Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1999_12_02-seq130> ?p ?o. }

• 1999_12_02-seq130 type Speech.
• 1999_12_02-seq130 number "130".
• 1999_12_02-seq130 date "1999-12-02".
• 1999_12_02-seq130 isPartOf 1999_12_02.
• 1999_12_02-seq130 spokenAs 37.
• 1999_12_02-seq130 spokenText "Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Šodien faktiski mums vajadzētu izlemt nevis pret kaut ko, bet debatēs izrunāt dažus jautājumus un iestāties “par”. Es gribētu uzdot pats sev un arī pārējiem četrus jautājumus. Kāpēc nevarētu būt divas dienas, ko mēs atzīmējam? Tieši tā, kā teica Juris Dobelis... Kāpēc 16. marts pašreiz netiek atzīmēts ar nosaukumu “Leģionāru diena”? Mēs liekuļojam, kad sakām, ka mums ir Leģionāru diena. Vai kāds šaubās, ka Latviešu karavīru atceres dienai ir jābūt dienai, kas saistīta ar Latvijas valsts izveidotās armijas vai militārās vienības cīņām, un vai leģionu var uzskatīt par Latvijas valsts formējumu? Un vai šim datumam - Latviešu karavīru atceres dienai - nav jābūt tādam, kas apvieno visus kareivjus, kas ir karojuši? Un ceturtais jautājums - vai ir kādas sekas mūsu iepriekšējam lēmumam, ka mēs 16. martu nosaucām par Latviešu karavīru atceres dienu? Visvieglāk ir atbildēt uz pēdējo jautājumu. Jā, sekas ir, un mēs esam pie tā vainīgi. Nevis tāpēc, ka pieņēmām šo lēmumu, bet tāpēc, ka neprotam to visu izskaidrot starptautiskajai sabiedrībai. Un grūti pateikt, vai tur ir vairāk vainīga Ārlietu ministrija vai valdība, vai mēs visi kopā, bet sekas ir konkrētas. Es jums tūliņ pateikšu, kādas. Jūnijā ASV Kongress apturēja - pēc kongresmeņa Toma Lantosa pieprasījuma - Senāta un Apakšnama kopējo rezolūciju par ASV atbalstu Baltijas valstīm NATO paplašināšanas procesā. Es domāju, ka visiem, kas iesniedza priekšlikumu un arī atbalstīja 16. martu kā Latviešu karavīru atceres dienu, nebija tādas domas, ka kaut kādā mērā Latvijai vajadzētu pašreiz ciest par mūsu Saeimas nespēju izskaidrot savus lēmumus, bet diemžēl tā tas ir iznācis. ASV Kongress ir apturējis - es vēlreiz atkārtoju! - kopējo rezolūciju, kas ir Latvijas nākotnei daudz būtiskāka nekā mūsu iekšējie strīdi par dažādiem datumiem. Nākamais. Par to, ka mēs nekādā mērā… un mēs esam zināmā mērā drusciņ liekuļi, jo mēs vispār… mums nav pašreiz šādas dienas attiecībā uz leģionu. Es tajā ziņā piekrītu Jurim Dobelim, ka šādai dienai vajadzētu būt, bet to, kādai tai vajadzētu būt, es pateikšu drusciņ vēlāk. Tagad par leģiona nozīmi. Mani vienmēr ir aizvainojis tas, ka mūsu vēsturnieki nav pratuši arī starptautiskā mērogā pietiekami izskaidrot leģiona nozīmi. Es domāju, ka Rietumu vēsturnieki diemžēl tajā ziņā ir izdarījuši vairāk. Tas ir pārmetums vēl jo vairāk tādēļ, ka mums ļoti daudzi vēsturnieki strādā Ārlietu ministrijā, bet nespēj tikt galā ar to, ar ko tik labi ir ticis galā gan Ezergailis, gan vesela rinda citu vēsturnieku. Es gribētu uzsvērt, ka Latviešu leģiona virsnieku vidū nebija neviena, kurš negribēja neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu. Un to neviens nenoliedz. Jau 1943. gada 6. oktobra radiorunā Bangerskis pateica par paredzamo neatkarības atjaunošanu. Sekas bija tādas, ka tika izsūtīts, piemēram, kā jūs zināt, Valdmanis - uzreiz uz Vāciju, momentā. 1944. gada 22. martā 189 latviešu politiķu prasība par pilnīgi neatkarīgas valsts atjaunošanu tika nosūtīta Vācijas tālaika vadītājiem. Sekas bija ļoti dzelžainas. Jau 6. aprīlī Hitlers pavēlēja Himleram likvidēt jebkādas nacionālās pretestības vai dažādu nacionālo virzienu, teiksim, centienus Latvijā, un jūs visi zināt, ka tas viss 1944. gada 27. septembrī beidzās ar latvieu pašpārvaldes likvidēšanu un ģenerāldirektora nosūtīšanu uz Vāciju. Lai ko mēs runātu par leģionu un lai kā mēs apskatītu leģiona nodibināšanas datumu vai cilvēkus, kas tur bija iesaistīti, mēs redzam, ka visi - no zemākajiem instruktoriem līdz augstākajiem virsniekiem pašpārvaldē - dažādos veidos iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet traģisku iemeslu dēļ bija dažādas sekas. Vai šis ir pietiekams iemesls, lai mēs 16. martu izmantotu kā bāzi, uz kuras varētu konsolidēt visus tos latviešu karavīrus, kuri cīnījās pret sarkano armiju, pret komunistiem, pret visu pārējo? Diemžēl nē. Tikai Vācijā vien tika nogalināti 2 tūkstoši