Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_02_13_a-seq10> ?p ?o. }

• 2002_02_13_a-seq10 type Speech.
• 2002_02_13_a-seq10 number "10".
• 2002_02_13_a-seq10 date "2002-02-13".
• 2002_02_13_a-seq10 isPartOf 2002_02_13_a.
• 2002_02_13_a-seq10 spokenAs 77.
• 2002_02_13_a-seq10 spokenText "Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es esmu paņēmis Eiropas lietu komisijas dalībnieku sarakstu, un te ir tādi vārdi un uzvārdi kā Egils Baldzēns, Andris Bērziņš no Jaunās partijas, Boriss Cilevičs, Miroslavs Mitrofanovs, Juris Sokolovskis, Igors Solovjovs. Tie ir mani kolēģi Eiropas lietu komisijā, un mēs visi kopā nobalsojām un atbalstījām sarunu grupas radīto pozīciju sarunām par lauksaimniecību. Un tikai pēc tam, kad mēs atbalstījām, arī valdība atbalstīja šo pozīciju, nevis otrādi - valdība atbalstīja un pēc tam mēs. Tātad mums akmeņi jāmet pirmām kārtām pašiem uz sevi. Un nemaldināsim mūsu vēlētājus, konstruktīvā apspriedē Eiropas lietu komisijā balsodami par vienu lietu, bet pēc tam priekšvēlēšanu apstākļos, populisma apstākļos, balsodami par kaut ko pavisam citu! Taču, ja mēs paskatāmies uz lēmuma projektu, kas ir sagatavots, tad liekas, ka tur nav nekādas pretrunas. Es pilnīgi piekrītu tam, kas ir rakstīts otrajā punktā, jo mēs paši ar savu balsojumu Eiropas lietu komisijā esam sarunu grupai devuši līdzīgu mandātu. Es neredzu sevišķu vajadzību prasīt vēlreiz to, par ko mēs vienreiz esam jau nobalsojuši. Es domāju, ka abi jautājumi, kas ir ietverti šajā lēmuma projektā, ir jāaplūko no viena aspekta: kādu valsti mēs gribam - vai mēs gribam izolētu valsti, tādu, kas mēģina sevi norobežot no pārējās pasaules un kas ir līdzīga savulaik smieklīgajai Albānijai, vai arī gribam atvērtu un konkurētspējīgu valsti, tādu valsti, kurā mēs radītu saviem lauksaimniekiem vienādas konkurences iespējas vienotā Eiropā? Pozīcija un opozīcija, es domāju, ir šajā ziņā vienotas - mēs neredzam iestāšanos Eiropas Savienībā kā pašmērķi, bet tikai kā līdzekli, lai uzlabotu mūsu tautas dzīvi. Šajā ziņā mums nekad nav bijušas nedz komisijā, nedz arī šeit, Saeimā, nekādas pretrunas. Un tāpēc nevajag radīt šādu pretrunu, kur tās nav! Es, protams, esmu vienisprātis ar prasītājiem, ka pašreizējie saimniekošanas nosacījumi lauksaimniekus spiež pie zemes un ka arī Eiropas Komisijas 30. janvāra piedāvājums nerada viņiem gaidītās perspektīvas. Taču priekšlikumus no Eiropas Savienības dalībvalstīm mēs sagaidīsim tikai martā. Pašreiz, kā jūs redzat, notiek milzīgas diskusijas arī starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm. Šobrīd mums šeit, Saeimā, nav nekāda - nedz formāla, nedz juridiska, nedz arī morāla - pamata sākt par šiem jautājumiem sarunas un pieņemt kaut kādus lēmumus, jo Eiropas Savienībai nav reālas pozīcijas. Protams, 25% apjomā paredzētie tiešie maksājumi mūsu lauksaimniecību neapdraud tik daudz kā ražošanu ierobežojošās kvotas. Arī visi tie cilvēki, kas runāja pirms manis, norādīja, ka tā ir mūsu galvenā rūpe, galvenais jautājums, kura risinājums būs jāpanāk sarunās. Kaut gan mūsu zemnieki saņems pirmajos gados piemaksas par hektāru vai par lopu, kas būs mazākas nekā Eiropas fermeriem, viņi tomēr saņems vairāk nekā pašreiz. Taču pats svarīgākais jautājums - panākt, lai ražošanas apjoms būtu salīdzināms ar pašreizējo ražošanas apjomu un nesamazinātos. Tas ir galvenais sarunu uzdevums, kas mums ir jāpaveic. Īpatnējs ir pašreizējais neoficiālais Eiropas Komisijas piedāvājums - piedāvātā struktūra patiesībā vairāk ierobežo jau konkurētspējīgās un lielās saimniecības, bet vienlaikus dod necerētu atbalstu mazajām saimniecībām, kam nacionālā budžeta nabadzība neļauj attīstīties. Kā jūs zināt, mums ir ierobežojums attiecībā uz subsīdijām - līmenis, no kura mēs sākam tās maksāt, veikt, teiksim, hektārmaksājumus. Eiropas