Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2000_06_19_a-seq2> ?p ?o. }

Showing items 1 to 41 of 41 with 100 items per page.

2000_06_19_a-seq2 type Speech.
2000_06_19_a-seq2 number "2".
2000_06_19_a-seq2 date "2000-06-19".
2000_06_19_a-seq2 isPartOf 2000_06_19_a.
2000_06_19_a-seq2 spokenAs 125.
2000_06_19_a-seq2 spokenText "Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Atļaujiet man būtībā jūsu rīcībā esošo lēmuma projektu komentēt pa atsevišķiem punktiem, lai rastu argumentus “par” vai “pret” tā akceptēšanai vai neakceptēšanai. Tātad pirmais, ko mēs akcentējām šajā lēmuma projektā, ir nolūks izveidot likumprojektu par lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģiju un ražošanas prognozēm līdz 2006. gadam un tālāk līdz 2010. gadam. Pirmais jautājums var rasties par to, kāpēc mēs pretendējām uz lauksaimniecības attīstības virzieniem, ja līdz šim vēl nav kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas. Tāpēc, ka lauksaimniecības stabilizācijā mums ir maz veiksmes un ka šobrīd lauksaimniecībā ir izveidojies kritisks saimnieciskais stāvoklis. Līdz ar to mēs nevarētu it kā šajā ziņā gaidīt. Otrkārt, šobrīd aktīvi tiek izstrādāts valsts budžeta projekts 2001. gadam, un iespējami arī grozījumi varbūt pēc dažiem mēnešiem šāgada budžetā, tātad šeit arī lauksaimniecības nozares intereses varētu zināmā mērā uzlabot. Dažkārt tiek kultivēti uzskati, ka lauksaimniecībai Latvijā nav sevišķas perspektīvas, ka tā ir apgrūtinājums visai tautsaimniecībai, valsts un pašvaldību budžetiem, kā arī tiek izteiktas citas negācijas, taču lauksaimniecības saglabāšana, tās tālākā attīstība un atpalicības pārvarēšana ir ekonomiski nosacīta, objektīva nepieciešamība, un es mēģināšu šo lietu aizstāvēt ar sešiem argumentiem. Pirmkārt, pašā Latvijā turpmāk saskatāmas iespējas realizēt pieaugošu pārtikas daudzumu, ko varētu piedāvāt pašmāju lauksaimnieki. Atsevišķi iedzīvotāju slāņi lieto nepietiekamā daudzumā pārtiku. Zemais ienākumu līmenis pensionāriem un daudziem strādājošajiem liek ekonomēt uz pārtikas rēķina. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji patērē mazāk pārtikas produktu visās galvenajās uztura produktu grupās, rēķinot uz vienu iedzīvotāju jeb mājsaimniecības locekli, nekā 1990. gadā, izņemot kartupeļus, dārzeņus un augļus. Sekas tam ir nelabvēlīgas sociālās parādības: pieaug saslimstība ar tuberkulozi, kura pēdējos deviņos gados pieaugusi divkārt, kā arī citās smago slimību grupās. Latvijā ir viszemākā dzimstība Eiropā. Otrs arguments. Pašmāju ražotajai pārtikai zināmā mērā ir jāizspiež, jāizkonkurē importētā pārtika, pirmkārt, gaļa un tās izstrādājumi. Tas attiecas pirmām kārtām uz importēto nekvalitatīvo pārtiku. Runa ir par to pašražoto produkciju, kuras iegūšanai ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi Latvijas teritorijā. Šobrīd iekšējā tirgus aizsardzībai, lai aizstāvētu pašražoto pārtiku, kura nereti ir kvalitatīvāka un tradicionāli iecienītāka, un labvēlīgāka cilvēku veselībai, var izmantot šīs Saeimas laikā pieņemtos trīs likumus iekšējā tirgus aizsardzībai - “Par iekšējā tirgus aizsardzību” , “Antidempinga likums” un likums “Par aizsardzību pret subsidēto importu”. Tas dod iespēju praktizēt reālus soļus, ja pašmāju ražotājiem no pārtikas importētāju puses rodas negodīga konkurence. Trešais arguments ir iespējas plašāk eksportēt pārtiku. Mums nevar būt vienaldzīgs pieaugošais negatīvais deficīts eksporta un importa tirdzniecības operācijās. Par to liecina Latvijas lauksaimniecības un pārtikas preču eksporta un importa apjoma rādītāji kopumā un arī salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Latvija kļuvusi par stabilu pārtikas produktu importētāju. Pagājušajā - 1999. gadā negatīvā bilance sasniedza 158 miljonus latu. Šogad - 2000. gada janvāra-marta mēnešos šīs Latvijas produkcijas eksports kopumā bija tikai 11,6 miljoni latu, bet imports - 57,7 miljoni latu, tātad imports pārsniedza eksportu par 46 miljoniem latu. Šis lauksaimnieciskās izcelsmes produkcijas imports Latvijā no Igaunijas gada pirmajos trijos mēnešos pārsniedz eksportu uz šo valsti 2,7 reizes, bet imports no Lietuvas pārsniedz eksportu no Latvijas uz šo valsti 2,6 reizes. Vai mēs esam sliktāki par šīm abām kaimiņvalstīm? Vēl viens piemērs par iespējām plašāk eksportēt pārtiku. Amerikas Savienotās Valstis uz Krieviju 1996. gadā eksportēja 28 000 tonnu cūkgaļas, 1998. gadā - 54 000, 2000. gadā solās eksportēt 89 000 tonnu cūkgaļas. 