Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1999_04_22-seq64> ?p ?o. }

• 1999_04_22-seq64 type Speech.
• 1999_04_22-seq64 number "64".
• 1999_04_22-seq64 date "1999-04-22".
• 1999_04_22-seq64 isPartOf 1999_04_22.
• 1999_04_22-seq64 spokenAs 49.
• 1999_04_22-seq64 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es, protams, centīšos nerunāt stundu, bet tajā pašā laikā es varbūt nedaudz ilgāk aizkavēšu jūsu uzmanību. Atļaujiet man sākt ar sekojošu lietu. Faktiski pirmā prioritāte tādā svarīgā jomā kā sociālā sfēra, un it īpaši pensiju lietās, ir regulāri izmaksāt esošās pensijas bez kavējumiem un tādā līmenī, kādā tās ir patlaban saņemamas. Otrā prioritāte ir indeksēt pensijas atbilstoši dzīves dārdzībai. Visas pārējās prioritātes, varētu teikt, ir kompromisi vai laba vēlējumi, vai arī faktiski jebkādi citi uzlabojumi. Tās ir ar citu prioritāro līmeni. Visbīstamākais, kas var notikt, ir tas, ka mēs, ejot uz dažādiem kompromisiem, pārkāpjam šīs te pirmās divas prioritātes. To darīt nedrīkst! Paskaidrošu - kāpēc. Valdībai, nostrādājot pirmos trīs mēnešus, vienkāršā valodā runājot, situācija bija šāda. To naudu, ko valdība vai valsts kopumā pamatbudžetā ietaupīja, ļoti konservatīvi izvērtējot gan finansiālās, gan fiskālās daļas lietderību, visu šo naudu, kas būtu principā budžeta pārpalikums uz 1. aprīli un kas sastādīja mums apmēram 13,6 miljonus, praktiski gandrīz visu - 12,4 miljonus - mēs aizdevām sociālajam budžetam. Ko tas nozīmē? To, ka sociālais budžets un tā lielākā daļa - pensiju budžets nespēj finansēties no tām nodalītajiem ieņēmumiem. Tas tiek finansēts pēc principa, ka to, ko nopelna pārējais budžets, aizdod šim budžetam. Taču būsim reālisti un paskatīsimies uz šo situāciju kopumā. Vai būs iespējams saņemt atpakaļ šo naudu? Lai arī kādus mēs slēgtu šos līgumus, man nav šādas pārliecības, un es uzskatu, ka mūsu plāns, lai mēs izpildītu jau tā smago budžetu... Atcerēsimies, ka šis plāns 1999. gadam ir sekojošs: kopumā mums šā gada 31. decembrī, ja mēs izpildām mūsu pieņemto budžetu, būtu jābūt 10 miljonu aizdevumam no valsts budžeta. “Fotografējot” 31. decembri, redzam, ka ir 10 miljonu liels aizdevums no valsts budžeta, bet, tā kā pensiju budžetā mums ir plānots 30 miljonu deficīts, tad tā pārējā nauda pamatā tiek iegūta no atlikumiem - ne visa, bet lielākā daļa tiek ņemta no atlikumiem, kas šajā budžetā tika uzkrāti iepriekšējos gadus. Patlaban varētu teikt tā, ka šie atlikumi praktiski ir izsmelti. Ko tas nozīmē? To, ka, ja mēs arī tālāk vadīsimies pēc principa, ka turpināsim no valsts budžeta aizdot pensiju budžetam - un tas ir obligāti, jo pensiju budžets ir svēta lieta, mums pensijas ir jāmaksā - , tad mums ir jāņem vērā vēl viena lieta. Pirmajos trīs mēnešos mēs budžetu finansējām ar īpašiem nosacījumiem sakarā ar to, ka jaunais budžets sāka startēt tikai no 1. aprīļa. 1. aprīlī budžeta ieņēmumu un izdevumu daļai ir jau drusku citādas proporcijas, nekā bija pirmajos trīs mēnešos. Te izdevumu daļa ir stipri vien lielāka. Līdz ar to cerēt, ka mēs visu laiku konstanti, mierīgi varēsim realizēt šo aizdevumu politiku, nebūtu liela pamata. Tagad jautājums, protams, ir sekojošs. Finansu ministrija, kā arī Valsts ieņēmumu dienests atbild par to, lai mēs konsekventi realizētu ieņēmumu daļu kā sociālo nodokli, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas iemaksas. Var jau būt, ka problēma, kāda, lūk, ir ar šo deficītu sociālajā budžetā, ir saistīta ar to, ka mēs simtprocentīgi neiekasējam šos ieņēmumus. Man šeit priekšā ir dati par divu mēnešu iekasējumu un par 3 mēnešu iekasējumiem ar sociālo nodokli. Šajā sociālajā nodoklī mēs divos mēnešos izpildījām plānu 90% apmērā, tātad