Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1999_01_28-seq6> ?p ?o. }

Showing items 1 to 27 of 27 with 100 items per page.

1999_01_28-seq6 type Speech.
1999_01_28-seq6 number "6".
1999_01_28-seq6 date "1999-01-28".
1999_01_28-seq6 isPartOf 1999_01_28.
1999_01_28-seq6 spokenAs 77.
1999_01_28-seq6 spokenText "Es esmu absolūti pārliecināts par to, ka šis jautājums, ko mēs šodien apspriežam, ir tik svarīgs, lai mēs tik tiešām šo laiku tam arī veltītu. Atļaujiet varbūt man sākt! Jūsu analīzei un ekspertīzei tiek nodots budžets 1999. gadam. Kā jau šeit teica Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vadītājs, faktiski, salīdzinot budžeta ieņēmumu un izdevumu daļu, ja mēs runājam par pamatbudžetu, atšķirības starp Saeimā iesniegto septembra budžetu, kas tika noraidīts, un šo budžetu nav lielas, bet tomēr šīs atšķirības ir pietiekoši fundamentālas, lai es varētu atļauties raksturot šīs lietas. Manas uzstāšanās mērķis būtu sadalīt šos jautājumus sekojošās daļās. Ja atļausiet, es sākumā raksturošu, kā Krievijas krīze un vispārējās ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un tās tempi iespaidoja budžeta veidošanu un makroekonomisko prognozi. Otrs. Es gribētu īsumā raksturot tādas fundamentālas lietas kā kopprodukta struktūras ieņēmumu daļā un kopprodukta struktūras izdevumu daļā. Trešais. Es gribētu nedaudz runāt par tekošā konta bilanci un par kapitāla finansu konta bilanci, kas viennozīmīgi saistītas ar mūsu budžetu, ar budžeta veidošanu. Un tad, ja man atļauts, es gribētu jums raksturot budžeta uzbūvi un budžeta struktūru gan pamatbudžetā, gan speciālajā budžetā, īpašu vērību pievēršot deficīta daļām, speciālā budžeta finansējuma avotiem. Tad es gribētu pieskarties vēl arī fiskālajam deficītam kopumā - pamatbudžeta un kopbudžeta fiskālajam deficītam. Īpaši es gribētu pieskarties valsts parādam - gan iekšējam, gan ārējam parādam, gan arī valsts iekšējā parāda apkalpošanas izmaksām. Tālāk es ļoti īsi gribētu raksturot mūsu izdevumu daļu abos budžetos, akcentējot varbūt lielākās izmaksas, kas iecerētas 1999. gadā. Tālāk es gribētu raksturot visu šo bloku, kas saistīts ar pašvaldībām - ar pašvaldību budžetu un valsts mijiedarbību ar pašvaldību finansu sistēmām. Beigās vēl divi jautājumi - par valsts investīciju programmu, par valsts investīciju programmu finansējumiem, finansējuma veidiem, un par likumprojektiem, kuri ir nodoti jūsu izskatīšanai un kuri viennozīmīgi ir saistīti ar budžetu. Cienījamie deputāti! 26. novembrī, kad tika apstiprināta valdība, mūsu pirmais uzdevums bija pēc iespējas ātrāk detalizētu programmu līmenī, kā to nosaka likums, izstrādāt valsts budžetu. Tajā pašā laikā bija skaidri zināmi simptomi, kas liecināja par to, ka tepat blakus mūsu lielajam kaimiņam - Krievijai ir radusies liela fundamentāla finansu un ekonomiskā krīze, kas gan tieši, gan netieši skar mūsu ekonomiku, arī finanses. Bija skaidri arī tādi simptomi, ka kopēji pasaulē ekonomiskā konjunktūra neuzlabojas, bet atsevišķos reģionos - pat pasliktinās. Kādi bija mūsu rīcības motīvi, pārskatot budžeta ieņēmumu un budžeta izdevumu daļu? Kādi bija tie objektīvie dati, uz kuriem mēs balstījamies? Pirmkārt, mēs balstījāmies uz Valsts kases datiem. Valsts kase katru mēnesi un katru dienu sniedz operatīvās ziņas par ieņēmumiem un izdevumiem. Šie izdevumi, kurus raksturo Valsts kase, ir tuvu pie 90% par visiem izdevumiem un ieņēmumiem šajā valstī. Jūsu, deputātu, uzmanībai man jāsaka, ka, sākot ar oktobri, pirmo reizi šajā valstī, vismaz beidzamajos divarpus gados, mēs ieraudzījām negatīvu bilanci. Oktobrī ieņēmumi un izdevumi finansiāli sastādīja mīnus 1,7 miljoni, novembrī - mīnus 6 miljoni, decembrī mīnus 24 miljoni. Tas bija pirmais simptoms, kas mums lika pārskatīt uzdevumus, to, vai šī ieņēmumu un izdevumu prognoze, kas tika sastādīta vasaras vidū, var tikt turpināta, veidojot šo budžetu. Otrs faktors, kam mēs pievērsām uzmanību. Mēs speciāli lūdzām Valsts ieņēmumu dienestu, kas administrē valsts pamatbudžeta ieņēmumus, sniegt mums informāciju par 1998. gada ieņēmumu apjoma izpildi. Decembrī Valsts ieņēmumu dienests iesniedza informāciju, ka VID teritoriālās iestādes, tas ir, visi valsts dienesti, Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās sastāvdaļas, reāli iekasēs ne mazāk kā 20 miljonus no plānotā, tas ir, 3% mazāk, nekā tika plānots. Tas ir otrs simptoms, kas faktiski parāda, ka mūsu ieņēmumi nepildās tā, kā mēs bijām plānojuši 1998. gada sākumā un 1998. gada vidū. Trešais faktors, ko mēs ņēmām vērā, veidojot budžetu, bija Latvijas Bankas sniegtie dati. Latvijas Bankas sniegtajos materiālos mēs pievērsām uzmanību diviem samērā satraucošiem faktoriem, kas parādījās, tieši sākot no septembra - tātad septembrī, oktobrī. Pirmais. Tas ir jautājums par M2X jeb tā saukto plašās naudas bāzi, attiecībā uz kuru Latvijas Banka skaidri parāda, ka šī plašā naudas bāze jūlijā sastādīja 996 miljonus, turpretī augustā tikai 953 miljonus, septembrī - 921 miljonu, oktobrī - 881 miljonu. Mēs skaidri redzam, ka samazinās naudas bāze. Tas vistiešākajā veidā atstāj iespaidu uz uzņēmējdarbību un, neapšaubāmi, caur uzņēmējdarbību - uz budžetu. Tāpat, ņemot vērā Krievijas krīzes iespaidu, mēs ieraudzījām arī otru Latvijas Bankas faktoru, kas ir, neapšaubāmi, ļoti būtisks, - ir runa par Latvijas Bankas aktīviem. Un runa ir par tīriem ārējiem aktīviem. Mēs skaidri un gaiši redzam ainu, ka šie aktīvi no septembra sāk samazināties: jūlijā tie bija 537 miljoni, taču jau augustā bija 530 