2002. gadā ASV paredzēts eksportēt uz Krieviju 114 000 tonnu cūkgaļas. Salīdzināšanai: Latvijā saražo ap 35 - 40 000 tonnu cūkgaļas (kautsvarā) gadā, bet patērē, izlieto ap 70-80 000 tonnu. Latvijas cūkgaļas ražotājiem tiek piešķirta kvota eksportam uz Eiropas Savienības valstīm 1250 tonnu apmērā gadā, bet imports Latvijā no Eiropas Savienības valstīm atļauts 2200 tonnu svaigas, atdzesētas vai saldētas cūkgaļas. Tādas pašas aktivitātes lauksaimniecības produkcijas eksportā uz Austrumu tirgus pusi ir Nīderlandei, Dānijai un Vācijai. Neapšaubāmi, ka visos mūsu valsts vadības līmeņos, sākot ar pašiem visaugstākajiem, šīs saimnieciskās aktivitātes NVS valstu tirgus apgūšanā gaida savu piepildījumu. Ceturtais arguments. Arvien lielāka patērētāju daļa attīstītajās valstīs iegādājas svaigo pārtiku - dabiskās izcelsmes pārtikas produktus. Eiropā, spriežot pēc zināmas aptaujas, 61% aptaujāto atzinuši, ka nevēlas lietot pārtikā neko tādu, kas uzlabots ar gēnu inženierijas paņēmieniem. Arvien vairāk pircēji, turklāt labprātāk, iegādājas svaigas, nekā saldētas pārtikas preces. Latvijai ir sevišķi labvēlīgi apstākļi šādas produkcijas ražošanai, jo augsne nav tik ļoti piesārņota ar herbicīdiem un minerālmēsliem kā vienā otrā Rietumeiropas zemē. Pakāpeniski uzkrājas arī mūsu lauku saimniecību labā pieredze un māka šādu produkciju ražot. Piektkārt, iestājoties Eiropas Savienībā, pieļaujamās atsevišķu lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas un pārdošanas kvotas var tikt rēķinātas, noteikti par pamatu ņemot reāli izmantojamo zemju platības vai raugoties pēc pēdējo piecgadu sasniegtajiem ražošanas rādītājiem, tāpēc maksimāli jāpalielina lauksaimniecības produkcijas kopieguve, lai, iestājoties Eiropas Savienībā, saņemtu izdevīgas ražošanas kvotas. Šeit es minē��u tikai vienu ciparu. Lauksaimniecības ražošanas kopapjoms 1999. gadā sasniedza tikai 33% no 1990. gada līmeņa. Vienīgi cukurbiešu ražošana šajos pēdējos deviņos vai desmit gados ir pieaugusi. Pārējo produkcijas veidu ražošana ir katastrofiski samazinājusies. Gribu piebilst vēl to, ka Latvijai tuvākajos gados jāveic zināms izrāviens, it sevišķi gaļas ražošanā, kur mēs esam sasnieguši tikai trešo daļu no Eiropas valstu līmeņa. Piemēram, mums ražo aptuveni 30 kilogramu gaļas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, turpretī Somijā daudz nelabvēlīgākos apstākļos ražo 64 kilogramus. Un visbeidzot sestais arguments, kas ir globāla rakstura. Globāli tiek prognozēts, ka gadījumā, ja netiks kontrolēts iedzīvotāju pieaugums un dabas resursu izmantošana uz mūsu planētas, nākotnē var rasties enerģētikas krīzes un nemieri ūdens vai aramzemes dēļ. 1950. gadā uz katru iedzīvotāju pasaulē bija pushektara aramzemes, turpretī šodien šis skaitlis sarucis līdz 0,12 hektāriem. Šā iemesla dēļ tiek apstrādāti kalnainie apvidi un tiek izcirsti tropiskie meži. Pastiprinātas lauksaimniecības aktivitātes izraisījušas zemes noplicināšanu. Tātad objektīvi pārtikas papildu nepieciešamība būs akūta. Šajā sakarībā gribas atgādināt, ka nedaudz vairāk nekā pirms diviem gadiem, arī jūnijā - 1998. gada 15. jūnijā - notika 6. Saeimas sēde, kurā apsprieda un pieņēma paziņojumu, tajā nolemjot apstiprināt Ministru kabineta akceptēto Latvijas lauku attīstības programmu. Un pirmais šīs Latvijas lauku attīstības programmas formulētais mērķis ir sekojošs, kas toreiz tika formulēts. Citēju: “Kāpināt Latvijas lauksaimniecības konkurētspēju un eksporta potenciālu, sekmēt dabas resursus saudzējošas lauksaimnieciskās un mežsaimnieciskās ražošanas un pārstrādes attīstību. ” Tas saskan ar iepriekšteikto, un šāda virzība uz preču ražošanas palielināšanu un konkurētspēju kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā iekšējā un ārējā tirgū visnotaļ ir atbalstāma arī ilgtermiņa perspektīvā. Un tādā veidā šī aktīvā lauksaimnieciskās ražošanas izaugsme mūsu koncepcijā un ilgtermiņa stratēģijā būtu jāieauž. Virsdiriģenta, koordinatora loma minētās programmas izstrādē tika uzticēta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Es iepazinos ar šīs Saeimas sēdes stenogrammu - tas ir bijis nopietns solis, taču tālāk no vispārinājumiem mums būtu lietderīgi turpmāk iet uz konkrētāku rīcību un meklēt saimniekošanas mehānismus. Šoreiz aprobežosimies ar sašaurinātu jautājumu loku, kas skar tieši lauku saimniecības, ar to pirmām kārtām saprotot galvenokārt lauksaimniecības produkcijas pirmražotājus - zemnieku saimniecības, statūtsabiedrības un citus ražotājus. Izšķirošais kritērijs attiecībā uz lauksaimniecības ražotspēju un konkurētspēju ir šāds: noskaidrot nozares, kurās produkcijas ražošanas izmaksas ir zemākas nekā attiecīgajai produkcijai Eiropas Savienības valstīs. Tas it kā ir tehnisks jautājums, bet bez tā lauku saimniecības var kļūdīties un izdarīt neveiksmīgas investīcijas. Runa pie tam ir par korektu šīs produkcijas vienības pašizmaksas noteikšanu, iekļaujot tajā līdz ar mainīgajām izmaksām arī fiksētās izmaksas, tehnikas, būvju, meliorācijas un ietaišamortizāciju, sociālos un citus nodokļus, kā arī īpašnieku pilnu darba samaksu. Vienlaikus būtu veidojamas arī normatīvās tehnoloģijas, izmaksu paraugnormatīvi par visiem lauksaimniecības pamatražojumiem, arī blakusnozaru produkcijai un pakalpojumu veidiem. Tas būtu labs atspaids praktiskajai saimniekošanai. Tas ir izšķirošais kritērijs, izejas punkts, lai spriestu par mūsu lauku saimniecību konkurētspēju salīdzinājumā ar Eiropas Savienības valstu lauksaimniecību. Bez šīs elementārās informācijas diskusijas var būt daļēji neauglīgas, patukšas un nesasniegt vēlamo mērķi. Prioritāro lauksaimniecības nozaru vidū vairāk vai mazāk vienprātīgi tiek nosaukta piensaimniecība, cūkgaļas ražošana, graudkopība, dārzeņkopība, ogu audzēšana un augļkopība, gaļas liellopu