Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2001_11_08-seq112> ?p ?o. }

• 2001_11_08-seq112 type Speech.
• 2001_11_08-seq112 number "112".
• 2001_11_08-seq112 date "2001-11-08".
• 2001_11_08-seq112 isPartOf 2001_11_08.
• 2001_11_08-seq112 spokenAs 77.
• 2001_11_08-seq112 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Diemžēl es nevaru pievienoties Kuduma kunga optimismam, ka likumprojekts būtu atbalstāms pirmajā lasījumā. Cienījamie deputāti! Tā vien liekas, ka iepriekšējā Saeima, izstrādājot un pieņemot Krimināllikumu, neko nav darījusi, nav ilgus gadus strādājušas darba grupas, ne par ko nav ticis diskutēts. Un tagad, protams, šeit ir vieni, kuri grib aizstāvēt bērnus, nepilngadīgos, un otri, kuri stāv un krīt par mežiem un citu zaļo zonu, un vēl ir arī citi - tādi, kuriem ir dažas citas prioritātes. Tagad nu mēs nāksim ar savām labajām idejām, kas cilvēciski man ir saprotamas, bet kas kā juristam man nekādi nav pieņemamas. Tagad mēs nāksim un salabosim un sakārtosim iepriekšējās Saeimas tik slikti un nekvalitatīvi izstrādāto Krimināllikumu. Diemžēl man jāsāk ar tādu vispārēju ievadu, jo varbūt būs kolēģiem vērtīgi to zināt. Ir nepārprotami skaidrs, ka cilvēkus tiesāt, apsūdzēt, sodīt, notiesāt ar notiesājošu spriedumu, atzīt par vainīgiem noziedzīgā nodarījumā var pirmām kārtām tikai tiesa. Un otrām kārtām jāuzsver, ka to var darīt tiesa, pamatojoties tikai uz likumu. Es šajā sakarā gribu atsaukties uz to, kas ir rakstīts Latvijas Satversmes 92. pantā. Tajā ir skaidri un gaiši pateikts: “Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. ” Satversmes 92. panta otrais teikums skan tā: “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. ” Šeit nav teikts, ka viņa vainu vai viņa vainas pakāpi noteiks Ministru kabinets vai ka jautājumu par viņa vainas līmeni atrisinās varbūt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai vēl kāda cita ministrija, saskaitot, teiksim, kokus vai zaļo masu, ko iespējamais noziedzīgā nodarījuma veicējs, iespējamais vainīgais būs bojājis vai apgānījis, un ka tādā veidā mēs atrisināsim šo problēmu. Arī Satversmes 116. pantā ir runa par to jautājumu, ka personas tiesības var tikt aprobežotas tikai saskaņā ar likumu. Līdz ar to ir svarīgi, ka visi jautājumi, kuri attiecas uz Krimināllikumu, uz vainu, uz nodarījuma apjomu un visām citām tamlīdzīgām lietām, tiek praksē risināti divos veidos. Pirmais. Attiecīgie jautājumi tiek noteikti gan Satversmē, gan likumā, nevis Ministru kabineta noteikumos. Tas ir viens veids. Un otrais. Tiesas, prokuratūra, kura ir tiesu varas sastāvdaļa, un izziņas iestādes, kuras ierosina lietas par attiecīgiem administratīviem vai krimināla rakstura pārkāpumiem un noziegumiem, izlemj jautājumu, pēc kāda likuma iestāsies atbildība par attiecīgo nodarījumu. Šīs tiesas, tulkojot šo likumu, akceptēs vai neakceptēs attiecīgo apsūdzību, kas ir vērsta pret personu. Tās tātad konstatēs, vai kaitējums, par ko ir runa priekšlikumā, ir būtisks vai nav būtisks. Jo kaitējuma būtiskums var mainīties pirmām kārtām tāpēc, ka mums ir inflācija, naudas summas mainās. Kaitējuma būtiskums attiecībā uz mežiem var mainīties arī tāpēc, ka mums ir dažādi meži - mums ir gan nacionālie parki, gan vienkārši meži, gan arī ir kaut kādas jaunaudzes; mums ir arī koki, kuri aug parkos