miljoni, septembrī - 483 miljoni, oktobrī - 450 miljoni. Un ceturtais faktors, kas lika mums pārskatīt budžetu, ir tas, ka Valsts ieņēmumu dienests katru mēnesi mums sniedz ziņojumus par Krievijas finansiāli ekonomiskās krīzes ietekmi uz Latvijas nodokļu ieņēmumiem. Šeit ir skaidri un gaiši parādīts, kā izmainās un kā katastrofāli samazinās mūsu eksporta apjoms uz Krieviju. Kā piemēru es varētu minēt to, ka pēc Latvijas muitas statistikas datiem, eksporta apjoms uz Krieviju novembrī samazinājies tieši divarpus reizes, salīdzinot ar 1998. gada augustu. Tas, neapšaubāmi, atstāj fundamentālu iespaidu uz mūsu eksportētājiem - un fundamentālu iespaidu sakarā ar šo problēmu tas atstāj uz tiem uzņēmumiem, kas nodarbojas tieši ar Krieviju. Šie dati mums parāda, ka ne tikai šis eksports samazinās. Mums parādās arī to debitoru apjoms, kuri ir no Krievijas un kuri mūsu uzņēmumiem ir parādā, un šis apjoms ir gandrīz 50 miljoni latu. Tas nozīmē, ka mūsu uzņēmumi nesaņem atpakaļ parādus no Krievijas. Tas, ka šī summa ir nedaudz samazinājusies pēdējos divos mēnešos, diemžēl neliecina, ka uzņēmumi saņem šo naudu, bet drīzāk liecina par to, ka šī nauda tiek pārvērtēta, ņemot vērā Krievijas rubļa kursu. Faktiski šī nauda mums nenāk atpakaļ. Un pēdējais. Mēs pievērsām uzmanību tam, cik ir to uzņēmumu, kuri ir daļēji apstādinājuši savu darbu, un cik ir to uzņēmumu, kuri ir pilnībā apstādinājuši savu darbu. Redzam, kāda ir šī tendence no 24. septembra: toreiz bija 14 tādu uzņēmumu, kas pilnībā pārtrauca darbu, turpretim jau 15. janvārī tādu bija 35. Un, ja mēs skatāmies, cik ir darbu daļēji pārtraukušu uzņēmumu, tad diemžēl redzam, ka septembrī tādu bija 54, taču jau 15. janvārī to skaits bija izaudzis līdz 152. Tas pats diemžēl jāsaka arī par atlaisto un bezalgas atvaļinājumā esošo darbinieku skaitu: atlaisto darbinieku skaits, kas bija 2,3 tūkstoši septembra beigās, bija izaudzis līdz 10,9 tūkstošiem 15. janvārī. Visu to es gribu teikt jums, deputāti, lai es varētu pierādīt, ka mūsu makroekonomiskā prognoze, par ko es tūlīt runāšu un kas praktiski sakrīt ar mikroekonomiskās prognozes apjomiem, ko mums sniedz Valsts kase un Valsts ieņēmumu dienests, atbilst šiem četriem sliktajiem faktoriem. Es gribu pateikt, ka šī ieņēmumu daļa, par ko es tagad runāšu, pēc manas dziļas pārliecības un nelielās pieredzes, ir tāda, ka to pašreiz palielināt nebūs iespējams. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi - šo ieņēmumu bāzi ievērot līdz galam. Tā makroekonomiskā prognoze, kas tika veikta vasaras sākumā un vasaras vidū, bija optimistiska, un toreiz šos faktorus praktiski neņēma vērā. Un jāņem vērā šī pozitīvā tendence, kāda ir mūsu valstī, - kopprodukts sāka augt 1996. gadā: 1996. gadā - pāri par 2%; 1997. gadā - jau tuvu pie 5%, pat pāri par pieciem, un 1998. gadā plānotais pieaugums bija nedaudz zemāks par 6%. Pārprognozējot makroekonomisko prognozi, no šiem faktoriem, ko es pateicu, izriet, ka šāda kopprodukta Latvijā nebūs. Jānem vērā tas, ka makroekonomiskā prognoze un arī Valsts ieņēmumu dienesta prognoze mums uzrādīja stipri sakrītošus skaitļus un ka tajā ieņēmumu daļā, kurā ir runa par nodokļiem, mums būs samazinājums - apmēram 35 miljoni; tie ir 5% no mūsu budžeta. Un pats būtiskākais ir tas, ka nodokļu pieaugums, kas tika plānots, gandrīz 10%, diemžēl pēc mūsu veiktās korekcijas nebūs lielāks par 5%. Es gribētu, lai jūs nedaudz iedziļinātos šajā jautājumā, jo tas galu galā nosaka mūsu valsts makroekonomisko attīstību! Lai mēs varētu precīzi aprēķināt šos makroekonomiskos rādītājus, mums nācās tomēr izvēlēties zināmu modeli. Viena lieta ir tā, ka mēs zinām, ka nodokļu naudas būs par 35 miljoniem mazāk. Otra lieta, kas ir mūsu modeļa pamatā, ja mēs neminam šos četrus ar Krieviju saistītos faktorus, par ko es runāju. Mēs ņēmām vērā mūsu bāzē sekojošu lietu - to, ka eksports uz NVS valstīm samazināsies uz pusi, ka imports no NVS valstīm, neskatoties uz to, ka Krievija un citas Austrumu valstis uzskata, ka šajā brīdī tām ir pēc iespējas vairāk jāiegūst ārzemju valūta, ārvalstu valūta, lai segtu savus deficītus, diemžēl nepieaugs, bet labākajā gadījumā reāli paliks apmēram mīnus viena, mīnus divu procentu līmenī, ko parāda mūsu kravu apgrozījumi, ko parāda mūsu arī atsevišķo produktu pārkraušana, bet būtība ir tajā apstāklī, ka virzienā no Rietumiem uz Austrumiem, praktiski sākot ar patēriņa preču eksportu uz Krieviju un beidzot ar mūsu transporta, ekspeditoru un visiem citiem pakalpojumiem, kā mēs redzam, tur ir samazinājums līdz pat 6% no tās bāzes, kas bija 1998. gada sākumā, un to nekompensēja ar importu no Krievijas un NVS valstīm. Tātad šajā modelī mēs ielikām - eksports uz pusi mazāks, bet šajā modelī nevarējām uzskatīt, ka mēs varam pārprofilēt mūsu ārējo tirdzniecību uz Rietumiem. Tas nav reāli un ātri izdarāms, tāpēc mūsu makroekonomiskajā prognozē ir ielikts tikai viens līdz divi procenti liels tirdzniecības pieaugums, bet ne uz NVS zonām. To ir ļoti būtiski saprast, lai nebūtu teorētisku spriedelējumu par to, ka var ļoti vienkārši, elementāri ātrā tempā pārprofilēt mūsu ārējo tirdzniecību. Trešais. Mēs ņēmām vērā arī monetārās politikas faktus par to, ka lielus zaudējumus Krievijā ir cietušas mūsu bankas, un, ciešot zaudējumus Krievijā, bankām skaidri un gaiši ir divas lietas, kas atstāj iespaidu uz visu mūsu iekšējo ekonomiku. Pirmā lieta ir tā, ka tiek celtas procentu likmes bankās, tiek liktas klāt tā saucamās riska “mardžas”, jo bankas, pirmkārt, grib segt savus zaudējumus no