Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2000_06_19_a-seq38> ?p ?o. }

• 2000_06_19_a-seq38 type Speech.
• 2000_06_19_a-seq38 number "38".
• 2000_06_19_a-seq38 date "2000-06-19".
• 2000_06_19_a-seq38 isPartOf 2000_06_19_a.
• 2000_06_19_a-seq38 spokenAs 6.
• 2000_06_19_a-seq38 spokenText "Labdien, cienījamie kolēģi, bijušie, tagad deputāti! Man pirmo reizi jūs jāuzrunā kā ministram ar tādu garāku runu, uz kuru jūs laikam neesat gatavojušies. Latvijā ir sācies siena laiks, un Jāņi arī būs, un laikam ne jau tikai lauksaimniekiem, bet arī politiķiem ir pienācis laiks atrotīt piedurknes, jo ir jāķeras pie neatliekamāko jautājumu risināšanas. Man kā zemkopības ministram ir patiess prieks, ka arī valdībā neietilpstošo partiju deputātiem kā neatliekamākais un ārkārtējākais ir šķitis lauku jautājums un ka viņiem tāpat kā Zemkopības ministrijai līdz ar kolēģiem citās ministrijās ir patiesi dziļa interese par lauku tālāko attīstību, kā arī viņi vēlas dot savu artavu šā jautājuma neatliekamā risināšanā. Man kā valdības loceklim tas noteikti palīdz darbā. Varbūt ir labi, ka šo jautājumu šodien apspriež Saeimā, lai apzinātu izdarīto, vienotos par kopēju problēmas izpratni un vērtējumu, un lai ieskicētu rīcības programmu, jo dažu labu no reālajiem pasākumiem situācijas uzlabošanai var veikt vienīgi Saeima, pieņemot izmaiņas likumos. Vienīgi žēl, ka šīs sēdes organizācija ir bijusi sasteigta. Mēs būtu varējuši cerēt uz produktīvāku Saeimas šīsdienas sēdi, ja deputāti problēmas risināšanai būtu vēlējušies pirms sēdes iepazīties ar Zemkopības ministrijas sagatavoto lauksaimniecības gada ziņojumu, kura sagatavošana tikko kā ir pabeigta. Izpildot Lauksaimniecības likuma noteikumus, tas ir nodots tipogrāfijā, un tajā ir vispusīgi izanalizēta joprojām kritiskā situācija lauksaimniecības nozarē. Diemžēl nebija iespējams lauksaimniecības gada ziņojumu pirms šīs sēdes iesniegt deputātiem, lai viņi iepazītos ar to, nemaz nerunājot par cerībām, ka deputāti būtu ar to iepazinušies. Tāpat nav bijis arī iespēju sagatavot konstruktīvu un izpildāmu lēmuma projektu, kas patiešām kaut daļēji atrisinātu sasāpējušās lauku problēmas. Tāpēc ir bažas, un negribētos, ka šīs sēdes rezultāti būtu līdzīgi pirms diviem gadiem notikušās citas ārkārtas sēdes sasniegumiem attiecībā uz lauku attīstības programmu, kura tā arī nespēja kļūt par lauku attīstības veicinātāju un šo problēmu risinātāju. Lauki un saimniecība. Ir iespējami dažādi šo vārdu savstarpēji virknējumi - katrs ar savu problēmu un tās iespējamo risinājuma slodzi. Dažādu risinājumu. Neņemiet ļaunā, kolēģi, bet tomēr arī kolēģiem deputātiem ne vienmēr ir skaidra atšķirība starp jēdzieniem - “lauki”, “lauku saimniecības”, “lauksaimniecība”, par ko liecina konsekventā problēmas pazemināšana, sākot no deputātu iesnieguma par šīs sēdes sasaukšanu un beidzot ar piedāvātā lēmuma projekta saturu, kur no patiesā lauku attīstības problēmas risinājuma ir palikusi vien tikai lauksaimniecība un arī ne jau tās būtiskākās problēmas. Varbūt tieši tas apstāklis, ka pagājušās desmitgades laikā tikai ar lauksaimniecības politikas instrumentiem vien esam mēģinājuši risināt visus lauku attīstības jautājumus, mūs šodien ir novedis šajā saspringtajā situācijā. Savā darbībā es tomēr gribētu stingri šīs lietas nodalīt. Katra no tām ir nozīmīga, un ar katru ir jāstrādā. Jā, problēmas ir gan lauksaimniecībā, gan laukos kopumā, pie tam vēl daudz