Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2000_04_13-seq16> ?p ?o. }

Showing items 1 to 57 of 57 with 100 items per page.

2000_04_13-seq16 type Speech.
2000_04_13-seq16 number "16".
2000_04_13-seq16 date "2000-04-13".
2000_04_13-seq16 isPartOf 2000_04_13.
2000_04_13-seq16 spokenAs 125.
2000_04_13-seq16 spokenText "Augsti godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Saskaņā ar Saeimas 2000. gada 24. februāra lēmumu Parlamentārās izmeklēšanas komisija, lai noskaidrotu faktus par publisku un privātu institūciju amatpersonu saistību ar noziegumu izdarīšanu (pedofiliju), ir sagatavojusi un iesniedz izskatīšanai komisijas darba apkopojuma ziņojumu. Diemžēl komisija nespēj iekļaut ziņojumā visu tās rīcībā esošo informāciju tās milzīgā apjoma dēļ, bet ir apkopojusi un izanalizējusi šo informāciju. Komisijas darba apkopojuma ziņojuma mērķis ir sniegt vispusīgu pārskatu par komisijas noskaidrotajiem apstākļiem un faktiem, par šķēršļiem izmeklēšanas gaitā, par atklātajiem pārkāpumiem amatpersonu darbībā un nepilnībām likumdošanā, kā arī sniegt priekšlikumus par to novēršanu un ziņot par jau iesniegtajiem priekšlikumiem. Izstrādājot ziņojumu, komisija ievēroja šādus pamatprincipus: liecinājušo personu vārdi un citi komisijai zināmie identifikācijas dati bez pašu personu piekrišanas netiek izpausti. Uzmanība tiek koncentrēta uz priekšlikumiem noziegumu novēršanai, cietušo bērnu un viņu ģimeņu aizsardzībai un rehabilitācijai, kā arī priekšlikumu sagatavošana grozījumiem attiecīgajos likumos. Katram komisijas loceklim ir tiesības uz savu atsevišķo viedokli. Tiek nosaukti to amatpersonu vārdi, par kuru saistību ar izmeklējamo lietu komisija ir pārliecināta, ievērojot tās rīcībā esošo informāciju, audio, video, rakstiskas vai mutiskas liecības un dokumentus. Komisijas uzdevums nav pierādīt iesaistīto amatpersonu vainu, bet gan konstatēt iespējamās noziedzīgās darbības pazīmes un vērst uz to Saeimas, tiesību aizsardzības un citu atbildīgo institūciju, kā arī sabiedrības uzmanību. Komisija neuzskata par nepieciešamu atkārtot pilnā apjomā jau iepriekš pausto informāciju, kura bija iekļauta starpziņojumā un kurā bija analizēta Ģenerālprokuratūras darbība un izdarīti attiecīgie secinājumi, bet vērst uzmanību uz to, ka joprojām uzskata iepriekš sniegto informāciju par aktuālu, kā arī to, ka situācija Ģenerālprokuratūrā nav būtiski mainījusies. Komisija līdz šim brīdim ir paveikusi ļoti sarežģītu, valstij un sabiedrībai nepieciešamu darbu un aicina Saeimu to izvērtēt. 1999. gada jūnijā tiek ierosināta krimināllieta par modeļu aģentūras LOGOS CENTRS amatpersonu noziedzīgajām darbībām. Presē - “Jaunajā Avīzē” un citos laikrakstos parādās žurnālistu savāktā informācija par LOGOS CENTRA organizētās pedofilijas un cilvēku tirdzniecības tīkla plašajiem apmēriem, par iespējamajām nelikumībām bērnu adoptēšanā uz ārzemēm. 1999. gada 4. septembra “Jaunajā Avīzē” pedofilijas lietas sakarā tiek nosaukts aģentūras “Mis Latvija” īpašnieka Aināra Eisaka vārds. 1999. gada 19. septembrī Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā “Nedēļa” izskan informācija, ka ciešā sadarbībā ar LOGOS CENTRU darbojušies arī Eisaks, SIA “Izimeks” vadītājs Ingus Tūns un esot arī liecības par to, ka starp LOGOS CENTRA klientiem minētas vairākas augstas amatpersonas, to skaitā divi valdības locekļi. 1999. gada 20. septembrī Saeimas deputāts Linards Muciņš publiski izsaka priekšlikumu izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, lai pārbaudītu publisko un privāto institūciju amatpersonu iespējamo saistību ar noziegumu izdarīšanu (pedofiliju). Valdības locekļi, īpaši Ministru prezidents Andris Šķēle un tieslietu ministrs Valdis Birkavs presē oficiāli noliedz jebkādu augstu amatpersonu, to skaitā valdības locekļu, iespējamo saistību ar pedofilijas lietu. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš pēc savas iniciatīvas, uzstājoties raidījumā “Panorāma”, paziņo, ka pedofilijas lieta varētu būt provokācija un LNT liecinieku teiktais - falsifikācija. Ievērojot šo nemotivēto Jāņa Skrastiņa uzstāšanos, vairākums Saeimas deputātu nolēma atbalstīt lēmumu par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu. Ierosinājumu izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju kategoriski noraidīja Ministru prezidents Andris Šķēle, tieslietu ministrs Valdis Birkavs un ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, pamatojot savu viedokli ar to, ka šādas lietas jāizmeklē profesionālām tiesībaizsardzības iestādēm. Kā zīmīga sakritība jāpiemin tas, ka šajā laikā ir notikušas intensīvas telefona sarunas starp ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu, Ministru prezidentu Andri Šķēli, kā arī tieslietu ministra Valda Birkava tikšanās ar ģenerālprokuroru. Lai nomierinātu parlamentāriešus un sabiedrību, tiek paziņots, ka objektīvai lietas izmeklēšanai tiks pieaicināti izmeklētāji no ārvalstu tiesībaizsardzības institūcijām, to skaitā no ASV Federālā izmeklēšanas biroja, tomēr šis solījums nav realizēts līdz pat šim brīdim. Vēl vairāk. Ģenerālprokuratūra atteicās starptautiskā līguma par krimināltiesisko palīdzību ietvaros izmeklējamās lietas sakarā lūgt ASV Federālā izmeklēšanas biroja pārstāvjus nopratināt cietušo, liecinieku, kas tajā brīdī atradās Amerikā. Šīs bezdarbības rezultātā formāli un nepamatoti tika novilcināta apsūdzības uzrādīšana Aināram Eisakam. 1999. gada 30. septembrī Saeima pēc frakcijas “Latvijas ceļš” iniciatīvas izveido parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Komisijas izveidošanu atbalsta apvienības “Latvijas ceļš” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija un apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija. 1999. gada 7. septembrī tiek ievēlēti komisijas locekļi un noteikti tās uzdevumi. Pēc tam - 1999. gada 7. oktobrī pēc frakciju pārstāvības principa, izņemot Tautas partijas frakciju, kura komisijas darbā nepiedalās un iebilst pret komisijas izveidošanu, motivējot savu nostāju ar to, ka izmeklēšana jāveic profesionāļiem no prokuratūras, tiek ievēlēts komisijas sastāvs - 10 deputāti. Komisijā tiek ievēlēti deputāti: Jānis Ādamsons - LSDSP, bijušais iekšlietu ministrs; Andris Bērziņš - Jaunā partija, Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas priekšsēdētājs; Jānis Čevers - LSDSP, bijušais Iekšlietu ministrijas darbinieks; Silvija Dreimane - Jaunā partija, juriste, Saeimas Prezidija locekle; Andrejs Klementjevs - “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, bijušais Kriminālpolicijas operatīvais darbinieks; Linards Muciņš - “Latvijas ceļš”, jurists, Juridiskās komisijas priekšsēdētājs; Jakovs Pliners - “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, pedagoģijas zinātņu doktors, bijušais skolas direktors, Izglītības un zinātnes ministrijas daļas vadītājs; Aida Prēdele - “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, žurnāliste, teoloģe, Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas priekšsēdētāja biedre; Dzintars Rasnačs - “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, jurists, Juridiskās komisijas priekšsēdētāja vietnieks, bijušais tieslietu ministrs; Helēna Soldatjonoka - “Latvijas ceļš”, pedagoģe, bijusī Daugavpils Sociālās palīdzības dienesta vadītāja. 