Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2001_02_15-seq235> ?p ?o. }

• 2001_02_15-seq235 type Speech.
• 2001_02_15-seq235 number "235".
• 2001_02_15-seq235 date "2001-02-15".
• 2001_02_15-seq235 isPartOf 2001_02_15.
• 2001_02_15-seq235 spokenAs 12.
• 2001_02_15-seq235 spokenText "Godāto priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jā, tik tiešām šobrīd Latvijai sarunās ar Eiropas Savienību ir iespēja aizvērt vairākas sarunu sadaļas, jo Latvija jau šobrīd spēj saskaņot savu likumdošanu ar Eiropas Savienības acquis. Viena no šādām sadaļām ir kultūra un audiovizuālā politika, jo daudz kas ir padarīts, arī autortiesību jomā likumdošana ir sakārtota. Šīs sadaļas aizvēršana jau šogad, vēl Zviedrijas prezidentūras laikā, ļautu mums koncentrēt savu uzmanību uz tām sadaļām, kuru izpildei Latvijas šābrīža ekonomiskā vai juridiskā vide prasa Latvijas interesēm atbilstošu pārejas posmu. Šīs sadaļas aizvēršana ļautu Latvijai uzsākt arī tos priekšdarbus, kas ir vajadzīgi, lai mēs kā dalībnieki iestātos audiovizuālās jomas atbalsta programmā “Media Plus”, kas Latvijas filmu un televīzijas produkcijai, audiovizuālajai produkcijai, pavērtu daudz labākus nosacījumus, radītu finansiālos nosacījumus kopražojumu veidošanai. Redziet, situācija ir tāda, ka kultūras jomā Eiropas Savienība nav attiecībā uz savām dalībvalstīm gājusi precīzas reglamentācijas ceļu. Vēl vairāk. Eiropas Savienība, atzīdama to, ka kultūra ir joma, kas ir saistīta ar nācijas tradīcijām, ar identitāti, ar vēsturi, un par lielāko Eiropas bagātību uzskatīdama kultūras daudzveidību un tās savdabīgumu, kultūras regulāciju ir atstājusi nacionālo valdību ziņā. Un tāpēc varbūt dažreiz kultūras ministram ir valdībā daudz grūtāk nozaru konkurences apstākļos, kad citi ministri savas pamatotās prasības aizstāv, argumentē ar Eiropas Savienības vai NATO standartiem. Kultūras ministram parasti ir tā it kā pateicīgā vai nepateicīgā loma, ka vienīgie argumenti ir vai nu atbildība, vai sabiedrības atbalsts. Taču arī kultūrā ir jomas, kas ir robežjoslā starp radošo procesu un biznesu. Tās ir tādas jomas kā kino, televīzija, mūzikas industrija un autortiesības, un šīs jomas, no vienas puses, reglamentē to iekšējā regulācija, bet, no otras puses, - uzņēmējdarbības vispārējie principi. Un tāda sfēra ir arī tā joma, par kuru mēs šodien runājam, tas ir, radio un televīzija. Kāpēc bija vajadzīgs šis garais ievads? Tāpēc, ka ir apritējis vesels gads, kopš notiek darbs pie Audiovizuālās sfēras likuma tuvināšanas Eiropas Savienības acquis. Ir strādājusi darba grupa, šajā darba grupā bija Kultūras ministrijas, Ārlietu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Nacionālās radio un televīzijas padomes, Eiropas integrācijas biroja pārstāvji. Es gribu, lai jūs uzmanīgi ieklausītos tajā, ko es tagad teikšu. Mums bija jāņem vērā ne tikai tie principi, kas ir atspoguļoti Eiropas Padomes direktīvā “Televīzija bez robežām”, kura tiešā mērā attiecas uz Radio un televīzijas likumu, bet arī tie principi, par kuriem ir runāts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā. Šis līgums nosaka pamatprincipus visā Eiropā spēkā esošajai izpratnei par tirgu, par uzņēmējdarbību, par preču brīvu kustību, par darbaspēka kustību un par brīvu konkurenci. Un tagad runāšu par Radio un televīzijas likuma 17. panta septīto daļu. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šis pants tiešām neattiecas uz kādas raidorganizācijas pienākumiem apraidīt programmas tādā vai citādā teritorijā, veikt apraidi tādai vai citādai iedzīvotāju daļai. Lūdzu, nemaldināsim sabiedrību, ka šā panta jurisdikcija vispār uz to kaut kādā veidā attiecas! Ja mēs šo likumā iestrādāto normu pareizi formulēsim, tad šī norma mums palīdzēs mudināt nevis valsts televīziju, kura jau ļoti lielā mērā tuvojas simtprocentīgai teritorijas un iedzīvotāju aptveramībai, bet privātās televīzijas tiekties pēc šīs augstās apraides platības un augstās iedzīvotāju aptveramības. Viņām