lielākas un dziļākas, nekā bieži to domājam. Dažādiem cilvēkiem, protams, var būt dažāds priekšstats par to savstarpējo prioritāti. Tiem, kuri savu dzīvi patlaban ir saistījuši ar lauksaimniecību, visu problēmu cēloņsakne bieži šķiet rodama tieši zemajās produktu pārdošanas cenās un nepietiekamajās subsīdijās. Laukos strādājošo ienākumi ir zemi - gan tiem, kuri strādā lauksaimniecībā, gan tiem, kuri strādā ārpus tās. Savukārt, ja analizējam šo problēmu tālāk, tad redzam, ka visa lauksaimniecības sektora saražotās galaprodukcijas vērtība 1999. gadā bija 179 miljoni latu, bet lauksaimniecībā tajā pašā - 1999. gadā strādāja 152 000 cilvēku - tātad tikai nedaudz vairāk par vienu tūkstoti latu produkcijas uz vienu strādājošo; produkcijas, bet ne ienākumu. Ienākumi vien bija tikai 334 lati gadā uz strādājošo. Kopā 57 miljoni, ierēķinot subsīdijas. Un tikai! Protams, var jau teikt, ka šie skaitļi ir mazliet neprecīzi un būtu koriģējami. Un tomēr. Ja mēs pieņemtu, ka arī lauksaimniecībā strādājošajiem vajadzētu tomēr pelnīt tikpat daudz kā vidēji tautsaimniecībā, tad šiem skaitļiem vajadzētu būt vismaz 2000 latu un 3 miljonu latu lielam ienākumam, bet produkcijai tad būtu jābūt vismaz 900 miljoniem latu gadā. Piecreiz vairāk nekā ir šodien! Tā ka problēmas mēs apzināmies. Par lauku attīstībā pašlaik nozīmīgāko. Par pamatproblēmu ir kļuvusi lauksaimniecību papildinošā saimniecība… saimniekošana. Lauksaimniecība vēl joprojām dod darbu apmēram 50-60% laukos strādājošo, un laukos šobrīd bezdarbs ir salīdzinoši liels, pārsniedzot pat 20 procentus. Nodarbinātības alternatīvas arī ierobežotas, jo privātais bizness neattīstīts, infrastruktūra - vāja, savu finansu resursu nav. Kredīta resursu pieejamība ierobežota, dārga, nav nodrošinājuma. Ir prieks, ka attīstās mežsaimniecība, kokrūpniecība, tā jau klusi, bet reāli kļūst par lauku ekonomikas faktisko balstu, neraugoties uz strīdiem un aprunām. Atdzimst arī mēģinājumi attīstīt citu mazo rūpniecību, bet lielāku uzņēmumu veidošana prasa milzu līdzekļus, un to ieguldīšanai nepieciešama infrastruktūra - vides un ekonomiskā. Ir arī vairākas tieši ar lauksaimniecisko ražošanu saistītas problēmas. Cukura problēma. Dramatiskais cukura cenu kritums pasaules tirgū ir palielinājis importa spiedienu uz Latvijas iekšējo cukura tirgu. It īpaši caur Igauniju, bet ne tikai. Ļoti cietusi cukuru izmantojošā rūpniecība, zaudējot savu konkurētspēju arī Latvijas iekšējā tirgū. Valsts jau ir daudz darījusi šīs problēmas risināšanā, tajā skaitā šā gada laikā ieviešot cukura kvotēšanu, tomēr problēma kopumā vēl nav atrisināta un šajā gadā mēs vēl būsim spiesti pie tās atgriezties. Jau pusotru gadu mūsu uzmanības degpunktā ir cūku ražošanas iespējas Latvijā, vēl joprojām pasaules tirgus nav līdz galam atkopies, un līdzšinējais cenu līmeņa pieaugums vēl neļauj atlikt šo problēmu malā kā pilnīgi atrisinātu, kaut gan pašreizējā posmā pēc iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu atcelšanas un pēc vienošanās ar cūku audzētājiem mēs esam noteikuši 17 latu piemaksu par sivēnmāti. Un tomēr. Vēl joprojām mūsu iekšējā tirgū nav godīga konkurence - attiecībā uz ārvalstu produktu importu, ne arī pašmāju ražotāju starpā. Tas kavē ražotāju struktūras optimizēšanos, tirgū paliekot patiešām efektīvākajiem un godīgākajiem uzņēmējiem, bet tas iziet ārpus vienas pašas Zemkopības ministrijas kompetences, tāpēc strādāsim kopā ar Finansu