Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1999_09_30-seq276> ?p ?o. }

• 1999_09_30-seq276 type Speech.
• 1999_09_30-seq276 number "276".
• 1999_09_30-seq276 date "1999-09-30".
• 1999_09_30-seq276 isPartOf 1999_09_30.
• 1999_09_30-seq276 spokenAs 23.
• 1999_09_30-seq276 spokenText "Cienījamie kolēģi! Cienījamie deputāti un deputātes! Šobrīd mēs esam nopietnas izšķiršanās priekšā: kā tad īsti balsot par šo līgumu - ratificēt to vai ne? Atbildība īstenībā būs abos gadījumos. Atbildība gulsies gan uz tiem, kas balsos “par”, gan arī uz tiem, kas balsos “pret”. Pašā sākumā, runājot par pieprasījumu, sociāldemokrāti aicināja runāt par politisko atbildību. Un es tiešām gribētu sākt ar politisko atbildību. Tātad: kas ir atbildīgs par tādu līgumu, kādu mēs to redzam šobrīd? Ņemot vērā to, ka sarunas praktiski ir notikušas, jo šis process ir sācies 1993. gadā, un ņemot vērā to, ka tas ir turpinājies Birkava, Gaiļa, Šķēles kunga divu valdību laikā, Krištopana valdības laikā un Krasta kunga valdības laikā, un ņemot vērā arī to, ka ir nomainījušās trīs delegācijas - Meierovica kunga, Sinkas kunga un Riekstiņa kunga delegācijas, es domāju, ka mēs varētu atrast ļoti daudzus, kuri ir atbildīgi par to, kāpēc šis līgums ir tieši tāds. Šoreiz es gribētu parunāt par to pašu beidzamo posmu, kad šis līgums tika parakstīts, un par to, kas tad ir politiski atbildīgi par to pēdējo variantu. Un tad ir jārunā ļoti konkrēti. Politiski atbildīgs tur ir “Latvijas ceļš”, mana partija, un šajā ziņā arī es, kā ierindas deputāts, kurš bija frakcijas deputāts un kurš ir šīs partijas biedrs. Bet es nebiju tad ārlietu ministrs un šeit man nav jārunā, lai es aizstāvētu, teiksim, sava resora krāsas jeb savu resoru. Kas tad vēl ir atbildīgi par šā līguma pēdējo variantu? Tie ir “Tēvzemei un Brīvībai”, kas bija šajā valdībā, un no tiem četri ministri, tas ir, Zīle, Makarovs, Jurdžs un Kristovskis, nepārprotami atbalstīja šo līgumu. Un kas tad vēl ir atbildīgi par šo līgumu? Un te nu mēs nonākam ļoti interesantā vietā: atbildīgi ir sociāldemokrāti, jo šajā konkrētajā valdībā bija pārstāvēti sociāldemokrāti. Es vēlāk ar konkrētiem dokumentiem pierādīšu, kas kad ir bijis. Tā ka par šiem jautājumiem mēs parunāsim. Sociāldemokrāti ir atbildīgi par to, ka šis līgums ir tieši tāds, kāds tas ir. Un nevajag šeit slēpties un izlikties par maziem bērniem: lūk, es nebiju tajā brīdī valdības telpā, un tāpēc līgums varbūt ir savādāks. Katrs varēja iegūt šā līguma tekstu un varēja protestēt, kā, starp citu, to izdarīja daži cilvēki, kas negribēja uzņemties atbildību. Taču tagad es gribu uzdot jautājumu, vispirms noskaidrot, kas ir atbildīgi. Vai tad šie cilvēki, kas ir atbildīgi, un šīs partijas ir izdarījušas sliktu vai labu Latvijas valstij? Es gribu teikt, ka tie, kas ir uzņēmušies atbildību, - “Latvijas ceļš”, “Tēvzemei un Brīvībai” un sociāldemokrāti - tobrīd ir izdarījuši vienu labu un drosmīgu darbu, un es kā jaunais ārlietu ministrs gribētu viņiem visiem pateikt paldies. Bet tad man pēkšņi rodas jautājums: kāpēc sociāldemokrāti ir pilnībā izmainījuši savu pozīciju? Vai tiešām, pārsēžoties no valdības uz opozīciju, uzreiz mainās uzskati attiecībā pret tādu lietu kā līgums - vai tas līgums ir vajadzīgs vai nav vajadzīgs? Tas mani tiešām nopietni pārsteidz. Tagad parunāsim par šīs problēmas būtību. Es vēl atgriezīšos pie jautājuma par sociāldemokrātu kungiem, jo viņi šobrīd ir paši lielākie kritiķi. Mani tas tiešām pārsteidz, un es tiešām ar interesi noskaidroju, ko kurš kad