1999. gada 7. oktobrī Saeima uzdevusi komisijai: sagatavot priekšlikumus nepilngadīgo personu (bērnu) tiesību aizsardzībai, tajā skaitā liecinieku un cietušo aizsardzībai; sagatavot priekšlikumus policijas, prokuratūras un tiesu iestāžu darbības uzlabošanai bērnu tiesību aizsardzības jomā; līdz 2000. gada 15. februārim sniegt komisijas darba apkopojuma ziņojumu Saeimā. Komisijas pirmā sēde notika 11. oktobrī. Par komisijas priekšsēdētāju vienbalsīgi tik ievēlēts Jānis Ādamsons, par komisijas sekretāri vienbalsīgi tika ievēlēta Helēna Soldatjonoka. Jāatzīmē, ka komisija tika izveidota ne tikai tāpēc, lai noskaidrotu valdības locekļu un citu publisko un privāto institūciju amatpersonu iespējamo saistību ar izmeklējamo lietu, bet arī lai sagatavotu priekšlikumus nepilngadīgo personu (bērnu) tiesību aizsardzībai, tajā skaitā liecinieku un cietušo aizsardzībai, kā arī policijas, prokuratūras un tiesu iestāžu darbības uzlabošanai bērnu tiesību aizsardzības jomā. Pēc komisijas rīcībā esošajiem materiāliem, informācija par bērnu vardarbīgu izmantošanu seksuāliem mērķiem presē atrodama kopš 1996. gada. Jautājums sevišķi aktualizējies 1998. -1999. gadā un kulmināciju sasniedzis līdz ar LNT 1999. gada 19. septembra raidījumu “Nedēļa”. Debatēs, apspriežot komisijas izveidošanu, tika vērsta uzmanība uz nepieciešamību atjaunot Tikumības policijas darbību, kuras budžets 1996. gadā tika divas reizes samazināts un kura kopš 1997. gada pārstājusi eksistēt līdzekļu trūkuma dēļ. Jāatzīmē, ka tajā laikā valdības vadītājs bija Andris Šķēle, bet iekšlietu ministrs - Dainis Turlais. Šā ziņojuma publicēšanas brīdī bijušās Tikumības policijas kompetences sfērā četri cilvēki darbojas Valsts policijas, Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Narkotiku apkarošanas biroja sastāvā un 7 cilvēki Rīgas Galvenās policijas pārvaldes 9. nodaļas sastāvā - Tikumības policijas un nepilngadīgo noziedzības apkarošanas grupā. Komisija vienmēr uzskatījusi par nepieciešamu atjaunot Tikumības policijas darbību. Tāpat debatēs tika uzsvērta nepieciešamība veikt papildu pasākumus bērnu tiesību aizsardzībai, it sevišķi no vardarbības cietušo bērnu tiesību aizsardzībai krimināllietas izmeklēšanas procesā, personas datu aizsardzībai, speciāli sagatavotu personu - psihologu līdzdalībai nopratināšanas procesā un citu. Turklāt jau sākotnēji pastāvēja aizdomas, ka izmeklēšanas iestādes, Ģenerālprokuratūra, nevar vai nespēj pilnīgi objektīvi izmeklēt šo lietu, ka uz prokuratūru tiek izdarīts spiediens. Komisijas galvenais uzdevums bija šāds - noskaidrot publisku un privātu institūciju amatpersonu iespējamo saistību ar noziegumu izdarīšanu (pedofiliju) un, lai to paveiktu, noskaidrot un izvērtēt faktus un apstākļus, kas liecina par minēto amatpersonu iespējamo saistību ar noziegumu izdarīšanu; uzaicināt uz komisijas sēdēm un iztaujāt (nopratināt) amatpersonas, kuru pienākumos ietilpst minētā nozieguma un līdzīgu noziegumu novēršana un izmeklēšana; noskaidrot un iztaujāt (nopratināt) citas personas, kas zināja vai varēja zināt par izdarītajiem noziegumiem; konstatēt noziedzīgu nodarījumu pazīmes un citu pārkāpumu izdarīšanas faktus; konstatēt iespējamās nepilnības un pārkāpumus to institūciju un amatpersonu darbībā, kas ir atbildīgi par šādu noziegumu novēršanu un/vai izmeklēšanu; konstatēt iespējamos trūkumus un nepilnības bērnu tiesību aizsardzībā, kā arī policijas, prokuratūras un tiesu iestāžu darbību regulējošos likumdošanas aktos; iesniegt priekšlikumus par grozījumiem Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā, Prokuratūras likumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kā arī citos likumos. Līdz komisijas starpziņojuma iesniegšanai, tas ir, līdz 1999. gada 16. septembrim bija notikušas 22 komisijas sēdes. Uz komisijas sēdēm tika aicināti un uzklausīti masu mediju pārstāvji, žurnālisti, Narkotiku apkarošanas biroja un Ģenerālprokuratūras, Valsts policijas amatpersonas, Valsts bērna tiesību aizsardzības centra, Latvijas Bērnu fonda, Ģimenes aprūpes centra “Bulduri”, aģentūras “Mis Latvija” pārstāvji, liecinieki - kopā vairāk nekā 30 personas. Komisijā saņemti iesniegumi, paskaidrojumi un atbildes uz komisijas pieprasījumiem gan no valsts un pašvaldību institūcijām un amatpersonām, Valsts bērna tiesību aizsardzības centra, Tieslietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Valsts uzņēmumu reģistra, Valsts policijas, Narkotiku apkarošanas biroja, Ģenerālprokuratūras, Augstākās tiesas un citiem, gan no nevalstiskām organizācijām, gan arī no privātpersonām. Komisija darba gaitā konstatēja, ka tiesībaizsardzības institūcijas, izņemot Valsts policiju, daudzos gadījumos pavirši un negribīgi izmeklē krimināllietas par nepilngadīgo seksuālo izmantošanu. Tikai pateicoties ceturtās varas - masu mediju - un komisijas darbībai, notikusi izmeklējamo lietu tālāka kriminālprocesuāla virzība. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, pretēji savam agrāk paustajam viedoklim par komisijas darba nelietderību, atzina, citēju, ka “izmeklēšanā var saskatīt dažus aspektus, kas mainījās. Pirmkārt, grupas sastāvs no diviem darbiniekiem un diviem prokuroriem palielinājās līdz 9 prokuroriem un daudziem policistiem. Otrkārt, mums vajadzēja sākt izmeklēt lietas, kuras, ja nebūtu šī sižeta (“Nedēļas” sižeta par pedofiliju), mums nevajadzētu pārbaudīt. ” Komisijas sadarbība ar presi ir devusi pozitīvus rezultātus. Pateicoties žurnālistu iniciatīvai, drosmei un pašaizliedzībai, sabiedrības uzmanība tika pievērsta cilvēku tirdzniecības, pedofilijas un nelikumīgas adopcijas problēmām valstī. Laika posmā līdz 1999. gada decembrim komisijas savāktā informācija liecināja par rūpīgi izstrādātu un realizētu noziedzīgu shēmu, pēc kuras darbojās LOGOS CENTRA izveidotais cilvēku (tajā skaitā nepilngadīgu personu) tirdzniecības tīkls, kā arī par pastāvīgiem starptautiskiem sakariem ar Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, Slovākiju, Nīderlandi, ASV, Krieviju. Komisijas rīcībā esošā informācija (dokumenti, audio un video materiāli) liecināja par publisko un privāto institūciju amatpersonu iesaistīšanos cilvēku tirdzniecības pakalpojumu saņemšanā, tajā skaitā arī nepilngadīgo personu seksuālā izmantošanā. Komisijas rīcībā bija arī informācija par to, ka cilvēku tirdzniecības pakalpojumu pavedieni ved uz dažām tiesību aizsardzības institūcijām, tajā skaitā uz Ģenerālprokuratūru un citām prokuratūras iestādēm. Tāpēc komisija uzskatīja par nepieciešanu nākt klajā ar speciālu starpziņojumu, lai informētu Saeimu un sabiedrību par prettiesiskas vienošanās (sazvērestības) pazīmēm starp minētajām organizācijām un atsevišķām valsts amatpersonām, kuras kavē patiesības noskaidrošanu izmeklējamajā lietā. Komisijas starpziņojumā kā amatpersona, kas, iespējams, saistīta ar pedofilijas lietu, tika nosaukts valsts akciju sabiedrības “Latvijas pasts” ģenerāldirektors Aivars Droiskis. Nākamajā dienā apbrīnojami ātri, pat nelūdzot komisijas paskaidrojumus, Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka tai nav pierādījumu par Droiska saistību ar izmeklējamo lietu. Komisija ierosināja: saskaņā ar Prokuratūras likuma 41. 3. pantu veikt ģenerālprokurora darbības atbilstības Prokuratūras likumam pārbaudi; Ministru kabinetam atjaunot Tikumības policijas darbību; atbalstīt ātrāku likumprojekta “Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likums” pieņemšanu un īpašā prokurora institūcijas ievieanu. Komisijas starpziņojums tika izskatīts 1999. gada 16. decembra Saeimas sēdē. Rezultāti: pamatojoties uz komisijas starpziņojumu, 1999. gada 21. decembrī Augstākās tiesas priekšsēdētājam Guļānam Prokuratūras likuma 43. 2. panta kārtībā tika nosūtīts Saeimas 52 deputātu parakstīts pieprasījums norīkot īpaši pilnvarotu Augstākās tiesas tiesnesi ģenerālprokurora darbības pārbaudei. 1999. gada 28. decembrī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Guļāns atsakās ierosināt ģenerālprokurora darbības pārbaudi. Pirms tam viņš pauda viedokli, ka neredz pamata šādai pārbaudei. Jāatzīmē, ka otrajā reizē jau 55 Saeimas deputāti parakstīja minēto pieprasījumu, ko Augstākās tiesas priekšsēdētājs atkārtoti noraidīja. Pirmos divus deputātu pieprasījumus Augstākās tiesas priekšsēdētājs noraidīja, pamatojot to ar dokumentu sastādīšanas formalitāšu neievērošanu. 2000. gada 27. janvārī Augstākās tiesas priekšsēdētājam tika nosūtīts jau 57 deputātu parakstīts pieprasījums ierosināt ģenerālprokurora darbības pārbaudi. Pārbaudi Augstākās tiesas priekšsēdētājs ierosināja tikai pēc 2000. gada 28. janvāra, pilnvarojot tās veikšanai Augstākās tiesas senatoru V. Čiževska kungu. Komisija vairākkārt bija aicinājusi Augstākās tiesas priekšsēdētāju uz savām sēdēm, lai apspriestu jautājumus, kas saistīti ar ģenerālprokurora darbības pārbaudes procedūras iespējamību un iespējamajiem pārbaudes procedūras termiņiem un norisi. Uz komisijas aicinājumu diskutēt par iepriekš minētajiem aktuālajiem jautājumiem Augstākās tiesas priekšsēdētājs atbildēja noraidoši, uzskatot par nelikumīgu pat iespējamību apspriest šādus jautājumus ar izmeklēšanas komisiju. Šajā sakarā 2000. gada 10. janvārī pat tika sasaukts Augstākās tiesas plēnums, kurā tika apspriests jautājums, kas saistīts ar Ģenerālprokuratūras darbības pārbaudi, un nolemts, ka ne Augstākās tiesas tiesneši, ne Augstākās tiesas priekšsēdētājs nav tiesīgi piedalīties šā jautājuma sagatavošanā vai apspriešanā, pirms nav pieņemts lēmums par pārbaudes ierosināšanu. Sabiedrībai tiek uzspiests viedoklis, ka komisija pastāvīgi rada tiesu varas un likumdevēju konfrontāciju. Komisija uzskata, ka tiesu varas vadības pasivitāte tajā ziņā, ka tā necenšas nostiprināt savu neatkarību no izpildvaras, ir veidojusi labvēlīgu augsni izpildvaras inspirētam tiesu varas vadības un likumdevēju konfliktam. Tūlīt pēc komisijas starpziņojuma 1999. gada 27. septembrī, faktiski pateicoties tikai komisijas darbam, tika arestēts Ainārs Eisaks, kuram uzrādīta apsūdzība pederastijā un dzimumtieksmes apmierināšanā netiklā veidā un kurš ir viena no galvenajām personām pedofilijas tīklā Latvijā. Arī šis arests ir uzskatāms par komisijas darba panākumu. Kriminālpolicijas priekšnieks Aloizs Blonskis jau 21. decembrī bija paziņojis, ka ir pietiekami daudz pierādījumu, lai varētu arestēt Eisaku, taču līdz komisijas starpziņojuma publicēšanai Eisakam tika dota iespēja vairākas reizes izbraukt uz ārvalstīm, kā arī ietekmēt personas, kas devušas liecības pret viņu un Tūnu. Tika iesniegts priekšlikums likumprojektam “Par valsts budžetu 2000. gadam”, kas nodrošinātu Tikumības policijas darbības atjaunošanu. Diemžēl priekšlikums netika atbalstīts. Ministru prezidents Andris Šķēle līdz 2000. gada aprīlim solīja atjaunot Tikumības policijas darbību. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš no Saeimas tribīnes apsolīja sameklēt līdzekļus Tikumības policijas atjaunošanai no ministrijas iekšējām rezervēm līdz šā gada aprīlim. Komisija tikās ar iekšlietu ministru šā gada aprīlī, taču uz to brīdi reāli līdzekļi iedalīti nebija. Juridiskajā komisijā ir izstrādāts un pašlaik Saeimā trešajam lasījumam tiek gatavots likumprojekts “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas likums”, kas turpmāk reglamentēs izmeklēšanas komisiju tiesības, pienākumus un atbildību. Ievērojot komisijas lielo darba apjomu, papildus iegūto informāciju, kuru nepieciešams izvērtēt, kā arī uzsākto Augstākās tiesas priekšsēdētāja ierosināto ģenerālprokurora darbības pārbaudi, šā gada 24. februāra Saeimas sēdē tika izskatīts un pieņemts lēmuma projekts “Par Parlamentārās izmeklēšanas komisijas, lai noskaidrotu faktus par publisku un privātu institūciju amatpersonu saistību ar noziegumu izdarīšanu (pedofiliju), turpmāko darbību”. Ar šo lēmumu komisijai tika noteikts darba apkopojuma - ziņojuma termiņš - šā gada 13. aprīlis. 