tiešajiem ieguldījumiem Krievijā ar vērtspapīriem un obligācijām, kurus tās ir iegādājušās. Un otrs - bankām “portfelī” ir arī klienti, kas strādā ar Krieviju, gan tieši, gan netieši, un šiem klientiem pretī jāveido uzkrājumi, lai varētu kaut cik kompensēt savus finansiālos rādītājus. Jau pēc septembra un oktobra mēs skaidri redzam, ka kredītu likmes jauniem kredītiem, ko tagad sniedz klientiem un atjaunotiem kredītiem, ir pieaugušas aptuveni par 5-6% punktiem. Tas nozīmē, ka reāli uzņēmējiem ir mazāk naudas iespēju importam, ka mazāks ir uzņēmēju apgrozāmais kapitāls, lai pārdotu savas preces un pakalpojumus Latvijā uz vietas. Un, neapšaubāmi, mazāk naudas ir arī mūsu eksportētājiem. Ja visus šos modeļus ņem vērā, tad mēs ieraugām neko citu, kā vien to, ka labākajā gadījumā šī mūsu prognoze ir ne pesimistiska, ne optimistiska, bet stingra un tāda, kas uzliek daudzus un saistošus pienākumus, ka kopprodukts mums varētu būt ne vairāk kā 4% šajā valstī. Kā pierādījums tam, ka mūsu kopprodukta prognoze, ko mēs veicām decembrī, nav speciāli samazināta, ir arī Finansu ministrijas valsts budžeta apskats, ko katru mēnesi neatkarīgi izdod šī ministrija un kur ir pēdējie fakti par kopprodukta izpildi 1998. gadā. Tur mēs skaidri redzam, ka jau sākumā, pirmajā kvartālā, kopprodukts gāja gandrīz līdz 11% plusā, ka trijos mēnešos tas bija tikai 4,9, bet pēdējā, ceturtajā ceturksnī,... faktiski jau trešajā ceturksnī ir runa tikai par 1,9% pieaugumu. Tātad reāli mums var iznākt, ka 1998. gadā šis pieaugums ir nedaudz mazāks par 5%, un mēs nekādā gadījumā nevaram domāt, ka 1999. gadā mēs varam iziet uz lielāku ciparu par 4%. Reāli, kad mēs izrēķinājām šo makroekonomisko prognozi... Ja jūs apskatīsities skaidrojumā, cienījamie deputāti, kas jums visiem ir arī priekšā, tad jūs ieraudzīsiet kādu lietu, par kuru, es šaubos, vai šeit kāds ļoti būtiski ir diskutējis. Ir runa par iekšzemes kopprodukta pieaugumu struktūru ienākumu griezumā. Tātad iekšzemes kopproduktam ir divas puses: viena puse ir tā saucamā ienākumu puse, otra - izdevumu puse. Ļoti būtisks fakts! Ja jūs 23. lappusē apskatīsities, jūs ieraudzīsiet, ka 1999. gadā otrajā tabulā visi tie faktori, kuri veido iekšzemes kopproduktu, ir ar stipri mazāku pieauguma tempu, nekā tas bija 1998. gadā. Tā, piemēram, darba alga un jauktais tīrais ienākums, kas ir viens no lielākajiem rādītājiem, kas veido kopproduktu, ir 47,7%. Tā ir visa tā nauda, ko saņem cilvēki, kas strādā, atskaitot viņu sociālos maksājumus, kas sastāda 47% no kopprodukta. Tie pieaug tikai par 7% faktiskajās cenās, bet, ja mēs skatāmies, ka 1998. gadā bija 12% pieaugums, ka 1996. gadā bija 21%, ka 1995. gadā - 38 procenti... Ja mēs paskatāmies arī par sociālajiem maksājumiem, tad redzam, ka, pat nerēķinoties ar parādniekiem, šis pieauguma teps samazināsies no 9,6% līdz 8,7%. Mēs varētu teikt, ka mēs šeit skaidri redzam arī ienākumus griezumā līdz pat tādām lietām kā pamatkapitāla patēriņš, kas raksturo amortizācijas normu, amortizācijas apjomu. Ja mēs skatāmies ražošanas tiešos nodokļus, kas ir saistīti ar īpašumu - tos jūs redzat arī šajā tabulā -, mēs redzam, ka tad, ja mēs sasummējam kopā visus šos rādītājus un atskaitām subsīdijas, mēs skaidri redzam, ka mūsu ienākumu griezumā šis kopprodukts, kas pēc mūsu prognozēm sastāda 3,8 miljardus, ir ar stipri mazāku pieaugumu, rēķinot faktiskajās cenās, nekā tas bija iepriekšējos gados. Ieklausieties tikai ciparos! Ja mēs ņemam faktiskās cenas, tad kopprodukta pieaugums 1994. gadā bija 39%, 1995. , ņemot vērā banku krīzi, - 15%, 1996. - 20%, 1997. - 13,5%, 1998. - 9,6% un 1999. - 8,7 procenti. Es runāju par faktiskajām cenām, bet salīdzinošajās cenās tas būtu 4%. Tas vienkārši parāda divas lietas: pirmā - mēs nevaram izturēt tādus tempus. Otrā - tomēr bāze, no kā mēs ejam uz priekšu, jau ir vairāk attīstīta, tāpēc cerēt, ka mēs varēsim vienmēr nodrošināt tik strauji pieaugumu... Diemžēl mums nekādas iespējas nav. Ja mēs skatāmies nozaru griezumā, un jūs to skatījāties savos paskaidrojumos, kas ir 21. lappusē, tad jūs tūlīt ieraudzīsiet tādu lietu, ka mēs skatījāmies salīdzinošajās cenās, un tad galvenais IKP veidojošais faktors ir privātie pakalpojumi jeb tā saucamais privātais patēriņš. Tas ir pieaudzis gandrīz vai par 5,9%, un vēl ir pieaugusi celtniecība par 5,4 procentiem. Diemžēl mēs neko labu nevaram teikt par pārējām nozarēm, jo tur šie pieaugumi ir līdz 1,1%, ir pat mīnus 0,2, un tas ir saistīts ar enerģētiku. Es varu teikt tikai to, ka faktiski, ja mēs skatāmies kopprodukta struktūru kā tādu, tad mums ir jābūt pietiekošai pārliecībai, ka šie 4% ir tā robeža, kas mums būtu jāsasniedz 1999. gadā. Cienījamie deputāti, kāpēc es tik ilgi runāju par šo faktoru? Tāpēc, ka faktiski, veicot tālāko makroekonomisko prognozi, šis 4% faktors, faktiskais pieaugums, šis faktors, kas arī ir izrēķināms un ekstrapolējams, šī reālā inflācija ir 4,5%. Un šeit es gribētu jums sniegt nelielu paskaidrojumu, ja kāds, teiksim, putro divas lietas: 2,8%, kas bija 1998. gada decembrī, un 1997. gada decembri. Tā ir tikai viena mēneša inflācija. Vidējā inflācija pagājušajā - 1998. gadā mums tomēr bija no 4,5 līdz 4,6 procentiem. Mēs paliekam pie šā paša inflācijas cipara, un tālāk mēs esam arī sarēķinājuši, kāda tendence mums ir vērojama kopproduktu veidojošajos faktoros, teiksim, eksportā un importā. Un tad mēs ieraugām, ka arī eksports, ņemot vērā to, ko es teicu, ja mēs runājam par faktiskajām cenām, 1998. gadā pieauga par 8,1%, turpretī 1999. gadā