būs finansiāla motivācija cīnīties par tiesībām, iegūt tiesības raidīt šādus nācijai svarīgus notikumus. Es paskaidrošu, kā to likuma normu saprast tīri juridiski. Likuma 17. panta septītā daļa attiecas uz Eiropas Kopienas prasību, lai dalībvalsts jurisdikcijā esošas raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko konkrētajā dalībvalstī uzskata par īpaši svarīgiem sabiedrībai. (Tas ir tas aspekts, kas mums ir svarīgs pēc būtības!) Ievērojamai sabiedrības daļai ir tādējādi liegta iespēja sekot šiem notikumiem ar brīvas, neapmaksātas televīzijas starpniecību. Kā to saprast? Redziet, jā, otrajā lasījumā deputātu vairākums atbalstīja Tautas partijas frakcijas deputātu priekšlikumu, ka šādus notikumus, kurus pēc Ministru kabineta apstiprinājuma uzskata par svarīgiem, var rādīt tikai tās televīzijas, kuru apraide aptver visu Latvijas teritoriju. Kā tas izskatās pašreizējos Latvijas apstākļos? Jā, Ābiķa kungs, jūs pilnīgi pareizi teicāt... jūs parādījāt, kuras televīzijas programmas šobrīd atbilst šiem kritērijiem. Jā, Latvijas Televīzijas 1. kanāls aptver 95% teritorijas, 99% iedzīvotāju. Latvijas Televīzijas 2. kanāls aptver 85% teritorijas, 94% iedzīvotāju. Tātad šie divi kanāli jau šobrīd šiem kritērijiem atbilst, tiem jau tagad būs tiesības, ņemot vērā jūsu piedāvātos pārejas noteikumus, kvalificēties svarīgu notikumu raidīšanai Latvijas sabiedrībai. Tālāk. Mums ir divas privātas kompānijas, kuras varētu pretendēt uz šo statusu. LNT aptver tikai 47% teritorijas. Iedzīvotāju aptveramības ziņā tur ir mazliet labāk - ir aptverti 82% iedzīvotāju. Savukārt TV3 aptver tikai 18% teritorijas un mazliet vairāk par pusi no iedzīvotājiem - 53,2% iedzīvotāju. Tagad es gribu mazliet parunāt par tiem argumentiem, vai mums vajag investēt līdzekļus televīzijas torņos, lai aptvertu 100% teritorijas, vai nevajag. Es mazliet nepiekrītu Seiksta kungam un Inkēna kungam. Es domāju, ka ar šo tālo pārejas periodu... vai tādu redakciju, kādā Kultūras ministrija un darba grupa, un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ir iesniegusi priekšlikumu... es domāju, ka, rīkojoties tādā veidā, mēs lieki neapgrūtināsim nākamo Saeimu. Šādas investīcijas Latvijas Televīzijas 1. un 2. kanālam ir ļoti vajadzīgas. Es kā kultūras ministre par šādām papildu investīcijām ļoti priecāšos. Bet, redziet, kas notiek. Tas, ka būtu šādas investīcijas un simtprocentīga teritorijas apraide Latvijas Televīzijas 1. un 2. kanālam, diemžēl nerada nosacījumus tam, ko prasa 17. panta septītā daļa. Jo, redziet, rodas jautājums - kas būs šie notikumi? Mēs esam ieinteresēti, lai pēc iespējas lielāka sabiedrības daļa varētu vērot brīvā televīzijā, nevis kabeļtelevīzijā, tas ir, nemaksājot par to naudu, ne tikai Dziesmu svētkus, ne tikai Olimpiādi (acīmredzot būs nauda, par ko nopirkt šīs tiesības Latvijas televīzijai), bet arī hokeja, futbola čempionātus, motokrosa čempionātus, sacensības. Redziet, kā tas ir. Lūk, viens tāds piemērs, kas raksturo situāciju un parāda, kas notiks. Televīzijas un radio centrs ir uzņēmējsabiedrība. Kad bija protests pret to, ka, teiksim, Viesītē nevar dzirdēt Latvijas Radio 1. programmu, Televīzijas un radio centrs uzbūvēja tur radio torni, radīja iespēju tur translēt 1. programmu. Tā kā Latvijas Radio nebija naudas, lai šo iespēju izmantotu, viņi vērsās pie Ministru kabineta un Saeimas un lūdza budžetā papildus piešķirt 17 000 latu. Ne Ministru kabinets, ne Saeima šo priekšlikumu neatbalstīja, un Viesītē Latvijas Radio 1. programmu kādu laiku joprojām nevarēja dzirdēt, tāpēc ka Latvijas Radio, kas ir budžeta iestāde, naudas nebija. Kas tagad notiks ar tādiem notikumiem, kurus Ministru kabinets atzīst par valstij ļoti svarīgiem? Pat tad, ja mēs ar torņiem noklāsim simtprocentīgi visu Latvijas teritoriju, lai Latvijas Televīzija, kas ir budžeta organizācija, varētu šos torņus izmantot, papildus ir vajadzīgi 800 000 latu. Manās kā kultūras ministres interesēs būtu aizstāvēt arī