23. februārī Augstākās tiesas senatoram V. Čiževskim tika nosūtīti ģenerālprokurora darbības pārbaudei nepieciešamie dokumenti. Deputāti tikās ar senatoru Čiževski 10. martā (kopā ar ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu) un 21. martā, kad sniedza atbildes uz senatora jautājumiem. Komisija neuzskatīja par iespējamu nodot lietas materiālus Ģenerālprokuratūrai iepriekšējā ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa vadības laikā jau iepriekš minēto un starpziņojumā izklāstīto iemeslu dēļ. 28. februārī komisija nodeva visus uz to brīdi komisijas rīcībā esošos materiālus Satversmes aizsardzības birojam. Līdz 3. februārim komisijā darbojās visu Saeimā pārstāvēto frakciju, izņemot Tautas partijas frakcijas, pārstāvji. Ievērojot to, ka par nepilngadīgu personu seksuālo pakalpojumu saņemšanu aizdomās turētajām personām neizdevās piekļūt Komisijas rīcībā esošajai informācijai, Tautas partijas frakcija mainīja savu sākotnējo kritisko nostāju, proti, ka tā nevēlas piedalīties šādā apkaunojošā pasākumā, un izteica vēlēšanos deleģēt savus pārstāvjus darbam komisijā. 3. februārī Saeima ievēlēja komisijā deputātus Vinetu Muižnieci un Aleksandru Kiršteinu. Kopš 1999. gada 15. decembra notikusi trīsdesmit viena komisijas sēde. Komisija tikusies ar Augstākās tiesas, ar Ģenerālprokuratūras, ar Daugavpils prokuratūras, ar policijas amatpersonām, ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra pārstāvjiem, ar lieciniekiem un ar citām personām. Saeimas 17. februāra sēdē deputāts Jānis Ādamsons paziņoja par trīs augstu amatpersonu - Andra Šķēles, Valda Birkava un Andreja Sončika iespējamo saistību ar izmeklējamo pedofilijas lietu. Minētās amatpersonas šo informāciju pilnīgi noliedza. Vēl jo vairāk. Tieslietu ministrs Valdis Birkavs pieteica badastreiku, paziņojot, ka Latvijā valda tiesisks nihilisms. Šāda neadekvāta rīcība tikai nostiprina komisijas pārliecību par minētās amatpersonas iespējamo saistību ar pedofilijas lietu, jo tieši tieslietu ministrs ir atbildīgs par tiesiskās kārtības nodibināšanu un ievērošanu valstī. Paziņojums guva plašu rezonansi ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Par to parādījušās ziņas Zviedrijas, Krievijas un Lielbritānijas laikrakstos. Tajā pašā dienā Ģenerālprokuratūra ierosināja krimināllietu par Jāņa Ādamsona publiskajiem izteikumiem. Komisija uzskata, ka deputāta Jāņa Ādamsona paziņojumu var vērtēt kā pārsteidzīgu, bet ne kā pretrunā esošu ar komisijas rīcībā esošo informāciju. Komisijas deputāti ir sagatavojuši un iesnieguši grozījumus Kriminālprocesa kodeksā, kuri jau ir pieņemti, tāpat Krimināllikumā, Prokuratūras likumā, likumā “Par tiesu varu”, Bērnu tiesību aizsardzības likumā un citos likumdošanas aktos. Komisija ir pieprasījusi paskaidrojumus un informāciju no vairākām publiskām un privātām organizācijām - no Tieslietu ministrijas, no Iekšlietu ministrijas, no Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra, Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra, Ģenerālprokuratūras, no Valsts ieņēmumu dienesta, no Valsts policijas un citām. Sadarbība ne vienmēr izvērtusies tik laba, kā varētu vēlēties. Atbildes no organizācijām vairākkārt bija formālas un neskaidras. Netika atbildēts uz konkrētiem uzdotajiem jautājumiem. Piemēram, Ģenerālprokuratūra nesniedza atbildi uz 14. martā komisijas vēstulē izteikto jautājumu par tiesājamā Kārļa Pētersona galvotājiem - 6. Saeimas deputātiem, kuri, iespējams, šādā veidā tiek ietekmēti darboties pret izmeklēšanas komisiju, tāpēc jautājums tika uzdots atkārtoti. Valsts ieņēmumu dienests - par Jura Millera SIA “Mini Mis” (pirmā komisijas vēstule ar jautājumu par “Mini Mis” kā nodokļa maksātāju - 16. novembrī, nodokļa auditu VID veica 1999. gada decembrī, un atbilde tika saņemta šā gada 7. janvārī). No VID nav saņemta arī izsmeļoša atbilde uz komisijas uzdoto jautājumu par atsevišķu laikrakstu, kuri publicēja rakstus par pedofilijas problēmām, finansiālo pārbaudi pagājušā gada novembrī. Jāatzīst, ka, pēc komisijas rīcībā esošās informācijas, Valsts ieņēmumu dienests to veica augstākstāvošas politiski atbildīgas amatpersonas uzdevumā. Saskaņā ar Satversmes 34. pantu komisija pieņēma lēmumu, ka sēdes ir slēgtas un komisijas viedokli publiski var paust tikai komisijas vadība. Komisija arī nolēma, ka, ievērojot jautājuma privāto un daļēji arī intīmo raksturu, tiek minēta tikai tā informācija, par kuras drošību komisija ir pārliecināta. Sadarbība ar presi, radio un televīziju pārsvarā ir bijusi veiksmīga un produktīvāka nekā ar dažām valsts institūcijām. Jau sākotnēji, pateicoties žurnālistu savāktajai informācijai, tiesībaizsardzības institūcijām bija iespējams uzsākt operatīvās izstrādes lietu un vēlāk ierosināt krimināllietu par LOGOS CENTRA un ar to saistīto personu noziedzīgajām darbībām. Vairāki masu mediji komisijas darbībai godprātīgi ir sekojuši, cenšoties patiesi atspoguļot komisijas veikumu, it īpaši, ja ir runa par īsām ziņām un aktuāliem komentāriem. Diemžēl tad, kad žurnālisti par komisijas deputātu darbu ir vēlējušies runāt plašāk, tas ne vienmēr ir izdevies analītiski. Atsevišķi, no konteksta izrauti fakti un notikumi lasītājiem ir tikuši piedāvāti kā komisijas darba analīze. Patiesībā visu lielāko laikrakstu slejās nereti ir parādījušās publikācijas, kurās autori drīzāk ir meklējuši sensācijas komisijas darbā, nevis notikumu būtību. Tāpēc vēl jo augstāk vērtējami tie raksti, kuros to autori centušies atrast pedofilijas kā īpaša sociāli un morāli sakņota nozieguma cēloņus Latvijas valstī, gribējuši meklēt ceļus, kā šo noziegumu novērst. Ir saprotama žurnālistu īpašā interese par komisiju, taču nereti tieši viņu uzstājība un vēlme par katru cenu un ātri sagatavot sensacionālu materiālu komisijas mierīgam un līdzsvarotam darbam par labu nav nākusi. Vairāki komisijas locekļi to ir sajutuši kā morālu spiedienu viena vai otra svarīga lēmuma pieņemšanā. Šādos gadījumos žurnālistiem ir jāuzņemas morāla, iespējams, arī juridiska atbildība par viena vai otra fakta neizsvērtu vai tendenciozu parādīšanos presē, radio un televīzijā. It sevišķi Aivara Ozoliņa, Askolda Rodina publikācijas laikrakstā “Diena” un Kārļa Streipa paustais viedoklis radio un televīzijā. Jāpiemin arī klaji negatīvi piemēri, kad, pēc komisijas domām, netika ievērota elementāra mediju ētika. Tāds, piemēram, ir Valmierā aizturētā M. Pastiljona krimināllietas atspoguļojums TV žurnālista Sandija Semjonova veidotajā sižetā, kad tika iztaujāta aizdomās turamās personas ģimene; masu medijos parādījās arī bērnunamu un patversmju, iespējams, cietušo audzēkņu sejas, pasu fotogrāfijas un citi materiāli. Tas liecina, ka esam vēl tikai ceļā uz īsti brīviem un atbildīgiem masu medijiem. Īpaša loma pedofilijas lietas izmeklēšanā ir tiem žurnālistiem, kuri komisijas sēdēs piedalījās liecinieku statusā un kuri nebaidījās atklāti runāt par gadījumiem, kad vairāku gadu garumā paši ir sastapušies ar seksuāli izmantotiem bērniem un jauniešiem un kad izmantotie ir stāstījuši par saviem nereti augsti stāvošiem