Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2000_02_09_a-seq26> ?p ?o. }

• 2000_02_09_a-seq26 type Speech.
• 2000_02_09_a-seq26 number "26".
• 2000_02_09_a-seq26 date "2000-02-09".
• 2000_02_09_a-seq26 isPartOf 2000_02_09_a.
• 2000_02_09_a-seq26 spokenAs 125.
• 2000_02_09_a-seq26 spokenText "Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie ministru kungi! Saeimas deputāti un Latvijas Republikas pilsoņi! Ko es šeit šīs stratēģijas sakarā gribētu teikt? Manuprāt, dokuments ir izstrādāts kā deklarācija un neatbilst nosaukumam “stratēģija”. Šeit ir izvirzīta vesela virkne mērķu, bet nav parādīti šo mērķu īstenošanas mehānismi, un praktiski šodien sociāldemokrātu frakcija var balsot vienīgi par virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā. Mēs nevarētu balsot par šo dokumentu kā tādu, ja mēs neņemtu vērā jautājuma tīri politisko, simbolisko nozīmi. Otrām kārtām es gribu pateikt, ka šajā dokumentā patiesībā vēl aizvien ir virkne lietu, kas liekas diezgan diskutablas. Nu, piemēram, tāds teikums: integrācija Eiropas Savienībā nodrošina reformu orientāciju un motivāciju. Varētu domāt, ka tad, ja nebūtu integrācijas Eiropas Savienībā, mums būtu zudusi reformu orientācija un motivācija. Lūk, vēl kāda cita tēze - par latviešu valodas saglabāšanu un par nacionālām interesēm. Piekrītu, protams, ka tā ir programma, kas ir minimums, bet atcerēšos arī to, ka latīņu valoda ir saglabāta, bet latīņu tautas vairs nav. Tā ka šeit ir vesela virkne tādu jautājumu, kuru formulējumi varētu būt precīzāki, ja mēs to visu pieņemam Saeimas sēdes laikā. Mani pārāk nesajūsmina arī tāds formulējums: šajā tekstā teikts, ka valūtas kursa monetārās politikas stratēģiskais mērķis ir saglabāt uzticību nacionālajai valūtai, taču jau nākamajā teikumā lasām, ka tas ir pamats, lai Latvija nākotnē piedalītos Eiropas monetārajā savienībā un vienotas valūtas (eiro) zonā. Tā ka, protams, šeit ir ietvertas pietiekami elastīgas izteiksmes formas, bet aiz šīs elastības, manuprāt, reizēm zūd principi. Mēs, no vienas puses, pasakām to, ko vēlas dzirdēt stipra lata piekritēji, nacionālās valūtas piekritēji, bet, no otras puses, pasakām arī to, ka tas jau ir tikai laika jautājums - kamēr šis stiprais lats būs... Tādi, manuprāt, ir šā dokumenta galvenie trūkumi. Es uzsveru, ka dokuments ir, manuprāt, vairāk deklaratīvs nekā stratēģisks. Tāds ir sociāldemokrātu frakcijas viedoklis. Tālāk, kas, mūsuprāt, ir svarīgi? Kāpēc ir jāatbalsta mūsu virzība uz Eiropas Savienību? Tie vispirmām kārtām, sociāldemokrātu skatījumā, ir sociālie standarti, kuri zināmā mērā būs jāievēro, ja mēs ejam uz Eiropas Savienību, un kurus jāsāk pakāpeniski īstenot, un to visu mēs darīsim tajā laikā, kad kapitālistiskajā sabiedrībā naudas vara ir pati lielākā, sākotnējā kapitāla uzkrāšanas laikā, kad praktiski politikā maz rēķinās ar šiem sociālajiem kritērijiem, vismaz šos desmit gadus. Un neapšaubāms apliecinājums tam ir mūsu statistikas dati, kurus koriģēt var dažādi - ar plusa vai mīnusa zīmi, ar dažādu kritēriju palīdzību -, bet kuri parāda to, ka nabadzība mūsu sabiedrībā ir diemžēl izplatītāka parādība nekā citās Baltijas valstīs, par Eiropas Savienību un, protams, arī par Austrumeiropu nerunājot. Tā ir viena lieta. Es šajā sakarā gribētu atgādināt