nacionālās pretestības kustības darbinieku. Es atkārtoju: tie bija nevis komunisti, nevis sarkanie partizāni, bet latviešu virsnieki, latviešu kareivji, latviešu nacionālās pretestības kustības dalībnieki, kuri iestājās par pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Es gribētu atgādināt, ka Flosenburgas koncentrācijas nometnē tika sadedzināti 1123 latvieši. Tātad mums vajadzētu tomēr padomāt, ka ne visiem šī diena ir pieņemama. Es jau šoreiz nerunāju par kureliešiem, starp kuriem bija ļoti daudz leģionāru, es šoreiz negribētu sīkāk stāstīt par 1944. gada 19. novembrī Liepājā notikušo karatiesu, kurā latviešu nacionālajiem virsniekiem, arī leģionāriem, vācieši piesprieda nāves sodu, to skaitā arī kapteinim Upelniekam, Muceniekam, leitnantam Rubenim, pulkvežleitnantam Liepiņam, virsleitnantam Prikulim. Es te varētu nolasīt ļoti lielu un plašu sarakstu. Tie bija gan leģionāri, gan Latvijas armijas virsnieki, gan Latvijas nacionālie patrioti, kuri cīnījās gan pret komunistiem, gan pret vāciešiem, un nebūtu tagad pieļaujama viņu tuviniekiem nekāda kareivju piemiņas dienas saistīšana ar jebkādu vācu armijas bruņoto formējumu. Vai nu tas mums patīk, vai nepatīk. Tas mums ir jāpasaka godīgi. Mums vajadzētu pieminēt arī 7000 mobilizētos zēnus, kuri tika iesaukti dažādos palīgdienestos. Vācieši nekautrējās pat iesaukt 400 meitenes un izmantot viņas armijas palīgdienesta vajadzībām. Taču ne par to ir runa. Par leģionāriem runājot, rodas vēl kāds jautājums. Kāpēc 356 leģionāri tika nosūtīti uz Štuthofas koncentrācijas nometni. To vēl vajadzētu izpētīt. Arī šo cilvēku piederīgajiem varbūt ne vienmēr ir pieņemams šis datums. Taču es šeit negribu būt vēsturnieks. Es gribu vēlreiz atkārtot savu personīgo viedokli, ka leģionam bija ļoti liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Tādā mērā, ka leģiona cīņas izglāba ļoti daudz latviešu inteliģences pārstāvju un nacionālo cīnītāju, kurus būtu katrā ziņā nogalinājuši komunisti. Viņi paspēja emigrēt. Nelolosim ilūzijas! Taču es nevaru piekrist Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja izteikumam televīzijā, ka leģions to nodrošināja viens pats. Jo, ja mēs atceramies vēsturi, atceramies, kas notika Kurzemes katla pastāvēšanas beigās, tad zinām arī to, ka tikai 1181 kareivis bija kapitulācijas laikā Kurzemē, tātad tur bija 21 divīzija, 2 armijas, 8 korpusi, tas ir pēc Edgara Andersona datiem; 25 700 kareivju paguva aizbraukt uz Vāciju, 450 - uz Zviedriju. Es vēlreiz atkārtoju: tas ļāva veikt Kurzemes cietokšņa noturēšanu, ļāva izglābties 200 tūkstošiem bēgļu, no kuriem 20 tūkstoši cilvēku aizbrauca uz Rietumiem, kur izauga jauna paaudze, kura uzturēja dzīvu Latvijas ideju. Un palīdzēja mums atgriežoties gan viņi paši, gan viņu bērni; strādājot dažādos valsts amatos, palīdzēja atjaunot Latvijas neatkarību. Tāpēc, nenoliedzot leģiona piemiņas dienu, Tautas partija uzskata, ka ir jābūt divām dienām. Viena diena, kā to ierosināja organizācija “Daugavas Vanagi”, ir 16. marts, tā ir, lūk, Leģiona piemiņas diena jeb Leģionāru diena. Un otrs datums ir datums, kas apvieno visu Latvijas armijas cīnītājus, kas apvieno visus kareivjus, - tā ir 11. novembrī svinamā Latviešu karavīru atceres diena. Es aicinu atbalstīt šo Tautas partijas frakcijas priekšlikumu.".
• 1999_12_02-seq130 language "lv".
• 1999_12_02-seq130 speaker Aleksandrs_Kirsteins-1948.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q822919.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q211.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q47182.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q39731.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q15628977.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q7184.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q183.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q34.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q1150893.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q169534.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q5244326.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q1250133.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q4539531.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q130614.
• 1999_12_02-seq130 mentions Q4803907.