izmantotājiem. Jāuzsver, ka komisijas darba iesākumā bija LNT raidījuma “Nedēļa” sagatavots sižets, un komisijas darba gaitā visbiežāk tieši starp žurnālistiem varēja atrast to sabiedrības daļu, kas godprātīgi atbalstīja patiesības noskaidrošanu. Komisija pauž pateicību žurnālistiem Maijai Pohodņevai, Akselam Sadovskim, Marinai Mihailovai, Vairim Stašānam, Anitai Daukštei, Sandrai Veinbergai, Kasparam Funtam, Inesei Kārkliņai, Aināram Rutkēvičam, Ingai Šņorei, Mārai Jansonei, Madarai Ozoliņai, Madarai Fridrihsonei, Aināram Vladimirovam, Lindai Štokmanei, Andai Rožukalnei, Ilonai Klinšānei-Bērziņai, Mārim Krautmanim, Andrim Bernātam, Abikam Elkinam, Alfrēdam Kruminam un daudziem, daudziem citiem. Pedofilijas lieta pievērsusi sabiedrības uzmanību tādām problēmām kā vardarbība pret bērniem, tirdzniecībai ar bērniem, bet it īpaši nepilngadīgo seksuālajai izmantošanai. Līdz šim par nepilngadīgo seksuālo izmantošanu ierosināts maz krimināllietu. Spilgtākais piemērs ir Kārļa Pētersona lieta 1996. gadā. Kā atzīst speciālisti, vēl pirms dažiem gadiem šāda veida krimināllietas tika uzskatītas par kaut ko ārkārtēju. Tam ir vairāki iemesli: procesuāli grūti ir pierādīt noziedzīgā nodarījuma sastāvu; cietušo bailes; īpaši apmācītu speciālistu trūkums; nopratināšanas procesa nesakārtotība, kā rezultātā lietas par vardarbību pret bērniem izmeklē ļoti ilgi. Pēc Iekšlietu ministrijas Kriminālpolicijas pārvaldes Narkotiku apkarošanas biroja datiem, Latvijā ierosināto krimināllietu skaits par bērnu izvarošanu un seksuālo ekspluatāciju uz cietušo iesniegumu pamata ir uzrādīts sekojošajā tabulā. Pieaudzis arī bērnu seksuālās ekspluatācijas īpatsvars no kopējā dzimumnoziegumu skaita - no 53% 1993. gadā līdz 75% 1999. gadā. No 80 līdz 85% gadījumu šie noziegumi tiek atklāti un vainīgās personas krimināli sodītas, taču liela daļa krimināllietu tiek izbeigtas pierādījumu trūkuma dēļ. Saskaņā ar Ģenerālprokuratūras sniegtajiem datiem krimināllietu, kurās cietuši nepilngadīgie, virzība prokuratūrā ir sekojoša - to jūs varat ieraudzīt tabulā. Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes statistika par ierosinātajām krimināllietām par bērnu izvarošanu un seksuālo ekspluatāciju uz cietušo iesniegumu pamata ir šāda - arī šeit ir dota tabula, ar kuru jūs varat iepazīties. Var secināt, ka pēdējo gadu laikā ir tendence palielināties dzimumnoziegumu skaitam, kuri izdarīti pret nepilngadīgajiem, tajā pašā laikā tikai daļa krimināllietu tiek nodotas tiesai. Trūkst informācijas arī par vardarbībā cietušajiem bērniem, bet konstatētie bērnu tiesību pārkāpumi netiek uzskaitīti vienā valsts institūcijā pēc vienotiem kritērijiem. Nevienā valsts institūcijā netiek reģistrētas konkrētas personas, kuras izdarījušas bērnu tiesību pārkāpumus. Neskatoties uz to, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija vairāk nekā pirms gada aicināja Ministru kabinetu, Iekšlietu ministriju, Tieslietu ministriju un Ģenerālprokuratūru izstrādāt un iesniegt parlamentā likumprojektu par vienota Sodu reģistra izveidošanu, kurā būtu apkopota informācija par visām personām, kuras sauktas pie kriminālās vai administratīvās atbildības, līdz pat šim brīdim tas nav izdarīts. Vispār netiek uzskaitītas personas, kuras veikušas arī citus likumpārkāpumus pret bērniem, ja par šādu nodarījumu nav paredzētas nekādas sankcijas. Šāda situācija paaugstina risku, ka minētās personas varētu strādāt dažādās bērnu iestādēs, kas nav pieļaujams. Saskaņā ar iepriekš minēto, arī pēc Komisijas locekļu iniciatīvas jau ir izdarīti grozījumi vairākos likumos, to skaitā Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas jau stājies spēkā, piemēram, 67. 1. pants “Bērnu tiesību aizsardzības likumā” - “Informatīvi statistiskie pārskati par bērnu tiesību stāvokli valstī”. Pants nosaka, ka Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā apkopo informāciju par bērniem un iesniedz to Bērnu tiesību aizsardzības centrā. Grozījums tika izdarīts tāpēc, ka līdz šim apkopotā informācija par bērnu tiesību stāvokli valstī nebija pieejama. Vardarbība pret bērniem, īpaši pedofilija, vairāk nekā jebkurš cits noziegums ietekmē cietušo nevis fiziski, bet arī psiholoģiski. Bērna uztverē šāds nodarījums ir kaut kas pretdabisks, apkaunojošs, slēpjams. Pastāv psiholoģiska barjera, lai stāstītu par notikušo cilvēkam, kas nav tam gatavs; vēl grūtāk ir runāt atkārtoti. Kā atzīst psihologi un bērnu tiesību speciālisti, izmeklēšanas laikā cietušie parasti tiek traumēti atkārtoti; lai izvairītos no turpmākajām pratināšanām, viņi maina liecības, atsauc iesniegumus un melo. Latvijā cietušo liecības parasti video netiek ierakstītas, tāpēc liecinieki tiek pratināti vairākkārt. Pirmā liecība parasti ir visprecīzākā, vēlāk tā var izskatīties pavisam citāda, atmiņai zaudējot noteiktas notikušā detaļas. Jāņem vērā, ka bērni parasti nemelo, kaut gan bieži par pamatu izmeklēšanai tiek pieņemts pretējais. Speciāla (psihologa) sagatavotība nepieciešama arī amatpersonām, kas nodarbojas ar cietušo, lai kvalitatīvi un profesionāli veiktu savus pienākumus. Nav pieļaujama situācija, ka amatpersonas cietušā liecību nopratināšanas gaitā vērtē tendenciozi un neobjektīvi. Likumdošana nepietiekami aizsargā cietušos un viņu ģimenes datus, netiek garantēta anonimitāte un konfidencialitāte. Komisijai vairākkārt nācies uzklausīt liecības par to, ka lieciniekiem, cietušajiem vai viņu ģimenēm tiek draudēts, lai piespiestu mainīt liecību. Joprojām nepilnīgi tiek pielietota psiholoģiskā ekspertīze. Tas uzskatāms par vienu no iemesliem, kāpēc vairākumu lietu pārtrauc, neizskatot līdz galam. Jāņem vērā, ka bērni bieži kategoriski atsakās sniegt rakstiskas liecības. Bērnu liecības ir īpaši jāvērtē arī tāpēc, ka bērns var neizprast atbildību par nepatiesas liecības došanu un ka uz nepamatotas liecības pamata var notiesāt nevainīgu cilvēku. Atsevišķās valstīs izveidota īpaša bērnu liecību uzklausīšanas un izvērtēšanas sistēma. Vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijas pasākumi jāveic pēc iespējas ātrāk pēc notikušā, lai novērstu tālejošas sekas. Diemžēl šobrīd Latvijā šādu rehabilitācijas centru nav pietiekamā daudzumā un cietušajiem jāstāv rindā. Tas nav pieļaujams. Pēc komisijas rīcībā esošajiem datiem, Bulduru Bērnu rehabilitācijas centrā rinda ir līdz augustam. Brīvas vietas šobrīd ir Talsu rehabilitācijas centrā. Nepietiekami līdzekļi tiek iedalīti bērnu, kas cietuši no vardarbības, rehabilitācijai. Cietušajiem un viņu ģimenēm bieži nav informācijas, kur griezties vardarbības un seksuālas