Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2000_02_24-seq12> ?p ?o. }

• 2000_02_24-seq12 type Speech.
• 2000_02_24-seq12 number "12".
• 2000_02_24-seq12 date "2000-02-24".
• 2000_02_24-seq12 isPartOf 2000_02_24.
• 2000_02_24-seq12 spokenAs 125.
• 2000_02_24-seq12 spokenText "Augsti godātais priekšsēža kungs! Godātie Saeimas un valdības locekļi! Dāmas un kungi! Es nekādā ziņā neesmu tribūns, kas šeit stāv tribīnē katru dienu, bet, tā kā pagājušajā sēdē izskanēja aicinājums uzstāties visiem parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekļiem, arī es uzskatu par nepieciešamu darīt zināmu savu viedokli. (Es gan nespēšu to izdarīt tik atraktīvi un emocionāli, kā to dara Saeimas vecbiedri, es joprojām drošāk jūtos ar ugunsdzēsēju stobru uz augstceltnes jumta nekā uz šīs tribīnes.) Taču, iekams daru zināmu savu domrakstu - es uzliku savas domas uz papīra -, es gribu izdarīt nelielu paziņojumu. Pirmkārt. Arī es minēšu trīs uzvārdus. Otrkārt. Mana uzstāšanās nav saskaņota ne ar vienu, ne ar komisiju, ne ar frakciju. Treškārt. Mani nav neviens ne šantažējis, ne pircis, ne man draudējis, ne mani spiedis. Tas būs manas dvēseles kliedziens, tā būs mana grēksūdze, ja gribat zināt. 50. gadu beigās es kalpoju par altārzēnu kādā katoļu draudzē Latgales mazpilsētā un loloju sapni kļūt par priesteri. Taču aizvadītais laiks, vide un apstākļi manus ideālistiskos pasaules uzskatus ir krietni pluinījuši un padarījuši mani par skeptiķi. Šos biogrāfijas faktus pieminēju tāpēc, ka man ir pietiekami daudz iemeslu ienīst nebūtībā aizgājušo iekārtu, neskatoties uz to, ka vēlāk veltīšu pietiekami skarbus vārdus mūsu tagadnei. Es ienācu šajā augstajā Saeimas namā kā tādā sakrālā celtnē, tāpat kā bērnībā naivi ticēdams, ka liktenis mani novedis vietā, kur top Latvijas valsts nākotne, un lepodamies, ka nu arī es esmu šiem procesiem piederīgs. Taču pēc gada kopš manas atrašanās zem šā jumta man nākas dzirdēt tādas lietas, saņemt tādu informāciju, ka mute paliek vaļā aiz brīnumiem, ka tādas lietas pasaulē vispār var notikt. Es aizgāju pie bikts, bet arī tā mani neatpestīja no to neķītrību nastas, kuras man ir kļuvušas zināmas. Es jutos pazemots, ka man šis kaunpilnais “noslēpums” ir jānes sev visur līdzi, ka līdztekus man nepazīstamiem cilvēkiem šajos notikumos figurē arī valstsvīri un citas augstas amatpersonas, bet mēs uzvedamies kā strausi, bāzdami galvu smiltīs un klusēdami. Jā, arī es esmu dzirdējis pieminam jau nosauktos un daudzus citus uzvārdus un šodien nožēloju, ka esmu bijis gļēvs. Mani tirdīja žurnālisti, prasīja kolēģi, paziņas, dažkārt uzdeva jautājumus par pavisam konkrētiem cilvēkiem. Pats paradoksālākais, ka tie ir tie paši, kas figurē mūsu komisijas materiālos. Un katru reizi man ar savu iedzimto kautrību nācās nolaist skatienu uz saviem apavu purngaliem, jo melot, acīs skatīdamies, es vēl neesmu iemācījies. Es uzteicu sava frakcijas biedra Ādamsona uzdrīkstēšanos un drosmi, vismaz viņš man to slogu ir nedaudz atvieglojis. Vismaz savas pilsētas sirmajam profesoram uz ielas es varēšu, droši acīs skatoties, pateikt: “Jā, jā. Arī viņš. ” Šī drausmīgā ažiotāža un varenais pretspiediens komisijas darbam, manuprāt, tikai apstiprina, ka tā ir uz pareizā ceļa. Tie krāšņie epiteti un fantastiski murgainie pretargumenti lai paliek to sacerētāju ziņā! Viņu