Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2001_12_06-seq307> ?p ?o. }

• 2001_12_06-seq307 type Speech.
• 2001_12_06-seq307 number "307".
• 2001_12_06-seq307 date "2001-12-06".
• 2001_12_06-seq307 isPartOf 2001_12_06.
• 2001_12_06-seq307 spokenAs 125.
• 2001_12_06-seq307 spokenText "Augsti godātais prezidij! Godātie deputāti! Pirms sāku runāt par šo likumprojektu, es atļaušos izteikt pārsteigumu par Tautas partijas deputātu pārvērtībām un gribu pateikt, ka no sākuma, kad mēs Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā skatījāmies šo jautājumu, Tautas partijas pārstāvji teica, ka nekādā gadījumā steidzamība šim likumam nav vajadzīga, bet pēc tam balsoja “par” steidzamību. Pēc tam citi Tautas partijas pārstāvji, tiekoties ar Latgales pašvaldībām, teica: “Nekādā gadījumā nevajag runāt par steidzamību! Jāveido konferences, semināri, viss jāizanalizē, un tikai pēc tam jābalso. ” Taču paši nobalsoja “par” steidzamību! Pēc tam kāpj tribīnē augsti godātais Kiršteina kungs… Jautājumā par steidzamību paši nobalso “par” un pēc tam saka, ka esot ļoti labi, ka steidzamība netika pieņemta. Tagad par pašu likumprojektu. Patiešām, likumi pastāv, un līdz šim tie darbojas… Es gribētu sākumā citēt frāzi no likumprojekta anotācijas, un tā ir šāda: “Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā pagājušajā gada novembrī Latvijai ir izteikta kritika par minimālu progresu reģionālās politikas jomā. ” Par pašreizējo Latvijas Republikā spēkā esošo likumdošanu ir teikts, ka tā “neatbilst Eiropas Savienības struktūrfondu likumdošanas prasībām attiecībā uz gatavošanos darbam ar Eiropas Savienības struktūrfondiem”. Tas ir diezgan nopietns pārmetums Latvijas valstij saistībā ar reģionālo politiku. Es domāju, nekas jauns tas nav. Protams, mēs paši zinām, ka noslāņošanās pastāv un novados dzīvojošie atpaliek ieņēmumu ziņā gan no Rīgā dzīvojošajiem, gan arī no Eiropas Savienības valstīs dzīvojošajiem. Uzskatot par pietiekamiem šos argumentus, valdošā koalīcija mums piedāvā veidot plānošanas reģionus, domādama, ka tādā veidā mēs varēsim savus reģionus attīstīt. Gribu pateikt, ka papildus likumprojekta anotācijā ietvertajām tēzēm ir vēl atsevišķas citas, par kurām te nav minēts. Es gribētu pieminēt vismaz pāris tēžu. 1998. gada 7. aprīlī Eiropas Komisija kandidātvalstīm piedāvāja četrus galvenos darbības virzienus, gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā. Trīs no tiem. Pirmais. Ņemt aktīvu dalību reģionu stabilizācijā un attīstībā, vienlaikus veicot rūpniecības restrukturizēšanu. Nav vairs nekur teikts, ka mums ir prioritārs tikai tranzīts; Eiropas Savienība mums norāda uz to, ka mums ir jāveic darbs saistībā ar ražošanu, ar rūpniecību. Otrais. Noteikt atbalsta pasākumus tiesību aktu un administrēšanas līmenī, kā arī ieguldījumu stimulēšanā rūpniecības infrastruktūrā. Ļoti nopietns arguments. Trešais. Piešķirt vienreizēju finansējumu tehniskās palīdzības sniegšanai jaunu tirgu apzināšanā un biznesa plānu sastādīšanā, vienlaikus paaugstinot uzņēmumu konkurētspēju un atvieglot uzņēmumu piekļūšanu finansu resursiem. Šeit ir diezgan nopietna argumentācija - tiek runāts gan par Latvijas valdības darbu caur mūsu konsulātiem un vēstniecībām atsevišķās valstīs, gan arī, protams, par ļoti nopietnu valsts un pašvaldību atbalstu uzņēmumiem, lai varētu cīnīties gan par uzņēmumu restrukturizāciju, gan arī par jauna kapitāla un finansu investīciju