Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1999_10_21-seq384> ?p ?o. }

• 1999_10_21-seq384 type Speech.
• 1999_10_21-seq384 number "384".
• 1999_10_21-seq384 date "1999-10-21".
• 1999_10_21-seq384 isPartOf 1999_10_21.
• 1999_10_21-seq384 spokenAs 66.
• 1999_10_21-seq384 spokenText "Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Jūsu ekselence! Cienījamie deputāti! Dāmas un kungi! Ir 1999. gada 21. oktobris. Latvijas valsts pamatbudžeta finansiālais deficīts aizvakar bija 22 miljoni 693 tūkstoši latu, fiskālais deficīts - 93 miljoni 168 tūkstoši latu, valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta finansiālais deficīts - 60 miljoni 998 tūkstoši latu. Valsts parāds deviņu mēnešu laikā ir palielinājies par 95 miljoniem 915 tūkstošiem latu. Saeimai ir iesniegts valsts budžets 2000. gadam, tas ir iesniegts likumā noteiktajā termiņā, un jums ir visas iespējas to savlaicīgi pieņemt, veicinot valsts ekonomikas stabilitāti un labojot vienu otru iepriekš izdarītu kļūdu. Taču ir vēl kāds zīmīgs notikums. Šonedēļ aprit simts dienas, kopš Latvijā ir izveidota un strādā labēja koalīcijas valdība. Demokrātiskās valstīs šīs simts dienas ir pieņemts uzskatīt par saudzēšanas periodu, kuru laikā opozīcijas politiķi, komentētāji un žurnālisti cenšas lieki nekritizēt ministrus, ļaujot tiem strādāt un ar darbiem pierādīt savu atbilstību ieņemamajiem krēsliem. Taču Latvijā politiskā attīstība ir tik strauja, ka acīmredzot mēs to vēl nevaram atļauties. Tāpēc es gribu pateikties visiem tiem, kuri jau no pirmās dienas lika Ministru prezidentam un arī ministriem saprast, ka šī ir pavisam cita valdība un arī prasības, ko sabiedrība izvirza šai valdībai, ir pavisam citas. Jau ar pirmo dienu no valdības tiek prasīta skaidrība, noteiktība, atklātība, spēja diskutēt, izskaidrot un pārliecināt. Latvijas sabiedrība aizvien aktīvāk vēlas būt iesaistīta lēmumu pieņemšanā, aizvien drošāk piedalās savas nākotnes veidošanā un aizstāv savas neapstrīdamās tiesības tikt uzklausītai. Un tā ir optimistiska tendence. Cilvēki ir sapratuši, ka uzlabojumi jebkurā jomā kļūst patiesi neatgriezeniski tikai tad, ja tajos ieguldīta personiska, ieinteresēta attieksme. Es domāju - un jūs man piekritīsiet -, ka tik piesātinātas simts dienas Latvija nebija pieredzējusi gadiem ilgi. Ir uzjundītas vairākas sāpīgas, nepatīkamas tēmas, par kurām politiķi iepriekš centās nerunāt, bet sabiedrība - nedomāt. Runa ir par brūkošām skolām un zemām skolotāju algām, par vardarbību pret bērniem un žurnālistu lomu sabiedrībā, par kontrabandistu piesedzējiem un algotiem slepkavām, par privatizācijas aizkulisēm un viltotiem augstskolu diplomiem, par bankrotējošām fabrikām un Latvijas dzelzceļu, par neizlēmīgām pašvaldībām un apņēmības pilnu pensionāru Inčukalnā. Ikviens aktuālais jautājums ir veicinājis jauna dialoga veidošanos starp valdību un sabiedrību. Mēs vēl arvien tikai mācāmies izmantot demokrātijas instrumentu un pamazām apjaušam, ko tas maksā un ko spēj dot. Mēs mācāmies arī no savām kļūdām. Viens no šādiem demokrātijas instrumentiem ir referendums. Sabiedrības