audzēšana, putnkopība gan gaļai, gan olām, bet tas viss būtu konkretizējams sīkāk, tieši kādas graudaugu kultūras... Tāpat arī, izsakot savas pārdomas par mūsu nosaukto vienmēr prioritāro piensaimniecības nozari, mums arī vienmēr ir jābūt uzmanīgiem. Šobrīd mums it kā ir dāsnākas tās produkcijas kvotas uz Eiropas Savienību, bet tajā pašā laikā Eiropas Savienībā vissasprindzinātākais tirgus ir tieši piena produkcijai, tur šobrīd neinteresē sviests un piena pulveris. Un šeit ir zināmā mērā rebuss, kad Latvijā piena ražotājiem izdosies saņemt minimālo nepieciešamo maksu par realizēto pienu, teiksim, 13 santīmus par litru kvalitatīva piena, taču šobrīd tā nepārsniedz 8-10 santīmus litrā. Šeit piebildīsim, ka Čehijā, Ungārijā un Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gada pavasarī pienu no fermeriem iepirka par 15-18 santīmiem kilogramā, bet Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Francijā, Lielbritānijā un Kanādā - par 18-21 santīmu kilogramā. Tātad šeit ir virkne jautājumu, kādas kļūmes varbūt ir pieļautas arī mūsu pārstrādes rūpniecībā līdz ar sadrumstalotību, ar iekārtu nenoslogotību, jo šīs paaugstinātās amortizācijas summas pamatā tiek uzliktas uz piena pirmražotājiem. Ilgtermiņa stratēģijas trūkums bija par iemeslu arī tam, ka savlaicīgi neuzsākām līdzvērtīgi attīstīt rapša audzēšanu. Šajā sakarībā var atzīmēt, ka Igaunijā par prioritārām atzītas piensaimniecība un graudkopība un tām klāt nāk vēl cūkkopība. Īpaša līdz 2006. gadam izstrādāta programma Igaunijā paredz arī rapša audzēšanas attīstību. Jau pašlaik uz kooperācijas pamatiem - pasvītroju! - te uzcelta rapša pārstrādes rūpnīca ar pilnu ciklu pārtikas eļļas ieguvei, kuras jauda ir trīs reizes lielāka nekā Igaunijā patlaban izaudzētā rapša kopējais daudzums. Lauksaimnieciskās ražošanas apritē var ienākt arī jauni projekti, kas papildinātu tradicionālo lauksaimniecību. Šobrīd ir sagatavots nacionālo biodegvielu programmas projekts realizācijai no 2000. līdz 2010. gadam. Šī programma paredz no vietējām izejvielām ražot, pirmkārt, etilspritu no graudiem kā benzīna apskābekļotāju, pievienojot to 5% apmērā; otrkārt, biodīzeļeļļu no rapšu eļļas, lai segtu 40% no lauksaimniecībā izmantojamās dīzeļdegvielas; treškārt, biogāzi no atkritumiem. Šāda projekta īstenošana prasīs palielināt graudu patēriņu spirta ieguvei no 33 000 tonnām līdz 160 000 tonnām gadā, attiecīgi palielinot arī graudaugu sējumu platību. Par 6-7 tūkstošiem palielinātos nodarbināto skaits lauksaimniecībā un spirta ražošanas blakusnozarēs. Savukārt biodīzeļeļļas ražošana uz rapša bāzes var būtiski palielināt rapša sējumu platību paplašināšanos lauku saimniecībās, reizē uzlabojot arī augu maiņu. Tam visam nepieciešams vēl palaist demonstrācijas tipa biodīzeļeļļas ražotnes, lai precizētu faktiskās izmaksas šā jaunā produkta ieguvei, bet, galvenais, lai galīgi izvērtētu šā produkta konkurētspēju ar jau esošajiem energoresursiem. Bija vēl iespējas Latvijā realizēt arī citus projektus - piemēram, alus miežu ražošanu iesalam, jo mūsu alus darītāji pārsvarā to importē, arī gaļas liellopu audzētāju saimniecību straujāku izveidi, jo tas nav viena gada darbs. Tāda varētu būt ogu un augļu ražošana, dažādi tā saucamie netradicionālie produkcijas veidi - dzērvenes, ārstnieciskie augi, sēnes, saldūdens zivis. Kaut šobrīd tūrisma kopējā attīstībā trūkst valsts politikas, vienotas un konsekventas rīcības, visai pozitīvi vērtējama lauku tūrisma attīstības mērķprogramma, jau padarītais. Šobrīd laukos darbojas ap 450 tūristu apmešanās vietu - naktsmītņu. Paredzamās darbības zināmā mērā radīs arī jaunas darbavietas, samazinās iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem un saglabās lauku vidi, veicinās mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos un darbību, stimulēs pašražotās lauksaimniecības produkcijas noietu, veicinās tādu nozaru attīstību laukos, kas nav tieši saistītas ar lauku tūrismu, teiksim, amatniecību, bioloģisko lauksaimniecību, tirdzniecību, celtniecību, dažādu pakalpojumu nozares. Noteikti perspektīva ir ekoloģiski tīras produkcijas ražošana, taču tai, neapšaubāmi, pagaidām jāorientējas uz Eiropas tirgu, jo Baltijā cilvēki vēl dzīvo trūcīgi. Tomēr konkurētspēju iekšējā tirgū var paaugstināt, plašāk izmantojot lauksaimniecības produkcijas un tās pirmapstrādes produktu tiešu pārdošanu patērētājiem bez starpniekiem, dažkārt pat izmantojot principu - nāc un izvēlies preci uz vietas lauku saimniecībā jeb lauku sētā! Te ir pilns ražošanas un realizācijas cikls vienās rokās. Tas paaugstinātu ieņēmumus ražotājiem un realizētājiem, bet patērētājiem savukārt dotu iespēju iegādāties svaigāku, dabiskāku produkciju, kas būtu labāka cilvēku veselībai un dažkārt arī lētāka. Droši vien tuvākajā laikā nesasniegsim tādu stāvokli, kāds, piemēram, ir Austrijā un daļēji Vācijā, kur šāda prakse ir visai izplatīta. Atbilstoši vienkāršotu priekšrakstu, noteikumu apstiprināšana un izdošana var sekmēt šāda tirdzniecības veida attīstību. Man visnotaļ simpātisks liekas šis variants. Ir vēl kāds cits aspekts jeb jautājums, uz ko jādod atbilde izstrādājamajā stratēģijā. Nav