paredzēts ne vairāk kā 4,8%, gandrīz divreiz mazāks. Un tas būs gandrīz trīs reizes mazāk, nekā bija 1997. gadā. Ja mēs runājam par importu, kurš diemžēl šajā valstī ir lielāks nekā eksports, un tas ir vairāku faktoru dēļ, pie kuriem man nav laika šeit apstāties un par to runāt, tad arī šis pieaugums ir samazināts, un tas nav lielāks par 6 procentiem. Ja mēs skatāmies, kā vispār uzbūvēts kopprodukts, tad jāteic, ka tas ir uzbūvēts tā: kopprodukts sastāv no privātā patēriņa plus investīcija, plus valsts izdevumi, plus eksports, mīnus imports. Tā kā mums eksporta un importa bilance ir negatīva, tā atstāj, protams, negatīvu iespaidu uz kopproduktu. Kuri tad ir tie faktori, kas mūsu kopproduktu var “vilkt” uz priekšu? Tās ir investīcijas, pamatā valstij. Šajā valstī investīcijas lielākoties ir bijušas ārējās un viens no uzdevumiem ir šīs ārējās investīcijas turpināt, turpināt šeit to piesaiti. Tas ir gan politisks, gan finansiāls uzdevums. Kas attiecas uz privāto patēriņu, tad tas ir būtiski saistīts ar uzkrājumiem šajā valstī, taču uzkrājumu līmenis šajā valstī diemžēl nav pietiekošs, lai tas darbotos kā iekšējo investīciju avots. Kas attiecas uz valsts izdevumiem, tad jāteic, ka ekonomikā ir zelta likums: tad, kad ekonomiskā konjunktūra iet nevis uz augšu, bet kļūst “lēzenāka” vai pat sāk samazināties, tajā brīdī valstī jāizdod mazāk naudas. Parasti praktiski neviena valdība nespēj to izdarīt. Tādā gadījumā, ja nevar samazināt izdevumus, tie vienkārši ir jāminimalizē līdz maksimumam, cik nu tas ir iespējams, turklāt ne uz investīciju rēķina, bet uz tiešā patēriņa rēķina. Kā mēs to esam mēģinājuši darīt, es jums centīšos raksturot vēlāk. Tātad - ko es gribētu teikt? Ja mēs runājam par visiem mūsu nodokļiem, par mūsu nodokļu sistēmu, tad jāteic, ka tie ir saistīti ar šiem makroekonomiskajiem rādītājiem. Piemēram, pievienotās vērtības nodoklis, neapšaubāmi, ir saistīts ar iekšējo apgrozījumu, ar iekšējo patēriņu un importu. Es jums jau teicu, ka iekšzemes pieprasījums ir tas, kas nosaka, cik liels ir pieprasījums valstī, un patlaban vairs nav tādu pievedumu, kādi bija iepriekšējos gados, kad tas bija 11% - 1997. gadā un 9,5% - 1998. gadā; tagad tas ir tikai 7 procenti. Neapšaubāmi, ja pieprasījums krītas, tad mazāka būs nodokļu masa no pievienotās vērtības un mazāka būs arī nodokļu masa no akcīzes, jo viena no lietām ir tāda, ka mēs importējam akcīzes preces, ņemot vērā to augsto “mardžu”. Taču, ņemot vērā, ka tā naudas masa mūsu rīcībā ir mazāka, līdz ar to mēs varam teikt, ka šie nodokļi mums samazināsies, ka nebūs tik liels pieaugums, kādu mēs plānojam. Ja mēs runājam par uzņēmumu ienākuma nodokli, tad, neapšaubāmi, arī tur mēs redzam iespaidu no tiem faktoriem, par kuriem es jau runāju. Ja mēs runājam par tiem nodokļiem, kuri ir saistīti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un ar sociālās apdrošināšanas izmaksām, tad arī tos mūsu makroekonomiskajās prognozēs mēs varam redzēt. Un šie nodokļi ir saistīti ar tādu lietu, ko sauc par darba samaksas fondu, kurš arī diemžēl neaug tā, kā tas bija iepriekšējos gados un salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, kur tas 1997. bija 23%, 1998. - 11%, bet 1999. gadā tas ir 8 procenti. Tas nozīmē, ka mums šeit ir jārēķinās, ka arī šie divi nodokļi neaugs tā, kā mēs cerējām. Ja mēs gribētu raksturot vēl vienu makroekonomisko rādītāju, pirms pārejam pie budžeta analīzes, tad ir jārunā par mūsu maksājumu bilanci. Vai jūs daudz esat dzirdējuši par tekošā konta bilanci? Mūsu makroekonomiskā prognoze parāda, ka tekošā konta deficīts 1999. gadā faktiski būs par apmēram 67 miljoniem lielāks, nekā tas bija 1998. gadā. Diemžēl šī tendence, ka imports visdažādākajā veidā prevalē pār eksportu, vistiešākajā veidā atstāj iespaidu uz mūsu tekošo kontu. Un es šajā sakarā gribētu jūsu zināšanai pateikt divas lietas. Ja mēs ņemam preces un pakalpojumus kopā, tad, neapšaubāmi, eksporta un importa bilance mums ir negatīva un tā sastāda 430 miljonus. To jūs varat ieraudzīt paskaidrojumos 24. lapaspusē. Tālāk jūs redzat, ka praktiski 2000. gadā tā daudz nemainīsies. Un iespējams, ka jau pēc 2001. gada izdosies to nedaudz mazināt. Problēma, cienījamie deputāti, ir vienā apstāklī: mēs vēl neesam nonākuši tādā situācijā, ka tas imports, kas ienāk Latvijā, būtu strukturēts tā, lai tas radītu reālu pieaugumu eksportā. Tā, lai tiktu importētas iekārtas, importēti ražošanas līdzekļi, ar kuru palīdzību mēs varētu savu eksportu palielināt. Diemžēl pagaidām mēs to neesam panākuši. Tas ir viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem attiecībā uz importa struktūru. No otras puses, es gribētu minēt vēl divus faktus. Ja jūs skatāt maksājumu bilanci, jūs ieraugāt, ka tur ir 430,9 miljoni - negatīvs tirdzniecības, tātad preču un pakalpojumu, saldo. Bet ieņēmumu bilance (jeb ieņēmumi, ja vienkāršā valodā runājam) ir šāda. Latvijas rezidenti, kas vai nu saņem naudu ārzemēs, vai, teiksim, saņem dividendes vai visādus citādus maksājumus cietā valūtā, saņem vairāk nekā nerezidenti, kas strādā Latvijā. Saņem vai nu atalgojumu, vai citas samaksas cietā valūtā. Starpība ir tāda: izrādās, ka šādu cietā valūtā veiktu maksājumu veidā mēs dabūjam iekšā mūsu valstī nedaudz vairāk naudas, nekā maksājam ārā. Tā ir samērā pozitīva lieta, bet diemžēl jāsaka, ka tagad tā summa tomēr ir jau mazāka nekā iepriekšējos gados. Un pēdējais faktors, kas veido tekošā konta bilanci, ir tā saucamie dāvinājumi jeb transferi. Budžeta paskaidrojumu 24. lapaspusē jūs