interesi par šīs valdības darbu izmantoja parlamenta opozīcija, ierosinot tautas nobalsošanu, lai panāktu Pensiju likuma grozījumu atcelšanu, to grozījumu atcelšanu, kuru mērķis bija apturēt sociālā budžeta sagraušanu. Es salīdzināšu pensiju sistēmu ar hidroelektrostacijas darbu. Aizsprosta izveidotā krātuve ir sociālais budžets, kas tiek papildināts ar nodokļu maksātāju naudu. Pagājušajā gadā, grozot Pensiju likumu, tika parautas vaļā slūžas. Likuma norma, kas ļāva strādājošajiem pensionāriem pārrēķināt savu pensiju no jauna, izraisīja grūti prognozējamu izmaksu pieaugumu bez atbilstoša sociālā nodokļa iemaksu pieauguma. Ūdens līmenis sāka strauji kristies, faktiski nosusinot pirms pāris gadiem izveidoto rezervi. Šobrīd sociālā budžeta deficīts ik mēnesi pieaug par 5,36 miljoniem latu. Ja šī tendence saglabātos un nekas netiktu darīts, piecu gadu laikā iztrūkums sasniegtu 300 miljonus latu. Tā ir nauda, kas būtu jāaizņemas, bet agri vai vēlu jāatdod. Lai jūs saprastu, cik absurda ir šāda situācija, iedomājieties hidroelektrostaciju, kuras darbībai cisternās tiek vests ūdens, kas pirkts ārzemēs. Tā tas diemžēl ir. Pensijas tiek maksātas, ārzemēs pārdodot valsts vērtspapīrus. Summas, kas tiek zaudētas šajā procesā, ir milzīgas. Tikai procentos vien mums nākas maksāt vairākus miljonus mēnesī. Pensiju izmaksas mums prasa vienu miljonu dienā. Noapaļojot - vienu miljonu dienā! Pat tad, ja taupības nolūkos mēs rīt likvidētu Ministru kabinetu un Saeima pašatlaistos, neizdodot vairs ne santīma šo abu iestāžu uzturēšanai, par ietaupīto naudu mēs varētu maksāt pensijas labi ja 9 dienas gadā. Un šobrīd to ir sapratuši daudzi. Sociāldemokrātu ierosinātais referendums neko neatrisinās un naudu nevienam neiedos. Gan pie viena, gan pie otra referenduma iznākuma rezultāts būs viens un tas pats - būs iztērēta nauda, iztērēts laiks un saglabāsies tā pati spiedīgā vajadzība sākt domāt, ko darīt tālāk. Laiks rit, un sociālā budžeta stāvoklis kļūst smagāks ar katru dienu. Mēs nevaram stāvēt un gaidīt, kad uznākušais lietus piepildīs iztukšoto ūdens krātuvi. Te nepalīdzēs arī krāšņas runas, ne plakāti vai ielu gājieni. Lai nodrošinātu šīs sistēmas stabilu darbību, vispirms ir jāsalabo slūžas, tāpēc atļaušos apgalvot, ka, lai gan mēs esam zaudējuši laiku un līdzekļus, diskusija par Pensiju likuma grozījumiem ir bijusi auglīga. Tā likusi vēlreiz izsvērt visas iespējas, pārdomāt finansiālo prognožu pamatotību un saprast atbildību, ko uzņemas politiķi. Pensiju sistēmas sakārtošana ir atzīta par problēmu numur viens. No tās vairs nav iespējams izvairīties ne šai valdībai, ne arī jebkurai citai, kas nāktu tās vietā. Mēs esam nonākuši barjeras priekšā. Šī barjera ir 2000. gada budžets. Budžets, kas iezīmēs Latvijas ienākšanu jaunā gadsimtā. Šī barjera ir augsta, taču mums jāspēj paskatīties tai pāri un ieraudzīt mērķi. Mēs vairs nevaram atļauties domāt tikai par šodienas ienākumu un izdevumu saskaņošanu. Mums ir vajadzīgs moderns, uz nākotni vērsts budžets, kas stimulētu valsts attīstību tajā virzienā, kādā mēs visi to vēlamies. Tas, kā valdība rīkojas ar valsts