Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2000_02_09_a-seq13> ?p ?o. }

• 2000_02_09_a-seq13 type Speech.
• 2000_02_09_a-seq13 number "13".
• 2000_02_09_a-seq13 date "2000-02-09".
• 2000_02_09_a-seq13 isPartOf 2000_02_09_a.
• 2000_02_09_a-seq13 spokenAs 22.
• 2000_02_09_a-seq13 spokenText "Godātais Ministru prezidenta kungs! Priekšsēdētāja kungs! Ministru kungi! Ekselences! Kolēģi! Es gribu teikt, ka mūsu frakcija ir vienmēr iestājusies par konsekventu Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā. Es atkārtoju - konsekventu, nevis par kaut kādu politisko zīmju rādīšanu, kā to dara Eiropas Savienība, bet par reālu, ātru, pēc iespējas ātru, integrēšanos Eiropas Savienībā, jo mēs esam pārliecināti, ka Eiropas Savienība ir vienīgais Latvijas demokrātiskās attīstības garants. Vispirms es gribu parunāt par diviem jautājumiem. Pirmais: vai šodien Saeimā apspriežamais dokuments patiešām parāda, kas jādara, lai mēs pēc iespējas ātrāk būtu gatavi uzņemšanai Eiropas Savienībā? Un otrais: vai valdība dara visu iespējamo, lai nostiprinātu mūsu tautsaimniecību un celtu iedzīvotāju labklājību, tuvinot mūsu valsts un materiālās labklājības rādītājus Eiropas līmenim? Šis jautājums ir īpaši svarīgs, jo ir skaidrs, ka jauni nabagi Eiropas Savienībai nav vajadzīgi, un formālā gatavība uzsākt sarunas nebūt neliecina par Eiropas Savienības gatavību mūs tur tuvākajos gados uzņemt. Cik lieli nabagi mēs esam un kas novedis šo valsti nabadzībā - tā ir pavisam cita un atsevišķa saruna. Bet atgriezīsimies pie pirmā jautājuma - vai apspriežamajā dokumentā patiešām ir izstrādāta stratēģija? Uz šo jautājumu diemžēl ir jāatbild ar “nē”, jo stratēģijai taču jāaptver ne tikvien mērķi, kuri jāsasniedz, bet arī mehānismi, ar kuru palīdzību tie tiks sasniegti. Ja apskatām iesniegto stratēģiju no šā viedokļa, tad jākonstatē, ka tā nebūt nav stratēģija šā vārda normālajā izpratnē, bet gan labu vēlējumu sakopojums. Ja uzmanīgi izlasa nodaļu 2. 3. - “Labklājības celšana”, tad redzam, ka gandrīz katrā rindkopā sastopami vārdi “jāveido”, “jāparedz”, “jāattīsta”, “jānodrošina”, “ir nepieciešams”. Par to, kā šos uzdevumus veikt, nav neviena vārda. Nemitīgos valdības pārstāvju paziņojumus masu informācijas līdzekļos, ka mūs drīz uzņems Eiropas Savienībā, ka mēs apsteigsim pat 1. grupas valstis, ar kurām jau notiek sarunas, nevar kvalificēt citādi kā vien par sabiedrības maldināšanu nolūkā kaut daļēji novērst sabiedrības uzmanību no asām iekšpolitiskajām problēmām. Patiesībā mēs joprojām esam visai tālu no Eiropas Savienības. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latvijā pašlaik ir tikai 28% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Es atkārtoju - tikai 28% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa! Iekšzemes kopprodukta pieaugums galvenokārt ir atkarīgs no investīcijām, jo tās ir vienīgais līdzeklis, kā nodrošināt tehnikas progresu un atbilstošu darba ražīguma pieaugumu. Diemžēl Latvijā 1998. gadā investīcijas bija tikai 20% no iekšzemes kopprodukta. Mūsu kaimiņvalstīs, (salīdzinājumam) tas bija daudz augstāks: Igaunijā - 29%, Lietuvā gandrīz 26 procenti. Valdības sastādītajā un Saeimas apstiprinātajā 2000. gada budžetā taupības interesēs paredzēts ievērojami samazināt valsts investīciju apjomu. Pavisam nepieļaujami ir tas, ka ievērojami ārzemju kredīti investīcijām tiek bremzēti subjektīvu simpātiju vai antipātiju dēļ. Tā rīkojas finansu ministrs Edmunds Krastiņš, kas atsakās parakstīt galvojumu kredītam 7,5 miljonu latu apmērā