas. Protams, šāds fakts ir nūja ar diviem galiem. Tas var izraisīt cenu paaugstināšanos veikalos un tātad var ietekmēt iedzīvotāju patēriņu. Protams, te ir nepieciešamas papildu investīcijas, it sevišķi lopkopības nozarēs, lai mēs varētu ar savu produkciju mierīgi, bez aizrādījumiem konkurēt. Neapšaubāmi skaidrs ir tas, ka jāveido korekta Latvijas ekonomisko ieguvumu un zaudējumu bilance. No vienas puses, it kā nelabvēlīgāki nosacījumi būtu lauku saimniecībām, komerciālām lauku saimniecībām jeb lielražotājiem, kā arī pārstrādes uzņēmumiem. Savukārt iespējamos ieguvumus es atļaušos šeit nosaukt tīri bilancveidīgi - tikai kādos 8 punktos. Pirmie četri punkti konspektīvi apkopos jau teikto. Pirmais punkts. Tātad 25% - tiešie maksājumi, sākot ar pirmo gadu. Speciālisti no Zemkopības ministrijas mums saka, ka, tā teikt, tur apakšā būšot kādi 30 maksājumu veidi (attiecībā uz liellopu gaļas ražošanu vien - kādi seši veidi). Otrais punkts jeb otrā pozīcija. Īpašie maksājumi mazajām saimniecībām (sākot no 0,3 hektāriem). Pagaidām nav strikti noteikts tas mehānisms, kā šos maksājumus saņemt. Trešais punkts šajā bilancē būtu reģionālie maksājumi (to skaitā - saimniecību modernizācijai un jaunu nodarbinātības vietu radīšanai ārpus lauksaimnieciskās ražošanas), ja Latvija tiek uztverta kā reģions, kurā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir pazems. Tātad: kāda būtu iespējamā absolūtā summa attiecībā uz šo trešo pozīciju? Ceturtā pozīcija. Eiropas Komisija paredz palielināt savu finansējuma daļu strukturālajam atbalstam līdz 80% no kopējās projekta vērtības (pašreizējais līdzfinansējums - 50% apmērā. Piektā pozīcija ir SAPARD. Kā zināms, SAPARD šobrīd nāk izpalīgos ar 13,45 miljoniem latu gadā. Tas notiek četrus gadus. Tātad: vai tie līdzekļi, kas ir saistīti ar SAPARD, un SAPARD finansējumam sekojošie līdzekļi šajā gultnē, - vai tie var kompensēt konkurences izkropļojumus? (Tos 25%, šo ierobežojumu tiešajiem maksājumiem, es jau minēju pirmajā punktā.) Sestā pozīcija. Tā ir atkarīga no mums. Mums acīmredzot ir jādomā par to, kā nodrošināt vienotu lauksaimniecības tirgus funkcionēšanu ar citu ekonomisko sviru palīdzību. Ja mums dod tikai 25%, tad mēs varam izskatīt iespēju ierosināt pārejas perioda izmantošanu, kura laikā tirdzniecība starp šīm valstīm un pārējo Eiropas Savienību vēl nekļūs absolūti brīva. Tādi gadījumi jau ir bijuši, un Portugāli un Spāniju var minēt kā piemērus. Līdz brīdim, kad notiks atbalsta līmeņu izlīdzināšana un jauno dalībvalstu zemniekiem sniegtais atbalsts kļūs vienāds ar to atbalsta līmeni, kāds ir zemniekiem Eiropas Savienības pašreizējās dalībvalstīs, nav pieļaujama pilnīga robežu atvēršana. Var šajā sakarā izskatīt vēl arī otru apakšiespēju. Vieni produkciju realizē iekšējā tirgū, turklāt - svaigāku produkciju, mazāk sterilizētu un mazāk pasterizētu. Otra daļa - pārdošanai visā Eiropas Savienībā. Protams, tas tiek darīts, pastāvot atbilstošam kontroles mehānismam. Septītā pozīcija. Jānodrošina iespēja Eiropas Savienības tiešajiem maksājumiem pielietot esošās nacionālās subsīdijas. Šobrīd šī summa ir 24,1 miljons latu. Atļauts šīs nacionālās subsīdijas saglabāt pārredzamā nākotnē, lai sabalansētu, tā teikt, neieguvumus sakarā ar tiešajiem maksājumiem. Tātad ir nepieciešami ļoti skrupulozi aprēķini, un tikai tad varam spriest par patieso stāvokli un lemt par citām