skaitliska, analītiska aprēķina, kāpēc jāsamazina lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības - kāpēc pašreiz apsaimniekošanā esošie vairāk nekā 2 miljoni apstrādājamās zemes jāsamazina līdz 1 miljonam hektāru. Dažkārt izsaka minējumus, ka lauksaimniecībai būs vajadzīgs tikai pusmiljons hektāru. Vai tas zemes platību samazinājums notiks tādēļ, ka pārtiku vairs nevajadzēs ražot šeit un to importēsim, vai arī tāpēc, ka to vēlas un pieprasa Eiropas Savienība? Vai varbūt tāpēc, ka Latvijas laukos visiem nodarbinātajiem nav vietas šajā nozarē un iedzīvotājiem jāpārstrukturējas uz citiem saimniekošanas veidiem? Ilgtermiņa vīzijā acīmredzot ir atklāti un pamatoti jāpasaka, ka konkurētspējīgi ir ne tikai lielsaimnieki, saimniecības ar vairākiem simtiem hektāru, bet arī saimniecības ar pieticīgāku zemes platību, ar 15-20 hektāriem, atbilstoši kooperējoties un specializējoties. Tātad runa ir par lauku saimniecību lielumu un saimniekošanas modeļiem, un šajā sakarā būtu gaidāmi no praktiķiem viedokļi par dažādām gradācijām - par šāda, tāda vai citāda lieluma lauku saimniecību perspektivitāti un spēju konkurēt nākotnē. Šajā sakarībā liekas, ka vajag mums tomēr diskutēt un vienoties, ka pie mums lielākais īpatsvars arī nākotnē būtu ģimenes saimniecībām. Ģimenes saimniecības var saimniekot pietiekami lielās, optimālās platībās - no 20 līdz 100 hektāriem zemes -, un to pierāda arī Rietumeiropas valstu pieredze, ja mēs salīdzinām mūsu valsts attīstītāko rajonu vai pagastu lauku saimniecību struktūru ar to, kāda ir Rietumeiropas valstīs. Lai pārliecinātos par šāda ģimenes saimniecības modeļa lielāku vai mazāku pamatotību, mēs speciāli izanalizējām Bauskas rajona Rundāles pagasta zemnieku saimniecību struktūru un secinājām, ka tā ir ļoti tuva tai zemnieku saimniecību struktūrai, kāda ir Dānijā, Zviedrijā, un ka šis ir pareizais ceļš. Taču mīnuss ir tas, ka diemžēl vai nu zemes reformas, vai citādu iemeslu dēļ mums ir par daudz liels tādu zemnieku saimniecību jeb piemājas saimniecību īpatsvars, kuru platība ir līdz 5 hektāriem. Kas attiecas uz saimniecībām, kuru zemes platība pārsniedz 20 hektārus, tādos vairāk vai mazāk intensīvas lauksaimniecības rajonos kā Zemgales rajonos, mēs esam tuvu šim Rietumeiropas valstu saimniekošanas… zemnieku saimniecību modelim (protams, citā pakāpē), attīstot zemnieku saimniecību savstarpējo kooperāciju jaunās tehnikas vairāk vai mazāk kopīgā izmantošanā. Attiecībā uz stratēģiju atļaujiet man izteikt arī dažus savus apsvērumus par ekonomisko instrumentu svirām - un pirmām kārtām tieši jautājumā par svirām, kuras saņem lauku saimniecības, lai varētu stabilizēt savu saimniekošanu. Pirmkārt, ir jāatrisina jautājums par pārdodamās produkcijas iepirkuma cenām. Standarta variantam acīmredzot ir jābūt tādam, ka ražotājs un pārstrādātājs un ražotāju un pārstrādātāju asociācijas vienojas par konkrētu pirkšanas un pārdošanas līgumā iekļaujamo cenu. Ja šajā dialogā nevar vienoties, tad acīmredzot nākamais solis būtu tas, ka savu viedokli varētu izteikt Zemkopības ministrija. Mums nav tāda modeļa kā, pieņemsim, Zviedrijā, kur ražotāji un pārstrādātāji ir vienās lielās vertikālās kooperācijās. Pārstrādes uzņēmumi ir cita īpašumā. Nekur mēs neizbēgsim no tā visa, šāds dialogs ir pacietīgi jāveic. Otrkārt, jāstimulē tie pārstrādes uzņēmumi, kuri ievēro šādu vienošanos ar pirmražotājiem. Treškārt, jāizmanto intervences mehānisms attiecībā uz pārpalikumu iepirkšanu. Tur pamatā liek normatīvo pašizmaksu - tātad atkal atgriežamies pie jautājuma par normatīvo pašizmaksu. Piemēram, nosacīti tiek kalkulēts - lai gan šādas normatīvās pašizmaksas šobrīd nav deklarētas -, ka pārtikas graudiem intervences cena varētu būt 74 lati, pienam - 120 lati par tonnu, cūkgaļai - 70 lati par tonnu. Nākamā ekonomiskā svira, kas arī ilgtermiņa stratēģijā būtu ieaužama, ir mehānisms iekšējā tirgus aizsardzībai. Tas skar vairākas sastāvdaļas. Importa efektīva kontrole. Stratēģijas trūkums. Ja tāda būtu bijusi, tad, es domāju, būtu daudz mierīgāk bijis strādāt tiem lauksaimniekiem, kas bija specializējušies cukurbiešu audzēšanā un pārdošanā cukurfabrikām. Tātad ir vairāki jautājumi, rēbusa jautājumi šajā nozarē, jo šeit nav vēl izstrādātas dziļas stratēģijas, kā šo lietu varēs nākotnē noregulēt. Jo šobrīd nevar uz cukurbiešu audzēšanai noteikto kvotu pamata saražoto cukuru pārdot vai subsidēt nepārdotā cukura eksportu, vai ieviest jaunu akcīzes nodokli šajā nozarē, kā tas ir Lietuvā, vai rīkoties kaut kā citādi. Iekšējā tirgus aizsardzībai acīmredzot citā līmenī jāpaceļ arī valsts standartu loma attiecībā uz kaitīgo vielu klātbūtni produkcijā, jāpadara tie stingrāki, nekā tas ir Eiropas Savienībā. Jo mūsu produkcijas fons to atļauj darīt un nepieļaut zemākas kvalitātes produkcijas importu mūsu valstī. Visa šī iekšējā tirgus aizsardzība jāveic uz vispusīgas ekonomiskās analīzes bāzes, un vispirms jābūt pietiekami precīzai ainai - skaitļu valodā jāizsaka, cik liels ir atbalsts lauksaimniekiem tajās valstīs, no kurienes nāk lauksaimniecības produkcijas imports, ir jābūt salīdzinājumam ar pašu mājās sniegto atbalstu. Un, par