izmantošanas gadījumos. Bērnu tiesību aizsardzības sfērā pastāv tādas riska vietas kā internātskolas (konkrēts piemērs - Rīgas 1. internātskola), patversmes, bērnunami, nodaļas psihoneiroloģiskajās klīnikās, iepriekšējās izmeklēšanas izolatori nepilngadīgajiem, vidējo speciālo mācību iestāžu kopmītnes, naktsklubi un geju kafejnīcas, un citas. Šajās iestādēs pastāv palielināta iespēja nepilngadīgo iesaistīšanai prostitūcijā vai noziedzībā, palielināta iespēja vardarbībai pret nepilngadīgajiem. Komisija ierosina bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem kopā ar municipālo policiju, bet turpmāk (pēc atjaunošanas) - ar Tikumības policiju pastiprināti veikt profilaktisko darbu minētajās iestādēs. Tālākā nākotnē komisija ierosina pašvaldību ietvaros organizēt Jaunatnes lietu policiju. Tuvākajā laikā tāda sāks darboties Daugavpilī. Vēl viens svarīgs jautājums (papildus izmeklēšanai, rehabilitācijai) ir nākotnē iespējamu noziegumu profilakse. Pastāvot zināmiem profilakses pasākumiem, vardarbības gadījumu skaitu iespējams samazināt. Šeit viens no svarīgākajiem pasākumiem ir sabiedrības informēšana un informācijas pieejamība. Tāpat jāvērš uzmanība uz faktu, ka policijas iejaukšana vardarbības pret bērniem apkarošanā nav rezultatīva. Šeit noteikti jāiesaista gan mediķi, gan psihoterapeiti, gan arī dažkārt juristi. Latvijā bērnu adopcija uz ārvalstīm praktiski sākusies 90. gados, un pakāpeniski tā ir pieaugusi. Saskaņā ar Valsts cilvēktiesību konsultatīvās padomes Bērnu tiesību aizsardzības darba grupas ziņojuma datiem statistika par bērniem, kas ir adoptēti uz ārvalstīm, ir šāda: 1994. gadā - 76 bērni, 1999. gadā - 143 bērni. Uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaits ir šajā laikā pieaudzis. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas datiem 1999. gadā visvairāk bērnu adoptēts uz Franciju (66) un ASV (51). Visvairāk bērnu adoptēts no bērnu bāreņu aprūpes centra “Rīga” (41 bērns) un no bērnu bāreņu aprūpes centra “Inčukalns” (24 bērni). Kopš 1993. gada neviens tiesas spriedums, ar kuru tikusi apstiprināta bērna adopcija uz ārvalstīm, nav ticis atcelts. Pēc Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centra datiem, Latvijā pēdējos gados ir gadījumi, kad pieļauta bērnu izvešana no Latvijas uz ārvalstīm pretēji bērnu interesēm. Līdz pat komisijas darbības uzsākšanai internetā bija pieejama informācija par iespējām adoptēt Latvijā bērnus un to cenām (no 28 līdz 109 tūkstošiem ASV dolāru). Līdz šim valstī praktiski nebija iespējams iegūt drošu informāciju par klaiņojošiem, skolu neapmeklējošiem un vispār nereģistrētiem bērniem. Arī Izglītības un zinātnes ministrijas reģistrā tika reģistrēti tikai skolu apmeklējošie bērni. Sociāli ekonomiskā situācija valstī ir tāda, ka daudzas ģimenes tiek izliktas no dzīvokļiem parādu dēļ, mātes dzemdību namos atsakās no bērniem. Daudzi bērnunamu, patversmju iemītnieki ir tikai sociāli bāreņi. Viņu vecāki ir dzīvi. Daudzi bērni paši izvēlas tādu ienākumu avotu kā prostitūcija. Šādā situācijā daudzi valsts ierēdņi iet vieglāko ceļu: lai bērnus adoptē uz ārzemēm, tur būs vieglāka un laimīgāka dzīve! Pēc Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta datiem, arvien vairāk pieaug no Latvijas uz ārzemēm adoptēto bērnu skaits. Satrauc arvien pieaugošais adopcijas firmu skaits, kuras nodarbojas ar Latvijas bērnu adoptēšanu uz ārzemēm. Komisijai ir zināmas 7 firmas, kas tieši nodarbojas ar visai pieprasītās preces - Latvijas bērnu adopcijas formalitāšu nokārtošanas jautājumiem. Komisiju satrauc arī divi sevišķi strīdīgie un plašu rezonansi guvušie gadījumi, kurus tiesību aizsardzības institūcijas atzinušas par likumīgiem, - Sergeja adopcija uz ASV 1999. gadā (zēns tika atzīts par neārstējami slimu, kaut gan, spriežot pēc dažādu medicīnas iestāžu izziņām un radinieku izteikumiem, Sergejs ar neārstējamām slimībām neslimoja) un atradeņu Jūlijas un Daiņa sasteigtā adopcija uz ASV 1999. gadā, nepārbaudot, vai bērniem ir vecāki. Komisija ir pieprasījusi informāciju par vairākiem adopcijas gadījumiem, par kuru atbilstību likumam tai bija šaubas, bet vienmēr ir saņemtas atbildes no Ģenerālprokuratūras, ka nekādi likumu pārkāpumi nav konstatēti. Saskaņā ar Tikumības policijas arhīva datiem kopš 1993. gada krasi pieaudzis prostitūcijā iesaistīto nepilngadīgo skaits: 1993. gadā - 20 bērni vecumā no 8 līdz 18 gadiem, 1997. gadā - 92 bērni. Par tālākajiem gadiem informācijas nav, jo Tikumības policija 1997. gadā tika likvidēta. Pieaugošais prostitūcijā iesaistīto nepilngadīgo skaits liecina, ka Tikumības policijas likvidācija bija milzīga kļūda. Arvien izplatītāka Latvijā kļūst arī bērnu komerciāli seksuālā ekspluatācija, izmantojot interneta iespējas. Piemēram, piedāvā prostitūcijas pakalpojumus, ko apzīmē ar vārdu “eskorts”; modeļu darba piedāvāšana pornogrāfisku materiālu izgatavošanā, bērnu pornogrāfijas materiālu reklamēšana un izplatīšana, kā arī citi. Šobrīd prostitūciju Latvijā regulē vienīgi 1998. gada 4. novembrī pieņemtie Ministru kabineta noteikumi nr. 427 “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi”, kuri ir nepilnīgi un pašvaldībās netiek ievēroti. Pornogrāfisko materiālu ražošanas un izplatīšanas kārtību regulē 1995. gada 22. novembrī pieņemtie Ministru kabineta noteikumi nr. 348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”. Kopš 1995. gada nav nepieciešama licence erotisku (pornogrāfisku) materiālu izgatavošanai, kuru agrāk izsniedza Kultūras ministrija. Šāda prakse padara Latviju ļoti pievilcīgu gan vietējiem, gan ārvalstu pornogrāfisko filmu ražotājiem, kā arī veido labvēlīgu vidi pornogrāfijas, prostitūcijas un komerciālās pedofilijas attīstībai Latvijā. Pornogrāfisko materiālu izgatavošanu regulē minēto noteikumu divi panti, kā arī Krimināllikuma 161. pantā paredzēta atbildība par nepilngadīgo iesaistīšanu erotisku (pornogrāfisku) materiālu izplatīšanā, izgatavošanā un tā tālāk. Komisija savā darbībā un apkopojošajā ziņojumā ievēro un vadās pēc nevainīguma prezumpcijas principa, kas nosaka, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas pilnvarās un darbības pamatprincipos neietilpst kriminālprocesuālo pierādījumu vākšana, operatīvo darbību veikšana un pierādījumu nostiprināšana. Komisija saskaņā ar Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteikto kārtību var tikai uzklausīt (nopratināt), apkopot un izvērtēt savākto informāciju, sniegt priekšlikumus Saeimai, valsts pārvaldes iestādēm un tieslietu iestādēm. Komisijas rīcībā esošā informācija, respektīvi, iegūtās liecības, ir