Ventspils ostas rekonstrukcijai, lai gan šāda galvojuma sniegšana ir paredzēta Saeimas apstiprinātajā valsts budžetā 2000. gadam. To, ka ne tikvien šī, bet arī iepriekšējās valdības nav mācējušas izveidot ārvalstu investīcijām labvēlīgu vidi, apstiprina fakts, ka 1998. gadā ārvalstu investori Igaunijā ieguldīja investīcijas, kas līdzinājās 10,8% no valsts iekšzemes kopprodukta, Lietuvā - 8,7%, bet Latvijā tikai 5,6 procentu apmērā. Nenoliedzami, Latvijas tautsaimniecību 1998. gada otrajā pusē un 1999. gadā smagi iespaidoja Krievijas krīze, tomēr būtu nepareizi visas saimnieciskās neveiksmes “norakstīt” tikai uz Krievijas krīzes rēķina. Galvenais cēlonis ir tas, ka līdz šim nav skaidras tautsaimniecības attīstības koncepcijas, jo gan šī, gan arī iepriekšējās valdības ir aprobežojušas savas aktivitātes ar atsevišķu asu problēmu risināšanu, bet no perspektīva jautājuma risināšanas ir “atkratījušās” ar nodeldētu tipveida frāzi, ka brīvais tirgus visas problēmas atrisināšot pats no sevis. Rezultātā Latvijas tautsaimniecības struktūra arvien vairāk sāk līdzināties trešās pasaules valstu struktūrai. Latvijas eksportā dominē izejvielas un pusfabrikāti; koksnes un tās izstrādājumu īpatsvars Latvijas eksportā pagājušajā gadā sasniedza gandrīz 37%, un tam ir tendence gadu no gada pieaugt. Tajā pašā laikā mašīnas un mehānismi deva nepilnus 7% no eksporta, (salīdzinoši Igaunijā - 25%). Arguments, ka mašīnbūves nozares neveiksmes Latvijā esot izskaidrojamas ar to, ka mēs esot mantojuši no bijušās Padomju Savienības dzīvotnespējīgus uzņēmumus, no kuriem liela daļa bija saistīta ar bijušās Padomju Savienības militāri rūpniecisko kompleksu, neiztur kritiku. Jājautā: vai tad igauņi neizmantoja vai nemantoja tādus pašus uzņēmumus? Tātad viņi ir pratuši tos veiksmīgi pārstrukturēt, turpretī mēs - nolaist tos “uz grunti”. Par visai neveiksmīgu atzīstama Latvijas Privatizācijas aģentūras darbība. Daudzi varbūt jau ir aizmirsuši, ka savā laikā Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors intervijās presei Daugavpils uzņēmuma “Dauteks” privatizāciju minēja kā visveiksmīgāko privatizācijas piemēru, atdodot to par vienu latu Singapūras “Tolaram Group”. Tagad singapūrieši ir “pazuduši”, atstājot pēc sevis 12 miljonu latu lielus parādus, tajā skaitā 6 miljonu latu parādu “Unibankai”. Nav šaubu, ka lielāko daļu no šiem parādiem nāksies norakstīt. Tagad Privatizācijas aģentūra iestājas par tādiem “Latvijas kuģniecības” un “Latvenergo” privatizācijas variantiem, kas būs acīm redzami neizdevīgi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Neveiksmes tautsaimniecībā ir veicinājušas augstu bezdarba līmeni. Runājot par bezdarbu, valdība vienmēr min iespējami mazāko lielumu, proti, bezdarbniekus, kas reģistrējušies Nodarbinātības dienestā. Tādi ir 109,5 tūkstoši cilvēku jeb 9,1% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Arī šis skaitlis ir pietiekami liels. Tomēr pēc Eiropas metodoloģijas veiktie Valsts centrālās statistikas pārvaldes pētījumi liecina, ka Latvijā ir 163 000 darba meklētāju jeb 14% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Runājot par bezdarbu, nevar aprobežoties ar vidējiem skaitļiem, kādi ir valstī. Jāņem vērā, ka daudzās pilsētās un rajonos ir izveidojies katastrofisks stāvoklis. Balvu, Krāslavas, Preiļu un Rēzeknes rajonā tikai reģistrēto bezdarbnieku skaits sasniedz 22-27% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tātad vissliktākais stāvoklis ir Latgalē, bet valdība praktiski neko nedara, lai pārvarētu hronisko