šo ekonomisko sviru runājot, visbeidzot ir jāteic, ka pamatu pamats ir rūpīga tirgus izpēte. Šo pieeju es gribu raksturot ar kartupeļu pārstrādes ražotnes “Aloja-Starkelsen” ģenerāldirektora Andreja Hansona vērtējumu, ko viņš izteica pagājušā gada septembra mēnesī. Šis izteikums ļoti labi raksturo, kāda situācija mums ir tirgū. Viņš saka: “Sezonā saražojam 3,5 līdz 4 tūkstošus tonnu cietes. Nepilnu tūkstoti tonnu pārdodam Latvijā (te mums ir 80% no cietes tirgus), un gandrīz tikpat daudz pārdodam arī Lietuvā un Igaunijā. Kāpinām realizācijas apjomus arī Krievijā, tur pašlaik pārdodam 300 tonnas mēnesī. Arī šīs valsts patērētāji sāk novērtēt labu kvalitāti. Sarežģīts tirgus ir Baltkrievija, tomēr strādājam arī tur, pat veidojot kopuzņēmumu. Ar Ukrainu diemžēl joprojām nav noslēgts brīvās tirdzniecības līgums, tā liedzot pieeju šim ietilpīgajam tirgum. Mums ir realizācijas kvota arī Eiropas Savienības valstīs, taču Rietumos ir cietes pārprodukcija un cena, ko mums piedāvā, ir izteikti zema - par katru tur pārdoto tonnu mēs zaudētu 100 dolāru. Rietumos trešo daļu ieņēmumu veido subsīdijas kartupeļu audzētājiem un pārstrādātājiem, tāpēc šajā tirgū pagaidām ir grūti konkurēt. ” Gribētos piebilst, ka šāda ilgtermiņa stratēģija nepieciešama arī zvejniecībā un zivju apstrādē. Arī šī nozare atrodas Zemkopības ministrijas pārziņā, un arī tajā ir samilzušas problēmas. Vai tās ir pārejošas vai ilgstošas? Arī par to būtu vērts diskutēt izpildvaras līmenī, kā tas daļēji tika darīts ar mežu nozares un enerģētikas sektora koncepcijām. Kā jūs redzat, lēmuma projekta 2. punkts paredz, ka izpildvarai ir jāsagatavo lēmuma projekts “Par nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū un atbilstošu nosacījumu radīšanu Latvijas kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas ietvaros”. Šajā sakarā gribu izteikt viedokli, kas nav, tā teikt, tikai mūsu izdomājums, bet ir pamatots uz analīzi, uz vērojumiem, kā tas notiek pasaules attīstītākajās valstīs. Ilgtermiņa skatījumā, mūsuprāt, lietderīgi vadīties pēc šāda atzinuma: cilvēki laukos varētu mainīt nodarbošanos - no lauksaimnieciskās ražošanas pāriet uz citu nodarbi, nemainot dzīvesvietas. Piemērs ir Francija, kur laukos dzīvo 35% iedzīvotāju, lauku darbos nodarbināti 4% iedzīvotāju un 80% fermeru ir iesaistījušies dažādos kooperatīvos. Valdībai jārada iespējas lauku iedzīvotājiem pārstrukturēties uz papildu nodarbēm un citiem alternatīviem izdzīvošanas jeb iztikas avotiem, jo, pašreiz mainoties klasiskās lauksaimnieciskās ražošanas situācijai laukos, samazinās vidējo un mazo lauksaimniecības produkcijas ražotāju un lauksaimniecībā strādājošo skaits. Šo problēmu neatrisinās arī mazo un vidējo uzņēmumu nacionālās programmas realizācija lauku apvidū vai Reģionālā fonda darbības aktivitātes. Sagatavojot Latvijas tautsaimniecības attīstības stratēģiju, lietderīgi paredzēt nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū un atbilstošu nosacījumu radīšanu. Runa ir par tādu ekonomisko sviru, instrumentu piemērošanu, kas sekmētu rūpniecības lieluzņēmumu filiāļu plašāku izvietošanu mazo un vidējo uzņēmumu firmu veidā lauku apvidos. Tas ir, tie grupētos ap pilsētās izvietotajiem lielajiem uzņēmumiem. Šajā ziņā raksturīgs piemērs ir akciju sabiedrība “Ogre”, kas izvietota Ogres pilsētā. Šai akciju sabiedrībai ir filiāles Preiļos, tādas būs arī Rēzeknē un Daugavpilī. Tas ir tikai viens piemērs. Tikai šis variants, kad veidosies tipiskas rūpnieciskas ražotnes mazpilsētās un lauku apvidos, varēs glābt situāciju, novērst nabadzības tālāku padziļināšanos lauku apvidos. Šajā sakarībā mūsu lēmuma projekta otrajā daļā ir uzsvērts, ka jāatjauno, jārestaurē naftas produktu akcīzes nodokļa ieņēmumu sadalījums par labu autoceļu fondam, jo bez labiem ceļiem, bez šā infrastruktūras elementa, uzņēmējdarbība aizies no laukiem. Iebildumi tad būs gan no paša uzņēmēja, gan no sadarbības partneriem, gan no tiem, kas ik dienas brauks uz apkārtējām mazpilsētām, uz rūpnieciskiem uzņēmumiem, lai tur strādātu valsts vai citādā darbā. Tālāk. Šīm filiālēm, rūpnieciska tipa filiālēm, kas tiek atvērtas laukos, varētu būt vispārējas nodokļu atlaides, tāpat kā tas ir brīvajās ekonomiskajās zonās. To praktizē diezgan veiksmīgi, piemēram, Polijā. Tālāk. Šādus meitas uzņēmumus varētu sekmēt arī ar to, ka dažādi atbalsta fondi, kas mūsu valstī šobrīd ir, aktīvāk piedalītos ar kapitālu šādu mazu vietēju uzņēmumu veidošanā, tas ir, ieguldītu zināmu procentu, daļu to pamatkapitālā, ļaujot lauku apvidos esošajiem privātiem uzņēmumiem šo daļu izpirkt vēlāk, kad šīs firmas būs stabili nostājušās uz kājām. Šajā nelauksaimnieciskajā sfērā varētu strādāt ne tikai bez darba palikušie lauksaimnieki, bet arī tie apkārtējo zemnieku saimniecību ģimenes locekļi, kuriem nepatīk sēdēt pie traktora stūres vai iet uz fermu pie mājlopiem. Pārvietošanās rādiusi no dzīvesvietas līdz šādām ražotnēm varētu būt līdz 40 kilometrus gari. Piemēram, Somijas fermeri tikai pusi iztikas un ienākumu gūst no tīruma, pārējie ienākumi ir no meža, amatniecības, lauku tūrisma un darbošanās dažādās privātas uzņēmējdarbības jomās, kā