ministrijas un Iekšlietu ministrijas cilvēkiem. Šī sadarbība jau ir sākta un ir jau devusi savus taustāmus rezultātus - ir konfiscētas kontrabandas kravas, vismaz uz laiku vai līdz darba sakārtošanai apturēta vairāku desmitu uzņēmumu darbība. Arī turpmāk šī būs viena no Zemkopības ministrijas darbības prioritātēm. Es gribēju jūs iepazīstināt ar vairākām lietām, kas saistītas ar Latvijas lauksaimniecības politikas tiesiskajiem un institucionālajiem pamatiem, bet es jūtu, ka uzmanība atslābst, tāpēc mēģināšu to saīsināt. Bet jebkurā gadījumā pašreizējā attīstības posmā mūsu stratēģiskajam lauku politikas mērķim ir jābūt vērstam uz laukos dzīvojošo labklājības līmeņa un dzīves kvalitātes pieaugumu, bet lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot lauksaimniecību par nozari, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas koptirgū, ražot pasaules tirgum atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumu kvalitāti un ražošanas izmaksu jomā. Un šā mērķa sasniegšanai iezīmēti vairāki galvenie darbības virzieni - ražošanas tehnoloģiskā modernizācija, kvalitātes radīšana visā ražošanā un pārdošanas procesā, produkcijas tirgus veicināšana un attīstība. Spēja perspektīvā integrēties Eiropas Savienības koptirgū un pasaules tirgū ir absolūts priekšnoteikums katras lauksaimniecības nozares sekmīgai attīstībai. Lauksaimniecība vispār ir mainīga nozare visā pasaulē, un arī Latvija nav izņēmums: te negaidītas salnas, te aukstums, te sausumam seko varbūt debesu plūdi… Piemēram, šogad kā pilnīgi sala nopostītus saimnieki ir deklarējuši 11 000 hektāru sējumu. Nozarē kopumā tas it kā nav daudz - 2,5%, tomēr konkrētajām saimniecībām tas ir visas izdzīvošanas jautājums, taču kad dabā viss nomierinājies, kādai valstij ir beigusies maksātspēja, bet kādai citai ir atradusies nauda “mīkstai sirdij”, ar kuras palīdzību šīs valsts produktus iestums pasaules plašajā tirgū, bet tu, ražotāj, ar visu savu konkurētspēju paliec savā sētā un domā, kur likties, tādēļ arī pēc pašreiz aktuālāko problēmu atrisināšanas mums pilnīgi droši būs atnākušas klāt jaunas. Un valsts nevarēs palikt malā, tāpat kā tā nepalika malā cūku tirgus krīzes, cukurfabriku bankrotu un šā gada sala gadījumā. Tomēr pamatjautājums paliek un paliks. Lauksaimniecība, būdama valsts pati regulētākā nozare valsts līmenī, ir visbrīvākā tirgus nozare saimnieku līmenī, kur no ražošanas cikla uzsākšanas, kurā bieži tiek ieguldīta visa manta, līdz augļu novākšanai, laika ziņā paiet pat līdz 5 gadiem, bet pārtraukt saimniekošanu, pārdot to šajā laikā, praktiski nevari, un tieši tāpēc lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un laukiem ir īpašā nozīme valsts ekonomikā un arī lauku sociālajā attīstībā, sabiedrības organizācijā un valsts teritorijas apsaimniekošanā. To šobrīd sabiedrība vēl līdz galam neapzinās, bet tas tomēr reāli pastāv. Šodien lauksaimniecība Latvijā ir viena no nozīmīgākajām, ja ne pati nozīmīgākā lauku ekonomikas nozare, bet ne vienīgā. Attīstījušies ir pakalpojumi, mežsaimniecības nozares, rūpniecība, tomēr pēdējās attīstās salīdzinoši lēni, un citu alternatīvu nodarbes iespēju trūkuma dēļ lauksaimniecība joprojām lielai cilvēku grupai ir noteicošais ienākumu avots, bet vienlaikus lielā lauksaimniecībā strādājošo skaita un līdz ar to viņu darba zemās produktivitātes rezultātā ražošana ir neefektīva un nespēj nodrošināt tajā nodarbinātajiem cilvēkiem nepieciešamo