ieraudzīsiet, ka transferi ir 47,7 miljoni (kredīts - 57 miljoni, bet debets - mīnus 9,3 miljoni). Tie ir visi tie neatmaksājamie dāvinājumi, maksājumi, ko starptautiskās organizācijas vai citas institūcijas dod mūsu valstij. Un pretī mēs maksāsim, kā jūs redzat, 1999. gadā tikai 9,3 miljonus. Tās ir mūsu samaksas starptautiskajām organizācijām. Ja paņemam kopā visus šos trīs faktorus - tirdzniecības pakalpojumu bilanci, šo ieņēmumu bilanci, kas, kā jau es teicu, ir saistīta ar rezidentiem un nerezidentiem, un šo transfera faktoru -, tad ieraugām, ka tomēr būtiski prevalē, lūk, šī tirdzniecības un pakalpojumu bilance ar negatīvu skaitli un mums pagaidām nekādi neizdodas šo tekošo kontu uzlabot. Ja jūs skatīsieties tālāk, jūs ieraudzīsiet, ka nez kāpēc kapitāla finansu konts precīzi saskan ar tekošās bilances kontu, tikai ir ar pretēju zīmi. Šeit makroekonomiskā pieeja ir tāda, ka mums ir jārēķinās ar to, ka mums nav nekādu lielu svārstību valūtas kursā. Mums nav nekādu lielu makroekonomisku problēmu. Tas nozīmē, ka, ja mums ir negatīva tirdzniecības tekošā konta bilance, tad kapitāla finansu konts to vienkārši “izkompensē”. Un visa šī kompensācija redzama tālākajā struktūrā. Tur mēs redzam, ka ārpus Latvijas notiek mazāk portfeļu ieguldījumu salīdzinājumā ar tiem, kas ir Latvijā ieguldīti. Tiesa gan, bilance vēl paliek zināmā mērā negatīva; ir, lūk, šī starpība. Tomēr mazāk būs banku, kuras ieguldīs portfeļu ieguldījumos, tas ir, vērtspapīros, ārpusē. Mēs skaidri redzam arī to, kāda ir bilance starp tirdzniecības kredītiem, banku aktīviem un pasīviem. Ar visu to es gribu teikt tikai vienu - ka makroekonomiskā prognoze mums parādīja, ka nodokļu ieņēmumi mums nav tādi, kādus mēs cerējām gūt pagājušā gada vidū. Proti, kopējie nodokļu ieņēmumi (ja mēs runājam par pamatbudžetu, arī to jūs varat ieraudzīt skaidrojumu dokumentā, kas jums ir izsniegts) mums nav plānoti lielāki par 5,5%. Ļoti būtiski ir tas, ka lielākais no tiem ir pievienotās vērtības nodoklis, kura pieaugums ir 9%. Es runāju par pieaugumiem attiecībā pret 1998. gada faktu... Tas jau nav absolūti precīzs... precīzs tas būs kaut kad aprīlī, kad būs gatavots gada pārskats. Bet es tagad skaitļus salīdzinu ar to, ko mēs esam ievākuši 1998. gadā, nevis ar 1998. gada plānu. Var uzdot jautājumu: vai šie 9%, šis pievienotās vērtības nodoklis, kas sastāda lauvas tiesu no nodokļiem, vairāk nekā pusi, nav pārāk pozitīvs plāns? Tas ir pozitīvs, ja mēs radikāli nemainām pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas kārtību. Cienījamie deputāti! Šodien darba kārtībā ir likumprojekts, kas var būtiski uzlabot situāciju pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanā. Tas ir saistīts ar to, kā koku eksportētāji maksā pievienotās vērtības nodokli. Nav noslēpums, ka, šajā valstī ieviešot progresīva apgrozījuma nodokļa vietā pievienotās vērtības nodokli, mēs no pozitīvām lietām esam dabūjuši arī daudzas negatīvas. Minēšu tikai divas. Tie deputāti, kas ir vairāk vai mazāk nodarbojušies ar uzņēmējdarbību, zina, ka ir divas lietas. Viena lieta ir tā saucamās viendienīšu firmas, kuras apkalpo mūsu eksportētājus. Diemžēl ne tikai koku eksportā, es atvainojos... Saņem pievienotās vērtības nodokli no eksportētājiem un valstij to neatmaksā atpakaļ, aizbildinās ar tā saucamajiem priekšnodokļiem. Šīs firmas pazūd gada laikā. Diemžēl šādu firmu skaits pēdējos trīs gados ir pieaudzis šajā valstī. Par nožēlu. Otra lieta ir tā saucamās firmiņas - tās, kuras ir maziņas -, un šajā ziņā būs liels darbs ar Uzņēmumu reģistru. Lai kā arī mēs gribētu būt liberāli šajā valstī, mēs diez vai varēsim atļauties reģistrēt 20 firmas, kas pretendē uz vienu dzīvokli, kurā dzīvo cilvēks, kas ir tā saucamais deklasētais elements. Šīs firmas, kas tur ir piereģistrētas uz mantiska ieguldījuma pamata, neko citu nedara, kā zog pievienotās vērtības nodokli no valsts. Acīmredzot šeit ir jāveic ārkārtīgi būtisks darbs. Valsts ieņēmumu dienestam ir uzdots šo gadu izsludināt par pievienotās vērtības nodokļa gadu. Mums tas ir jāizdara. Pretējā gadījumā šis lielais nodoklis mums nepildīsies. Līdz ar to mums būs problēmas ar visu budžetu. Un vēl viena nianse. Mums jāatceras, ka tā pozitīvā lieta, kas ir saistīta ar brīvajām ekonomiskajām zonām, brīvostām, no vienas puses, acīmredzot atstāj ļoti pozitīvu iespaidu uz tiem reģioniem, kuros šie nodokļi netiek iekasēti. Bet kopumā Latvijā tie ir jau sastādījuši neiekasējumu pagājušajā gadā - apmēram 25 miljonus. Tas tomēr ir pietiekami daudz, jo kopējais nodokļu ieņēmums,kas mums ir plānots,ir 345 miljoni. Un vēl 25 miljoni ir no Rēzeknes zonas, kura vēl pilnībā nedarbojas. Un vēl jāpiebilst,ka daudzās šajās brīvostās un brīvostu ekonomiskajās zonās pilna ekonomiskā attīstība vēl nav notikusi. Ja mēs runājam par nākamajiem nodokļiem, tad, kā jau es teicu, uzņēmumu ienākuma nodoklis... Mēs esam konservatīvi plānojuši, ka tas vispār būs mazāks par 1,6%. To visu jūs varat atrast skaidrojumos. Ir jautājums - vai tad tiešām mēs iekasēsim mazāk? Es jau jums pateicu Krievijas krīzes faktorus. Bet nu es gribētu šeit minēt vēl vienu lietu. Jo paredzam, ka opozīcija par to runās. Ir runa par pārmaksām. Ir tāds fakts, ko jūs visi labi zināt un kas ir vairāk vai mazāk saistīts ar to visu. Ka ir, lūk, šīs pārmaksas. Ka avansveidīgi maksā visu 1998. gadu (pēc 1997. gada bāzes) šo nodokli. Un rezultāts ir tāds, ka ir šīs pārmaksas visos nodokļu veidos. Ja mēs paskatāmies, cik lielu summu tas mums reāli sastādīja uz 1. janvāri, tad