Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2000_03_02-seq218> ?p ?o. }

• 2000_03_02-seq218 type Speech.
• 2000_03_02-seq218 number "218".
• 2000_03_02-seq218 date "2000-03-02".
• 2000_03_02-seq218 isPartOf 2000_03_02.
• 2000_03_02-seq218 spokenAs 54.
• 2000_03_02-seq218 spokenText "Godājamie parlamentārieši! Dāmas un kungi! Nākotne ir spēku pārbaude. Tā ir spēku pārbaude Slovēnijai un Latvijai tāpat kā visai Eiropai kopumā. Tā ir iespēja. Tā ir arī atbildība. Nākotne var palikt tikai vēlmju un cerību līmenī, bet tā var arī kļūt par realitāti. Vienīgais veids, kā to padarīt par realitāti, ir visām Eiropas valstīm, gan lielām, gan mazām, apvienot pūliņus. Eiropas centrālā loma ir beigusies. Bija laika periods, kad, labākā vai sliktākā gadījumā, Eiropa iezīmēja pasaules civilizāciju. Tagad veidojas jauni civilizācijas attīstības centri. Eiropai ir nākotne, ja tā, saglabājot savu identitāti, atradīs sadarbības ceļu ar šiem centriem. Eiropas apvienošana nav tikai tehnisks valstu kopā pulcēšanas process. Patiesībā tas ir process, kas sagatavos Eiropu, lai tā varētu ietekmēt pasaules kārtību tādā veidā, lai kultūru un civilizāciju daudzveidība neiezīmētu jaunu strīdu un konfliktu arēnas, bet virzītu uz dialoga veidošanu. Tādējādi Eiropai būs vienlīdz liela atbildība par šādu pasauli. Eiropai pašai jākļūst par tolerantu sabiedrību, veicinot Eiropas valstu līdzāspastāvēšanu, sadarbību un cieņu, ļaujot galīgajā variantā nospraust Eiropas robežas un nodrošināt brīvas attīstības iespējas minoritātēm. No daudzveidības atzīšanas var iegūt visas valstis. Eiropas atbildība par savu nākotni padara Eiropu līdzatbildīgu par visas pasaules nākotni. Kopējā Eiropas pagātnē katrai valstij ir bijusi sava pagātne. Tas attiecas arī uz Slovēniju un Latviju. Tagad mēs vēlamies, lai katrai mūsu valstij būtu sava, atšķirīga nākotne saistībā ar kopējo Eiropas nākotni. Mums ir kopēja Eiropas pieredze un sava individuāla pieredze un apziņa, ka pašreizējais brīdis mūsu vēsturē ir lielu iespēju brīdis. Cilvēki veido vēsturi. Šo vēsturi nepārvalda likumi, kas ir neatkarīgi no cilvēku gribas. Cilvēkiem ir brīva griba. Viņi šo gribu realizē visur tur, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un kur politiskā demokrātija balstās uz šīm tiesībām. Principā šāda aina ir gandrīz visā Eiropā. Ar savu pieredzi un cerībām un ar brīvu gribu sabiedrība neatlaidīgi izdara spiedienu uz demokrātisko valstu vadītājiem, lai beidzot tiktu sperts solis uz mūsu kopējo Eiropas nākotni. Šengenas robežas uzsver tās robežas, kādas bija starp politiski stabilām un nestabilām Eiropas valstīm. Eiropas dienvidaustrumu daļā jau kara šausmas ir beigušās, taču pārējā teritorijā jau zeļ korupcija un noziedzība. Slovēnija atrodas uz nestabilas robežas un izjūt šīs sociālās sekas, kas nes līdzi postu drošībai, garīgumam un civilizācijai. Stabilā un demokrātiskā Eiropas daļa nav spējusi nodibināt šeit pilnīgu mieru, un islama pasaule ir it kā nodalīta šobrīd. Jaunas zīmes liecina par to, ka parādās jaunas fundamentālisma iezīmes, antisemītisms, arī ekskluzīvisms. Tās ir parādības, kas