aktivitātēm, un pieņemt dažādas rezolūcijas, un tamlīdzīgi. Jābūt arī skrupulozam bilancveidīgam aprēķinam. Vēl nav zināma Eiropas Komisijas oficiālā nostāja, šis ir tikai viens no variantiem, bet visādā ziņā, tā vai citādi, acīmredzot tiks šiem jautājumiem pielikts punkts šeit marta beigās un arī attiecīgajā sammitā jūnijā. Es gribētu beigās pateikt šajā sakarībā dažus praktiskās procedūras jautājumus, lai mēs, lauksaimnieku bloks, justos drusku drošāk. Es iesaku sekojošo. Pirmkārt, iesaku izveidot augsta līmeņa pastāvīgi darbojošos komisiju, kas visa šā gada laikā lemtu par šo jautājumu praktisko risināšanu nacionālo interešu aizstāvēšanai. (Nepietiek ar esošo kārtību, kādā tas notiek Ārlietu ministrijas un Zemkopības ministrijas izpildījumā. Var iznākt tāpat kā ar iestāšanās sarunu sadaļu “Brīva kapitāla kustība”.) Par komisijas vadītāju jāpilnvaro tāda amatpersona kā Ministru prezidents, ne zemāka. Komisijas sastāvā jau no pirmās darba dienas iekļaujami papildus valsts institūciju darbiniekiem - arī esošo lauksaimniecības organizāciju pārstāvji un divi trīs Saeimas deputāti. Tādējādi būtu pielabojama esošā prakse, ka Zemkopības ministrija kopā ar Ārlietu ministriju un iestāšanās sarunu delegāciju tikai saskaņo izstrādātos priekšlikumus ar lauksaimniecības organizācijām pirms apstiprināšanas valdībā. Šobrīd un šajā pusgadā valstij nav svarīgāka jautājuma kā šis. (Pārējās lietas ir vienkārši “iesaldējamas”. Tās ir pakārtotas šim jautājumam. Otrreiz tādas iespējas vairs nebūs. Tas skar valsts iedzīvotāju lielas daļas ekonomiskās un sociālās intereses. Ar lauksaimniecību un laukiem ir saistīti apmēram 400 tūkstoši mūsu valsts iedzīvotāju. Lauksaimniecības produkciju apstrādājošā rūpniecība dod vienu trešdaļu no rūpniecībā iegūtās jaunās vērtības. Ar to nodarbojas būtiska daļa tirdzniecības un transporta uzņēmumu, kā arī plašs citu pakalpojumu tīkls. Tas skar tautsaimniecības un sociālā kompleksa attīstības perspektīvas nākamajiem 15-20 gadiem. Otrreiz pie šā jautājuma atgriezties mēs vairs nevarēsim. Nozīmības un iespējamo sociālo seku ziņā sadaļa “Lauksaimniecība” nav salīdzināma ne ar vienu no jau noslēgtajām iestāšanās sarunu sadaļām. Arī Eiropas Savienības kopbudžetā lauksaimniecības budžeta īpatsvars ir ļoti ievērojams - 53%. Domāju, ka šāda pieeja palīdzētu rast lielāku skaidrību, kā aizstāvēt Latvijas nacionālo pozīciju. Vienlaikus mūsu valsts augstākajām amatpersonām jāatrod domubiedri citās kandidātvalstīs un jāveido vienota platforma darbībai. Kā zināms, pēc piecām dienām tiksies Čehijas, Slovākijas, Polijas un Ungārijas premjerministri, lai izstrādātu kopēju nostādni iestāšanās sarunām un parakstītu kopēju paktu šajā lietā. Otrkārt, attiecībā uz praktiskās procedūras jautājumiem ir sekojošs ierosinājums. Jautājums ir par to, kā šajā procesā iesaistīt “mazjaudas” jeb nelielo saimniecību intereses. Acīmredzot šobrīd nav citas izejas kā “mazjaudas” saimniecību intereses paust ar Latvijas Zemnieku federācijas starpniecību (jo tik īsā laikā izveidot attiecīgu sabiedrisko organizāciju nebūs iespējams). Un vēlams, lai būtu arī produktīva pagastu un rajonu pašvaldību līdzdalība. Šis ir ļoti jutīgs jautājums. Komerciālo lauku saimniecību un “mazjaudas” lauku saimniecību interesēm sarunās ar Eiropas Savienību jābūt noteikti pārstāvētām un sabalansētām ar citu lauku saimniecību interesēm. Lai neiznāktu