redzam, ka uzņēmumu ienākuma nodoklī pārmaksas ir apmēram 9 miljoni. Pievienotās vērtības nodoklī - 48 miljoni. Akcīzes nodoklī - 6 miljoni. Kopumā šīs pārmaksas ir 63 miljoni. Protams, var teikt tā: ja šīs pārmaksas ir tik lielas, tad var iznākt tā: ja mums, piemēram, 9 miljoni ir pārmaksāti un mūsu plānotie ienākumi ir 90 miljoni, kā jūs redzat šajos skaidrojumos, tad tie 9 miljoni mums ir vienkārši jārēķina nost, jo mums teiks - samaksājiet mums citus nodokļus no šīs pārmaksas! Mēs ļoti rūpīgi skatāmies uz šīm pārmaksām. Mēs ļoti rūpīgi analizējam. Kāpēc mums ir tādi lieli uzņēmumi, kuros visu laiku ir negatīvs saldo pēc PVN nodokļa? Kāpēc ir negatīvs saldo? Izrādās, ka faktiski es varētu šajā sakarā minēt lielākos uzņēmumus, bet man diemžēl laika nav. Mums ir jāskatās, vai šeit viss ir kārtībā. Es ceru, ka jā. Tomēr mums ir regulāri jārunā pēc aprīļa, kad iesniegs pārskatus uzņēmumi, acīmredzot pēc jūlija vai augusta, kad iesniegs koncerni, - jārunā par to, kā mēs sakarā ar šīm pārmaksām risināsim tālākos jautājumus. Kas attiecas uz akcīzes nodokli, jūs, cienījamie deputāti, jau zināt, ka tas šeit ir galvenais diskusiju objekts. Tomēr jāsaka, ka akcīzes pieaugums speciālajā budžetā ir, protams, daudz lielāks, ņemot vērā, ka akcīzi sadalīja - 60% un 40%. Tā ir akcīze par naftas produktiem, ko izmanto pārvadājumos. Bet, kad mēs skatāmies, cik liels no tā ir pieaugums pamatbudžetā, tad redzam, ka tas ir tikai 2,6%. Un muitas nodoklis mums ir ar 6% mīnusu, ņemot vērā mūsu arvien liberālāko politiku attiecībā uz muitas ieņēmumiem. Rezultāts ir tāds, ka tas, kas tika plānots... kā teica Zīles kungs, šī atšķirība nebija liela. Bet atšķirība nodokļos ir faktiski gandrīz uz pusi. Jo mēs plānojām, ka pieaugums būs 10%, bet tagad tas labākajā gadījumā iznāk 5%. Tagad, cienījamie deputāti, pastāstīšu, ko valdība darīja, lai automātiski un nežēlīgi nenogrieztu izdevumu daļu nost. Jo principā situācija ir ļoti vienkārša. Ja pamatbudžetā nodokļi ienāk tā, ka apmēram 10% pieauguma vietā ir 5%, tad jāsamazina izdevumu daļa, bez jebkādām diskusijām. Mēs šādus laikus esam Latvijā pārdzīvojuši. Mēs nevarēsim tā rīkoties, kā mēs rīkojāmies deviņdesmito gadu sākumā, kad mums vienkārši nebija citas alternatīvas. Mums acīmredzot vairs nav iespējas komfortabli dzīvot šajā valstī, cerot, ka mēs katru gadu beigsim ar budžeta pārpildi, ka mēs varēsim gada vidū šo budžetu skaisti pārdalīt. Nē, valsts uzdevums ir maksimāli sasprindzināties, lai mēs ne jau uz sociālās sfēras rēķina... lai mēs vienkārši mūsu budžeta izdevumu daļu samazinātu. Tas ir samērā ļoti vienkārši. Bet kāda būs sabiedrības reakcija? Es domāju, ka tie, kas ir pieredzējušāki deputāti, jūt, ka šī spriedze šajā valstī aug un ka vēl tālāk šīs “šķēres” palaist nedrīkstam. Tātad, lūk, - ja nodokļu daļa mums pieaug tikai par 5%-5,5%, jāņem vērā... kad jūs redzēsiet mūsu pamatbudžetu, tur jūs mūsu skaidrojumos ieraudzīsiet, ka mums samazinās vēl viena lieta - tā saucamie maksas pakalpojumi vai pašu ieņēmumi ministrijās, resoros. No vienas puses, es varētu attiecīgi teikt, ka tas, ka ir samazinājums par 8,7%, parāda, ka birokrātija maksā mazāk. Ka ministrijas un valsts resori vairs neiekasē naudu par tiem pakalpojumiem, ko viņi tur sniedz, un par to, ko viņi tur dara. Patiesību sakot, diemžēl nav tik pozitīva šī aina, jo tas, ka mēs valsts budžetā ieraugām šo samazinājumu maksas pakalpojumos, ir pārsvarā saistīts ar to, ka mēs esam pārstrukturējuši budžetu un medicīnā lielu daļu maksas pakalpojumu esam faktiski novirzījuši kopā ar valsts pamatbudžeta dotāciju uz speciālo veselības aprūpes budžetu. Tāpēc arī šeit šis samazinājums ir, de facto tas šeit ir. Un tad ir jautājums: kā mums kompensēt šīs abas lietas - nodokļu samazinājumu un maksas pakalpojumu samazinājumu? Vienīgais veids, kādā mēs to esam darījuši, cienījamie deputāti, ir tāds - mēs esam palielinājuši valsts pamatbudžeta nenodokļu ieņēmumus. Jūs ieraudzīsiet, ka tur šie nenodokļu ieņēmumi sastāda 79,7 miljonus, tātad ir 22,7 miljoni ar plusa zīmi. Tātad faktiski mums ir jārēķinās ar to, ka nodokļos pluss ir tikai 5,5% - plānoto 10% vietā. Ka maksas pakalpojumos ir mīnuss - 8,7%. Tātad mums vajag sabalansēt izdevumu daļu un ieņēmumu daļu, panākt, lai ieņēmumu daļa atbilstu izdevumu daļai. Par ko runāja Zīles kungs tad, kad viņi plānoja budžetu vasaras vidū. Un tad mēs gājām to ceļu, ka palielinājām nenodokļu ieņēmumus. Šajā sakarā man ir jāpiemin trīs lietas. Kā veidojas nenodokļu ieņēmumi? Tur ir daudzi posteņi. Es raksturošu trīs lielākos. Ieņēmumi no privatizācijas fonda. Mēs ieņēmām 1998. gadā 28 miljonus, un mēs plānojam šajā gadā ieņemt 36 miljonus - par 8 miljoniem vairāk. Ieņēmumi no nekustamā īpašuma realizācijas. Mums ir speciāls plāns ar Valsts nekustamā īpašuma aģentūru, jo iepriekšējos gados, realizējot valsts īpašumu šajā valstī, ieguva ne vairāk kā 200 tūkstošus latu. No uzņēmumu iznomāšanas - tikai 250 tūkstošus latu. Ir skaidrs, ka valsts īpašums nenes valstij ienākumus, un tad labākais veids acīmredzot ir izsoles veidā šo īpašumu realizēt, lai šis īpašums tiktu apsaimniekots un lai naudu mēs savāktu citā veidā - nodokļu veidā. Izskatās, ka šie iepriekšējie līgumi, nomas līgumi, nav bijuši efektīvi. Tāpēc mēs esam plānā ielikuši nekustamo īpašumu realizācijas pieaugumu, tā pieaugs vairāk nekā 15 reizes - līdz 3 miljoniem latu. Un trešais īpatnējais faktors šajā budžetā ir tas, ka mēs ieskaitām nodokļu ieņēmumos naudu arī no viena specbudžeta - no valsts autoceļu