Savienība pašreiz ir iedevusi tādu kā palīdzību tieši mazajām un tā saucamajām pusrentablajām saimniecībām (un, kā zināt, tādu ārzemnieku saimniecību mums ir daudz), bet mūsu pats svarīgākais politiskais uzdevums ir veidot tādu sistēmu, lai mūsu zemnieki būtu pēc iestāšanās konkurētspējīgi Eiropas Savienībā vai, ja mēs neiestāsimies Eiropas Savienībā, tad vismaz visos apkārtējos tirgos. Svarīgi ir saprast, kādas iespējas laukiem piedāvā lauku attīstībai paredzētie (nevis lauksaimniecībai, bet lauku attīstībai paredzētie!) līdzekļi, kuru ir divreiz vairāk nekā tiešajos maksājumos. Var, protams, prasīt: “Maksājiet mums tiešos maksājumus pilnā apmērā!” To var darīt uz lauku attīstības rēķina. Un te nu ir tās “šūpoles”: mums jāizšķiras par to, kas tad īstenībā mūsu lauku un arī lauksaimniecības attīstībai ir svarīgāk. Lauksaimniecības attīstība, ja mēs nesakopjam infrastruktūru un laukus kā tādus, faktiski vienalga ir strupceļš, ja nerada konkurētspējīgu infrastruktūru. Arī tas ir jāņem vērā. Es neesmu pārliecināts, ka hektārmaksājumi (par katru hektāru tā apsaimniekotājam) ir pats labākais variants lauku attīstības veicināšanai. Ja šodien mēs sadalām pa galviņām to “aploksni”, tos līdzekļus, ko Eiropas Savienība mums ir piešķīrusi, tad tie ir 18 lati gadā. Faktiski tas ir sociālais pabalsts, kas protams, kādam ir svarīgs, bet tā nav attīstības nauda. Mēs, protams, savas nacionālās “aploksnes” ietvaros varam šo naudu pārdalīt, bet, ja mēs uz to skatāmies tīri matemātiski, tad sanāk 18 lati. Sarunās ar Eiropas Savienību mums ir jāizcīna tiesības pašiem izvēlēties visvajadzīgākos lauku attīstības pasākumus. Vai dot kādam zemniekam iespēju ātrāk pensionēties (no 55 gadu vecuma), vai varbūt svarīgāks būtu atbalsts jaunajiem fermeriem? Vai vajadzīgas ir piemaksas par lauksaimniecībai nepiemērotas zemes apstrādi, vai arī vajadzētu vairāk atbalstīt pusnaturālās saimniecības? Vai varbūt paaugstināt samaksu par lauksaimniecības zemes apmežošanu vai arī vairāk maksāt par citiem vides aizsardzības pasākumiem? Šī ir lauksaimniecības politikas perspektīva, kura ir jāapspriež politiskā līmenī, bet pirms mēs to risinām politiskā līmenī, ir svarīgi, lai paši cilvēki, kas dzīvo laukos, lauku cilvēku pārstāvji, fermeru pārstāvji, - lai viņi ir tie, kas mums pasaka priekšā vislabākos risinājumus. Neskriesim pa priekšu ratiem! Ļausim papriekš viņiem pašiem to visu izdiskutēt, atrast vislabāko un sev vēlamo rezultātu! Pašreiz mēs strīdamies par to, kas notiks ar Eiropas Savienības piedāvātajām naudām. Mēs strīdamies par to, kas ir “zīle rokā”. Tie ir tie 25% - tiešie maksājumi. Vai ir “mednis kokā”? Nē, nav “medņa kokā”. Mēs runājam tikai par “zīli rokā”, un zemnieki ir tie, kuriem ir jāizvēlas, vai viņiem šo “zīli” vajag vai ne, ja viņi zina, ka desmit gadu laikā tā izaugs līdz 100% pabalstam. Vēl svarīgāks un vēl strīdīgāks ir jautājums par brīvo zemes tirgu. Tas jau šodien ir aktuālāks, un tas ir arī pirmais punkts piedāvātajā lēmuma projektā. Saeimai šodien ir jāatbild tikai uz vienu jautājumu: vai brīvā jeb liberālā zemes tirgus ieviešana bija kļūda ceļā uz Eiropas Savienību vai ne? Un vai sarunu pozīcija brīvās kapitāla kustības jautājumā ir jāpārskata? (Starpsauciens: "Cik tas ir?") Jā, vismaz 23 800 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tādu firmu īpašumā, kuru majoritārie īpašnieki ir ārzemnieki. Faktiski varam teikt, ka tā ir ārzemnieku rokās esoša nauda. Tā zeme ir nepilns procents no lauksaimniecībā izmantojamās zemes un, kā jūs jau dzirdējāt, apmēram 2% no visas zemes. Tā tas ir šajā brīdī, kad mēs piekto daļu no lauksaimniecībā izmantojamās zemes vispār neizmantojam. Vai par šiem cipariem jeb par ārzemnieku rīcībā esošo zemes daudzumu ir jāuztraucas? Nē! Varētu arī neuztraukties. Taču tendences, kas