arī no valsts un municipālā darba. Papildus visam tam, kas minēts iepriekš, Latvijai ir vēl viena liela īpatnība, ar ko daba to apveltījusi - tie ir mežu resursi. Šoreiz sīkāk neanalizēšu tos vēlējumus, kas vēl būtu nepieciešami, lai šos mežu resursus labāk izmantotu, tomēr atgādināšu, ka mežs ir būtisks atspaids tām zemnieku saimniecībām, kurām ir iespējas mežus apsaimniekot. Faktiski mežs ir tāda droša rezerve. Ja visi striķi trūkst, vari sazāģēt baļķus un papīrmalku un kredītu samaksāt. Tā rīkojās arī zemnieki pirmajā neatkarīgajā Latvijā, un tā šodien Norvēģijas valsts ir apveltījusi ar mežu platībām savus fermerus, lai būtu nodarbošanās iespējas vairākas dienas gadā. Protams, katram reģionam šeit ir sava specifika un ir vajadzīgs daļēji atšķirīgs risinājums. Vispirms šī specifika izpaužas valsts saimniecības specializācijā. Sevišķa pieeja šajā sakarā varētu, protams, būt Latgalē. Tālāk. Lēmuma projektā, kā jūs pamanījāt, ir ietverts jautājums par valsts nostādnes izstrādāšanu labvēlīgu kreditēšanas nosacījumu nodrošināšanai. Šobrīd, kā jūs zināt, lauku saimniecības var saņemt kredītiestādēs aizdevumus vidēji par 12% līdz 18% gadā. Pirmkārt tas samazina mūsu lauksaimnieku konkurētspējas salīdzinājumā ar ārvalstniekiem, kam šie procenti ir daudz zemāki. Otrkārt, pie mums nav tik augsta inflācija, lai uzturētu šādus augstus kredītprocentus. Optimāliem kredītprocentiem saskaņā ar mūsu diezgan pazemo inflāciju būtu jābūt zem 10%. Ārvalstu prakse dod labu ierosmi, ar kādiem instrumentiem varētu darboties pieņemamāku kredīta likmju veidošanā. Parasti ir tā, ka apmēram 80% kredītu tajā vai citā valstī, piemēram, Francijā, tiek izsniegti, vadoties pēc tiem procentiem, kādi izveidojas kredītpiedāvājumu tirgū, bet otra daļa kredītu tiek izsniegti ar zināmiem atvieglojumiem attiecībā uz īpaši izvēlētām tautsaimniecības sfērām. Tādā sakarā ir jāmin dzīvokļu celtniecība, komunālās reģionālās korporācijas, mazie un vidējie uzņēmumi rūpniecībā un amatniecībā, lauksaimniecības uzņēmumi un visbeidzot eksports. Šāds vispārēji atzīts kredītpolitikas modelis ir gadu desmitiem pastāvējis attīstīto valstu praksē, un šeit mēs to varam izmantot. Arī valsts SIA “Reģionu attīstība” izmanto tādu atbalsta instrumentu kā kredītprocentu maksājumu pilnīgu vai daļēju segšanu, ja saimniekošanā viss iet labi. Līdzīgi atlaides dod arī bezpeļņas organizācija valsts SIA “Vides investīciju fonds”. Šāds labvēlīgs kreditēšanas režīms vēlams visiem ieguldījumiem lauku saimniecībās, to skaitā arī dzīvojamo ēku rekonstrukcijā un labiekārtošanā. Svarīgi ir radīt normālus dzīvošanas apstākļus laukos un veidot nelielas kredītlīnijas mājokļu modernizācijai, pirmām kārtām aukstā un siltā ūdens apgādei, apkurei un siltināšanai. Arī zemes pirkšanā tas ir svarīgi, lai mūsu lauku saimnieki varētu daudzmaz konkurēt ar zemes iepircējiem no ārvalstīm, jo tiem ir pieejami kredīti ar zemākiem procentiem, pie tam ilgtermiņa hipotekārais kredīts ar 4% - 6% gadā. Piemēram, pērkot zemi, šodien ārvalstu fermeris šeit, Latvijā, pērk ražošanas tiesības nākotnei! Pasvītroju vēlreiz: pērk ražošanas tiesības nākotnei. Zeme ir bāze kvotēšanai. Tā kā zemes cenas Eiropas Savienības valstīs ir vairākkārt augstākas, dažkārt pat desmit reizes, strauji aug interese par zemes iepirkšanu Latvijā. Vairāku gadu garumā dažādas darba grupas piedāvāja likumprojektus Krājaizdevu sabiedrību likumam. Šobrīd šis likumprojekts ir jau apritē, un tas būs pozitīvs solis, lai saņemtu kaut pašus nelielākos rīcības aizdevumus pašām mazākajām, teiksim, mājsaimniecībām lauku apvidos. Tātad būs iespējas droši noguldīt savus pieticīgos līdzekļus uz zināmu laiku arī šajās krājaizdevu sabiedrībās, kam dos labākas funkcionēšanas iespējas šis Krājaizdevu sabiedrību likums. Līdzīgas problēmas labvēlīgu kreditēšanas nosacījumu veidošanai ir arī zvejniecībā, un šajā nozarē ļoti prasās nomainīt, kā zināms, zvejas kuģus, kuru vidējais nobraukums jau sasniedz 25 gadus, pastāvot maksimāli pieļaujamajiem 30 gadiem. Taču par saņemtajiem kredītiem un arī līzinga līgumiem zvejas kuģu iegādei nācās gadā maksāt 14-18%. Šeit lēmuma projektā ir arī norāde uz to, ka vēlams veikt zināmas operatīvas un neatliekamas izmaiņas arī attiecībā uz nodokļu likumdošanu, kad notiek praktiskā kooperēšanās. Tātad jautājums ir vienkāršs - atcelt nepamatotos nodokļus kooperatīviem, uzskatot, ka kooperatīvs ir tikai ražošanas veicinātājs, bet nodokļu maksātājs ir ražotājs. Un šeit gribētos silti ieteikt variantu, kā veicināt tehnikas ringu izveidošanu, kas, piemēram, it sekmīgi darbojas Valmieras rajonā atsevišķās vietās, ar zināmām atlaidēm, lai bez nodokļiem veidotos šādi kooperatīvi augstražīgas tehnikas izmantošanā uz kooperatīviem pamatiem. Un visbeidzot es gribētu izteikt dažus apsvērumus par valsts atbalsta politiku, jo mūsu priekšlikums ir tāds, ka šīs ir nopietnas summas, kuru lietderība varbūt izpaudīsies ar 2001. gadu. Lai valsts atbalsta tāme lauksamniecībai tiktu formēta atsevišķu pielikumu veidā valsts budžetam. Daudz un dažādu pielikumu ir valsts budžetam. Es domāju, ka būtu vēlams “caurspīdīgums” arī attiecībā