autortiesības es negribētu apstrīdēt, viņu vietā es gribu tikai atvainoties. Atvainoties tiem komisijas locekļiem, kuriem katrā komisijas sēdē uz lūpām ir jautājums par bērnu stāvokli mūsu valstī. Nu, ir bērnu tiesību problēmas mūsu komisijas centrālais jautājums, un Dievs piedod tiem, kas apgalvo pretējo, jo viņi nezina, ko dara. Piedodiet, Bērziņa kungs, jo jūs esat galvenais mūsu speciālists. Piedodiet, Prēdeles kundze, ka jums kaut kas tāds ir jāuzklausa. Jūs, Aida, esat gaišs un garīgi bagāts cilvēks, un jums samelot būtu ļoti grūti. Tāpēc man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tas jaunais cilvēks savu sirdi gribēja atvieglot tieši jums. Man gribas ticēt katram viņa vārdam. Lai paliek spēkā grēksūdzes noslēpums un Satversmes 31. pants, es darīšu zināmu tikai mazu detaļu. “Honorārs”, ko šis nepilngadīgais jauneklis saņēma par to pakalpojumu, ir pietiekami liels, lai nebūtu pa kabatai “ierindas” homoseksuālistam. Piedodiet, Helēna, ka jūsu maigajai un jūtīgajai dvēselei ir nācies sastapties ar zaņķi un vēl saņemt pārmetumus un draudus par to. Piedosim visi un mēģināsim izturēt. Mums vēl ir daudz darāmā. Taču šobrīd es, saņemdams dūšu, nosaukšu vēl trīs uzvārdus. Jānis Lagzdiņš - Rīgas Domes Satiksmes departamenta kontroles dienesta priekšnieks, Henriks Danusevičs - Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs, Juris Vecvagars - SWH Medicīnas centra galvenais ārsts. Nu ar šo intriga varētu beigties, jo šiem cilvēkiem ar pedofilijas skandālu nav nekāda sakara. Vienkārši 7. Saeimas vēlēšanu dokumentos viņu, kā deputātu kandidātu, uzvārdiem pretim ir ieraksts: “SAB Totalitārisma seku dokumentācijas centrā ir ziņas, ka viņš varētu būt sadarbojies ar VDK kā šā dienesta aģents. ” Nezin kādēļ pēc šo ierakstu publiskošanas neviens cits citu par nelieti nesauca, dūres nevicināja, kārties un badoties netaisījās. Kāpēc tāda nekonsekvence? Kur tad te ir nevainības prezumpcija? Vai tad tas nav apvainojums vēl smagākā noziegumā? Franči daļu savu kolaboracionistu pēc Otrā pasaules kara giljotinēja, norvēģi - pakāra. Latvijas jaunais Krimināllikums par bērnu seksuālo izmantošanu paredz brīvības atņemšanu uz laiku, mazāku par 10 gadiem, bet homoseksuālismu par noziedzīgu nodarījumu vispār neatzīst. Mēs iepriekšējā sēdē atbalstījām “čekas maisu” atvēršanu un to satura publicēšanu. Ar to mēs nodevām tur minēto cilvēku nodarījumu izvērtēšanu visai tautai. Kāpēc citā gadījumā mēs savus iedzīvotājus uzskatām par nekompetentiem? Darīsim tāpat un publicēsim komisijas savāktos materiālus! Vēl jo vairāk tāpēc, ka sabiedrībai ir vairāk informācijas nekā visām Saeimas komisijām kopā. Uzticēsimies saviem pilsoņiem arī morāles un goda jautājumos! Man vēlreiz jāvēršas pie Radītāja ar lūgumu mani izprast, jo manis tūdaļ teiktais nesaskanēs ar Viņa noteiktajām dogmām. Lieta tāda, ka visus likumus, visus baušļus un goda kodeksus es varu formulēt vienā postulātā un izteikt vienā teikumā: “Nedari citam to, kas netīk tev pašam, un vienmēr uzprasi, vai tas, ko tu grasies darīt, tīk arī tam, kura labā grasies to darīt. ” Juridiskā terminoloģijā tas varētu skanēt tā: ja divi pieauguši un pieskaitāmi cilvēki dara to, kas pieņemams viņiem abiem, un ja ar šo darbību viņi nenodara pāri trešajam, tad tā ir tikai to divu darīšana. “Sāls” jau ir tajā, ka tie divi var darīt, ko