ienākumu līmeni. Latvijā pašlaik, kad agrārā reforma ir beigusies, joprojām būtisks ir jautājums, kā tālāk veidot lauku struktūru, risinot savas vēl no sociālisma laikiem mantotās lauku attīstības problēmas to skaitā. Ir izbrīvējušās lielas ļaužu masas, kuru liela daļa pēc savām izglītības un psiholoģiskajām īpašībām, kā arī uzkrātā sākotnējā kapitāla nav piemērotas patstāvīgas uzņēmējdarbības uzsākšanai un veikšanai. Tādējādi tās šobrīd veido gan reģistrēto, gan slēpto bezdarbnieku slāni. Ierobežota kļuvusi visa teritorijas sabiedriskā un saimnieciskā dzīve, samazinoties maksātspējīgajam pieprasījumam pēc patēriņa precēm, sadzīves un kultūras pakalpojumiem. Mazākas ir nodarbes izvēles iespējas, izņemot lauksaimniecību, salīdzinoši zemāka kļuvusi lauku iedzīvotāju mobilitāte. Salīdzinājumā ar industriālo pilsētas vidi liela ir arī lauku iedzīvotāju dekoncentrācijas pakāpe un ar to saistītās komunikāciju un citu infrastruktūru un transporta izmaksas. Uzskatām, ka nepieciešama ne vien lauksaimniecības, bet arī visas lauku ekonomikas un vides pārstrukturēšana. To atzīmēja arī Zemkopības ministrijas organizētās lauku attīstībai veltītās konferences dalībnieki, kuri 30. , 31. maijā bija pulcējušies Rīgas Latviešu biedrības namā. Viņi gan guva, gan deva daudz impulsu mūsu tālākajam darbam pie lauksaimniecības un lauku attīstības jautājumu risināšanas. Ļoti bieži, runājot par lauksaimniecības problēmām, konferences dalībnieki faktiski apskatīja lauku infrastruktūru, bet, runājot par saviem mērķiem, runāja par lauku kopējās vides kā sabiedrības attīstības neatņemamas sastāvdaļas attīstību. Mūsu pārliecība ir tāda: lai saglabātu savu vietu un nozīmi, lauksaimniecībai ir jāiegūst un jāsaglabā konkurētspēja. Un ne tikai atsevišķām sekmīgām saimniecībām, bet vairumam zemes saimnieku jākļūst par ražotāju tirgum, turklāt ar efektīvu saimniekošanu. Spēcīgām konkurētspējīgām ģimenes saimniecībām ir jākļūst par Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatu. Tāpat kā tas ir noticis Eiropas attīstītajās valstīs. Tam ir nepieciešama jauna tehnoloģija, cilvēku uzņēmības gars un lauku vides attīstība. Tajās lauku saimniecībās, kurās šodien strādā sekmīgi - un šādas saimniecības ir atrodamas visā valstī, ne tikai Pierīgā un Zemgalē -, vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos. Protams, ir jaunas mašīnas un jaunas tehnoloģijas, bet galvenais ir tas, ka ir cita attieksme pret saimniekošanu. Sekmīgie saimnieki izvēlas to produktu ražošanu, pēc kuriem tirgū ir pieprasījums, un meklē risinājumus, kā šos produktus ražot lētāk. Tas nav iespējams bez lauksaimniecības tehniskās modernizācijas, kas prasa ievērojamus investīciju apjomus. Pēc orientējošiem aprēķiniem - un tiem es gribētu pievērst arī opozīcijas kolēģu uzmanību -, šī summa nav mērāma ne miljonos, pat ne simtiem miljonos latu, tā ir krietni lielāka. Diemžēl pašreizējā kredītu resursu pieejamība un cena vēl nav apmierinoša, lai lauksaimnieks varētu nepieciešamos finansu resursus iegūt brīvajā kredītu tirgū. Tāpēc jau kopš 1998. gada lauksaimniecības atbalsta programmas ietvaros valsts sākusi īstenot investīciju atbalsta programmu lauksaimniecībā. Kā ministram man ir patīkami, ka šī vairs nav tikai ražošanas saglabāšanas programma, kādas lielā mērā bija iepriekšējās subsīdiju programmas, bet tā jau ir ražošanas attīstības programma, kurā tomēr nepieciešami tālāki uzlabojumi. Šādā situācijā arī