mīnus 10%, bet trīs mēnešu plāns tika izpildīts par 88,6%, tātad bija pat ar nedaudz sliktāku tendenci pēc trim mēnešiem. Tiesa gan, aprīļa dati varētu būt nedaudz labāki, tomēr es nedomāju, ka mums būs tik vienkārši voluntāri iespējams šim sociālajam nodoklim panākt 100% izpildījumu. Ja mēs to nevaram izdarīt, kaut gan mēs darām pietiekoši daudz, es tomēr ceru, ka varbūt atsevišķi... Es šeit negribu aizkavēt jūsu laiku ar ziņām par to, kā mēs cīnāmies par ieņēmumu daļu, jo par to pietiekoši daudz jūs esat lasījuši arī presē. Tajā pašā laikā ir skaidrība, ka deficīts uz 1. aprīli, kas izveidojās šajā budžetā, ir vairāk nekā 22 miljoni. Ieņēmumu neizpilde ir 13 miljoni. Tātad, ja mēs pilnībā izpildām ieņēmumus, tad no tiem 22 mīnus 13 mums tik un tā paliek 9 miljonu liels deficīts, kas mums ir jāfinansē. Trijos mēnešos, ja 9 miljonus izdalām uz katru mēnesi, mēs dabūsim 3 miljonus. Pareizināsim tos ar mēnešu skaitu gadā un mēs dabūsim stipri lielāku ciparu, nekā bija budžetā plānots. Tomēr tas absolūti nenozīmē, ka mēs vienkārši fiksēsim šo situāciju un neko tālāk nedarīsim. Tā gluži nav! Jo faktiski tas, ko mēs darīsim attiecībā uz ieņēmumiem, būs apmēram šādi soļi, tomēr nodrošināt simtprocentīgu to izpildi... Es pat domāju par tendenci - ieguldīt atpakaļ arī tās parādu summas, kas mums bija sakrājušās uz gada sākumu. Otrs - mēs samazināsim to parādu daļu, kas mums ir uzkrājušies šajos trijos mēnešos. Mums uzkrātais parāds par sociālajām nemaksām trīs mēnešos ir 2,1 miljons, un tas pret 103 miljoniem, protams, ir aptuveni 2%, tomēr arī tā ir nauda. Trešais solis ir saistīts ar pensiju fonda akciju un pensiju fondam nodoto akciju apsaimniekošanu. Iespējams, arī to realizāciju. Un tomēr, ja mēs visu to arī darītu, mēs diemžēl nevaram izturēt šo te izdevumu daļas diverģenci attiecībā pret ieņēmumiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs rīkojamies pēc principa: mēs nevaram nevienam pensionāram atņemt to, ko viņš saņem, bet mēs, no Dieva puses, nedrīkstam turpināt tādu praksi, ka mēs solīsim maksāt vairāk, nekā mums būs naudas kabatā. Es jums arī pateikšu, kādi ir citi mehānismi. Piemēram, ja mums šis deficīts aug, kā mēs to vispār varam finansēt? Nu nav jau valdībai daudz iespēju. Ja mēs vadāmies pēc principa, ka mēs nemazināsim, - un mēs to nedarīsim - esošās pensijas, kā mēs varēsim finansēt deficītu, ja tas būs lielāks? Un kā mēs finansēsim? Mēs finansēsim, kā klasiski to dara, - aizņemoties naudu un palielinot vai nu iekšējo parādu, vai ārējo parādu. Pareizi, es domāju, Apiņa kungs teica: “Valsts, kas finansē pensijas no aizņēmumiem, ja tie ir tekošie izdevumi, finansiāli ilgi nepastāv. ” Tāpēc, neapšaubāmi, mūsu uzdevums ir neļaut šīm “šķērēm” plesties plašāk. Ko es domāju, lūk, šeit par izdevumu daļu? Es ceru, ka, protams, Makarova kungs izstāstīs to visu daudz profesionālāk, bet, cik man ir nācies iepazīt šo jautājumu, kas ir visdegošākais patlaban finansiāli, mums izdevumu daļā pastāv ne tikai šis jautājums, par kuru mēs šodien runājam. Mums izdevumu daļā pastāv vairāki jautājumi. Pirmais jautājums ir tāds. Lai mēs nenojauktu šo te Pensijas likuma shēmu, kas ir pareizi uzbūvēta pēc principa, ka cilvēkam ir jāsaņem pensija tomēr proporcionāli tam, cik lielu viņš ir pelnījis savu algu un cik lielu viņš ir samaksājis nodokli, tajā skaitā sociālo nodokli no savas algas. Mums ir svarīgi izslēgt jebkuras citas diverģējošas papildlietas. Jā, ja mums ir pensionāri, kam ir tiesības saņemt pensiju, tad viņiem ir tiesības arī uz dzīves dārdzības indeksāciju. Šādas tiesības viņiem ir. Mēs nevarēsim to atļauties, es uzskatu, un es pārstāvu šeit... Kāpēc es aizstāvu valdības viedokli? Mēs