uz valsts atbalstu, un šo tāmi vajadzētu veidot pielikumu veidā. Es negribu atkārtoties un izvirzīt to pārmetumu, ko mēs vairākkārt esam izteikuši par līdz šim notikušo. Runa ir par to, ka mēs esam pārkāpuši Lauksaimniecības likumu attiecībā uz šo valsts atbalstu, jo likumā bija ierakstīts, ka ne mazāk kā 3% no valsts budžeta izdevumiem vajag atvēlēt lauksaimniecības atbalstam, bet praktiski šajā gadā šis skaitlis ir 2,3 procenti, un deficīts šajā ziņā ir 5 miljoni latu. Protams, mēs jau pagājušā gada nogalē norādījām, ka rožainās cerības uz SAPARD, kas skan jau kopš pavasara, neattaisnojās, un lauksaimnieki šobrīd, šajā gadā, ir saņēmuši šajā ziņā vislielāko mīnusu šāda valsts atbalsta nodrošināšanā. Un šeit ir dažas principiālas lietas. Tātad mums ir jābūt skaidrībā par to, vai ar SAPARD līdzekļiem varēs izpalīdzēt, arī iepērkot tehniku no vietējiem lauksaimniecības mašīnbūves uzņēmumiem. Ir, piemēram, tāda sabiedrība ar ierobežotu atbildību kā “Āzene” jeb bijusī Rīgas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, kas ražo no 4 līdz 14 tonnu kravnesīgas lauksaimniecības piekabes, un 90% viņi eksportē uz Rietumu valstīm. Tātad ir jāzina, vai SAPARD līdzekļi nāks palīgā arī tad, ja mēs iepirksim... ja lauksaimnieki iepirks šādas piekabes, kas ir krietni lētākas nekā, piemēram, “Kronas” ražotās, un vai šeit šie SAPARD līdzekļi būs. Otrkārt, ir jautājums par NVS valstīs ražotās tehnikas iepirkšanu. Ja SAPARD līdzekļi tam nebūs atvēlēti, tad būs jāveido savas nacionālās atbalsta programmas. Es pieminēšu tikai vienu ciparu. Uz šā gada 1. janvāri no pēdējo gadu izlaiduma - no 1998. un 1999. gada izlaiduma - bija reģistrēti 1455 MTZ modifikācijas traktori, tātad MTZ traktori. Nākamā pozīcija - 102 traktori no šā paša gada izlaiduma ir “Valmet” tipa traktori. Ko tas nozīmē? Ja zemniekam būs, kā saka, izdarītā spiediena ietekmē jāpērk tikai šie Rietumu traktori, tad, protams, sašķaidīs šīs subsīdijas un nebūs tā efekta. Tātad jau savlaicīgi ir jāveido šīs nacionālās atbalsta līnijas tehnikas iepirkšanai no jebkuras valsts, arī no NVS valstīm, kuru tehnika ir populāra un kuru pērk arī Vācijā, Dānijā un citas valstis. Un visbeidzot par tiešajiem maksājumiem. Šis process ar tiešajiem maksājumiem, kas noteikti attiecībā uz atsevišķu hektāru, pamazām virzās. Šobrīd par vienu hektāru šie valsts tiešie atbalsta maksājumi ir griķiem, rapsim, eļļas liniem, arī liniem. Tāpat arī dārzkopībā. Šis mehānisms ir izpalicis attiecībā uz graudu audzētājiem, lai gan Graudu audzētāju asociācija jau trīs gadus pēc kārtas ir rosinājusi šo lietu - gan 1998. gadā, gan 1999. un arī 2000. gadā savos ikgadējos kongresos tā ir nākusi klajā ar šādu priekšlikumu. Tā ka ir jābūt vienotai un ilgtermiņa šai sistēmai. Arī ilgtermiņa stratēģijai, šim atbalsta mehānismam ir jābūt redzamam, jo lauksaimnieks nevar svārstīties katru gadu. Viņš ņem kredītus, viņš kaut ko būvē, viņš pērk tehniku, un tāpēc ir jābūt skaidrībai, kādi atbalsti praksē būs. Runājot par saimniecisko pašpārvaldi, kā jūs to redzat, mēs lēmuma projektā pretendējām uz to, lai veidotu speciālu likumu par lauksaimnieku lauksaimniecības pašpārvaldi. Mēs uzskatām, ka viens no bremzējošiem, būtiski bremzējošiem, faktoriem, kāpēc nenotiek pietiekami auglīgs dialogs starp uzņēmējiem, lauksaimniecības galaprodukcijas ražotājiem, lauku saimniecībām, pārstrādātājiem un tirgotājiem, ir tas, ka lauksaimnieki nav pietiekami vienoti. Nav pietiekami vienoti, lai praktiski izveidotu šo lauksaimniecības pašpārvaldi, kurā, mūsuprāt, lietderīgi būtu izdalīt trīs darbības posmus jeb soļus. Uzskatu, ka šis pirmais solis šajā gadā jau ir noticis. Tātad Latvijas Zemnieku federācija, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija, Lauku atbalsta asociācija un Zemnieku Saeima, kuras pārstāv lauku saimniecības, ir izveidojušas Sadarbības padomi it kā pašsaplūšanas ceļā. Un tas ir ļoti labs pirmais solis, bet šim solim paralēli nepieciešams arī likums, jo likumā tomēr ir jāpasaka, kādas tiesības ir šim pašpārvaldes orgānam. Un praktiski tādā vai citādā modificētā veidā šādas likumdošanas lietas ir sakārtotas arī citās valstīs, jo, ja nav definēts šis pašpārvaldes formējums, tad tādā gadījumā Sadarbības padomes tiesībām ir mazāks efekts. Citiem vārdiem sakot, jebkuram projektam, kas no Zemkopības ministrijas tiek virzīts uz Eiropas Savienību - un tādu būs arvien vairāk un vairāk, - ir jābūt oficiāli akceptētam un saskaņotam ar šo pašpārvaldes organizāciju, bet tam visam jābūt fiksētam šajā likumā. Daudzās valstīs pašpārvaldes sistēmā ir visu lauku saimniecību konsultāciju dienas. Tas tika rosināts arī pie mums - pirms četriem, pieciem gadiem, kad bija izstrādāti vairāki likumprojekti par lauksaimniecības pašpārvaldi. Otrais solis, kas ejams, ir panākt dziļāku konsolidēšanos ar nozaru asociācijām. Ir daudzas produktīvas, varbūt pat desmitiem produktīvu nozaru asociāciju, kur strādā zinoši profesionāļi, kuri sniedz ļoti labas konsultācijas, lai kopējo lauksaimniecības stratēģiju veidotu pamatotāku. Šajā gadījumā Latvijas Zemnieku federācijā jau kā juridiskie biedri