depresiju šajā reģionā, kas ne velti ir atzīts par vissliktāko ne vien Baltijas valstīs, bet arī visās Eiropas Savienības kandidātvalstīs. Neskatoties uz augsto bezdarba līmeni, valdība ir ierosinājusi samazināt nodarbinātības speciālā budžeta izdevumu daļu par 6,8 miljoniem latu. Valdība plāno ekonomēt līdzekļus bezdarbnieku pabalstiem, samazinot pabalstu apmērus un to izmaksāšanas termiņus un cerot, ka bezdarbnieku skaits samazināsies, ekonomikai atveseļojoties. Neviens neapšauba apgalvojumu, ka jāstimulē pēc iespējas ātrāka bezdarbnieku atgriešanās darba dzīvē, bet ne jau ar pabalstu nogriešanu tā ir panākama. Valdībai ir jārada jaunas darba vietas. Pirmām kārtām, jāiegulda līdzekļi darbaspēka kvalitatīvā uzlabošanā un pārorientēšanā atbilstoši tautsaimniecības vajadzībām. Otrām kārtām, visādi jāatbalsta jaunu darba vietu radīšana, jāsamazina ienākumu nodokļa likmes par gados jauniem un gados veciem strādājošajiem, kuriem ir visgrūtāk atrast darbu; visādi jāveicina nepilnas darba dienas un nepilnas darba nedēļas plašāka piemērošana, attīstot algotos pagaidu sabiedriskos darbus. Eiropas valstu pieredze pazīst daudzveidīgus bezdarba samazināšanas pasākumus, no kuriem Latvijas valdība neīsteno nevienu. Valdība ir aizrāvusies ar fiskālajiem nodokļu pārgrupēšanas pasākumiem, kā arī ar dažādu budžeta posteņu strukturālo pārkārtošanu, bet nedod papildu līdzekļus programmām, kas nepieciešamas iedzīvotājiem. Gribētos dzirdēt, kādus konkrētus pasākumus valdība veiks, lai pārvarētu krīzes un stagnācijas parādības valsts tautsaimniecībā un tuvinātu mūs Eiropas līmenim, nevis klāstītu stratēģiju, kas sastāv vienīgi no labiem vēlējumiem vajadzības izteiksmē. Galvenais ekonomiskais kritērijs, vērtējot mūsu gatavību integrācijai Eiropas Savienībā, tomēr ir spēja izturēt augošo konkurences spiedienu jau Eiropas mērogā. Daži vārdi par politiskajiem kritērijiem. Eiropas Komisija atzīmē Latvijas progresu pilsonības lietās pēc tautas nobalsošanas 1998. gadā un uzsver nepieciešamību atvieglot naturalizācijas procesu un pastiprināt valsts valodas mācīšanu, kā arī nepilsoņu integrāciju. Diemžēl valdība nav neko praktisku veikusi, lai izpildītu Eiropas Savienības rekomendācijas. Nav būtiski samazināta naturalizācijas nodeva. Vidusskolēniem valsts valodas eksāmens joprojām netiek ieskaitīts kā valsts valodas zināšanu pārbaude naturalizācijas procesā. Valsts joprojām nepiešķir līdzekļus latviešu valodas mācīšanai, un Naturalizācijas pārvaldes izveidoto 50 apmācības grupu darbu ierobežo līdzekļu trūkums, jo vienīgais finansu avots valsts valodas mācīšanai ir starptautiskā palīdzība. Naturalizācijas pārvalde ir spiesta samazināt darbinieku skaitu, jo 2000. gadam tās finansējums ir samazināts. Saeimas vairākums nevēlas veikt praktiskus soļus nepilsoņu integrācijai Latvijā, un mūsu frakcijas priekšlikums par atļauju nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās ir noraidīts. Naturalizācijas gaitas rādītāji liecina par to, ka, lai ar pilsonības piešķiršanu iesaistītu Latvijas Republikas nepilsoņus politiskajā dzīvē, jāpaiet vairākiem gadu desmitiem. Kopumā demokrātisko institūciju darbība Latvijā tiek vērtēta kā stabila, tomēr nav vērojams progress valsts pārvaldes institūciju reformā, nav pieņemts jaunais Civildienesta likums, un reģionālā reforma ir vienīgi projekta stadijā. Valsts pārvaldē ir jāiesaista kvalificēti darbinieki, un ministrijās jāuzlabo iekšējais audits. Nopietni ir deformēta valsts ierēdņu darba samaksas sistēma. Pēdējos gados civildienesta