deputātiem ir jāapzinās, ka jebkura līdzekļu novirzīšana produkcijas cenu atbalsta pasākumiem samazina iespējas atbalstīt jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā. Taču ar esošajiem finansu resursiem nebūs iespējams ilglaicīgi nodrošināt lauksaimniecības produkcijas ražotājiem kompensācijas par ienākumu samazināšanos, ko izraisījusi produkcijas ražošanas izmaksu palielināšanās. Ilglaicīgi nodrošināt šīs kompensācijas nebūs iespējams. Mēģinu jums, kolēģi, pasniegt to visu īsāk, jo es saprotu, ka ne visiem tas ir interesanti. Un tomēr. Ja runājam par konkrēto šīsdienas darba kārtību, tad jāteic, ka jau tradicionāli šajā sakarā tiek minēti vairāki likumi. To varētu teikt, piemēram, par lauku saimniecību statusu. Galu galā mums ir tikko pieņemts Komerclikums, kurā tiek reglamentēts vairums uzņēmējdarbības attīstības tiesisko aspektu un pie kura ieviešanas mums šogad vēl daudz darāmā. Ne velti tā ieviešanas kārtībai paredzēti pat atsevišķi likumi. Likums par lauksaimniecības zemes nomu. Mums ir Civillikums, kurš pilnīgi precīzi dod tiesības līgumslēdzējām pusēm savstarpēji vienoties gan par objektu, gan par termiņu, gan par nosacījumiem. Kas vēl būtu jāieraksta likumā? Vai tiešām mums pašlaik trūkst lauksaimniecības zemes? Un vai ir tik saspringta situācija gribētāju savstarpējo interešu apmierināšanā? Liekas, ka grūti pateikt, kas šajā likumā būtu jāieraksta. Likums par kooperāciju. Ja mums nav ko teikt, tad atceramies teicienu: “Jāmaina Kooperācijas likums. ” Kāpēc? Parasti iemesls netiek nosaukts. Dažreiz mazliet kaut kas tiek pateikts. Jā, piekrītu - iepriekšējais Saeimas sasaukums nekonsekventi atjaunoja agrāko Kooperācijas likumu, neļāva kooperatīvu biedriem pašiem izvēlēties pārvaldes modeli, kas patiešām atbilstu viņu kā kooperatīva lietotāju statusam un interesēm. Deputāti vēlējās un arī uzspieda ražošanas kooperatīviem sociālās, sabiedriskās organizācijas statusu. Visi esam līdzīgi - no katra pēc spējām, katram viena balss. To patiešām vajadzētu mainīt. Bet ko vēl? Neattiecināt uz kooperatīviem nodokļus? Nu tad mainīsim nodokļu likumus, tajos skaidri pateiksim: “Kooperatīvi ne ar kādiem nodokļiem netiek aplikti!” Nevajag formalitātes reģistrācijā? Nu tad pateiksim: “Mums Latvijā ir viena komercdarbības forma - kooperatīvs -, kas nepakļaujas komercdarbības tiesiskajai reglamentācijai. Un rezultāts būs tas, ka bankas no šīs formas pavisam novērsīsies. Likums par lauksaimniecības pašpārvaldi. Jā, iespējams, ka kādreiz tāda sadaļa varētu parādīties Lauksaimniecības likumā, ja situācija nobriedīs un varēsim precīzi formulēt risināmo problēmu. Taču atkal jāņem vērā, ka tā patiešām ir pašpārvalde, nevis likumvalde. Šogad... (Starpsauciens: “Sāc no gala... ”) Es atvainojos! Šogad ir nodibinājusies Lauksaimniecības organizācijas sadarbības padome. Bez likuma, ar savstarpēju izpratni. Paši to izveidoja esošā likuma ietvaros, un tas ir pozitīvs spēks, ar kuru jārēķinās ne tikai Zemkopības ministrijai un valdībai. Tas patiešām pārstāv lauksaimniecības produkcijas ražotājus, un caur šejieni ražotāji reāli var paust savas intereses. Domāju, ka tagad sekos arī reģionālo struktūru izveidošanās, bet to jau laiks rādīs. Tomēr, protams, nevaram teikt, ka viss Latvijas likumdošanas jomā ir kārtībā. Gribēju jums sīkāk izstāstīt, kas ir izdarīts, tomēr nāksies to pateikt īsumā. Kopš 1996. gada Latvijā ir spēkā Lauksaimniecības likums, tomēr tā pamati