uztveramas un vērtējamas pēc katras personas subjektīvā viedokļa, iekšējās pārliecības un saņemtās informācijas ticamības pakāpes. Komisija atzīst, ka noziedzīga nodarījuma pazīmes konstatētajās darbībās vēl nevar būt par pietiekamu pamatu kriminālprocesuālu apsūdzību izvirzīšanai minētajām amatpersonām. Minētie pierādījumi jānostiprina procesuāli un jāturpina patiesības noskaidrošana. Taču komisija atgādina, ka amatpersonu atbildība ir plašāks jēdziens, kas sevī ietver ne tikai kriminālatbildību, bet arī administratīvo, disciplināro, kā arī Satversmē noteikto valdības locekļu politisko atbildību. Respektīvi, komisija uzskata, ka gadījumā, ja arī netiek konstatēts noziedzīga nodarījuma sastāvs kādas amatpersonas rīcībā, tomēr būtu jāizvērtē konkrēti fakti un iespējamā citu atbildības veidu iestāšanās par šiem faktiem. �ajā ziņojumā vēlreiz jāuzsver, ka komisija ir, pirmkārt, Saeimas izveidota parlamentāra izmeklēšanas komisija (tas liecina par tās publisko raksturu) un, otrkārt, komisija tika izveidota ar mērķi noskaidrot faktus par publisku un privātu institūciju amatpersonu saistību ar noziegumu izdarīšanu (pedofiliju) un informēt par to sabiedrību. Tāpēc komisija uzskata par savu pienākumu nosaukt konkrētus uzvārdus, kas ir minēti komisijas rīcībā esošajās liecībās un saņemtajos materiālos, par kuru iespējamo saistību ar izmeklējamo lietu komisijas vairākumam nav šaubu. Komisija darba apkopojuma ziņojumā uzskata par nepieciešamu nosaukt tās ar nepilngadīgo seksuālu izmantošanu saistītās amatpersonas, kuras, izmantojot savu dienesta stāvokli, var reāli ietekmēt ne tikai krimināllietas izmeklēšanu, bet arī neatkarīgu žurnālistisku izmeklēšanu, un komisijas rīcībā esošā informācija liecina, ka šāda ietekmēšana arī notiek. Komisijas rīcībā ir gan tiešas, nepastarpinātas, gan netiešas liecības, kurās vairākkārt kā iespējamie nepilngadīgo seksuālo pakalpojumu saņēmēji vai minētā pakalpojumu tīkla darbības līdzzinātāji ir minētas šādas publisko un privāto institūciju amatpersonas: Ministru prezidents Andris Šķēle, tieslietu ministrs Valdis Birkavs, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks, valsts akciju sabiedrības “Latvijas pasts” ģenerāldirektors Aivars Droiskis, Rīgas klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs. Komisija uzskata, ka īpašu pārbaudi vajag veikt par Ģenerālprokuratūras Administratīvā departamenta direktora Jura Zālīša darbību. Komisija uzskata, ka šo amatpersonu tālākā atrašanās jebkādos amatos valsts varas iestādēs ir amorāla un, iespējams, tiesisku iemeslu dēļ nav pieļaujama. Krimināllietā, kura tika ierosināta sakarā ar LOGOS CENTRA amatpersonu noziedzīgo darbību, ir konstatējamas organizētās noziedzības pazīmes. Noziedznieku pastāvīgus ienākumus veido ienākumi no pornobiznesa, ienākumi no cilvēku tirdzniecības (prostitūcijas) un no nodokļu nemaksāšanas. Organizētās noziedzības pazīmes LOGOS CENTRA lietā izpaudās, veidojot sazarotu savstarpējo attiecību sistēmu noziegumu izdarīšanas gaitā - seksa industrijas tīklu. Lomas starp noziedzniekiem bija sadalītas. Vieni nodarbojās ar vīriešiem, otri - ar sievietēm. Vieni veica modeļu iesaistīšanu un apmācīšanu, otri - to realizāciju pornobiznesā. Vieni nodarbojās ar cilvēku tirdzniecību iekšzemē, otri - uz ārzemēm. Vieni piegādāja prostitūtas ierindas cilvēkiem, otri - augstākām aprindām. Vieni apsargāja, citi pārvadāja. Vieni tirgojās ar dzīvu preci klātienē, citi - internetā. Darba dalīšana organizētā grupā, precīza plānošana, sistemātiska nelikumīgu ienākumu gūšana un to sadale starp noziedzniekiem ir tipiskas organizētās noziedzības pazīmes. Sevišķa loma šajā lietā ir apsūdzētajam Jurim Jurjevam. Viņš darbojās šajā organizētās noziedzības lietā kā “izejmateriāla” sagādātājs, iesācēju ievadītājs seksa biznesā. Komisijas rīcībā ir informācija, kas liecina par to, kādā veidā jaunieši tika vervēti darbam seksa industrijā. Skolās un citās vietās tika izvietota informācija par iespējām labi nopelnīt un aicinājums pieteikties par fotomodeli. Daudzi jaunieši nokļuva noziedznieku nagos naudas līdzekļu trūkuma dēļ - mazās stipendijas, vecāku nespēja finansiāli atbalstīt skolēnus un tamlīdzīgi. Atlasot kandidātus seksa industrijai, tika izmantotas psihologa zināšanas, tiem tika uzdots aizpildīt anketas - testi ar vairāk nekā 500 jautājumiem. Atlasīti tika izskatīgie, kā arī pakļāvīgie. Izmantojot aizpildītās anketas, tika ietekmēta jauniešu psihe un griba. Novesti alkoholisko un narkotisko vielu apreibumā, tie tika psihiski apstrādāti, iesaistīti, piespiesti un galarezultātā padarīti par prostitūtām; tas attiecībā uz vīriešu kārtas jauniešiem bija daudz sarežģītāks un komplicētāks process. Tālākā šo prostitūtu izmantošana seksa industrijas, pornogrāfijas vai cilvēku tirdzniecības nozarē jau bija tikai maksātspējīgu klientu esamības jautājums. Par šīs darbības apjomu liecina kratīšanas laikā izņemtie pierādījumi. Sevišķa loma noziegumos, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, bija krimināllietā apsūdzētajiem Ingum Tūnam un Aināram Eisakam. Pārdalot seksa biznesa modeļus un klientus, viņi daļēji pārņēma Jurija Jurjeva biznesu, bet veidoja to daudz ienesīgākā jomā - saistībā ar klientiem ārzemniekiem gan Latvijā, gan arī ārzemēs, kā arī ar bagātiem, maksātspējīgiem Latvijas iedzīvotājiem - biznesmeņiem un publiskām amatpersonām. Ingus Tūns savas darbības piesegam veiksmīgi izmantoja Izglītības un zinātnes ministrijas telpas, bet Ainārs Eisaks nodibināja plašu pazīšanos politiskajās, biznesa, valsts un pašvaldību tā saucamajās augstākajās aprindās. Aināra Eisaka ciešā saistība ar šīm aprindām dod komisijai pamatu uzskatīt, ka viņam ir īpaša loma organizētās noziedzības seksa biznesa jomā, kā arī uzskatīt par ticamu, ka Ainārs Eisaks efektīvi izmantojis savus sakarus ar augstākajām aprindām, lai veiksmīgi slēptu savu darbību seksa industrijā un maskētu to ar dažādu, it kā legālu darbību veikšanu, ilgstoši izvairītos no saukšanas pie kriminālatbildības, slēptu un iznīcinātu pierādījumus krimināllietā. Ilgstošā prokuratūras bezdarbība krimināllietas laikā viņam ļāva sagatavoties nopratināšanām prokuratūrā un būt gatavam atbildēt uz jautājumiem, kuri viņam iepriekš bija zināmi. Apstiprinās komisijas rīcībā iepriekš esošā informācija par centieniem Aināru Eisaku glābt no atbildības, apsūdzot viņu nelielā skaitā epizožu, mainīt viņam drošības līdzekli, tiesāt atsevišķi no organizētās noziedzības lietā apsūdzētajiem pārējiem LOGOS CENTRA lietas apsūdzētajiem, bet pēc tam, piespriežot nosacītu