iezīmējas, kopš mums ir skaidra perspektīva - iestāties Eiropas Savienībā -, ir nopietnas un ar tām nevar nerēķināties. Arvien lielāka ir Eiropas Savienības valstu lauksaimnieku interese par iespējām saimniekot Latvijā. Interesanti, ka viņi to grib, neskatoties uz pabalstu zemo līmeni, kādu ir pašreiz piedāvājusi Eiropas Savienība. Daudz zemes uzpērk uzpircēju firmas. (Un tur nu Grīga kungam ir taisnība - ne viss, kas nonāk ārzemnieku rokās, uzreiz ir redzams.) Viņi pērk atsevišķus zemes gabalus, apvieno zemes gabalus, jo ārzemju investori prasa lielākas zemes platības. Piemēram, lauksaimnieciski attīstītajā Dānijā pat lielākajiem fermeriem nav vairāk par 200 vai 300 hektāriem zemes, jo zemes vienkārši trūkst. Savukārt Latvijā var izveidot lielākus zemes masīvus, tātad veidot lauksaimniecībā rentablākas saimniecības, lai, tā teikt, īriem ar savu tehniku būtu kur atnākt. Un tas sliktais rezultāts ir tas, ka lauku saimniecību lēno, bet loģisko attīstību traumē uzpircēju firmu tālredzīgā darbība. Savukārt mūsu pašu zemniekiem saimniecību paplašināšanai ir vajadzīgs laiks un kredīti, bet šie uzpircēji daļēji var likt priekšā kāju šim procesam. Mēs neesam vieni paši uz Eiropas Savienības sliekšņa, tāpēc ir svarīgi salīdzināt sevi ar pārējām kandidātvalstīm. Paskatīsimies, kāda tad ir situācija citās valstīs! Problēma ar brīvo zemes tirgu ir visās valstīs vienāda, bet risinājumi ir dažādi. Es mēģināšu dažus no šiem risinājumiem jums pastāstīt. Dažas kandidātvalstis ir prasījušas un saņēmušas pārejas periodus attiecībā uz ārzemnieku tiesībām brīvi iegādāties lauku zemi. Čehija panāca septiņus gadus ilgu pārejas periodu attiecībā uz lauksaimniecības un mežu zemes iegādi (izņēmums bija pašnodarbinātās personas šajā nozarē). Tas nozīmē, ka austriešu fermeris tad nevar dzīvot Austrijā un kā muižkungs tikai no Austrijas teritorijas komandēt savus zemniekus, savus kalpus, teiksim, Čehijā. Šo čehiem pieņemamo formulu, ka Eiropas Savienības fermeris var tur iegādāties zemi, bet viņam ir arī tur jādzīvo, ungāri un slovāki grūtās sarunās papildināja ar noteikumu, ka ārzemju fermeris zemi šajās valstīs varēs iegādāties tikai pēc tam, kad jau trīs gadus būs nodzīvojis un nostrādājis tajās. Izskatās, ka Polija sarunās būs izkaulējusi visilgāko pārejas periodu. Viņa prasīja 20 gadus, bet panāca 12 gadus. Eiropas Komisija piekrita šādam periodam, bet - ar nosacījumu, ka izņēmums būs tie ārzemnieki, kuri zemes trīs līdz septiņus gadus pirms pirkšanas būs nomājuši. Un kompromiss ir apstāklī, ka tajos gados tiek ieskaitīts arī pirmsiestāšanās laiks. Mūsu kaimiņi, kaut arī slēguši attiecīgās iestāšanās sarunu sadaļas reizē ar mums, arī sāk pārdomāt. Lietuvas Seima deputāti, norādot uz Latvijas pozitīvo pieredzi (kā to jau ārlietu ministra kungs norādīja, Lietuvā pašreiz ir pie varas sociāldemokrāti, kas mūsu pieredzi tomēr uzskata par pozitīvu), pieņēma konstitūcijā grozījumus, kas paredz aizliegumu attiecībā uz zemes pārdošanu ārvalstniekiem, bet tajā pašā laikā vēl atlika lēmumu par pagaidu ierobežojumiem lauksaimniecības zemes pārdošanā. Igauņu prezidents Rītels īsi pirms ievēlēšanas ieminējās, ka zemes pārdošana būtu jāaptur uz desmit gadiem, bet reālā darbība neseko. Tajā pašā laikā arī Latvijā ir diezgan daudz diskusiju par šo jautājumu. Vai varam savu zemnieku problēmas atrisināt, neļaujot ārzemju pilsoņiem Latvijā iegādāties lauksaimniecības zemi? Un vai ir kaut viena valsts, kura ar aizliegumiem ir kaut ko atrisinājusi? Apskatīsimies! Sāksim atkal ar tuvākajiem kaimiņiem - lietuviešiem. Jāņem vērā tas, ka zemes privatizācija Lietuvā ir virzījusies lēni un atšķirībā no mums Lietuvā ir privatizēta tikai puse no visas zemes. Arī iekšējais zemes tirgus ir vāji attīstīts, un lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir lēta - vidēji 200 dolāri par hektāru. Taču ne zemā cena, ne arī zemes tirgus aizsardzība no ārējiem faktoriem nav veicinājusi konsolidētu modernu saimniecību veidošanos vietējiem zemniekiem. Vidējais viena zemnieka saimniecības lielums ir smieklīgs - 9 hektāri. Patlaban Lietuvā ir 2,3 miljoni hektāru aramzemes, no kuras tikai aptuveni puse tiek apstrādāta, kaut arī lauksaimniecībā strādā 20,8% no iedzīvotājiem. Ir grūti iedomāties sliktākus ekonomiskos rādītājus nekā šie Lietuvas rādītāji. Līdz ar to var secināt, ka zemes tirgus aizsardzība pēdējo 11 gadu laikā nav veicinājusi zemnieku saimniecību konsolidāciju un Lietuvas lauksaimniecības kā nozares attīstību un modernizāciju. Polijā no 1996. gada ārzemniekiem neļāva bez speciālas atļaujas nopirkt laukos vairāk par 1 hektāru zemes. Kāds ir rezultāts? Pašreiz ir jāprasa atļauja Polijas Iekšlietu ministrijai, lai nopirktu zemi. Un ir viens pamācošs gadījums - holandietis Johaness van de Vestrings pirms trim gadiem paēda vakariņas ar Polijas iekšlietu ministru, un iekšlietu ministrs viņam pateica, ka tikai Polijas pilsonis drīkst pirkt zemi. Holandietis pieņēma Polijas pilsonību, savu saimniecību, kas bija Amsterdamas tuvumā, atstāja dēliem un iegādājās 5000 hektāru zemes Polijā, piekrastes līdzenumā Polijas ziemeļos netālu no ciemata ar īpatnēju nosaukumu - Novoholandija. Tajā novadā, kas tiek uzskatīts par vienu no pašiem labākajiem un auglīgākajiem novadiem Polijā un kur Visla ietek Elblongā, izpārdošanā nonāca pavisam 100 000 hektāru zemes, bet 8 gadu laikā valsts pārdeva mazāk nekā ceturto daļu no šīs zemes, vairāk pircēju nebija. Pircēju skaitā bija arī jau minētais holandietis. Pusi no šīs zemes tagad valsts iznomā Rietumeiropas fermeriem, bet atlikušie 30% ir tukša, neizmantota zeme. Taču, kā jau es teicu, tas ir viens no pašiem auglīgākajiem novadiem Polijā! Arī Polijā nav sākusies lauksaimniecības modernizācija. Kapitāls neieplūst, bet aizliegums tiek apiets. Un ir interesanti piemēri, kādā veidā Polijā un citās valstīs apiet aizliegumus. Tā kā Polijā ir jāprasa iekšlietu ministra atļauja, daudzi ārzemnieki atrod vietējo ielikteni, uz kura vārda noformē sev brīvdienu atpūtas vietas un noslēdz līgumu par īpašo nomu. Ungārijā pastāv aizliegums pārdot zemi ārzemniekiem, bet gar tās rietumu robežu austriešu un vācu fermeri iepērk zemi, slēpjoties Ungārijas pilsoņu vārdu aizsegā. Tur ir apmēram 3000 tādu saimniecību. Kā jau es teicu, tās ir lielākoties gar valsts rietumu robežu.".
• 2002_02_13_a-seq10 language "lv".
• 2002_02_13_a-seq10 speaker Edvins_Inkens-1958.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q822919.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q211.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q4294315.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q37.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q193089.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q40.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q458.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q893825.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q35.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q8880.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q36.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q28.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q213.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q727.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q374152.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q222.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q1971334.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q16355734.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q2021874.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q257561.
• 2002_02_13_a-seq10 mentions Q104712.