un citās tamlīdzīgās vietās… Atcerēsimies neģēļus, kuri uz Ziemassvētkiem nozāģēja sudrabeglēm galotnes! Tagad vēlamies uzticēt pirmām kārtām Ministru kabinetam, domājam, ka nu Ministru kabinets tagad risinās tās problēmas. Un otrām kārtām vēlamies pateikt, iekalt kā betonā, ka tieši tas un tas ir būtisks kaitējums un ka citāds kaitējums nav būtisks. Nu, ja jau būtu tik vienkārši to noteikt, tad tas būtu ierakstīts Krimināllikumā. Tad jau mēs nerakstītu Krimināllikumā tādus vārdus - “būtisks kaitējums”. No vienas puses, protams, lai cilvēks dažkārt netiktu nepamatoti apsūdzēts un būtiskais kaitējums netiktu attiecīgajās institūcijās sūkts ārā no pirksta... kā jurists es varu teikt, ka būtu ļoti labi, ja par būtisko kaitējumu būtu ierakstīts... Taču tam ir jābūt pirmām kārtām ierakstītam likumā, jo Satversmes 92. pants nosaka, ka vaina tiek atzīta saskaņā ar likumu, nevis ar Ministru kabineta noteikumiem. Mūsu valstī ļoti svarīgs jautājums saskaņā ar Satversmes 1. pantu ir demokrātija. Demokrātija sevī ietver varas dalīšanu. Savukārt varas dalīšana ietver sevī to noteikumu, ka likumus pieņem Saeima. Tātad, ja vajag, grozām Krimināllikumu un tur uzskaitām to visu, ja gribam kaut ko precizēt attiecībā uz būtiskiem kaitējumiem. Un tas ir likums, un tas likums attiecas uz tiesu varas institūcijām. Savukārt, ja lieta nonāk tiesā, tad tiesu vara ir tā, kas likumu tulko un piemēro un katrā konkrētajā gadījumā atzīst vai neatzīst, ka prokuratūra ir pareizi rīkojusies - ir vai nu uzsākusi kriminālvajāšanu, atzīstot konkrēto nodarījumu pret mežu par būtisku kaitējumu, vai arī atmetusi papīrus atpakaļ un pateikusi: “Šis ir administratīvs pārkāpums, un sodiet administratīvā kārtībā!” Tikai tādā veidā darbojas tiesiskā valstī šis mehānisms, nevis kaut kā citādāk. Izpildvarai jānodarbojas ar tiem jautājumiem, ar kuriem jānodarbojas izpildvarai. Un neko vairāk! Ja ir runa par kaut kādām gaudenām sūdzībām, atsaucoties uz kaut kādiem mistiskiem juristiem vai pat tiesnešiem, tad es nekādi nevaru saprast, kā tiesneši var pieprasīt šādu izskaidrojumu, ja viņiem pašiem ir jātulko likums. Tā prokuratūras institūcija, kas uzsāk kriminālvajāšanu, un tā policijas iestāde, kas uzsāk izziņu konkrētajā jautājumā, ir tā, kas pirmām kārtām skata to jautājumu - konstatē, vai tas ir būtisks kaitējums vai nav būtisks kaitējums, un tad virza tālāk to jautājumu. Vienam, protams, liekas, ka kaitējums ir būtisks, bet otram liekas, ka tas nav būtisks, un tādēļ šādi strīdi ir izskatāmi tiesā, un tikai tiesa lemj, kas ir būtisks kaitējums. Mums Krimināllikums ir diezgan raibs ar šādiem jēdzieniem - “lieli apmēri”, “būtiski kaitējumi” un tā tālāk. Un, ja mēs sāksim tos tagad mērīt metros un kilogramos, tad tik tiešām mēs nokļūsim tādās situācijās, kādas ir jurisprudences vēsturē jau pieredzētas. Diemžēl daudzi par tām vai nu neatceras, vai, protams, sava izglītības līmeņa dēļ nav pietiekami informēti. Tādēļ es kategoriski iebilstu pret šādiem labojumiem likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību”. Paldies par uzmanību.".
• 2001_11_08-seq112 language "lv".
• 2001_11_08-seq112 speaker Linards_Mucins-1951.
• 2001_11_08-seq112 mentions Q822919.
• 2001_11_08-seq112 mentions Q211.
• 2001_11_08-seq112 mentions Q30268570.
• 2001_11_08-seq112 mentions Q1092499.