nevaram šinī brīdī mēģināt darīt šo saprotamo lietu. Mums ir viena zināma grupa pensionāru, kuriem arī vecuma ziņā pienāktos vairāk naudas, un viņiem šī indeksācija būtu īpaša, bet mēs to nevaram darīt tā iemesla dēļ, ka tādā gadījumā mēs principā praktiski vērstos pret lielāko daļu - pret pārējiem pensionāriem. To darīt nedrīkst! Prioritāte tomēr ir visiem pensionāriem indeksēt pensijas atbilstoši dzīves dārdzībai. Jā, es saprotu, ka komisija pieļāva kompromisu, es saprotu, ka tagad ir ļoti grūti jauniem deputātiem, kā man pareizi teica komisijas vadītāja Barčas kundze, jo - cik tad var? Iepriekšējie deva saldas “smalkmaizītes”, un vai tiešām mums ir tikai rūgtas, rūgtas “konfektes” tagad jārij viena pēc otras? Un pirmā “konfekte” vai pat zāles, ja atceraties, bija tad, kad runa bija par bērnu pabalstiem. Tie bija 40 miljoni latu, kā jūs atceraties. Un tagad, lūk, ir šī otrā lieta. Jā, diemžēl tā tas ir! Tas ir jādara, jo pretējā gadījumā mēs panāksim to pašu, ko mēs viens otrs varam pārmest 6. Saeimai. Un tad to pārmetīs arī 7. Saeimai, ka ar lielu atbildību turpinās šo “smalkmaizīšu” dalīšana mazākajai daļai, bet ko pēc tam darīsim, ja šī sistēma, teiksim, neizturēs? Un tad nevarēs... Ja šeit pieņems konservatīvu lēmumu, tad 7. Saeimai nekad nevarēs pārmest, ka tā nodarbojas ar populismu, un beigu beigās fiksēt situāciju, ka finansiāli to diemžēl nevar izdarīt. Un tad nāk tas sliktākais variants - ar samazinājumu. Es varu minēt vēl trīs lietas, kas, es domāju, arī būtu jāapspriež. Tas gan nav šīsdienas jautājums, bet, neapšaubāmi, ir skaidrs, ka acīmredzot tā shēma, kas aizsākās 1998. gadā... Cienījamie deputāti, šis deficīts neradās 1999. gadā! Mēs pensiju budžetu pabeidzām ar 12,2 miljonu lielu deficītu jau 1998. gadā. Acīmredzot visa šī Pensiju likuma iedarbināšana un arī tālākā indeksācija bija saistīta ar prognozi, ka valsts attīstīsies lineāri - pieaugošā tempā uz augšu, taču tā tas ekonomikā nenotiek, un tāpēc ir jāizdara korekcijas izdevumu daļā. Tāpēc es gribu teikt, ka, protams, indeksācijas maijā un novembrī faktiski kopumā mēnesī deva nepilnus 5 miljonus latu papildizdevumu. Tie 5 miljoni pilnā sparā turpinās arī tagad - 1999. gadā. Mums būs ļoti grūti tos finansēt. Tos mēs finansēsim, bet jebkurus citus izdevumu palielināšanas veidus es lūgtu jūs nepieņemt, jo tādā gadījumā mēs apgrūtināsim finansēšanas situāciju kopumā. Un tad, neapšaubāmi, paliek vēl divas lietas izdevumu daļā, par kurām man ir jāsaņem dūša un šeit jāsaka. Jo ātrāk mēs par tām teiksim, jo pareizāk tas būs. Mēs diez vai varēsim saglabāt attiecīgo vecuma cenzu pensijām, it īpaši vīriešiem, kam arī ir šie 60 gadi. Mums tas būs obligāti jāpalielina. Un otrs jautājums ir par pensiju pārrēķina mehānismu, kas patlaban ir tādā stāvoklī, ka praktiski finansiāli ir ārkārtīgi grūti izkontrolējams, jo faktiski jebkurš no 600 tūkstošiem pensionāru, ņemot vērā šo pārrēķinu shēmu, tomēr var sākt strādāt un, nostrādājis 36 mēnešus, saņemt pārrēķinu. Es nedomāju ka mēs šo pārrēķina sistēmu varēsim turpināt mūžīgi. Es varu pateikt, kāpēc es aizstāvu valdības viedokli. Tā elementārā iemesla dēļ... Es vēlreiz jums definēšu prioritātes, un es domāju, ka šīs prioritātes valdībai un deputātiem ir kopējas. Pensijas, kas ir pirmā prioritāte, ir jāizmaksā regulāri tādas, kādas cilvēki saņem. Otrs - tās ir jāindeksē atbilstoši dzīves dārdzībai. Ja mums ir aizdomas, ka mēs pirmos divus punktus izpildām ar lielām grūtībām, tad mēs nedrīkstam pieņemt šeit nevienu punktu klāt - ne trešo, ne piekto, ne desmito. Paldies par uzmanību.".
• 1999_04_22-seq64 language "lv".
• 1999_04_22-seq64 speaker Ivars_Godmanis-1951.
• 1999_04_22-seq64 mentions Q822919.