fonda ieskaitām 11,8 miljonus šajos nenodokļu ieņēmumos. Atļaujiet man ļoti īsi pastāstīt par privatizācijas fondu. Ja mēs liekam ieņēmumu daļā privatizācijas fonda līdzekļus, tad tajā brīdī, kad privatizācija beigsies, mums vairs nebūs šī ieņēmumu posteņa, bet izdevumu daļa mums paliks. Ko tad mēs darīsim? Atbildes ir divas. Pirmkārt, mums, neapšaubāmi, caur budžetu fiskāli ir jāveicina šī privatizācija, jo ir fakts, ko mēs varam pierādīt, - tie uzņēmumi Latvijā, kuriem ir stratēģiskie ārvalstu investori, kas atveduši uz šejieni tirgu, kas ir atveduši tehnoloģiju un menedžmentu, parasti ir “dzīvi”, strādā un negriežas Finansu ministrijā katru otro dienu pēc pagarinājuma sociālā nodokļa parādiem, pēc pagarinājuma visiem citiem nodokļu parādiem, un tāpēc acīmredzot, lai šādu uzņēmumu skaits, kas efektīvi strādā, būtu lielāks, mums privatizācija ir jāveic. Otrs. Cik liela drīkst būt šī daļa? Vai ar to, ka mēs esam 8 miljonus pielikuši klāt, mēs esam izdarījuši revolūciju? Man jāsaka sekojošais: ja mēs paņemsim šos 36 miljonus un izdalīsim uz kopbudžeta fiskālā deficīta 113 miljoniem, tad tā apmēram ir trešā daļa. Ja mēs salīdzinām tos ar kopproduktu, tad tas ir zem viena procenta. Vai tas ir daudz vai maz? Tie, kuri zina Igaunijas situāciju, var salīdzināt. Mums šis ir gandrīz desmit reizes mazāks rādītājs. Un to arī Starptautiskais valūtas fonds atzīmē. Bet, atbildot uz principiālo jautājumu: ko mēs darīsim tajā brīdī, kad mums šī privatizācija beigsies, es varu pateikt tikai vienu: mums visu laiku šis līmenis ir jātur pietiekoši zems, un mēs nedrīkstam rēķināt vairāk, kā, lūk, šos 5... ne vairāk kā 5, varbūt 6% no privatizācijas. Tajā brīdī, kad tas beigsies un kad mēs redzēsim, ka mēs varam savākt nodokļus efektīvāk no privatizētajiem uzņēmumiem, lūk, tajā brīdī mums būs jāpārfinansē faktiski šis te iztrūkums izdevumos. Jāpārfinansē! Tas nozīmē, ka mums būs jāņem garš kredīts, kur mums pakāpeniski šie te 5% būs jāpārfinansē. Protams, pie nosacījuma, ka mums nebūs pozitīvu lietu un ka mums nenāks nodokļi vairāk iekšā. Tā ir atklāta runa, un te nav ko slēpties. Ja mēs runājam par privatizāciju, es varētu teikt, ka mēs iepazīstināsim deputātus arī ar konkrētu grafiku: gan ar Nekustamā īpašuma aģentūru, gan ar Valsts privatizācijas aģentūru šis grafiks ir saskaņots, šie 36 miljoni ir. Ja aģentūra iedos mums grafiku pa mēnešiem, realizējot akcijas par naudu, tad, ņemot vērā pat ļoti zemās biržas cenas, kas veselai virknei uzņēmumu ir gandrīz divreiz mazākas kā nomināls, tie ir minimāli 39 miljoni, ko aģentūra var ieņemt, un maksimums - 59, ko tā varētu, respektīvi... Es atvainojos, 49 ir minimums, 73 - maksimums. Tas nozīmē, ka mēs ar šiem 36 miljoniem esam vēl zem minimuma. Mēs netaisām nekādas revolūcijas! Es varētu minēt tikai tos uzņēmumus, kurus ir plānots šeit pārdot: tā ir “Ventspils nafta” ar 5 miljoniem akciju no 45 miljoniem, kas valstij pieder, tātad faktiski tikai neliela daļa; “Latvijas Unibanka” - 2 miljoni, “Latvijas kuģniecībā” ir plānots pārdot... Tie ir ļoti sarežģīti jautājumi, bet ir plānots pārdot no 200 miljoniem akciju 48 miljonus, ņemot vērā pat ļoti konservatīvos vērtējumus par akciju cenām. Un tad vēl atliek jautājums par “Latvijas gāzi”, kur no 15 miljoniem 8 miljoni ir domāti pārdošanai par naudu. Kā redzat, šajā sarakstā nav “Latvenergo”, un mēs, valdība, neplānojam, ka mēs varētu jau šogad rēķināties ar kaut kādiem ieņēmumiem no “Latvenergo”. Kas attiecas uz nekustamo īpašumu, es varētu minēt tikai to, ka šeit būs gan daļu pārdošana, gan arī atsevišķu objektu pārdošana. Šis saraksts man ir, un deputāti var ar to iepazīties. Neapšaubāmi, mēs tomēr esam centušies izvairīties no labu, vērtīgu māju pārdošanas Rīgas centrā, bet pamazām gribam tikt vaļā no tiem objektiem, kuri mums galīgi nes zaudējumus un nebūt nav paši lielākie luksus objekti. Tālāk es gribētu raksturot pavisam īsi kādu lietu, par ko es, būdams frakcijās, saņēmu no deputātiem pārmetumus, - ka mēs esam palielinājuši tā saucamo nodokļu daļu pamatbudžetā - tātad valsts kopprodukta pārdali budžeta ietvaros. Es gribētu jums minēt divus faktus. Ja mēs paņemam valsts pamatbudžetā nodokļu ieņēmumus, to, ko jūs redzat tur un kas ir valsts pamatbudžeta daļā, tad tieši nodokļu daļa, kas sastāda 574 263 000... Es jums pateikšu ciparus, ka 1998. gadā nodokļu ieņēmumi sastādīja 15,5% no kopprodukta, bet 1999. gadā - 15,0 procentus. Tātad mēs neesam būtiski palielinājuši nodokļu slogu. Tiesa gan, 15,0% ir vairāk nekā 14,8% (1997. gadā) un 14,4% (1996. gadā). Es, protams, varu pateikt, kāpēc mums ir 15,0 un pus procenta mazāk. Tāpēc, ka par 0,2% mazāks ir uzņēmumu peļņas nodoklis sakarā ar tiem faktoriem, par kuriem es jau teicu. Es varētu sacīt, ka mazāks mums ir akcīzes nodoklis, kaut gan mēs visu laiku to palielinām, bet arī rēķināmies, ka akcīzes nodoklis pamatā vairāk tiek virzīts uz specbudžetu. Šeit ir pārdale, par ko mēs jau runājām: autoceļu fonda ieņēmumos mainīts skaitlis - 60 pret 40 un 3,3 vietā ir 3,1. Un, neapšaubāmi, arī muitas nodoklis ir mazāks par 0,1%, ņemot vērā liberālo politiku. Vēl es gribētu pateikt par kopbudžeta nodokļa struktūru no iekšzemes kopprodukta. Arī te man jāsaka, ka es nevaru saredzēt kaut kādas būtiskas, tātad lielākas kopprodukta pārdales budžeta ietvaros. Ja mēs kopproduktā 1998. gadā pārdalījām 36,6% lielu nodokļu bāzi, tad tagad - 36,7 procentu apmērā. Ja mēs runājam par kopbudžeta nodokļu ieņēmumiem, tad, protams, es nevaru lielīties, bet tie ir tomēr lielāki