līdzekļiem šogad, var būtiski ietekmēt stāvokli arī pēc 10 un 20 gadiem, bet neprasmīgas rīcības sekas būs jūtamas jau pēc gada. Valdībai pārmet rīcības straujumu. Atskatoties uz šajās 100 dienās padarīto, man ir jāatzīst - patiesībā vajadzēja rīkoties vēl apņēmīgāk. Politiskā inerce un likumā noteiktie budžeta iesniegšanas termiņi neļāva piepildīt visas ieceres, taču vairāki jauninājumi ir redzami jau tagad. Pirmkārt. Par 4 miljoniem ir samazināti izdevumi valsts aparāta uzturēšanai, un tas nav tikai taupības režīma diktēts piespiedu solis. Stimulējot algu fonda samazināšanu, ministrijām tiek dota iespēja ne vien pārskatīt nevajadzīgi izplūdušo darbinieku skaitu, bet arī izkustināt dažu labu aizsēdējušos ierēdni. Vienlaicīgi ir uzsākta dienesta automašīnu un kabineta iekārtojuma pamatotības pārbaude. Mēs nevaram pieļaut, ka valsts nauda tiek iztērēta ekskluzīviem sēdekļu pārvalkiem un kompaktdisku atskaņotājiem. Ierēdņiem nāksies atteikties no ierastās greznības vai arī maksāt par to no savas kabatas. Otrkārt. Ir uzsākta precīza valsts finansiālo saistību uzskaite. Mēs nevaram plānot un virzīt valsts attīstību, nesaņemot pilnīgi skaidru priekšstatu par to, kas kam ir parādā un cik. Neskaidrība šajos jautājumos ne tikai apdraud konkrēto iestāžu finansējumu, bet diemžēl kalpo arī par augsni veiklu mahinatoru neparedzamajam fantāzijas lidojumam. Naudai, kas pieder valstij, ir jāatrodas stingrā uzskaitē, un ir tikai jābrīnās, cik grūti ir panākt šādas normas ieviešanu. Treškārt. Ir nodrošināta stingrāka starptautisko institūciju finansēto projektu izlietoto līdzekļu uzskaite. Mēs saņemam aizvien lielāku un daudzveidīgāku starptautisko atbalstu, kas stimulē attīstību praktiski visās valsts darbības sfērās, taču ne vienmēr šie līdzekļi ir iztērēti, panākot maksimālo ieguvumu, un iemesls tam bieži vien ir nepietiekamā kontrole. Ceturtkārt. Ir noteikta valsts iestāžu iekasēto maksu un nodevu iekļaušana kopējā budžetā. Piektkārt. Valsts budžeta deficīts vairs netiks “lāpīts” ar privatizācijas procesā iegūstamajiem līdzekļiem. Sestkārt. Budžetā paredzēts par 40 miljoniem palielināt ieņēmumus, uzlabojot nodokļu iekasēšanu un samazinot kontrabandas apjomus. Tā ir norma, kas piespiedīs valdību pāriet no tradicionālajiem solījumiem pie daudz konkrētākiem darbiem. Septītkārt. Iesniedzot budžeta projektu, ir paredzēts samazināt nodokļus, kas skar ražošanu. Te es varu piekrist Ivaram Godmanim: “Ja mēs gribam panākt būtiskas izmaiņas valsts ekonomikā, brīdī, kad iet slikti, mums ir jāsamazina nodokļi un jāļauj izslieties ražotājiem. ” Astotkārt. Mēs esam uzsākuši pakāpenisku un plānotu budžeta deficīta samazināšanu, panākot maksimāli drīzu pāreju uz sabalansētu budžetu. Mēs to varējām izdarīt 1997. gadā, mums tas ir jāvar arī 2001. gadā. 2001. gada budžetam ir jābūt sabalansētam, un darbs pie šā budžeta izstrādes tiks uzsākts jau februārī. Mums ir vajadzīgs budžets, kas ļautu izrauties no bīstami ieilgušās stagnatīvās un bezcerīgās bedres, bet to nav iespējams izdarīt, mēģinot rāpties uz visām pusēm vienlaicīgi. Ir jānosaka precīzas, skaidras un