nav retas. Un, protams, tas viss izraisa bažas. Šobrīd arī ekstrēmisti nāk daudzējādā ziņā pie varas. Nav vēl bijusi iespēja izveidot konstruktīvas attiecības ar Krieviju, kura šobrīd saskaras ar politiskām, ekonomiskām, sociālām un pat garīga rakstura - kā padomju valsts sabrukšanas - sekām. Eiropa nav spējusi formulēt savu attieksmi pret kādreizējo lielvalsti, ar kuru tā ir līdzatbildīga par mieru bijušajā ideoloģiski polarizētajā pasaulē. Un situācija Čečenijā rada jaunu satraukumu Eiropā un pasaulē. Viss manis teiktais norāda uz dažādām iespējamām Eiropas nākotnes ainām. To skaitā ir arī iespējami varianti, kas mums liktu atgriezties pagātnē. Šajā kontekstā mazu valstu, to skaitā Slovēnijas, likteņi, ir daudz neskaidrāki nekā lielo valstu likteņi. Tas gandrīz noteikti ir attiecināms arī uz Latviju. Slovēnija ir maza valsts. Aiz tās robežām sākas nestabilā Eiropas daļa, lai gan nesenās politiskās izmaiņas Horvātijā vieš cerību, ka stabilitāte ienāks arī mūsu kaimiņvalstī. Vēsture nav bijusi īpaši labvēlīga pret slovēņiem. Mēs esam spējuši saglabāt savu nacionālo identitāti ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, un līdz 1991. gadam mēs nesaņēmām atbalstu no savas valsts. Astoņdesmito gadu beigās bijušajā Dienvidslāvijā Slovēnijai bija šādas izvēles iespējas: vai nu arvien pieaugošs, nepanesams totalitārisms, Serbijas hegemonija pār citām tautām un attālināšanās no tirgus ekonomikas, vai arī slovēņu nacionālā identitāte, cilvēktiesības, demokrātija, tirgus ekonomika un labklājības valsts, un ceļš uz Eiropas valstu un tautu integrāciju. Izvēle šajā nozīmīgajā konflikta situācijā, kas skāra toreizējo Kosovas jautājuma risināšanu, nebija grūta. 1990. gadā tautas nobalsošanā slovēņu izvēle bija neatkarība, demokrātija un Eiropas orientācija. Pāreja no sociālistiskās pašpārvaldes uz tirgus ekonomiku un demokrātiskāku, racionāli organizētu labklājības valsti Slovēnijai bija mazāk sāpīgs process nekā bijušā Austrumbloka valstīm. Taču šī pāreja nebija mazāk sarežģīta kā citur. Kā neatkarīga valsts Slovēnija samērā ātri veica pāreju uz parlamentāro demokrātiju, tirgus ekonomiku ar stabiliem makroekonomikas nosacījumiem, un tajā ir attīstīta un konsolidēta sabiedrība. Slovēnijā iekšzemes kopprodukts ir 14 000 dolāru uz vienu iedzīvotāju, vadoties pēc pirktspējas. Tas sasniedz 71% Eiropas Savienības vidējā rādītāja, un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir vairāk par 70%, nekā vidēji tas ir desmit kandidātvalstīs, kas gatavojas iestāties Eiropas Savienībā. Runājot par tautas attīstību Slovēnijā, jāteic, ka ANO sagatavotajā materiālā par tautas attīstību Slovēnija 170 valstu vidū ierindojas 28. vietā. Slovēnijas ekonomiskais pieaugums ir 4% gadā. Valsts izglītībai gadā izdod 6%, pētniecībai un attīstībai - 1,6% no iekšzemes kopprodukta. Slovēnijai ir ievērojams skaits starptautisku kompāniju un šobrīd pat viena globāla kompānija. Slovēnija meklē jaunus stratēģiskus partnerus. Šobrīd Slovēnija piedalās sarunās ar Eiropas Savienību. Arī Latvija uzsāk sarunas. Sarunas uzsākot, Slovēnija ir identificējusi apspriežamos