grib, iekams tas neskar trešo vai, vēl jo vairāk, visu sabiedrību. Ja mūsu sabiedrība pieņem homoseksuālistus - lūdzu! Lai notiek! Atļausim viendzimuma laulības, izdarīsim izmaiņas ceremoniju protokolos, pieļaujot šo “dzīvesbiedru” piedalīšanos arī diplomātiskās pieņemšanās, un tā tālāk, un tā tālāk. Bet tikai tiktāl, ciktāl tas nesaistās ar vardarbību un neskar sevi apzināt nespējīgas personas, kādi, bez šaubām, ir zināmu vecumu nesasnieguši cilvēki. Taču šobrīd atgriezīsimies pie “čekas maisiem” un pedofilijas komisijas materiāliem! Ne vienu, ne otru saturs nekvalificē tur minēto personu nodarījumus, nedz izvirza kādam apsūdzību, nedz, vēl jo vairāk, kādu tiesā. Šķiet, ka neko tādu nav izdarījušas arī šim nolūkam radītas un pilnvarotas iestādes, bet, ja mēģinājums ir bijis, tad cietis neveiksmi. Mums joprojām ir tikai viens “čekas” aģents, kuram netrūka drosmes pašam atzīties. Nav šaubu, ka mums būs tikai daži pedofili un bērnu pornoindustrijas veidotāji, kuri vieni paši būs paveduši tūkstošiem nepilngadīgo un izpletuši savu darbību gandrīz vai pa visu pasauli. Viņiem nebūs ne pašmāju pasūtītāju, ne piesedzēju, ne izmantotāju, jo tādi gluži vienkārši netiek meklēti. Vēl trakāk. Prokuratūra līdz šim bija sarūgtināta, ka viņiem tādu jautājumu vispār uzdod un problēmu izvirza. Vai mūsu valstī vispār ir kāda visās detaļās atklāta noziedzīga avantūra un notiesāts tās īstenais organizētājs un iedvesmotājs? Tālāk par “pārmijnieku”, šķiet, neviena lieta nav pavirzījusies. Aizdomās turētā Tūna māte komisijā, nenoliegdama sava dēla seksuālo orientāciju, mums vaicāja - vai tiešām jārīkojas kā vispārzināmajā teicienā: ja mīlēt, tad karalieni, ja zagt, tad miljonus. Viņas dēlam vienam būšot jāatbild par daudzu izdarībām. Es ceru, cienītā kundze (ja jūs mani dzirdat), ka pirmstiesas izmeklēšanas iestādes un tiesa pietiekami objektīvi izvērtēs jūsu dēla nodarījumus, bet, kas attiecas uz jautājuma retorisko pusi, jums diemžēl ir taisnība. Es negrasos kaut ko procesuāli nostiprināt, nedz kvalificēt kāda nodarījumus vai apsūdzēt. Tas nav ne mans, ne komisijas uzdevums. Izlasiet taču uzmanīgi tās nosaukumu un iegaumējiet tos divus vārdus: ... lai noskaidrotu... saistību... ”. Man nevajag vairāk nekā likt galdā. Komisijas uzdevuma griezumā mans personiskais, mans cilvēciskais verdikts ir gatavs. Vainīgs. Man pietiek ar gluži tādu pašu argumentāciju kā Totalitārisma seku dokumentācijas centra secinājumā tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku lietās - “varētu būt”. Šajā sakarībā man uzreiz rodas retorisks jautājums - kurp mēs ejam? Kur mūs ir novedusi liberālā politika, kas pie mums ir pāraugusi nekontrolētā visatļautībā un totālā patvaļā? Kam šobrīd Latvijā pieder reālā vara? Mēs parlamentā izdodam likumus, kurus reti kāds pilda. Izpildvara gudro, kā labāk dažādu grupējumu interesēs sadalīt ietekmes zonas visas tautas radītā kopprodukta privatizācijas procesā. Tiesu vara piemēro nesaprotami zemas sankcijas noziedzniekiem un ar apšaubāmu motivāciju groza drošības līdzekļus aizturētiem recidīvistiem. Ceturtā vara, manuprāt, pašreiz ir visneatkarīgākā, taču rīkojas dažādi. Galvenokārt tā, lai rakstītais vai teiktais vārds skanētu pietiekami sensacionāli un tam būtu noiets. Taču pārsvarā pēc principa: “Kas maksā, tas pasūta mūziku. ” Un ar to arī es nonācu