pamatotas prioritātes. Viena no šā budžeta prioritātēm ir labvēlīga klimata radīšana uzņēmējdarbības attīstīšanai jau nākamajā gadā. Otra prioritāte ir valsts drošības garantijas nākotnē. Runājot par drošību, mēs pirmām kārtām domājam par divām stratēģiski vienlīdz svarīgām jomām, kurām vienīgajām ir piešķirts papildu finansējums 2000. gada budžetā, - tā ir aizsardzība un izglītība. Latvija ir maza valsts, un mūsu neatkarība ir vistiešākajā veidā atkarīga no tā, cik precīzi mēs spēsim iekļauties reģionālajās un globālajās drošības struktūrās. Pamazām aiziet nebūtībā tie laiki, kad pasaule tika dalīta ietekmes zonās un kad nokļūšana kādā no tām nozīmēja lielāku vai mazāku drošību līdz nākamajai pārdalīšanai. Mēs vairs nevēlamies kļūt par apsargājamu objektu stratēģiski svarīgā kartes punktā. Mēs saprotam, ka kopīgai drošībai daudz vairāk dod līdzvērtīga sadarbība. Tieši tāpēc Latvija izmanto katru iespēju, lai piedalītos miera uzturēšanas akcijās tajos krīzes reģionos, kas kļuvuši par dramatisku pārbaudījumu demokrātiskās pasaules spējai nosargāt cilvēcību un mieru. Vēsturiskā pieredze un šodienas problēmas, veidojot jauna veida kaimiņattiecības ar Krieviju, neļauj mums, rokas klēpī salikušiem, gaidīt, kad notiks politiska rakstura pārmaiņas kaimiņos vai arī labklājības līmeņa celšanās pašu valstī. Tieši tāpēc Latvija jau konsekventi realizē finansējuma palielināšanu valsts aizsardzībai, pakāpeniski ieviešot mūsdienīgu bruņojumu, armijas uzbūvi un apmācības metodes, kas ļaus iekļauties NATO izveidotajās struktūrās. Taču palielināts finansējums nebūt nenozīmē neapdomīgus, nepamatotus un izšķērdīgus pirkumus. Latvijas armijas kaujas spējas nekad nenoteiks lielgabalu un tanku skaits. Mūsu mērķis nav padarīt Latviju par novecojušas kara tehnikas muzeju. Nosacīti runājot, lai nosargātu Latviju, mums ir jāpērk datori, jāpērk moderna izglītība mūsu virsniekiem un karavīriem. Mūsdienu bruņotajos konfliktos uzvaru jau šodien nenosaka vis sprāgstvielu kilotonnas, bet gan informācija, zināšanas un organizācija. Valdība savā deklarācijā ir noteikusi mērķi - ieviest sociālās aizsardzības principu un likvidēt plaisu starp sabiedrību un armiju, kas ir vēl viena padomju iekārtas palieka. Jo ātrāk un pārliecinošāk mums tas izdosies, jo lielāks sabiedrības atbalsts būs sagaidāms arī Latvijas dalībai NATO. Taču izglītība ir drošības garantija ne tikai militārajā nozīmē. Dodot šodien labu izglītību jauniešiem, mēs varam daudz efektīvāk nosargāt valsts neatkarību visās jomās: ekonomikā, politikā un kultūrā. Pasaulē ir strauji un būtiski mainījušās ekonomiskās attiecības. Pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā pamazām izzūd priekšstats par nacionālo biznesu. Lielo starptautisko korporāciju ražotnes atrodas visdažādākajās pasaules malās, un vajadzības gadījumā tās var strauji mainīt atrašanās vietu, izvēloties optimālāko un izdevīgāko variantu. Šo uzņēmumu vadībā strādā cilvēki, kuru vērtību nosaka viņu izglītība un talants, nevis ādas krāsa vai tautība. Savukārt paša uzņēmuma galvenā vērtība jau sen vairs nav īpašumi un ražošanas līdzekļi, bet