piesaisti reģioniem. Lūk, uz ko mums norāda Eiropas Savienība! Un, protams, uzsverot to, es gribu pateikt, ka sociāldemokrāti nepārprotami saka: plānošanas reģionu izveide ir pārāk mazs pasākums, lai šodien risinātu jautājumus. Mēs piedāvājam skatīties tālāk, un mēs redzam, ka mums ir jāveido reģionālas pašvaldības. Runājot par šiem jautājumiem, es gribu pateikt, kāda pašreiz ir situācija. Pašreiz pastāv tāda situācija, ka valdība, strādājot ar reģioniem, runā faktiski tikai ar pagastu, ar mazpilsētu vadītājiem, ne vairāk. Nav īsta dialoga, jo pastāv arī tāds jautājums, ka rajonos šodien ir it kā pašvaldība, bet faktiski rajona vadītājs ir tikai viens no “pagastvečiem”, kas ir iecelts uz laiku. Un arī tad, ja mēs veidosim plānošanas reģionus, nekas situācijā nemainīsies. Valdība arī turpmāk būs gatava runāt tikai ar kādu vienu no pagasta vadītājiem. No tāda viedokļa raugoties, šāds dialogs arī turpmāk nav paredzams. Es gribu pateikt, ka jūsu piedāvātajā likumprojektā, protams, arī reģioniem nav dotas tiesības pieņemt nevienu paliekošu lēmumu. Reģionu pārstāvjiem ir tiesības tikai ieteikt. Par to, kurš projekts kurā vietā tiks atbalstīts, kurš finansējums kur tiks piešķirts, - par to, protams, lems valdība ar tās institūcijām. Valdība atstāj sev tiesības būt pēdējai, kas par to lems! Tam nav nekā kopēja ar kaut kādām, pat elementārām demokrātijas normām. Es gribu pateikt, ka, protams, lai mēs panāktu līdzvērtīgu attīstību un līdzvērtīgu dialogu, mēs aicinām veidot otro - reģionālo pašvaldību - līmeni, bet tur tādā gadījumā papildus tiesībām lemt, papildus konkrētām funkcionālām bāzēm, papildus konkrētām funkcijām un pienākumiem ir vajadzīgs savs konkrēts finansējums, konkrēta nošķirta nodokļu bāze, kas ir atšķirīga no vietējām. Protams, arī tas te nav paredzēts. Es šobrīd runāju par elementārām lietām, kuras pašreiz likumprojektā nemaz nav paredzētas, tajā ir vienkārši turpinātas tās iestrādes, kas ir pašreiz. Ko vēl mums pasaka Eiropas Savienība? Eiropas savienība pasaka mums priekšā sekojošus jautājumus. Reģionālajam līmenim ir jānodarbojas ar ekonomisko plānošanu, attīstību, nodarbinātību, izglītību, sociālo aprūpi, kultūru, infrastruktūras veidošanu. Eiropas Savienības kontekstā ir pateikts, ka reģioni ar to var tikt galā un to var darīt. Zviedrija, iestājoties Eiropas Savienībā, nepietiekami uzmanīgi izvērtēja šo reģionalizāciju, un viņi nonāca līdz secinājumam, ka nacionālo valstu līmenī viņi nespēj, tā teikt, aiziet līdz reģioniem, jo viņiem ir jānodarbojas faktiski ar Eiropas problēmām, ar šīm globālajām problēmām. Kas paliek mums? Mums paliek vietējās pašvaldības - pagasti un mazpilsētas. Tās nekad nenodarbosies ar nopietniem reģionāliem jautājumiem un netiks ar tiem galā, jo vienkārši viņas ir par sīkām. Viņas ar šādiem jautājumiem netiks galā! Tātad arī tas ir diezgan nopietns jautājums. Jā, mēs iesakām virzīties uz pašvaldību otro līmeni. Jā, mēs iesakām Latvijas valstij neaprobežoties tikai ar tā saucamo trešo NUTS līmeni, plānošanas reģionu izveidi, bet reģioniem piešķirt arī otro NUTS līmeni, tas ir, to līmeni, kur ar reģionālajiem fondiem, ar Briseli strādā reģioni, strādā līdzvērtīgi tam, kā to dara valsts kopumā. Strādājot tādā līmenī, protams, mūsu reģioniem būtu dota iespēju sadarboties ar daudzām Eiropas Savienības institūcijām (tā tas tagad nav), un tādas institūcijas ir Eiropas Reģionālā asambleja, Reģionu