vēl vienu aspektu. Kāpēc man liekas, ka Eiropas Savienība ir ļoti nopietna lieta? Tāpēc, ka tā ir ideja, par kuru vēl pirms Pirmā pasaules kara iestājās Rainis, sociāldemokrāti, un kuru tikai pēc Otrā pasaules kara pieredzes un rūgtās mācības Eiropas politiķi bija spējuši zināmā mērā īstenot. Es domāju, ka šis lielais mērogs ir pietiekami pareizs, ja mēs izprotam to, ka katrai tautai ir tiesības dzīvot un strādāt miera, ekonomiskās stabilitātes, uzplaukuma un tautai labvēlīgas materiālās situācijas veidošanas apstākļos. Es gribu uzsvērt, ka sociāldemokrāti nekad nav uzskatījuši, ka mums ir vajadzīga tieši pārtikusi sabiedrība, un nav tiekušies uz to. Mēs uzskatām, ka ar turību pilnīgi pietiek, jo, tiklīdz mēs sākam izšķērdīgi rīkoties ar dabas, ar sociālajiem resursiem, mēs praktiski izsaimniekojam sabiedrību, izsaimniekojam dabu, noplicinām savas tautas nākotnes izredzes un mazinām arī cilvēces iespēju izdzīvot. Kas mani šajā dokumentā visvairāk neapmierina? Liekas, ka šeit, vismaz strādājot pie līguma ar Eiropas Savienību, būtu ļoti nopietni jāizvērtē jautājums par to, kā mēs definējam nacionālās intereses. Nacionālās intereses, valstiskās intereses mēs nedrīkstam definēt deklaratīvi un abstrakti. Ir nepieciešami konkrēti kritēriji. Ir jānorāda, ko mēs gribam atbalstīt, piemēram, lauksaimniecības politikā. Kādas kvotas mēs gribam nodrošināt Eiropas tirgū saviem zemniekiem? Kādas gribam mēs saviem zvejniekiem nozvejas kvotas Eiropas Savienībā nodrošināt? Šie jautājumi, šie tautsaimnieciskie kritēriji lielā mērā ir arī sociālie kritēriji. Tas ir jautājums par to, kā mēs dzīvosim, jo pēc līguma noslēgšanas praktiski tikpat kā neiespējamas būs tā korekcijas. Ar šādu apziņu mums šeit, Saeimā, ir jāstrādā, un pie tādām domām, manuprāt, vajadzētu nonākt arī Ministru kabinetam. Tā ka būs jāprot pārstāvēt un aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses, un tās būs jāprot konkrēti definēt, pretējā gadījumā būs ļoti grūti kaut ko šeit panākt. Es gribu uzsvērt to, ka mums, neapšaubāmi, būs jādomā par to, kā panākt, lai Latvijas un Eiropas Savienības uzņēmējiem būtu vienādi noteikumi uzņēmējdarbībā Latvijā. Jo bieži vien mēs investoriem no ārzemēm tomēr dodam lielākas priekšrocības. Šis jautājums ir, neapšaubāmi, arī nacionālo interešu pārstāvēšanas jautājums. Runājot par Eiropas Savienību un mūsu virzību uz to, mūsu, neapšaubāmi, ir jārunā arī par tām lietām, kas saistās ar mūsu tautas pieaugumu, demogrāfiskās krīzes pārvarēšanu. Mums ir jārunā arī par to, ka Latvija ir tranzītvalsts un ka šīs mūsu intereses neviens tur neatcerēsies, ja mēs tās nefiksēsim, neatgādināsim un nelūgsim ietvert šajos dokumentos, kurus sagatavosim savam Eiropas Savienības līgumam. Šīs intereses, neapšaubāmi, ir jādefinē, vienalga, vai tranzīts ies uz Rietumiem vai Austrumiem. Nākamais. Ja mēs runājam par Latvijas ražojumu konkurētspējas nostiprināšanu, arī šie jautājumi ir ļoti precīzi jādefinē, vadoties pēc tā, kādas savas tautsaimniecības nozares un produkcijas ražojumu veidus uzskatām par prioritāriem. Un tad, es domāju, mums būs iespēja runāt par to, ka mēs savas nacionālās intereses definējam. Jā, Eiropas Savienība ir zināma garantija mūsu valsts neatkarībai. Papildu garantija. Tā nedod absolūtu drošību, jo ārzemju