gan tajā strādājošie cilvēki, viņu zināšanas un savstarpējā darba organizācija. Mēs nevaram atgriezties pašizolācijā un plānveida ekonomikas apstākļos. Mums ir jāpieņem jaunie spēles noteikumi un jāizmanto tie, gūstot maksimālu labumu. Jaunajos darba tirgus apstākļos Latvijai ir nepieciešama kvalitatīvi jauna augstākā izglītība, kas reāli konkurētu pasaules tirgū. Es esmu pārliecināts, ka to ir iespējams panākt, vienīgi palielinot valsts finansējumu izglītībai - palielinot un mainot tā piešķiršanas kārtību, izveidojot savstarpējas atbildības pilnu studiju kreditēšanas sistēmu. Mums jau tagad ir jāsaprot, ka bezmaksas izglītības nav un ka tāda nekad nav bijusi. Par studijām tā saucamajās budžeta grupās maksā valsts. Pārliecība, ka šī izglītība tiek iegūta par velti, neveicina nedz studentu, nedz pasniedzēju tiesību ievērošanu. Situācijas novērtējums liecina, ka jau šobrīd mazāk nekā puse no studentiem - 44% mācās augstskolu budžeta grupās. Šo privilēģiju viņi iegūst par to, ka iestāšanās eksāmenus nokārtojuši veiksmīgāk nekā citi studētgribošie. Jaunās studiju kreditēšanas sistēmas mērķis ir panākt, lai valsts finansējums katram konkrētajam studentam pienāktos personīgi un būtu atkarīgs ne tikai no iestāšanās rezultātiem, bet daudz vairāk no tā, kā augstskola tiek pabeigta. Tas būtu finansējums, kas atkarīgs no reālā darba. Mums ir vajadzīgi izglītoti jaunieši, bet tirgus apstākļos vajadzība diktē savus noteikumus. Deklaratīvi piešķirtās tiesības vien neko negarantē. Tāda ir mūsu pārliecība, un ar to mēs atšķiramies no valdības, kuru būtu izveidojušas kreisi noskaņotās partijas. Mēs uzskatām, ka cilvēkiem ir jādod ne tikai tiesības, bet arī iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību. Valdība ir apņēmusies izstrādāt šīs sistēmas modeli līdz nākamā gada pavasarim, ņemot vērā visu ieinteresēto pušu viedokli. Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka tā ieviešana būs jāveic pakāpeniski piecu, sešu gadu laikā, neskarot šobrīd studējošos. Kādēļ mēs visu to darām? Kādēļ Latvijai ir nepieciešama stabila, ilgtspējīga politiskā attīstība? Kādēļ, pārvarot ikdienas grūtības, nesaprašanos un principiālas domstarpības, mums tomēr ir nepieciešams vienoties par kopīgu mērķi? Pirms desmit gadiem, ejot uz barikādēm, mums bija skaidrs - kādēļ. Ne jau tādēļ, lai nemirtu badā. Mēs arī toreiz nemirām badā. Mums arī toreiz, izstāvot ierasto rindu pēc desai līdzīga priekšmeta, saņemot naudai līdzīgus rubļus un izlasot avīzē patiesībai līdzīgas ziņas, neklājās slikti. Dzīvei līdzīgs surogāts mēdz būt patīkamāks par īstenību. Sevišķi tiem, kuri šo sistēmu prata izmantot,- laikā iestāties partijā, laikā pieklauvēt pie vajadzīgajām durvīm, dzīvot valsts vasarnīcās, braukt ar valsts mašīnām un ēst slēgta tipa ēdnīcās, maksājot īpaša parauga cenu. Ir cilvēki, kuri joprojām izjūt nostalģiju pēc šā lētuma. Ir deputāti, kas pieprasa pazemināt cenas Saeimas ēdnīcā. Cilvēkiem vispār ir raksturīga nepiepildāma vēlme atgriezties bērnībā. Un, jo ilgāks paiet laiks, jo vairāk atceramies vecāku pirktās konfektes, pamazām aizmirstot