Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2001_09_20-seq57> ?p ?o. }

• 2001_09_20-seq57 type Speech.
• 2001_09_20-seq57 number "57".
• 2001_09_20-seq57 date "2001-09-20".
• 2001_09_20-seq57 isPartOf 2001_09_20.
• 2001_09_20-seq57 spokenAs 125.
• 2001_09_20-seq57 spokenText "Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Arī šodien no šīs Saeimas tribīnes izskanēja vārdi, ka pēc 11. septembra notikumiem ASV, Ņujorkā, pasaule ir mainījusies un ka mēs esam sākuši dzīvot citā pasaulē. Es tam negribētu piekrist. Iespējams, ir mainījusies atsevišķu politiķu attieksme pret notikumiem, kuri tagad noris pasaulē. Es ļoti gribētu cerēt, ka arī Latvijas politiķi ir mainījuši attieksmi pret to, kas notiek mūsu sabiedrībā, pret to, kas notiek pasaulē kopumā. Noklausoties šīsdienas debates par tādu vitāli svarīgu un nepieciešamu jautājumu, kāda ir Valsts aizsardzības koncepcija, es diemžēl nevaru saskatīt, ka mūsu politiķu attieksme būtu mainījusies, tāpēc ka mēs, parlamentārieši, nez kāpēc jaucam divas dažādas lietas. Arī tie, kuri šeit uzstājās. Mēs jaucam Valsts aizsardzības koncepciju un Nacionālās drošības koncepciju. Runājot konkrēti par Valsts aizsardzības koncepciju, kāda tā mums tiek piedāvāta, es gribētu izteikt dziļu atzinību gan aizsardzības ministram, gan arī tiem speciālistiem, analītiķiem un ekspertiem, kuri šo koncepciju ir sagatavojuši. Tā ir mūsdienīga, moderna un pietiekami tālredzīga. Koncepcija analizē gan šodienas situāciju, gan tās iespējamo attīstību, sniedz, no Aizsardzības ministrijas viedokļa raugoties, atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, kādi mums ir, tāpēc es kolēģus aicinu diskutēt konkrēti par Valsts aizsardzības koncepciju, bet nejaukt jēdzienus - Nacionālās drošības koncepcija un Valsts aizsardzības koncepcija. Runājot par šīs koncepcijas sastāvdaļām, jāteic, ka ir atsevišķas nianses, par kurām mēs varētu noteikti diskutēt ar aizsardzības ministru un ar attiecīgajiem speciālistiem, bet kopumā tā noteikti ir atbalstāma. Kā mums pietrūkst šīs koncepcijas kontekstā? Mums pietrūkst vienas lietas - mums nav Nacionālās drošības koncepcijas. Tā koncepcija, kuru pieņēma iepriekšējais parlaments un kuru arī šajā parlamentā reprezentēja Birkava kungs, neiztur nekādu kritiku. Šajā koncepcijā nav atbildes uz galvenajiem jautājumiem, kas tad mums būtu jādara, ja iestātos kāda X stunda. Tajā būtu jārunā arī par bēgļu jautājumiem, par ārlietu jautājumiem un tamlīdzīgi. Taču tā nav šīs koncepcijas sastāvdaļa! Valsts aizsardzības koncepcija bāzējas uz izstrādātas Nacionālās drošības koncepcijas. Tādējādi mums būtu jāpieprasa Ministru prezidentam, lai saskaņā ar likumu, ar Satversmi, beidzot parlamentā tiktu iesniegta Nacionālās drošības koncepcija, kurā varētu rast atbildes uz visiem tiem retoriskajiem jautājumiem, kurus šeit deputāti tika uzdevuši. To, kas ir noticis pasaulē tagad saistībā ar terorisma aktiem un ar iespējamajām izmaiņām, Latvijas militārie eksperti faktiski prognozēja jau pietiekami sen. Man bija tas gods ar ļoti daudziem izciliem militāriem speciālistiem kopā strādāt un veidot Jūras spēku attīstības koncepciju, Robežsardzes attīstības koncepciju un Iekšlietu ministrijas attīstības koncepciju, un es domāju, ka klātesošajiem kolēģiem neradīsies šaubas par šo cilvēku kompetenci, tāpēc ka tur līdzdarbojās arī tagadējais Jūras spēku komandieris Ilmārs Lešinskis, admirālis Gaidis Zeibots, bijušais Gaisa spēku komandieris Kīna kungs, bijušais štāba priekšnieks Juris Arnis. Jautājumos, kas skar iekšlietas, visnotaļ liela nozīme tieši pie šo koncepciju izstrādes bija Aloizam Blonskim un bijušajam Valsts policijas priekšniekam Aldim Lieljuksim, kā arī ļoti daudziem citiem ekspertiem. Kāpēc es par to runāju Valsts aizsardzības koncepcijas ietvaros? Tāpēc, ka, strādājot pie šīm te koncepcijām laikā no 1993. līdz 1995. gadam, tāpat arī pie šīs koncepcijas, tika izvērtēta iespējamo draudu analīze. Un jau laikā no 1993. līdz 1995. gadam eksperti speciālisti, uzdodot