tematus visās jomās. Tā cenšas realizēt Eiropas standartus kopumā visās sabiedriskās dzīves jomās. Pirms gada Slovēnija uz vienotās Eiropas institūcijām raudzījās ar sajūsmu, taču šodien sajūsmu nomainījis kritiskāks skatiens. Tomēr vairākums slovēņu ir pārliecināti par to, ka nacionālā identitāte, drošība, demokrātija un labklājība var tikt garantēta vienīgi tad, ja Slovēnija kļūs par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Apvienotā Eiropa slovēņiem ir visdrošākās kopīgās mājas. Mēs zinām, ka saskaņā ar pasaules standartiem Slovēnija nevar būt industriāla valsts. Tai nevar būt lielas nozīmes kvantitatīvo mērogu pasaulē. Mēs saistām savu nākotni ar zināšanām, un apstiprinājums tam ir mūsu preču un pakalpojumu kvalitāte. Šā mērķa vārdā Slovēnija veido labas un modernas skolas. Valstī ir augsts datorprasmes līmenis, arī vispārējā izglītība pēc Eiropas standartiem pārsniedz vidējo līmeni. Tas ir stabils pamats augstas tehnoloģijas kompāniju, tajā skaitā informācijas zinātnes un apstrādes tehnoloģijas izaugsmei. Taču Slovēnija dzīvo apstākļos, kur Balkānu nestabilitāte ir draudošs faktors. Šajā reģionā valda īpašs klimats, ir īpašas politiskās attiecības, domāšana, etniskās un cilvēku savstarpējās attiecības, kas norāda uz to, ka Dienvidaustrumeiropas sirdī vērojami slimības simptomi garīgajā un politiskajā sfērā. Šā reģiona valstis Eiropā ir vēsturiski izveidojušās. To elitārās aprindas saglabājušas veco domāšanu, kas veidojusies uz agresīva nacionālisma principiem un ir pretstatā vispārējām cilvēktiesībām, kuras sniedzas pāri nacionālai un valsts suverenitātei. Iemesls šādām valsts un viennācijas valsts alkām pēc varas pārākuma meklējams tajā apstāklī, ka Eiropas lielvalstis neskaitāmu konfliktu dēļ nereti pārveidoja Balkānu politisko karti pēc uzvarētājas valsts diktāta - un it īpaši tas notika pēc Otomaņu impērijas sabrukuma. Šīs kartes lielā mērā sagrozīja etniskās robežas un valstu teritoriju robežas. Šādā veidā sāka veidoties mīti, to skaitā serbu mīts par Kosovu. Agresīvā nacionālistiski noskaņotā elite to atdzīvināja, lai iedegtu naidā zaldātu ordas, reliģiskos fanātiķus un dumpiniekus - asiņainai vardarbībai pret citām tautām. Visu Balkānu konfliktu pamatā ir vēsturiski un politiski neatrisināts dažu Balkānu tautu nacionālais jautājums. Tautas nemitīgi nodarbina jautājums par šīs problēmas iespējamiem risinājumiem un it sevišķi vienas nācijas valsts ideja, kas balstās uz principu Blut und Boden, kura pamatdoma ir aizstāvēt un paplašināt savu nacionālo dzīves telpu (Lebensraum). Šī ideja kalpo par ideoloģisko attaisnojumu etniskai tīrīšanai, genocīdam un etniski jauktajās teritorijās dzīvojošo - un šāda situācija ir raksturīga visur Balkānos - citu tautību pārstāvju piespiedu izdzīšanai. Šīs idejas ir izmantojuši politiskie līderi arī citur Eiropā. Runas par Balkānu tautu iedzimto noslieci uz genocīdu ir absurdas un kalpo vienīgi kā izdevīgs iegansts starptautiskajai sabiedrībai, lai, kā tas bijis agrāk, nevajadzētu iejaukties un uzņemties saistības. Vairāk nekā desmit gadu garumā Eiropas politiskie līderi vēroja