tā, kā, piemēram, viens no Zemkopības ministrijas esošajiem padomniekiem, diskutējot par “vienas govs” saimniecībām, saka - laukos turēt vienu govi ir tas pats, kas pilsētniekam turēt vienu suni, jo gan viens, gan otrs tiek apmīļots un lolots, bet to saimnieks no šīs nodarbošanās izdzīvot nevar. Taču arī no vienas govs ir 45 latu ieņēmums mēnesī! Piebildīsim, ka, pēc lauksaimniecības pēdējās skaitīšanas datiem, Latvijā ir 73 000 iedzīvotāju saimniecību, kuras tur slaucamas govis, un vienā saimniecībā vidēji ir diemžēl tikai 2,3 govis. Tātad šī ir ļoti liela problēma, vēsturiska problēma, nepatīkama problēma, bet pakāpeniski no tās mums jāizkūņojas, turklāt jāizkūņojas bez lielas sociālas spriedzes. Trešais praktiskais jautājums. Rēķini par finansiālajiem ieguvumiem un mīnusiem jāveic speciāli izveidotai darba grupai (iepriekš, pirmajā punktā, nosaucu šīs komisijas sastāvu). Aprēķini veicami kompleksi, vispusīgi un atklāti, kā arī jābūt salīdzinājumam ar Lietuvu un Igauniju. Būs aprēķiniem pirmais variants, būs arī otrais variants, bet bilancveidīgs aprēķins ir absolūti nepieciešams. Un visbeidzamais praktiskais jautājums. Konkursa kārtībā izdarāms valsts pasūtījums, lai izpētītu atsevišķu (pasvītroju!) lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas pilnu pašizmaksu Latvijā un Eiropas Savienības valstīs, faktisko un normatīvo, kā arī produkcijas realizācijas nosacījumus, lai varētu spriest par mūsu lauksaimnieku konkurētspēju. Tas nepieciešams, lai varētu plānot un pamatot vēlamās ražošanas kvotas Latvijai. Šobrīd šādi pētījumi diemžēl nav veikti, tādēļ diskusijās ir daudz vispārīgā. Ja Saeima pieņems šo lēmumu, tad, atsaucoties uz to, mūsu valsts amatpersonām un pārstāvjiem, kas būs Briselē, būs lielāks pamats runāt un aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses sarunās ar Eiropas Savienības institūcijām. Nobeigumā es gribu izteikt pateicību tiem deputātiem, kas līdz ar mums rosināja un atbalstīja šīs ārkārtas sēdes sasaukšanu. Paldies par uzmanību.".
2002_02_13_a-seq2 language "lv".
2002_02_13_a-seq2 speaker Arnis_Kalnins-1935.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q822919.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q211.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q37.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q191.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q193089.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q458.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q1771611.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q2167704.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q15628977.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q1807079.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q8880.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q183.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q36.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q28.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q219.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q9005.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q7164.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q27056014.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q214.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q213.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q29.
2002_02_13_a-seq2 mentions Q45.