jautājumus, vai kāds no ārienes - tas ir pamatjautājums jebkurai koncepcijai -, kāda valsts konkrēti tuvākajos 15-20 gados apdraud mūsu valsts neatkarību, iznalizējot visus “par” un “pret”, toreiz nonāca pie loģiska secinājuma, ka tuvāko 15-20 gadu laikā - tas ir apmēram tas laika periods, uz kuru tika bāzētas un veidotas šīs te koncepcijas -, Latviju ar ieročiem neviens neiekaros. Ar ieroču palīdzību. Loģisks bija nākamais jautājums: “Kas tad reāli apdraud mūsu valsts neatkarību?” Un sarkanais pavediens, kas vijās cauri visām šīm koncepcijām, bija tāds, ka mūsu valsts neatkarību apdraud - apdraudēja gan toreiz, gan arī tagad - organizētā noziedzība, narkomafija un starptautiskais terorisms. Būtu loģiski, ka mūsu valdība, arī parlaments, darītu visu iespējamo, lai pamatlīdzekļi, kuri tiek virzīti drošības sistēmas uzturēšanai, tur arī tiktu novirzīti un lai šie finansu līdzekļi netiktu saskaldīti. Diemžēl šodien mēs to nevaram teikt. Kāda būtu reālā situācija? Arī toreiz, vēl pirms sešiem, septiņiem gadiem, analizējot starptautisko situāciju, eksperti nonāca pie secinājuma, kas bija loģisks, un diemžēl mūsu toreizējās prognozes ir apstiprinājušās. Par Latvijas iestāšanos NATO. Par to, ka mums ir jāiestājas NATO, man personīgi šaubu nav, bet jautājums ir par to, par kādu NATO mēs runājam. Ja mēs runājam par NATO, kura mainās, un kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt mieru visā pasaulē un šajā kontekstā arī cīnīties ar starptautisko terorismu, tad noteikti - jā! Ja mēs runājam par NATO vecajā izpratnē, vēl padomju laika izpratnē, ka NATO veido savu aliansi un arī citas valstis veido savas alianses, tad tas ir strupceļš, kas ne pie kā laba nenovedīs. Vēl vairāk. Mūsu eksperti jau toreiz nonāca pie secinājuma, ka tuvākajā laikā briesmas pasaulei un civilizācijai nāks no Vidējiem un Tuvajiem Austrumiem, un tās būs saistītas ar islāma fundamentālismu un reakcionārām vai revolucionārām idejām, kuras piemīt šīm te kustībām, tāpēc, ka nevar pielīdzināt islāmu, talibus vai arī islāma fundamentālismu. Starp tām nevar novilkt vienādojuma zīmi. Respektīvi, mums ir jāvirzās uz NATO, jo jau pirms pieciem, sešiem gadiem eksperti nonāca pie secinājuma, ka agri vai vēlu ASV un NATO noslēgs līgumu gan ar Krieviju, gan ar Ķīnu, gan ar Indiju, lai cīnītos ar tām briesmām, kuras nāks no Vidējiem un Tuvajiem Austrumiem. Kas tika izdarīts nacionālās drošības jomā? Faktiski nekas! Vai mēs esam gatavi ārkārtas situācijai? Vai mēs esam gatavi to prognozēt? Vai mēs esam gatavi veikt profilaktiskus pasākumus? Noteikti ne! Mēs esam gatavi cīnīties ar sekām. Un es esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu bruņotie spēki, Aizsardzības ministrija un Iekšlietu ministrija veiksmīgi tiks galā ar šīm funkcijām un uzdevumiem. Bet kur tad palikusi šī prognoze? Ar ko nodarbojas mūsu specdienesti? Kāpēc nav šīs analīzes? Kā tas var būt, ka cilvēki, kuri ir iekļauti “melnajos sarakstos”, tajā skaitā arī starptautiski teroristi, var brīvi pārvietoties pāri mūsu robežām, izmainot tikai vienu burtu savā uzvārdā. Par ko tad mums diskutēt? Izrādās, ka diskutēt vajadzētu it kā par daudz ko. To apliecina visas Ministru kabineta sēdes un arī komisiju sēdes, bet kāds ir reālais iznākums? Reālā iznākuma faktiski nav. Mēs varam tikai konstatēt, ka mūsu bruņoto spēku specdienesti nav gatavi kritiskai situācijai. Tos interesē pavisam citi jautājumi, nevis ārkārtas situāciju prognozēšana. Mēs visu to varējām novērst un būt gatavi kaut kādai X stundai, es vēlreiz atkārtoju, jau pirms pieciem vai septiņiem gadiem. Diemžēl šajā jomā ir darīts ļoti maz. Atgriežoties pie šīs koncepcijas, es aicinu kolēģus to pieņemt un atbalstīt. Es vēlreiz uzsveru, ka, raugoties no militāri teorētiskā viedokļa, tā ir pietiekami perfekti izstrādāta, lai to varētu attīstīt tālāk, mums ir jāpieņem Nacionālās drošības koncepcija, kurā politiķiem, parlamentam un valdībai noteikti būs jāizlemj, vai mums ir nepieciešamas divas atsevišķas ministrijas - Aizsardzības ministrija un Iekšlietu ministrija, vai arī būs jāatgriežas pie pietiekami progresīviem priekšlikumiem, kuri izskanēja jau 1991. - 1992. gadā, ka Latvijā pietiktu, ja mēs izveidotu tikai vienu - Nacionālās drošības ministriju, kurā būtu koncentrētas visas spēku struktūras. Ja mēs būtu piekrituši un atbalstījuši attiecīgās koncepcijas, tad šodien Latvijā būtu izveidotas piecas, sešas speciālo uzdevumu vienības, kuru bāzes vietas būtu attiecīgi reģionos - Rēzeknē, Valmierā, Kuldīgā, Jelgavā - tas piemēra pēc - un arī šeit, Rīgā. To galvenais uzdevums miera laikā būtu cīņa ar organizēto noziedzību, ar narkomafiju un starptautisko terorismu, bet ārkārtas situācijas gadījumā, pieņemot attiecīgu Mobilizācijas likumu, mēs varētu tās ātri papildināt ar nelielām vienībām - 50-100 cilvēku sastāvā. Dažu dienu laikā tās kļūtu par bataljoniem un pulkiem. To, par ko es runāju, diemžēl ir pierādījuši arī šie notikumi Vašingtonā un Ņujorkā, ka atsevišķi teroristi, speciāli apmācīts cilvēks var paveikt daudz vairāk nekā visa pretraķešu aizsardzības sistēma kopumā. Mēs dzīvojam jaunā laikmetā, bet nevajag piemērot mūsdienām senu franču parunu, ka ģenerāļi gatavojas nākamajam karam, mācoties tikai no Simtgadu kara vēstures. Mēs dzīvojam jauno tehnoloģiju vēsturē! Runājot par obligāto militāro dienestu, es gribētu uzsvērt to, ka mums jau sen bija jāpieņem lēmums, ka kopumā un pamatā Latvijā ir profesionāla armija, ka armija tiek veidota uz profesionāli sagatavotu cilvēku pamata. Nezin kāpēc, ejot uz operāciju, no ķirurga mēs pieprasām, lai viņš būtu augstas klases speciālists, bet neejam pie zobārsta, lai viņš mums veiktu apendicīta operāciju. Karavīrus mēs bieži vien uzskatām par lētu darbaspēku. Viņi tiek iesaukti, un viņus var izmantot gan ugunsdzēsēju darbos, gan kaut kādu stihiju un nelaimju novēršanā, sniedzot kaut kādu atbalstu cilvēkiem… Taču mēs aizmirstam, ka karavīrs - tā ir profesija, un ir nopietni jāgatavojas šai profesijai. Kāda būtu izeja, neatsakoties no obligātā militārā dienesta? Manuprāt, visoptimālākais variants mūsu valstī būtu tāds, ka mēs pieņemtu lēmumu vai likumu, lai obligātajā militārajā dienestā tiktu iesaukti absolūti visi cilvēki bez izņēmuma - jaunieši vecumā līdz 25-28 gadiem, kuri varētu iziet obligāto militāro dienestu 3 mēnešu laikā un ar kuru sagatavošanu nodarbotos zemessardze. Vēlāk tie, kuri gribētu kļūt par augstas klases profesionāļiem, izietu apmācības kursu pusgada vai gada laikā, lai jaunietis kļūtu par profesionālu karavīru un būtu gatavs pildīt visas tās funkcijas, kādas viņam tiek uzliktas. Taču, kā es jau teicu, atbildes uz šiem jautājumiem būtu jāsniedz Nacionālās drošības koncepcijai, bet Valsts aizsardzības koncepcija ir bāzēta uz to koncepciju, kura šobrīd ir spēkā un kura vairs neatbilst šodienas patiesībai. Es vēlreiz aicinu atbalstīt šo koncepciju un aicinu Ministru kabinetu jo ātrāk, jo labāk iesniegt Saeimā apspriešanai Nacionālās drošības koncepciju. Paldies!".
• 2001_09_20-seq57 language "lv".
• 2001_09_20-seq57 speaker Janis_Adamsons-1956.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q822919.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q211.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q4294315.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q2660080.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q4102950.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q148.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q159.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q4294480.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q7184.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q179830.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q1773319.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q2537847.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q60.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q668.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q61.
• 2001_09_20-seq57 mentions Q4088318.