investoru intereses bieži vien tiek ievērotas arī okupētā teritorijā. Arī vēlreiz okupētā teritorijā. Tāda ir realitāte, un ar to ir jārēķinās. Taču es gribu uzsvērt, ka Latvijai ir ne tikai politiskās intereses, kas vērstas uz sevis kā valsts nostiprināšanu, bet arī sociālās un tautsaimnieciskās intereses, kas saistās ar to, kā Latvijas tauta dzīvos, kādas būs tai iespējas nodrošināt savu dzīvotspēju. Protams, es varu piekrist mūsu ārlietu ministram, kas uzsvēra ideju, ka mums pašiem, neskatoties uz visu, būs jāpārvar tās sociālās krīzes parādības, nabadzības parādības, kuras mūsu sabiedrībā ir uzplaukušas ar melniem ziediem. Protams, mēs varam izmantot Eiropas Savienības atbalstu, arī investīcijas un dažādas civilizētākas uzņēmējdarbības formas, mēs, protams, varam atbalstīt un atbalstīsim mazo un vidējo uzņēmēju plašāku darbību un mēģināsim samazināt nepamatotu lielkapitāla dominēšanu Latvijas tautsaimniecībā, taču visam pamatā būs mūsu darbs. Mūsu darbs un mūsu attieksme. Un vēl. Lai mēs ietu uz šīm sarunām ar Eiropas Savienību nevis tā kā tie, kuri mēģina par katru cenu iekļūt šajā Eiropas Savienībā, mums ir jābūt zināmai stājai, zināmai pašcieņai, jo ar neslēptu lūgumu acīs mēs nespēsim panākt nacionālo interešu pārstāvēšanu mūsu tautsaimniecībai, citām mūsu tautai svarīgām jomām. Vācija, Somija un, manuprāt, arī Austrija definē to, ka pēc šīs Eiropas Savienības paplašināšanās tās, piemēram, skatīsies, kas notiek ar imigrantu straumēm viņu zemē, un viņi patur sev tiesības šo jautājumu paši regulēt. Varbūt arī mums šie jautājumi ir jāietver un tas jāparedz, ja mēs to gribam, nevis jāapiet tie ar līkumu un ar kūkumu mugurā? Es vēl gribētu uzsvērt to, ka, neapšaubāmi, mums tomēr būs reiz tautas nobalsošana. Pašreiz, manuprāt, šī tautas nobalsošana ir priekšlaicīga. Diez vai sabiedrība līdz galam ir gatava uzsvērt un izsvērt visus “par” un “pret” atbilstoši katrs savām interesēm, katrs savas ģimenes interesēm, savam stāvoklim sabiedrībā, gan kā darba ņēmēja, gan kā uzņēmēja. Un ar to, neapšaubāmi, ir jārēķinās. Bet visa pamatā, kā es uzsvēru, tik tiešām ir mūsu darbs un attieksme. Ja mēs to nepārveidojam, tad mēs nekādus reformu procesus nopietni virzīt nespēsim. Es šeit vēlreiz gribētu atgādināt savulaik Saeimā teiktos Raiņa vārdus, kurš sacīja, ka ar saimnieciskām un politiskām pārgrozībām vien būs par maz. Ir nepieciešamas, ir vajadzīgas pārgrozības cilvēka dvēselē. Un tikai tad mēs varam cerēt, ka mūsu saimnieciskajām pārvērtībām un pārgrozībām, arī politiskajām pārvērtībām, būs nopietns rezultāts. Es aicinātu neaizmirst šos rezultātus un vienmēr ņemt vērā mūsu valsts un tautas intereses. Paldies par uzmanību!".
• 2000_02_09_a-seq26 language "lv".
• 2000_02_09_a-seq26 speaker Egils_Baldzens-1960.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q822919.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q211.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q193089.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q40.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q458.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q33.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q39731.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q8436.
• 2000_02_09_a-seq26 mentions Q183.