reforma ir apstājusies un ir vērojama tendence šo vienoto sistēmu izjaukt gan ar valdības līgumiem, gan ar atsevišķu pārvaldes iestāžu izslēgšanu no civildienesta un daļēji autonomu aģentūru izveidošanu, gan ar algu sistēmas sadalīšanu atsevišķos fragmentos. Neskatoties uz uzlabojumiem tiesu un sodu izpildes sistēmā, neatrisinātu problēmu ir daudz - lietu atlikšana, spriedumu neizpilde, vājā tiesu materiāli tehniskā apgāde. Diemžēl trešā vara Latvijā joprojām ir pabērna lomā. Par to liecina fakts, ka valdība gadiem ilgi nespēj atrisināt Rīgas apgabaltiesas telpu problēmu. Telpu un tiesnešu trūkuma dēļ neizskatītās krimināllietas krājas gadiem ilgi, un cilvēki gadiem ilgi sēž cietumā bez tiesas sprieduma. (Taču tajā pašā laikā ministrijas un valsts aģentūras savā starpā sacenšas, kurai būs plašākas un lepnākas telpas.) Neskatoties uz vairākiem formāliem pasākumiem, nav panākumu korupcijas līmeņa samazināšanai. Valstī nav politiskas gribas cīnīties pret reālu korupciju, sākot ar pašu augstāko politisko līmeni. Ilgstoši netiek pieņemts politisko partiju finansēšanas likums, kas noteiktu partiju finansēšanu no valsts budžeta. Valsts amatpersonas ilgstoši darbojas interešu konflikta situācijā, valstī reāli ir izveidojusies ekonomisko klanu vara. Protams, ar ienākumu deklarāciju formālu kontroli šos procesus apturēt nevar. Latvija ir pievienojusies vairākām cilvēktiesību konvencijām, atcēlusi nāves sodu, bet joprojām nav ratificējusi pamatkonvenciju par mazākumtautību aizsardzību un Eiropas sociālo hartu. Valdības nevēlēšanās iesniegt Saeimā ratifikāciju attiecībā uz vēl 1995. gadā parakstīto pamatkonvenciju par mazākumtautību aizsardzību apliecina, ka valdošā koalīcija nevēlas ievērot Eiropā pieņemtās mazākumtautību tiesības uz savu valodu un izglītību. To ļoti spilgti apliecināja Valsts valodas likuma pieņemšanas process. Joprojām tiek saglabāti ārzemniekiem un Latvijas nepilsoņiem ierobežojumi zemes iegādē Latvijas pilsētās un laukos. Latvijas Republikas likumdošanā ir tiesību atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem, tādas atšķirības ir vairāk nekā 40 pozīcijās, to starpā ir 19 profesiju aizliegums nepilsoņiem. Valdība 2000. gadā it kā plāno šos ierobežojumus pārskatīt un to ir apsolījusi Eiropas Komisijai, bet nekādi praktiski soļi šajā virzienā pagaidām nav redzami. Eiropas Savienība iesaka paaugstināt robežu kontroles posteņu un “zaļās” robežu kontroles līmeni.".
• 2000_02_09_a-seq13 language "lv".
• 2000_02_09_a-seq13 speaker Janis_Jurkans-1946.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q822919.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q211.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q2660080.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q37.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q191.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q193089.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q458.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q3736450.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q39731.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q159.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q8880.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q80021.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q15180.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q1454249.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q1773319.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q334.
• 2000_02_09_a-seq13 mentions Q6497410.