šo Balkānu ļaundabīgo audzēju un domāja, ka to var izārstēt ar politisko aspirīnu. Taču audzējs izauga pārāk liels, un tikai tiešā ķirurģiskā iejaukšanās varēja to likvidēt. Taču pastāv bažas par metastāžu iespējamību. Šā iemesla dēļ ir būtiski svarīgi, lai Eiropas Savienības dalībvalstis un NATO rūpētos par šo valstu pašreizējo vienotību, lai novērstu spēka lietošanu un masveida agresijas pret cilvēkiem. Tie, kuri ir atbildīgi par šo agresiju, ir negodīgi politiskā pokera spēlētāji, taču viņiem ir vārdi un uzvārdi. Viņi ir zināmi arī Starptautiskajam kara noziegumu tribunālam. Pērnajā gadā NATO iejaukšanās Miloševiča Dienvidslāvijā parādīja, ka beidzot Balkānu konflikts tiek atzīts kā visas Eiropas un pasaules problēma. Šo iejaukšanos attaisnoja pieņemtā pozīcija, ka cilvēka cieņa un cilvēka pamattiesības ir vērtības, kuras mūsdienu pasaule izvirza augstāk par atsevišķas valsts suverenitāti. Šīs vērtības tāpēc drīkst un patiešām vajag aizsargāt no valsts veiktas sistemātiskas agresijas, pat ja tas nozīmētu starptautisku iejaukšanos. Tas varētu nozīmēt, ka tiek pavērta pavisam jauna nodaļa starptautiskajās attiecībās un arī jauna nodaļa starptautiskajās tiesībās. Tai būs jāiztur pārbaude, ja cilvēka pamatattiecības tiks pārkāptas ar masveida agresiju no lielo un spēcīgo valstu puses. Ja šādā brīdī arī nākotnē Apvienoto Nāciju Organizācija spēs iejaukties, tad varbūt tā izmēģinājuma cena, kas cilvēcei bija jāsamaksā par šādu darbību Balkānos, būs bijusi pieņemama. Līdz pat nesenam laikam Slovēnija bija veltīgi centusies norādīt uz Balkānu konfliktu patieso dabu un uz Eiropas Balkānu sindroma patiesajiem cēloņiem. Cerēsim, ka turpmāk tas būs savādāk un ka Dienvidaustrumeiropas stabilitātes pakta īstenošana ņems to vērā. Taču ar cerību vien nepietiek. Eiropa izdara izvēli par labu ļoti smagām pārmaiņām. Tajās neviens nepaliks neskarts. Neviens nevar cerēt, ka šīs pārmaiņas veiks citi un ka būs iespējams baudīt tikai šo pārmaiņu augļus. Lai visiem un ikvienam būtu guvums, būs vajadzīga neatlaidība un pacietība. Taču tas ir pūļu vērts, un nesenās demokrātiskās pārmaiņas Horvātijā tam ir spilgts pierādījums. Mēs to zinām no mūsu atmiņām par Eiropas pagātnes traģiskajām ainām. Tas būtu bezatbildīgi pret mums pašiem un pret nākamajām eiropiešu paaudzēm, ja šī iespēja, ko šobrīd mums tik labvēlīgi piedāvā vēsture, netiks izmantota vai nu mūsu savtīguma dēļ, vai baidoties no grūtībām. Tā būtu kopēja sakāve mums visiem. To, ka Eiropa nevēlas šādu iznākumu, rāda tās atbildes reakcija uz Austrijas Brīvības partijas uzskatiem pēc tam, kad šī partija kļuva par valdības partiju. Tas patiešām liecina, ka viss, kas apdraud kopīgās vērtības un tādējādi arī citas valstis un mūsu kopējo nākotni, nav vairs tikai tās valsts iekšējā lieta, kurā tas notiek, lai kas arī šī valsts būtu. Cieņa pret kopējām vērtībām un atbildība par tām ir kopējās drošības, aizsardzības, ārējās un iekšējās politikas pamatā. Es ticu, ka Eiropa konsekventi demonstrēs šādu attieksmi. Slovēnija vēlas sadarboties šo jautājumu risināšanā. Tā vēlas veidot Eiropas nākotni kopā ar citām