sodu, ļaut doties uz ārzemēm pie uzkrātām naudas summām. Pēc komisijas pārliecības, tas liecina ne tikai par organizētās noziedzības augstu ietekmi valsts varas struktūrās, bet arī par plašu un aktīvu, attiecīgi seksuāli orientētu valsts amatpersonu saistību ne tikai ar Aināru Eisaku, bet arī ar organizēto noziedzību un par tās saaugšanu ar valsts varas struktūrām, faktiski - par mafijas veidošanos. Kompetentām valsts institūcijām jānoskaidro šī saikne un tās mērķi, tās noziedzīgā ietekme un tas, kā šādas organizētās noziedzības un varas struktūru saaugšana ietekmē nacionālo drošību. Komisija savas izmeklēšanas laikā konstatēja LOGOS CENTRA lietā apsūdzēto personu un to darbības būtisku saistību ar bijušās LPSR Valsts drošības komitejas struktūrām. Komisija konstatēja, ka gandrīz visas krimināllietā pie atbildības sauktās personas pirms 1990. gada tikušas savervētas par aģentiem LPSR VDK struktūrās, tajā skaitā Jurijs Jurjevs, Ingus Tūns, Ainārs Eisaks. Attiecīgi seksuāli orientēti VDK aģenti laika periodā līdz neatkarības atjaunošanai tika izmantoti, lai stātos kontaktā ar attiecīgi seksuāli orientētām personām. Šie kontakti notika VDK darbinieku vadībā, un to gaita tika dokumentēta. Dokumentēšanas rezultāti tika izmantoti šo personu vervēšanai un iesaistīšanai VDK darbā. Komisijas rīcībā ir informācija par bijušo augstu Lauksaimniecības ministrijas amatpersonu saistību ar šādiem VDK aģentiem. Komisijai tādējādi ir pamats izdarīt secinājumus, ka, tuvojoties Latvijas neatkarības pasludināšanas brīdim, LPSR VDK būtiski pārveidoja aģentu vervēšanas metodi. Vervēšana, kas balstījās uz uzticību padomju varai, tika nomainīta ar aģentu vervēšanu, izmantojot pie jebkuras sabiedriskas iekārtas par kompromitējošiem atzīstamus homoseksuālas attiecības dokumentējošus pierādījumus. Jurijs Jurjevs, kuru VDK izmantoja tai interesējošo personu vervēšanai, tajā skaitā garīdzniecības vidū, turpināja VDK aģenta iemaņas izmantot pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, pārvēršot to par ļoti ienesīgu biznesu, apdzirdot jauniešus, stājoties ar tiem vardarbīgās homoseksuālās attiecībās, dokumentējot tās un izmantojot iegūtās fotogrāfijas modeļu vervēšanai seksa biznesam. Speciālā dzēriena, kur tika sajaukts alkohols un narkotiskas vielas, izgatavošanas recepti Jurijs Jurjevs bija apguvis savā iepriekšējā praksē VDK vadībā. No šāda aspekta raugoties, saprotama Jurija Jurjeva vairākkārtējā atzīšana par nepieskaitāmu viņa krimināllietās padomju varas laikā. Kompetentām organizācijām nepieciešams pārbaudīt, kā darbojas šis bijušo VDK aģentu tīkls, vervējot seksa modeļus un nodarbojoties ar cilvēku tirdzniecību, piedāvājot šīs personas seksuālo pakalpojumu patērētājiem - maksātspējīgām augstāko aprindu prominentām personām - , un kā tas varēja ietekmēt un ietekmē mūsu valsts drošību. Cienījamie kolēģi! Ziņojuma pielikumā ir pievienota noziedzīgās shēmas analīze, ar kuru jūs varat iepazīties. Komisijas prieklikumi. Ministru kabinetam: līdz 2000. gada 1. augustam jāizstrādā un jāapstiprina Valsts bērnu tiesību aizsardzības informatīvās sistēmas koncepcija; nekavējoties no valsts budžeta līdzekļiem, kas izplānoti neparedzētiem gadījumiem, jāpiešķir ne mazāk kā 300 tūkstoši latu gadā Tikumības policijas darbības atjaunošanai; līdz 2000. gada 1. jūlijam jāizstrādā Prostitūcijas ierobežošanas likuma projekts; līdz 2000. gada 1. jūlijam jāizstrādā un jāiesniedz grozījumi 1995. gada 22. novembrī pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos nr. 348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”, lai varētu aizliegt pornogrāfisku filmu uzņemšanu Latvijā; jāizstrādā un jāiesniedz valsts budžeta grozījumi valsts speciālas mācību programmas finansēšanai Policijas akadēmijā, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, Tiesnešu apmācības centrā un Policijas apmācības centrā; jāizstrādā un jāiesniedz budžeta grozījumi, lai finansētu advokātus lietu izskatīšanai tiesā, ja notikusi vardarbība pret nepilngadīgo; jāizstrādā un jāiesniedz budžeta grozījumi, paredzot ne mazāk kā 200 tūkstošus latu gadā no seksuālās vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai; jāizstrādā un jāiesniedz budžeta grozījumi, paredzot līdzekļus informācijas bloka (TV klipi, reklāmas bukleti) izveidošanai, kas sniegtu informāciju par narkotiku kaitīgumu, vardarbības pret nepilngadīgajiem profilaksi un rehabilitācijas centriem; jāizstrādā un jāiesniedz izskatīšanai priekšlikumi grozījumiem Krimināllikumā, lai Latvijā tiktu par cilvēku tirdzniecību noteikta atbildība saskaņā ar starptautiskām konvencijām, kurām mūsu valsts ir pievienojusies; līdz 2000. gada 1. jūlijam jāizstrādā un Saeimai jāiesniedz Sodu reģistra likuma projekts...".
2000_04_13-seq16 language "lv".
2000_04_13-seq16 speaker Janis_Adamsons-1956.
2000_04_13-seq16 mentions Q822919.
2000_04_13-seq16 mentions Q211.
2000_04_13-seq16 mentions Q3744607.
2000_04_13-seq16 mentions Q1976817.
2000_04_13-seq16 mentions Q4294315.
2000_04_13-seq16 mentions Q957126.
2000_04_13-seq16 mentions Q2660080.
2000_04_13-seq16 mentions Q4102950.
2000_04_13-seq16 mentions Q33.
2000_04_13-seq16 mentions Q1771611.
2000_04_13-seq16 mentions Q5319933.
2000_04_13-seq16 mentions Q159.
2000_04_13-seq16 mentions Q8436.
2000_04_13-seq16 mentions Q2340101.
2000_04_13-seq16 mentions Q4459436.
2000_04_13-seq16 mentions Q2167704.
2000_04_13-seq16 mentions Q142.
2000_04_13-seq16 mentions Q55.
2000_04_13-seq16 mentions Q25931626.
2000_04_13-seq16 mentions Q80021.
2000_04_13-seq16 mentions Q23666.
2000_04_13-seq16 mentions Q2600136.
2000_04_13-seq16 mentions Q1092499.
2000_04_13-seq16 mentions Q34.
2000_04_13-seq16 mentions Q80919.
2000_04_13-seq16 mentions Q20.
2000_04_13-seq16 mentions Q7263449.
2000_04_13-seq16 mentions Q214.
2000_04_13-seq16 mentions Q1250133.
2000_04_13-seq16 mentions Q3899540.
2000_04_13-seq16 mentions Q511905.
2000_04_13-seq16 mentions Q44989.
2000_04_13-seq16 mentions Q2047229.
2000_04_13-seq16 mentions Q17593828.
2000_04_13-seq16 mentions Q4466194.
2000_04_13-seq16 mentions Q16362581.
2000_04_13-seq16 mentions Q4306724.
2000_04_13-seq16 mentions Q8333.
2000_04_13-seq16 mentions Q1964151.
2000_04_13-seq16 mentions Q960031.
2000_04_13-seq16 mentions Q68978.
2000_04_13-seq16 mentions Q2021874.
2000_04_13-seq16 mentions Q20742017.
2000_04_13-seq16 mentions Q16359014.
2000_04_13-seq16 mentions Q16352378.
2000_04_13-seq16 mentions Q4088318.
2000_04_13-seq16 mentions Q4360273.
2000_04_13-seq16 mentions Q16360856.
2000_04_13-seq16 mentions Q17008293.