tika izstrādāti jau 1994. gadā. Kopš tā laika Latvija ir kļuvusi par Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalsti, kā arī jau ir iekļāvusies Eiropas Savienības paplašināšanās procesā, tāpēc vairākas šodienas aktualitātes šajā likumā nav atspoguļotas. Dažas normas tajā ir novecojušas un nav formulētas atbilstoši pašreizējām realitātēm. Likumā iekļautie politikas īstenošanas mehānismi ir centrēti uz lauksaimniecības produkcijas ražošanu ietekmējošām funkcijām, neparedzot integrētu saikni ar vides veidošanu un lauku ekonomikas diversifikācijas pasākumiem. Mums būtu precīzi jāformulē Latvijas valsts stratēģija lauksaimniecības un lauku attīstībai pirmsiestāšanās periodā, jo ir pretrunas starp Latvijas Lauksaimniecības likumu un Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku. Lauksaimniecības un lauku attīstības politikas integrācijas... Mēģināšu vēl saīsināt. Valsts subsīdiju formēšanās apjomi un izlietošanas jautājums beidzot ir precīzi un loģiski jāformulē, pārtraucot neauglīgās diskusijas un staipīšanos ap to salāpīto deficītu, kura nepietiek visas miesas sasildīšanai. Galvenais, protams, ir un paliek finansu jautājums. Mūsu pozīcija ir skaidra - lauksaimniecības produkcijas ražotājiem nav jāmaksā akcīzes nodoklis par ražošanā izlietoto dīzeļdegvielu vai arī ir jāsaņem šā nodokļa atmaksa vai kompensācija. Tās lielums ir atkarīgs no akcīzes nodokļa likmes un tehnoloģijā paredzētā degvielas daudzuma. Pašreizējā situācija ir vienkārši Latvijas budžeta problēma. Konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai ir vajadzīgi vismaz šie trīs procenti un vēl vairāk valsts budžeta līdzekļu, tiem pievienojot arī programmas SAPARD resursus. Lauku attīstībai un lauksaimniecības sagatavošanai iestājai Eiropas Savienībā ir nepieciešami milzu ieguldījumi ne tikai likumdošanas harmonizēšanas jomā. Vispirmām kārtām ieguldījumi ir nepieciešami jau pašā lauksaimniecībā, tās tehnoloģiskajā modernizācijā un konkurētspējas paaugstināšanā. Esam lēsuši, ka ieguldījumu neapliekamā vajadzība pārsniedz miljardu latu. Daļēju atspaidu te dos Eiropas Savienības programma SAPARD, par kuru runājam un kurai gatavojamies jau ilgāku laiku. Īstenošanai savu akceptu Eiropas Savienība beidzot varētu dot šā gada beigās. Protams, noteikti ir iespējami citi risinājumi, kurus labprāt uzklausīsim. Tomēr lauku kopējo attīstības problēmu risināšanā mēs nevarēsim visu veikt vieni paši. Zemkopības ministrijai būs vajadzīga palīdzība arī no citām valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, kā arī no pašiem lauku cilvēkiem, viņu atbalsts būs nepieciešams. Sākums tam ir ielikts maijā notikušajā konferencē par lauku attīstības problēmām, un iesāktais ir jāturpina. Būšu ļoti priecīgs, ja Saeima patiesi vēlēsies pie lauku attīstības jautājuma atgriezties rudenī, kad būs ielikti pamati arī Latvijas nacionālās attīstības plānam. Tad varēsim izsvērti un nesasteigti runāt par konkrētu problēmu risināšanu ar konkrētiem, piemērotiem instrumentiem. Paldies par uzmanību. (Aplausi.)".
• 2000_06_19_a-seq38 language "lv".
• 2000_06_19_a-seq38 speaker Atis_Slakteris-1956.
• 2000_06_19_a-seq38 mentions Q822919.
• 2000_06_19_a-seq38 mentions Q211.
• 2000_06_19_a-seq38 mentions Q2660080.
• 2000_06_19_a-seq38 mentions Q191.
• 2000_06_19_a-seq38 mentions Q193089.
• 2000_06_19_a-seq38 mentions Q458.
• 2000_06_19_a-seq38 mentions Q8436.
• 2000_06_19_a-seq38 mentions Q4394581.