kautiņos iegūtos zilumus un nobrāzumus. Taču pagātne ir aizgājusi neatgriezeniski. Mums nav atpakaļceļa. Mēs nevaram atgriezties tur, no kurienes esam aizgājuši. Šādas vietas vienkārši vairs nav nedz bijušās PSRS teritorijā, nedz arī kur citur pasaulē. Mēs nevaram atgriezties un arī neatgriezīsimies izlaupītajā, nomocītajā un diemžēl arī asiņaina kara plosītajā Krievijā. Mēs varam tikai ar līdzjūtību paskatīties atpakaļ un pateikt: “Nē!” Taču tikpat lielā mērā mēs nevaram raudzīties uz pārtikušajām Ziemeļeiropas valstīm, uzskatot, ka Zviedrijas vai Dānijas sociālismu ir iespējams atdarināt. Mēs, protams, būtu priecīgi, ja varētu tā dzīvot, bet to, ko Skandināvijas valstis izdarīja 50. - 60. gados, nav iespējams atkārtot. Tāds sociālisms un tādā veidā bija iespējams tajā vietā un tajā laikā, kur tas radās. Sociālisms ir brīnišķīga atbilde uz jautājumu, ko darīt ar lieku naudu. Taču vismazāk tas ir paņēmiens, ar ko šo naudu ir iespējams nopelnīt. Ja mēs gribam pelnīt, mums ir jāiemācās nostāties pašiem uz savām kājām un jāiemāca to darīt arī saviem bērniem. Mēs nevaram iezīmēt skaitļu tabulā, kā izdomāt labklājības līmeni, un uzskatīt, ka līdz ar to būs garantēta tautas labklājība. Nav tādas vietas - par labklājību! To nav iespējams sasniegt, bet, to sasniegušam, atlaisties krēslā un baudīt. Labklājība ir smags darbs, nemitīga virzība uz priekšu, nepagurstoša sevis pilnveidošana un mācīšanās. Mēs esam sagaidījuši vislabvēlīgāko attieksmi no Eiropas Savienības. Latvijas iekļaušanās Eiropas valstu saimē ir kļuvusi reālāka nekā jebkad agrāk. Mums ir vēlreiz godīgi jāizvērtē tie ieguvumi un zaudējumi, tās pārmaiņas un stimuli, ko Latvijai dos šā ārpolitiskā mērķa sasniegšana. Zaudējumi būs milzīgi. Mēs zaudēsim ierastos padomju standartus un ierasto mazā tirgus apjomu. Mēs zaudēsim nedrošību un nestabilitāti. Mēs zaudēsim ierastos pēcpadomju republikas mazvērtības kompleksus un vienu otru iekšpolitisku neirozi. Tas, ko mēs iegūsim un izjutīsim pirmām kārtām, būs jaunu mērogu un jaunu standartu piedāvātais iespēju plašums ekonomikā, izglītībā un kultūras dzīvē. Arī pensiju sistēmas sakārtošanā. Eiropas Savienība ir lielisks sociālo garantiju sistēmas paraugs, kas spēj pastāvēt, pateicoties savam mērogam. Tā ir stabilitāte, ko Latvija ar savu mazo ekonomiku viena pati vēl ilgi nespētu sasniegt. Latvijas valsts budžeta apjoms ir biedējoši mazs. Rēķinoties tikai ar savām finansu iespējām, mēs nespētu nostāties pretī pat vienai starptautiskajai narkobiznesa organizācijai, kuras rīcībā ir ievērojami lielāki līdzekļi. Tikai sadarbība un līdzekļu koordinācija starpvalstu līmenī spēj garantēt Latvijas iedzīvotāju drošību. Taču mums jau tagad ir jāsaprot ne tikai tas, kāpēc Eiropas Savienība ir nepieciešama Latvijai, bet arī tas, kāpēc mēs esam nepieciešami Eiropai. Ko mēs varam un ko gribam dot. Mums jāatmet iedoma, ka iestāšanās Eiropas Savienībā vienā mirklī automātiski atrisinātu visas pašu radītās problēmas. Šāda attieksme atgādina kādu stāstu par vīru, kas apmeklē ārstu pirms operācijas un saka: “Dakter, vai pēc operācijas es varēšu spēlēt