šīs naudas nepieciešamību. Taču pat tad, ja panāktu tās piešķiršanu... Tagad notiek sporta čempionāts. Latvijas Televīzija ir sameklējusi naudu, lai uzliktu torņus, lai apmaksātu šīs pārraides tehniskās iespējas, bet viņiem vairs nepietiek naudas, lai nopirktu šo notikumu raidīšanas tiesības. Tās privātās televīzijas, kurām ir nauda, lai nopirktu šo notikumu raidīšanas tiesības, nedrīkst šos notikumus raidīt, jo viņu kvalifikācija neatbilst tiem augstajiem standartiem, kas ir iestrādāti likumā. Un, redziet, te jau veidojas pretruna ar Eiropas Kopienas principiem. Tā pretruna neslēpjas tajos teritorijas vai iedzīvotāju procentos. Redziet, tā pretruna veidojas starp Eiropas Savienības direktīvas būtību un šiem procentiem. Jo tā būtība ir tā, ka jāpanāk, lai pēc iespējas lielāka sabiedrības daļa šos notikumus redzētu. Un tikai tāpēc Kultūras ministrija un darba grupa iesniedza 18. priekšlikumu. Jā, tagad attiecībā uz trešo lasījumu otrā lasījuma redakcijas autori ir iesnieguši priekšlikumu par pārejas noteikumiem un šīs pretrunas ar Eiropas principiem nu novērš. Taču direktīva tiešām runā par sabiedrību, nevis par teritoriju. Es tomēr gribētu atspēkot to apgalvojumu, ka kāds no darba grupas vai kāds deputāts ir priekšlikumu iesniedzējus maldinājis. Jo otrā lasījuma redakcija, ja tā nemainīta paliks spēkā, tomēr būs pretrunā ar direktīvas garu. Varbūt ir izskanējuši arī argumenti, ka direktīvā šīs normas tiešā veidā neparādās - ka tajā procenti, cipari neparādās. Eiropas likumdošanas praksē ir spēkā attiecīgs pamatprincips. Ir direktīvas, kuras nosaka tādu vai citādu apjomu, zemu vai augstu, bet tās to dara ļoti vispārējā veidā. Piemēram, ir direktīva, kas attiecas uz jonizējošo starojumu. Tur ir teikts, ka tas starojums varētu būt apmēram tāds un tāds, ka tam starojumam jābūt pietiekami zemam, tur nav ciparu. Savukārt tad, kad šī ļoti vispārējā norma tiek transplantēta nacionālajā likumdošanā, tad jau tā prakse ir tāda, ka tā ir jātransplantē, tā teikt, caur konkrētiem procentiem, konkrētiem cipariem, konkrētu apjomu. Un tad par to normu tiek diskutēts konkrētajā dalībvalstī un Eiropas Savienībā. Tāpēc ir šī prasība, lai likumā parādītos konkrēti cipari. Šī prasība ir nemainīga, tā tāda būs vienmēr, un mēs nevaram teikt, ka direktīvā nav ciparu un ka tādēļ arī mūsu likumā varētu nebūt ciparu. Visus šos argumentus es esmu mēģinājusi jums izklāstīt pēc iespējas saprotami. Es aicinu nemaldināt cilvēkus, sakot, ka šādiem notikumiem ir jābūt pieejamiem ne mazāk par 90% sabiedrības, tas nekādā ziņā neizslēdz kaut kādus mistiskus 10% Latvijas sabiedrības... Tas tā nav. Sakot, ka ne mazāk par 90%... Kā mēs jau zinām, Latvijas Televīzijas 1. un 2. kanāls jau ir daudz vairāk aptvēris... Mūsu mērķis ir panākt, lai arī divas vai trīs Latvijā raidošās privātās sabiedrības ieguldītu līdzekļus savās apraides tehniskajās iespējās. Mums jādod tām motivācija tiekties uz tām pieņemamas un sabiedrībai nepieciešamas un labvēlīgas normas sasniegšanu. Es tomēr lūdzu atbalstīt komisijas atbalstīto viedokli, kas pat bez šiem pārejas noteikumiem ir sabiedrībai labvēlīgāks jau šodien, nevis pēc sešiem gadiem. Tikai tāpēc. Paldies.".
• 2001_02_15-seq235 language "lv".
• 2001_02_15-seq235 speaker Karina_Petersone-1954.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q822919.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q211.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q193089.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q458.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q1771611.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q15628977.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q872.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q7184.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q1419663.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q34.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q8908.
• 2001_02_15-seq235 mentions Q12677158.