iekļāvušies Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienība, tur ir arī Augļkopju asociācija, Ārstniecības augu asociācija “Mētra” un citi. Trešajā solī vajadzētu iet vēl tālāk, veidojot šo likumu, un mēģināt pieaicināt arī lauksaimniecības produkcijas pārstrādātājus, vairumrealizētājus un eksportētājus. Un nav svarīgi, vai tās būtu pašu lauksaimnieku kooperatīvās organizācijas vai dažādas privātās saimnieciskās organizācijas - akciju sabiedrības un tamlīdzīgi, arīdzan ar ārvalstu kapitāla līdzdalību. Ja neizdodas sastrādāties ar minētajām, tad kopīgiem spēkiem pašām lauku saimniecībām apdomīgi jāceļ savi kooperatīva tipa elevatori, modernas lopkautuves, augļu un ogu glabātavas ar regulējamu temperatūru un citas vajadzīgas ražotnes, kuras būtu pašu pirmražotāju kopējs kooperatīvs īpašums. Jāatceras vienmēr kopsakars - ja slikti klāsies lauksaimniecības produkcijas pirmražotājiem, ar laiku bankrotēs arī Latvijas teritorijā izvietotie pārstrādes uzņēmumi neatkarīgi no tā, uz kādas īpašuma formas tie bāzētos. Tā ka šis dialogs ir veicams ar sapratni un ar tālejošu perspektīvu. Un nobeidzot vēlreiz gribas pasvītrot, ka pirmais solis lauku attīstības stabilas politikas nodrošināšanai būtu tas, ka Saeima pieņemtu likumu par lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģiju un ražošanas līmeņa prognozēm līdz 2006. un līdz 2010. gadam. Es esmu iepazinies ar Francijas praksi, un tur pašā augstākajā līmenī, parlamenta līmenī, šādas lauksaimniecības attīstības prognozes tiek apstiprinātas dažādā veidā uz 10-15 gadiem. Tas ir liels, stabils pamudinājums un papildmoments lauku saimniecībām. Vienlaikus neatlaidīgi un neatliekot ir jāvirzās arī uz nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū, uz atbilstošu nosacījumu radīšanu Latvijas kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas ietvaros. Tāpat būtu atjaunojama lauksaimniecības likuma normu un prasību nevainojama praktiskā izpilde, jauna likumprojekta sagatavošana par lauksaimniecības pašpārvaldi, lauksaimniecības zemes nomu un tā tālāk. Starp citu, tas bija pieņemts arī 6. Saeimas šajā Lauku attīstības programmā, tikai praktiski šajā ziņā nekas nav darīts. Tāpat ir arī ar šiem kreditēšanas labvēlīgajiem nosacījumiem un ar akcīzes nodokļa kompensāciju, restaurāciju par izlietoto dīzeļdegvielu lauku saimniecībās - tātad lai pārietu no 80 litriem uz 120 litru daudzumu par katru apstrādājamās zemes hektāru. Joprojām netiek pildīta arī Lauksaimniecības likuma norma, kas paredz analizēt cenu paritāti, salīdzinot lauksaimniecības produkcijas realizācijas cenas, kuras gadu no gada samazinās, lai gan veikalos pārtikas cenas nemazinās, ar lauku saimniecību iepērkamo rūpniecisko ražojumu cenām dīzeļdegvielai, minerālmēsliem, herbicīdiem, kombinētajai spēkbarībai un dažādiem pakalpojumiem, lai pēc tam izvēlētos atbilstošu risinājumu. Gribētos, lai mēs šos jautājumus pārrunātu lietišķi. Ja mēs šo lēmumu pieņemtu pozitīvi, tas varētu kalpot arī kā atspaids zemkopības ministram diskusijās Ministru kabineta līmenī, aizstāvot lauku intereses arī nākamā - 2001. gada valsts budžetā. Paldies par uzmanību!".
2000_06_19_a-seq2 language "lv".
2000_06_19_a-seq2 speaker Arnis_Kalnins-1935.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q822919.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q211.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q2660080.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q37.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q191.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q4102950.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q193089.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q40.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q458.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q33.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q16.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q39731.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q35.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q159.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q8436.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q142.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q55.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q212.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q80021.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q23666.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q183.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q36.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q184.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q28.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q34.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q1773319.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q20.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q30.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q213.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q12360039.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q6112588.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q19896841.
2000_06_19_a-seq2 mentions Q32859383.