ir darījis, un, kā jūs redzat, tas uzreiz pavisam savādākā gaismā parāda šo jautājumu. Tātad: kāda ir pamatproblēma? Kāpēc vispār ir šie strīdi, un kāds ir pamatjautājuma nostādījums? No opozīcijas puses jeb no to cilvēku puses, kas negrib balsot “par”, nostādne ir tāda: mēs esam zaudējuši. Un tad nu rodas ļoti interesants jautājums: ko esam zaudējuši? Vai var zaudēt to, kas nekad nav bijis? Neviens nekad nav pierādījis pretējo. Es esmu piedalījies daudzās komisijas sēdēs. Konkrēti, pamatproblēma ir tā, ka jūras robežai nav vēsturiskā avota, vienīgais avots ir starptautiskā juridiskā bāze, ko var izmantot, - runa ir par jūras teritorijas sadalījumu 1927. gadā, kurš, starp citu, ir saistīts ar sauszemes robežu un kurā ir runa par trīs jūras jūdzēm, ne par vienu vairāk. Un visi tie pārējie “papīrīši”, kas te tiek rādīti... un tiek stāstīts, lūk, padomju laikā ģeologi ir domājuši tā vai savādāk... Nekur nav apstiprinājuma, ka šos dokumentus var izmantot par pamatu, lai, vadoties pēc tiem, tiktu novilkta jūras robeža. Vienkārši šādu dokumentu nav, un neviens neko pretēju piedāvāt nevar. Tur ir īstenībā tā problēma. Tātad runāt par to, ko mēs esam zaudējuši vai ieguvuši, mēs praktiski nevaram. Nevaram viena iemesla dēļ: šīs robežas nekad, nevienos laikos, nav bijis. Mēs šo robežu esam novilkuši, mums ir tiesības to ratificēt, mums ir tiesības to neratificēt, tas arī ir pilnīgi skaidrs. Un tagad es gribētu runāt par divām patiesi nopietnām problēmām. Tā viena problēma saistās ar mūsu zvejniekiem, tā ir problēma, kas saistīta ar zveju. Un otra problēma saistās ar iespējamiem resursiem jeb ar naftas iespējamo ieguvi šajā teritorijā. Sāksim ar zivīm. Tas ir interesants jautājums. Šeit manā priekšā ir tāds Latvijas Republikas Ministru kabineta dokuments, kura nosaukums ir “Par Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības nolīgumu par sadarbību zivsaimniecības jomā”. Un tālāk seko 1. punkts. Paklausieties, cienījamie deputāti, jums būs jāpieņem lēmums, ļoti atbildīgs lēmums. Es jau balsot šeit kā ministrs nevarēšu. Arī jūs, cienījamie sociāldemokrāti, paklausieties. Šeit ir rakstīts tā: akceptēt Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības nolīgumu par sadarbību zivsaimniecības jomā. Un tālāk: pilnvarot zemkopības ministru parakstīt līgumu. Kas tad bija zemkopības ministrs mūsu kopējā koalīcijas valdībā, kura īstenībā tik ļoti pareizi atbalstīja Latvijai ļoti svarīgu līgumu? Tas bija sociāldemokrātu pārstāvis, un tā ir sociāldemokrātu atbildība šajā konkrētajā jautājumā - tā saucamajā zivju karā jeb zivju jautājumā. Es gan šajā sakarā negribētu pārāk satraukties, jo man ir liela ticība jaunajam zemkopības ministram, kas nāk no Tautas partijas... Starp citu, šodien bija sēde, šodien šie jautājumi tika skatīti Zemkopības ministrijā, un es ticu, ka mums izdosies - varbūt jau līdz otrajam lasījumam, ja tiks nobalsots pirmajā lasījumā, - noslēgt konkrētu līgumu par sadarbību. Par to ir atbildīga Zemkopības ministrija, jo premjers, Šķēles kungs, nopietni ķērās tai lietai klāt, uzdeva Zemkopības ministrijai to lietu darīt, un viņa to arī dara. Tā ka nekā tik traka jau nav šajā lietā. Tikai nevajag pārmest, cienījamie sociāldemokrāti, ka, lūk, kāds ir kaut ko darījis vai kaut ko nav darījis. Te ir konkrēts valdības lēmums, ir runa par konkrētām atbildīgām personām. Tagad par otro jautājumu. Ādamsona kungs, es jūsos tik daudz esmu klausījies visās komisijās, ļoti uzmanīgi. Nu paklausieties vienreiz arī manus argumentus. (No zāles