labas gribas tautām un valstīm. Slovēnija ir gatava darīt nākotnes labā visu, ko tā var, jo Eiropas nākotnē mēs redzam garantijas arī savai nākotnei. Es ticu, ka jūs Latvijā domājat tāpat. Atļaujiet man, lūdzu, īsi novilkt paralēles starp Baltijas reģionu, Centrāleiropu un Dienvidaustrumeiropu. Šo ģeogrāfiski tik dažādo reģionu tautu un valstu vēsturiskajiem likteņiem ir dažas kopīgas iezīmes. Šajās valstīs dzīvo mazskaitlīgas tautas ar bagātu kultūras mantojumu un civilizācijas tradīcijām, un šo tautu politisko likteni ir veidojušas Eiropas lielvalstis, īpaši 20. gadsimtā. Tas sākās tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, kad lielvalstu noslēgtajos miera līgumos lielākajai daļai jauno valstu noteiktās robežas nesakrita ar šo valstu etniskajām robežām. Šā kara dēļ kāda lielāka vai mazāka šo tautu daļa palika ārpus nācijvalsts robežām. Tajā pašā laikā šo iedzīvotāju statuss nekad nav ticis pienācīgi noregulēts, un tādēļ tas pastāvīgi ir bijis konfliktu avots, īpaši Dienvidaustrumeiropā. Dažām tautām, tostarp arī slovēņiem, vispār nebija savas valsts. Latvija šajā ziņā bija daudz veiksmīgāka. Otrais pasaules karš atkal dziļi un ļoti redzamā veidā izmainīja visu triju reģionu valstu sabiedrisko iekārtu. Baltijas valstis nokļuva staļinistu okupācijā. Centrāleiropas valstis un to dienvidu kaimiņvalstis ieņēma un okupēja nacisti un fašisti, un tās piedzīvoja koncentrācijas nometņu šausmas, ķīlnieku nošaušanu un pat tautu fizisku iznīcināšanu. Miera līgumi, kas tika noslēgti pēc Otrā pasaules kara, un ietekmes sfēru sadalīšana, kā arī dzelzs priekškars atkal noveda visu triju reģionu tautas politiski nedemokrātisku un autoritāru režīmu pakļautībā. Šī politiskā pieredze, kādu mēs visi esam piedzīvojuši un kuru es šeit ļoti īsi ieskicēju, var palīdzēt mums izveidot ciešākus sakarus un mudina mūs pielikt visas pūles, lai veidotu vienotās Eiropas reālu nākotni, kurā dzīves kvalitātes galvenās iezīmes būs brīvība un mazo Eiropas tautu pilnīga identitāte. Dāmas un kungi! Es esmu ļoti pateicīgs par man doto iespēju uzrunāt jūsu cienījamo parlamentu. Paldies par to, ka bijāt gatavi uzklausīt manu viedokli un ieklausīties manī. Novēlu jums panākumus un sekmes. (Aplausi.)".
• 2000_03_02-seq218 language "lv".
• 2000_03_02-seq218 speaker Milans_Kucans.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q211.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q193089.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q40.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q458.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q39731.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q159.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q224.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q7184.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q1065.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q36704.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q215.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q1246.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q403.
• 2000_03_02-seq218 mentions Q20803932.