futbolu?” - “Jā, jā, pēc mēneša. ” - “Dakter, vai pēc operācijas es varēšu spēlēt vijoli?” - “Jā, otrā dienā. ” - “Paldies dakter, es visu mūžu esmu gribējis iemācīties spēlēt vijoli. ” Eiropas Savienība mums dod milzīgas iespējas, taču neviens mūsu vietā vijoli spēlēt neiemācīsies. Eiropā sasniegtais dzīves līmenis un pilsoniskā sabiedrība ir daudzu gadsimtu darba rezultāts. Mēs ne vienmēr varam atļauties iet to pašu ceļu, taču uzsāktais pārmaiņu teps dod mums vienreizēju iespēju pārlēkt daudziem šā ceļa posmiem. Mums ir šāda iespēja, un es ticu, ka tas tiks izdarīts. Es ticu tam, ka Latvija jau pēc 20 gadiem kļūs par iecienītu un plaukstošu Eiropas mēroga tūrisma centru. Ne tikai piesaistot investīcijas, bet arī saglabājot savu latviskumu. Es ticu tam, ka pēc 20 gadiem ikvienas starptautiskas kompānijas vadītāji, pieņemot darbā augstas klases speciālistus, priekšroku dos jauniešiem no Latvijas, jo zinās, ka tas nozīmē labu izglītību, apskaužamas darbaspējas un svaigu skatījumu uz lietām. Studenti, kas šodien plūc laurus informātikas olimpiādēs, jau rīt būs gatavi reāli konkurēt. Konkurēt tieši tajās nozarēs, kurās attīstība norit visstraujāk. Es ticu tam, ka Latvijas iedzīvotāji pēc 20 gadiem varēs atļauties strādāt jebkurā Eiropas zemē - strādāt to darbu, kas atbilst katra personiskajām interesēm un vajadzībām. Paplašinoties Eiropas Savienībai, attālums līdz tai kļūs aizvien mazāks. Stundas lidojums līdz Berlīnei vai Stokholmai mums kļūs tikpat pierasts kā brauciens ar vilcienu no Rīgas līdz Siguldai. Es ticu tam, ka Latvija ar laiku ne tikai atrisinās bezdarba problēmu, bet arī spēs piedāvāt darbu citiem. Latvijas nākotne ir augstas kvalifikācijas darba vietas laukos un mazpilsētās, ekoloģiski tīrā un rosinošā kultūrvidē. Māja laukos un darbs mājās. Mēs to varēsim atļauties daudz agrāk, nekā spējam iedomāties. Un vēl es ticu tam, ka pēc 20 gadiem Latvijas Saeima vairs nevarēs pensiju sistēmas darbībā iejaukties ar populistiskiem likuma grozījumiem, un es ticu, ka šī sistēma būs stabila, noregulēta, godīga un neatkarīga. Paldies. (Aplausi)".
• 1999_10_21-seq384 language "lv".
• 1999_10_21-seq384 speaker Andris_Skele-1958.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q822919.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q211.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q2660080.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q193089.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q458.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q35.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q159.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q7184.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q15180.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q34.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q1754.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q7263449.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q465698.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q327094.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q64.
• 1999_10_21-seq384 mentions Q210822.