Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2001_05_24-seq73> ?p ?o. }

• 2001_05_24-seq73 type Speech.
• 2001_05_24-seq73 number "73".
• 2001_05_24-seq73 date "2001-05-24".
• 2001_05_24-seq73 isPartOf 2001_05_24.
• 2001_05_24-seq73 spokenAs 77.
• 2001_05_24-seq73 spokenText "Cienījamie kolēģi! Parunāsim šodien ne tikai par politiskiem, bet arī par profesionāliem jautājumiem, un šo divu likumu grozījumu sakarā ir svarīgi ņemt vērā dažas nianses, kuras ir ļoti būtiskas izglītības sistēmai kopumā, tāpēc es pie tām gribētu nedaudz pakavēties. Ja skatās šo priekšlikumu konkrēto būtību, tad tie ir it kā vienkārši un skar it kā tikai un vienīgi Profesionālās izglītības likuma vienu pantu, tas ir, 32. pantu, kurā runāts par studiju kredītu un šā kredīta piešķiršanas kārtību jeb, vienkārši runājot, par stipendijām un mācību maksu. Tātad runa ir par tiem, kuri apgūst pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas jeb, vienkārši sakot, tiem, kuri mācās koledžās. Tīri tehniski, kā man skaidroja, problēma ir tāda, ka ir vajadzīgi Ministru kabineta noteikumi, kas šo kārtību nosaka, un Ministru kabineta noteikumu nepieciešamība ir paredzēta gan Profesionālās izglītības likumā, gan arī Augstskolu likumā. Tīri no juridiskās tehnikas viedokļa, kā man skaidroja, ir vajadzīgi it kā divi dažādi noteikumi, kam, godīgi sakot, ir grūti uzreiz noticēt, tomēr pieļauju, ka tā tas varētu būt. Ja skatāmies konkrētos likumprojektus, tad, godīgi sakot, anotācijas mani profesionāli nepārliecina. Pirmajā gadījumā - Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotajā variantā - ir teikts, ka grozījumi Profesionālās izglītības likumā novērsīs dublēšanos divos citos likumos - Augstskolu likumā un Izglītības likumā, kas pēc savas būtības ir nonsenss. Savukārt Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas piedāvātajā variantā anotācijā ir teikts, ka šo kredītu piešķiršanas kārtību noteiks Augstskolu likums. Ja atšķir Augstskolu likuma attiecīgo pantu, tad redzams, ka tur savukārt ir teikts, ka šo kārtību noteiks Ministru kabinets, un tā veidojas apburtais loks, - mēs esam tieši turpat, kur mēs esam pašreiz. Ministru kabineta noteikumi ir nepieciešami. Pie tam vēl atcerēsimies, ka, piedāvājot tieši tādu variantu, ka visu nosaka Augstskolu likums, neaizmirsīsim, ka Augstskolu likums nosaka tikai un vienīgi augstskolu un koledžu darbību, bet neregulē koledžu izglītību kā tādu. Līdz ar to, pieņemot tādus likumu grozījumus, kādi tie ir pašlaik, mēs nonākam situācijā, ka studenti, mācoties, piemēram, divās dažādās valsts izglītības iestādēs un studējot vienu un to pašu akreditēto programmu, vieni, kas šo programmu studē, drīkstēs saņemt un varēs saņemt valsts garantētus kredītus, bet citi nevarēs saņemt. Un es domāju, ka projektu autori diez vai grib to panākt un diez vai grib vēl vairāk sašķelt jau tā sašķelto mūsu izglītības sistēmu. Ja no juridiskās tehnikas viedokļa arī ir vajadzīgi šie grozījumi, tad tas būtu jāizdara Izglītības likumā, jo Izglītības likums ir “jumta” likums un nosaka jeb regulē visu veidu un visu pakāpju izglītību. Problēma, manuprāt, īstenībā ir citur. Pirmkārt, Augstskolu likums ir vecs likums, ja tā drīkst izteikties, salīdzinot ar nosacīti nesen pieņemtajiem vispārējās izglītības un profesionālās izglītības likumiem un Izglītības likumu kā “jumta” likumu. Toties Augstskolu likums ir vienīgais likums, kas regulē konkrētu mācību iestādi, nevis izglītības attiecīgo veidu un pakāpi kopumā. Starptautiski atzītie principi dala izglītību, tātad strukturē to pēc pakāpēm un pēc veidiem, bet Latvijā tas ir adaptēts jeb pieņemts tikai pirms gadiem četriem vai pieciem. Augstskolu likums ir vecāks. Otrkārt. 99% no Latvijas iedzīvotājiem īsti nezina, kas tā koledža tāda ir, jo mums nekad nav bijusi darīšana ar šāda tipa mācību iestādēm. Pirms pieciem gadiem, mēģinot Latvijā sakārtot izglītības sistēmu, mēs pēkšņi atklājām, ka Latvijas izglītības sistēmai (kā jau padomju izglītības sistēmas mantiniecei) trūkst viena svarīga ķēdes posma, un tā tieši ir koledžas izglītība, ko Eiropā sauc par tehniskajām koledžām vai profesionālajām koledžām. Mēs pagaidām lietojam šo sarežģīto vārdu savirknējumu - “pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība”, bet mums būtu pēdējais laiks sākt pierast pie īsiem un saprotamiem jēdzieniem - koledža, koledžas izglītība, koledžas programmas un tā tālāk. Kolēģi, tā ir svarīga lieta - šo izglītības sektoru nostiprināt un attīstīt, jo koledžas izglītība ir specifiska. Tā ir ļoti konkrēta, orientēta uz konkrētu mērķi - uz darba tirgus prasībām. Koledžu