deputāts J. Ādamsons: “Es vēl neko neesmu teicis!”) Visu laiku, teiksim, notiek strīdi - ir nafta vai nav naftas… Vai vajag mums strīdēties par naftu vai nevajag? Par naftu ir, tā teikt, lietas asinis. Visi šie strīdi un šīs runas, un šie rakstītie teksti… Ko tad nosaka šā robežlīguma 4. pants? (Es ceru, ka mēs šo robežlīgumu ratificēsim. Es kā jaunās valdības - nevis tās, kas šo līgumu noslēdza, bet jaunās valdības - pārstāvis šīs jaunās valdības vārdā aicināšu jūs beigās ratificēt šo līgumu.) Robežlīguma 4. pants paredz resursu vienotības principu. Ja tā pavisam vienkārši mēs pasakām, tas nozīmē to, ka, ja naftas laukam ies pāri šī jūras robeža, tad nevarēs neviena puse uzsākt naftas ieguvi bez iepriekšējas vienošanās. Un tam nav nozīmes, vai… ja to lauku vispār skar… Jo mēs to lauku varam neskart. Bet paši lielākie optimisti šajā jautājumā neapgalvoja, ka šo lauku vispār var, tā teikt, izstumt ārā jeb dabūt tā, lai tikai Latvijai piederētu... Tātad, tiklīdz tas lauks tiek skarts, tā tūlīt iestājas tā situācija - šis princips sāk darboties. Un tad mums ar lietuviešiem ir jāvienojas. Saka: bet jūs nevienosities. Nu, ja mēs nevienosimies, tad notiks tieši tas pats, kas jau notika ar AMOCO līgumu, kuru mēs parakstījām, mēs noticējām šīs firmas pārstāvjiem un viņu spējām. Noticējām, ka būs šīs iespējas pierunāt lietuviešus noslēgt jūras līgumu pēc tam. Es pats kā Ārlietu komisijas vadītājs tad tiku maldināts, es noticēju AMOCO pārstāvjiem, es domāju, ka būs šis līgums un ka naftas ieguve būs kopēja ar lietuviešiem. Izrādījās, ka lietuvieši nepiekāpās. Rezultātu jūs paši zināt, rezultāts ir čiks Lietuvai un čiks Latvijai. Tāds pats čiks būs, ja mēs šo līgumu neslēgsim, jo vienkārši nebūs iespēju iegūt naftu ne vieniem, un ne otriem. Neviena nopietna firma kā AMOCO - lai kā viņi mūs varbūt mēģināja mānīt, bet īstenībā tā ir ļoti nopietna firma - nenāks šeit iekšā ne no Lietuvas puses, ne no Latvijas, ja nebūs panākta šī vienošanās par jūras robežu. Tātad mums nav nekāda pamata satraukties. Vienīgā reālā iespēja virzīties uz priekšu ir noslēgt līgumu, novilkt šo līniju. Un tad, varētu teikt, ir divi posmi. Vispirms jāvienojas ar lietuviešiem, kā mēs strādājam, un tad ir jāpiedāvā jau kādai firmai, kura būs gatava nākt iekšā un kura slēgs atkal kopējo līgumu, un tad šis līgums sāks darboties, un es ceru, ka naftas pietiks gan vieniem, gan otriem. Jo, man liekas, tas ir īstenībā pats nopietnākais punkts, par ko arī tiek diskutēts. Tās ir zivis, to es jau teicu… Un es domāju, ka zvejniekiem lielā mērā ir taisnība… Ja viņi tā uzskata un tā saka, mums ir vienkārši viņiem jātic, jo viņi to lietu zina labāk. Kaut gan man vienmēr rodas jautājumi par to dokumentāciju, jo visas zvejnieku izdotās gadagrāmatas liecina, ka tomēr tās zivis it kā dzīvo citur… Bet es vēlreiz saku: es viņiem ticu šobrīd tāpat, kā es ticu Zemkopības ministrijas spējai noslēgt šo līgumu. Vismaz Ārlietu ministrija, cik tas ir mūsu kompetencē, darīs visu, lai palīdzētu. Manā uztverē, shēma, kā iet uz priekšu jeb kā virzīties uz priekšu, ir ļoti vienkārša. Šodien mums vajadzētu nobalsot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā, tas ir, sākt līguma ratifikācijas procesu. Tad mums vajadzētu sākt skatīties, kā tas process notiek Lietuvā. Mums nevajag steigties ar otro lasījumu, bet mēs varam paskatīties, kā tas process notiek Lietuvā. (Jo līgums tiešām stāsies spēkā tikai tad, kad to ratificēs abas puses - gan Latvijas puse, gan Lietuvas puse.) Un, man liekas, pēc tam