kamera, Reģionu komiteja. Viņi paši tad var iet un tikt galā ar saviem jautājumiem. Es gribu pateikt vēl arī to, ka te nav minēts kāds ļoti būtisks jēdziens. Tas jēdziens ir metropolizācija. Ko jēdziens “metropolizācija” nozīmē? Tas nozīmē, ka lielās pilsētas nekontaktējas ar blakus esošajām mazajām pašvaldībām. No viņu sociāli ekonomiskā skatījuma tas vairs nav interesanti. Viņas sadarbojas un kontaktējas tikai savā starpā. Tas tā notiek, piemēram, Polijā, kur izveidotas 16 vojevodistes un šo 16 vojevodistu lielpilsētas, metropoles, kontaktējas tikai savā starpā. Starp citu, tas pats ir vērojams arī Latvijā. Mums vienkārši ir jāsaskata, ka mums ir septiņu lielo pilsētu apvienība. Viņas tiekas tikai savā starpā un risina tikai tos jautājumus, kas viņām ir būtiski. Viņas vairs neinteresē, objektīvi vairs neinteresē, kas notiek blakus esošajā mazpilsētā vai pagastā. Ņemot vērā arī to, es domāju, ka mēs varētu šajā kontekstā runāt par teritoriālo reformu, par otrā līmeņa izveidi. Pirmām kārtām tieši mazpilsētas un pagasti ir ieinteresēti, lai ar viņiem kāds runātu. Ja jau lielo, globālo problēmu, jautājumu skatīšanas dēļ līdz viņiem nenonāk valdības impulsi un ja līdz viņiem nesniedzas lielo pilsētu intereses, tad tikai reģioni visi kopā varētu padomāt par to, lai nevienā pagastā, nevienā mazpilsētā vairs neturpinātos pašplūsma un lai visur parādītos vismaz programmas, kā varētu cīnīties par kopējo konkrēto attīstību, izvērtējot savas konkrētās īpatnības. Mūsu reģioniem ir savas īpatnības, un tās varētu tālāk attīstīt. Nobeigumā es gribu pateikt sekojošo. Eiropas Savienībā ir viens konkrēts princips saistībā ar reģionālo politiku, un tas ir šāds: naudai ir jābūt izvietotai tur, kur to prasa likums. Eiropas Savienībā nebūs vairs tādas pārdales, kāda pie mums ir. Jūs taču labi atceraties, kā tas Latvijā bija vēl pirms pāris gadiem. Vienkārši pēc likuma pienākas vienam reģionam nauda. Valdība nolēma: “Kāpēc gan naudu nepadalīt?” - un ļoti konkrēti iejaucās attiecīgajā pārdalē. Šo likumprojektu mums piedāvā liberālās partijas, konservatīvās partijas. Kolosāli! Pašreizējo situāciju varētu raksturot arī tā: turpināsies centralizācijas tendences valsts pārvaldē, kur vēl joprojām dominēs sociālisma gados piekoptā sociālistiskās pārdales prakse. Kolosāli! Es gribu saņemt atbildi uz jautājumu: kāpēc liberālajām, konservatīvām partijām ir vajadzīga šī sociālistiskā pārdale arī turpmāk? Kāda ir argumentācija? Es domāju, tomēr daudz gudrāk būtu, ja, turot politiskās sviras un finanses savās rokās, atrastu iespēju, kā visā tajā dalīties ar pašvaldībām. Un lai pašvaldības nāk palīgā, strādā pie savas teritorijas attīstības! Varbūt tad mēs neteiksim, ka mums ir tik degradēta valsts kopējā attīstība. Paldies par uzmanību.".
• 2001_12_06-seq307 language "lv".
• 2001_12_06-seq307 speaker Valdis_Lauskis-1957.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q211.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q2660080.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q193089.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q458.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q8880.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q36.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q34.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q9005.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q1250133.
• 2001_12_06-seq307 mentions Q205203.