uzdevums ir nosacīti īsā laika posmā - divos trijos gados - sagatavot speciālistus, ļoti konkrētu specialitāšu darbiniekus, un tādējādi atsaukties uz konkrētām darba tirgus vajadzībām. Agrāk mēs tos saucām par vidējā posma speciālistiem. Darba tirgus izpēte pašlaik liecina, ka tieši tā saucamā vidējā posma speciālistu jeb ceturtā profesionālās kvalifikācijas līmeņa speciālistu trūkums ir visvairāk jūtams Latvijā, deficīts ir milzīgs. Taču tirgus ekonomikas valstīs, kā statistika liecina, tieši šis izglītības veids ir ekonomiskā ziņā viens no pašiem efektīvākajiem. Statistika rāda, ka beidzēju procentuālais daudzums ir ļoti liels. Darbā iekārtojas pēc šo programmu apgūšanas ļoti liels procentuālais beidzēju daudzums, bet bezdarbnieku procentuālais daudzums savukārt ir praktiski nulle, ļoti minimāls. Koledžu programmas ir ļoti specifiskas, un to izstrādē ir nepieciešama speciāla metodika, un tas nozīmē, ka augstskolu realizētajām profesionālās izglītības programmām pirmos divus gadus nevarētu nosaukt par koledžas programmu. Tā nebūt nav koledžas programma. Koledža, protams, nav augstskola, un tieši tāpat ir ar augstskolu - nosaukums “augstskola” vēl negarantē, ka augstskola var realizēt kvalitatīvu koledžas izglītību. Latvijā tas viss, ko es pirms tam minēju, īstenībā ir teorija. Dzīvē, kā mēs zinām, notiek pilnīgi citādi. Latvijā ir tikai viena nozare, kurā tiešām ir veikta tirgus izpēte, noteikts nepieciešamais darbinieku kvalifikācijas līmenis, izstrādāti profesijas standarti, attiecīgi izstrādātas izglītības programmas, un šī nozare ir informācijas tehnoloģijas un komunikāciju joma. Lai saprastu, cik sarežģīts ir process, pieminēšu tikai šādu skaitli: gada laikā 80 pārstāvji no visām ieinteresētajām pusēm, to skaitā arī no visām lielajām datoru kompānijām Latvijā, veica darba tirgus izpēti PHARE programmas ietvaros, vadoties pēc attiecīgas starptautiski pieņemtas metodikas. Nopietni runāt par valsts pasūtījumu izglītībā un profesionālajā izglītībā varēs tikai un vienīgi tad, kad viss darba tirgus un visas jomas būs šādā veidā izpētītas un mēs precīzi zināsim, kādas kvalifikācijas speciālisti kādā skaitā ir nepieciešami. Šo situāciju, kad likumdošana vēl nav pilnībā noregulēta, jo vēl nav daudzu normatīvu dokumentu, izmanto, protams, tie uzņēmīgie cilvēki, kas cenšas izglītību pārvērst par biznesu. Visdažādākās mācību iestādes vienkārši nosauc par koledžām un tādējādi taisa biznesu. Citos gadījumos daļu no augstākās izglītības profesionālajām programmām - pirmo posmu - vienkārši nosauc par koledžas izglītību un arī taisa biznesu. Augstskolas skeptiski un greizsirdīgi kā uz konkurentiem skatās uz dažiem bijušajiem tehnikumiem, kuri jau tagad veiksmīgi realizē akreditētas programmas koledžas līmeņa izglītībā. Savukārt tehnikumiem arī ir savs sakāmais par augstskolām. Un tā tālāk. Visa šī jezga izglītotājus moca jau kopš Profesionālās izglītības likuma pieņemšanas, jo valdībā nav sakārtoti daži jautājumi. Ja atbilstoši attiecīgajam profesionālās izglītības standartam - koledžas līmeņa izglītības standartam - būtu sagatavoti akreditācijas noteikumi, vērtēšanas kritēriji, pēc kādiem piešķir licences un akreditē programmas, tad visas šīs diskusijas būtu liekas. Visi pretendenti, kas grib realizēt koledžas līmeņa izglītības programmas, tad akreditētu savas programmas un nebūtu diskusiju par programmu kvalitāti. Akreditācijas process to noteiktu. Iepazīstoties ar šīsdienas sēdes darba kārtību, man pirmā doma bija pārliecināt kolēģus par to, ka pagaidām nevajadzētu virzīt šos likuma grozījumus izskatīšanai un derētu izstrādāt tos pamatīgāk. Pēc tam, visu kārtīgi pārdomājot, es nonācu pie secinājuma, ka īstenībā ir vērts šos grozījumus atbalstīt, un pēc tam Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai vajadzētu nopietni strādāt pie priekšlikumiem, kas kopumā šo izglītības sektoru sakārtotu. Es domāju, ka šo pāris gadu laikā kopš Profesionālās izglītības likuma pieņemšanas ir audzis izpratnes līmenis par koledžām, par šo izglītību. Tas ir audzis arī Augstākās izglītības padomei, kura šinīs dienās svin savu piecu gadu jubileju un sakritības dēļ tieši šodien organizē semināru par koledžas līmeņa izglītību, un šīs kopdarbības rezultāts varētu būt tas, ka taptu daudzi tiešām nepieciešami Profesionālās izglītības likuma grozījumi, kas koledžas līmeņa izglītību pilnībā sakārtotu. Paldies par uzmanību.".
• 2001_05_24-seq73 language "lv".
• 2001_05_24-seq73 speaker Janis_Gaigals-1956.
• 2001_05_24-seq73 mentions Q211.
• 2001_05_24-seq73 mentions Q957126.
• 2001_05_24-seq73 mentions Q193089.