vajadzētu to ratificēt, pieņemt to likumprojektu otrajā lasījumā. Un es tiešām nezinu… Varbūt Dreimanes kundze dalīsies savā pieredzē… Es tikai vakar atbraucu no Zviedrijas un palasīju informāciju par tām sarunām, kas ir bijušas ar lietuviešiem. Ja arī lietuvieši nav apmierināti, kā es saprotu, tad tiešām šis noslēgtais līgums ir pareizs un labs, jo abas puses uzskata, ka tās ir piešmauktas. Abas puses uzskata, ka ir kaut ko zaudējušas. Kaut gan, es vēlreiz saku, īstenībā zaudēt neko nevar, jo iepriekš šā robežlīguma nebija. Un tagad pats pēdējais, bet, manā uztverē, varbūt pats svarīgākais jautājums. Jo runa šoreiz nav tikai par zivīm un tikai par naftu (tie ir, neapšaubāmi, svarīgi jautājumi, un neviens nekad neteiks, ka šie jautājumi nav svarīgi). Runa ir par mūsu politisko gribu veidot attiecības ar Lietuvu, par mūsu politisko gribu veidot attiecības ar Eiropas valstīm un NATO valstīm. To, starp citu, ir uzsvērusi arī Latvijas Valsts prezidente. Es viņai pilnībā piekrītu šajā jautājumā. Un šajā gadījumā mēs varam tiešām nodemonstrēt, kādi tad mēs esam, un, demonstrējot to, es jūs aicinu, cienījamie deputāti, tikai uz vienu mērķi. Mēs varam šeit plēsties un ķīvēties par visiem jautājumiem, par svarīgiem un mazāk svarīgiem, un pat par ļoti svarīgiem, tādiem, kādi ir, piemēram, pensijas, bērnu tiesību aizsardzība - un ne tikai tiesību aizsardzība… Īstenībā tie ir mūsu iekšējie jautājumi. Ziniet, es nupat biju Somijā un Zviedrijā, un tur es tikos, es runāju ar ļoti daudzu avīžu pārstāvjiem. Man bija lielas intervijas ar lielāko avīžu pārstāvjiem. Visās šinīs intervijās man tika vaicāts, protams, par Eiropas Savienību un NATO, par attiecībām ar Baltijas valstīm, par mūsu jūras robežu ar Lietuvu, par to, kā mums izdevās savulaik sakārtot jūras robežu ar Igauniju. Taču neviens man neko nepavaicāja - paldies Dievam, neko nepavaicāja! - par tiem, es atvainojos, skandāliem… Ne tikai par skandāliem, bet varbūt arī par reālām mūsu valsts iekšējām problēmām, ar ko mēs šeit nodarbojamies. Jo Latvija savu tēlu veido pirmām kārtām atkarībā no tā, kā mēs veidojam savas attiecības ar citām valstīm. Tāpēc es aicinu visus nemainīt savu viedokli atkarībā no tā, vai jūs esat pozīcijā vai opozīcijā. Es aicinu visus šajā gadījumā domāt par Latviju un, domājot par Latviju, pirmām kārtām domāt par Latvijas un Lietuvas kaimiņattiecībām un balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.".
• 1999_09_30-seq276 language "lv".
• 1999_09_30-seq276 speaker Indulis_Berzins-1957.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q211.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q1976817.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q37.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q191.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q193089.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q458.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q33.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q39731.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q202162.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q15628977.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q7184.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q34.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q1250133.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q3899540.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q2502537.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q966912.
• 1999_09_30-seq276 mentions Q16351812.