pie atziņas, kura vara tad ir valstī noteicošā. Tā ir neviena cita kā piektā un visus aptverošā vara - naudas vara. Ir nožēlojami konstatēt, ka par naudu danco ne tikai velns, bet arī Dieva augstākais radījums - cilvēks. Mantas un varas turētājiem parasti ar to vien nepietiek, un viņi meklē sevis apliecināšanai arvien jaunas izpausmes. Vēsture zina pietiekami daudz piemēru, ka mantīgo un ar varu apveltīto kārta ir izputinājusi veselas valstis. Lai atceramies kaut vai to, kur noveda vareno Romas impēriju tās izvirtusī aristokrātija! Tagad jau ir sācies trešais gadu tūkstotis pēc Kristus, un pašreiz procesi, kuri risinājās gadsimtiem ilgi, notiek vienas paaudzes laikā. Vai tiešām mēs tik strauji tuvojamies savai bojāejai? Ko mums darīt, noliktiem šo neķītrību priekšā? Iesaku rīkoties, kā savulaik bērnībā darīju es. Aiziesim uz baznīcu! Visi kopā aiziesim uz vienu ekumenisko dievkalpojumu, jo mēs esam dažādu konfesiju pārstāvji, un sāksim attīrīties. Tikai vispirms pārstāsim vīstīt dūres, meklēt sulīgus lamuvārdus un sapņot par laikiem, kad varēja otram iemest sejā cimdu! Nav vairs ne akmens laikmets, ne viduslaiki, un arī toreiz divu cilvēku savstarpējas izrēķināšanās nerisināja globālas problēmas. Un nesūtīsim cits citu uz vietu, kur agri vai vēlu nonāksim mēs visi! Neatkarīgi no maka biezuma un rievu skaita smadzenēs, visiem mums zemāk par nabu ir mēsli. To daudzums ir atkarīgs tikai no vēdera izmēriem. Neatkarīgi no mūsu gribas kādreiz mūsu grēcīgās miesas mēslos šo zemi, vai nu mēs kādu gribam mēslainē redzēt agrāk par sevi vai ne. Tiem, kuri protestam ir izvēlējušies radikālākus pasākumus, es gribu teikt diezgan skarbi: izbeidziet ākstīties! Uzlieciet roku uz sirds un kā svētās mises laikā noskaitiet: “Es atzīstos varenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka esmu daudz grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina!” Labi iedziļinieties teiktajā. Tie ir pravietiski vārdi, un to sakarā jums taps skaidrs, ka jūsu galvu neapvij nimbs, ka jūs esat bezgalīgi tālu no šķīstuma un uz jūsu sirdsapziņas gulstas ne mazums grēku. Atzīstiet to vismaz priekš sevis! Kā savstarpējas izpratnes un izlīguma zīmi dievkalpojuma beigās ticīgie dod viens otram sveicienu. Kāds no Saeimas locekļiem no šīs vietas paziņoja, ka dažiem kolēģiem roku vairs nesniegšot. Es, kā kristietis, tik zemu krist nevaru. Es vienmēr paspiedīšu man sveicienam pasniegtu roku, neatkarīgi no tā, no kuras vietas tā ir izvilkta. Ir taču tik vienkārši to pēc tam nomazgāt. Nu tad nomazgāsim savus netīrumus un šķīstīsimies! Es aicinu pagarināt komisijas darba laiku, lai sakārtotu materiālus un sagatavotu tos publiskošanai.".
• 2000_02_24-seq12 language "lv".
• 2000_02_24-seq12 speaker Janis_Cevers-1949.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q822919.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q211.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q2660080.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q1020384.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q80919.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q1191011.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q220.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q990738.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q6112526.
• 2000_02_24-seq12 mentions Q68978.