nekā 1996. -1997. gadā. Tālāk, cienījamie deputāti, atļaujiet man nedaudz raksturot budžeta uzbūvi. Es esmu frakcijās par to jau teicis. Pats būtiskākais, ko jūs budžetā varētu ieraudzīt, ir tas, ka ir divas tā saucamās mērķdotācijas: tas, ko pamatbudžets novada uz specbudžetiem, un tie ir 67 miljoni, un šie 49 miljoni, ko specbudžets novirza uz pamatbudžetu. Ja mēs runājam, kāpēc ir šāda struktūra, tad man jāsaka, ka viens no galvenajiem momentiem, kāpēc pamatbudžets savu izdevumu lielu daļu... tie 67 miljoni ir no 717 miljoniem... jūs varat izrēķināt, cik tas ir... Nedaudz zem 10% ir tā saucamā dotācija speciālajam veselības aprūpes budžetam, kur vienā teikumā... To, protams, labāk zina ministrs Makarova kungs... bet, vienā teikumā pasakot, tas nav nekas cits kā apvienošana - valsts un bāzu programmu apvienošana, lai veselības nauda būtu nodalīta un lai skaidri un gaiši mēs varētu būt ar vienotiem, nevis sadalītiem budžeta līdzekļiem. Mēs varam mūsu veselības aprūpes sistēmu veidot, ņemot vērā arī to, ka šajā 1999. gada izdevumu daļā vēl ir paredzēti apmēram 7,5 miljoni, kas palielinās ārstniecības punktu izmaksu cenu un, es ceru, nedaudz uzlabos šo te pakalpojumu kvalitāti. Un tad, protams, no šiem 67 miljoniem, no dotācijām speciālajam budžetam, vēl sociālajai apdrošināšanai ir 5 miljoni, kad valsts samaksā apdrošināšanu tiem sabiedrības pārstāvjiem, kas paši par sevi nemaksā, teiksim, karavīri, un tā tālāk. Tad vēl valsts maksā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai par sociālo pabalstu aprēķināšanu un piešķiršanu; ir dotācijas noguldījumu fondam, ir dotācijas studiju kreditēšanai, dotācijas Kultūrkapitāla fondam. Es gribu teikt, ka kopumā šī struktūra, es domāju, sevi attaisnos, jo faktiski no pamatbudžeta šo naudu iezīmēs reāli specbudžetos. Kas attiecas uz pretējo kustību - no specbudžeta uz valsts budžetu -, tad tas ir saistīts pamatā ar privatizācijas fonda iemaksām, par kurām es runāju, un ar iemaksām no šī te specbudžeta, kas ir valsts autoceļu fonds. Tālāk, cienījamie deputāti, atļaujiet man tomēr vēl paraksturot deficītu. Kā šeit tika teikts, pamatbudžets ir bez deficīta, bet speciālais budžets ir ar deficītu, un tur ir 60 miljonu deficīts. Vai šis ir kaut kāds jauns faktors? Nē! 1998. gada sākumā šis deficīts ir plānots 55 miljoni, tagad mums ir 60 miljoni. 1998. gads beidzās pozitīvi - bez finansiālā un bez fiskālā deficīta, par ko jāizsaka pateicība, neapšaubāmi, finansu ministram, kas strādāja šajā valstī 1998. un 1997. gadā. Un es gribu teikt tikai to, ka, lūk, šis deficīts, kas mums rodas speciālajā budžetā... Tagad, cienījamie deputāti, es gribu raksturot kādu ļoti būtisku lietu. Pamatā šis deficīts ir trijās ministrijās: viena ir Labklājības ministrija, otra ir Satiksmes ministrija un trešā - Izglītības un zinātnes ministrija. Labklājības ministrijā šis deficīts, ja mēs skatāmies, ir 38 miljoni. Kas šo deficītu veido? Cienījamie deputāti, valsts budžets atbild par specbudžeta izpildi, kur ir runa par pensiju speciālo budžetu, un šis deficīts - 38 miljoni - veidojas tādā veidā, ka 30 miljoni tātad specbudžetā ir pensijām un 8 miljoni ir veselības aprūpei. Kāpēc ir šis pensiju deficīts, kāpēc ir šie lielākie izdevumi? Tāpēc, ka 24 miljoni 1999. gadā mums papildus jāparedz sakarā ar 1998. gada pensiju indeksāciju. Mums ir jāparedz vismaz 3,5 miljoni, lai mēs atbilstoši likumam indeksētu pensijas 1999. gada maijā un novembrī aptuveni 5,3% līmenī, un vēl ir 10,8 miljoni rezervēti pensiju pārrēķinam, par ko šeit nobalsoja deputāti. Tas nozīmē, ka tiem cilvēkiem, kuri 3 gadus ir nostrādājuši no 1996. gada, ir tiesības, vadoties pēc viņu sociālā nodokļa, ko viņi ir samaksājuši, uz citu pensiju, un viņi var lūgt pārrēķināt šo pensiju no jauna. Tiesa, ja šī pensija pārsniegs divas minimālās algas, tad tādā gadījumā tas pārsniegums būs daļēji jāatmaksā. Par veselības aizsardzību jāsaka, ka tur šis te deficīts - 8 miljoni - tomēr ir saistīts tikai ar divām lietām: ar jaunu rentgena iekārtu iegādi, kas ir nepieciešamas Latvijā, un apmēram ar nepilniem 3 miljoniem veselības aprūpes reformas projektam, bet tas ir ārējais finansējums. Jautājums tagad ir tāds: bet kā šis deficīts tiks finansēts specbudžetā Labklājības ministrijā? Tas faktiski tiek finansēts šādi: no valsts aizdevuma - 10 miljoni, no paša šā te specbudžeta atlikumiem - apmēram 15 miljoni... vēl no valsts iekšējā aizdevuma - 10 miljoni un 5 miljoni - no ārējā aizdevuma. Es negribētu varbūt šeit tālāk iedziļināties šajos jautājumos, vienīgais, ko es gribu teikt, ir tas, ka mums ir ļoti svarīgi saprast, ka šīs te divas lietas, kas ir saistītas un kas parādās mūsu fiskālajā deficītā, šie divi aizdevumi, kur viens aizdevums ir autoceļu fondam, kas faktiski sedz šo te deficītu kopā ar ārējo aizdevumu Satiksmes ministrijai, un aizdevums, kas ir Labklājības ministrijai, ir ļoti būtiski, lai mēs varētu finansēt šo speciālā budžeta deficītu kā tādu. Kad mēs varēsim pārtraukt aizdot tur naudu? Tajā brīdī, kad būs ienākumi no nodokļiem, tajā brīdī, kad faktiski mums citi ienākumi būs lielāki, un tad mēs šo aizdevumu līniju pārtrauksim. Pārtrauksim. Ja man pilnīgi atklāti jums jāsaka, kāpēc mēs esam tādu konstrukciju izvēlējušies, ka aizdodam autoceļu fondam naudu - 11 miljonus, lai gan tanī pašā laikā mēs redzam, ka viņi mums maksā pamatbudžetā 11 miljonus... Tāpēc, ka mēs, godīgi sakot, nevarējām izturēt 1999. gadā sadalījumu 60 un 40. Tie ir papildu 11 miljoni, kuri mums būtu jāliek izdevumu daļā, un tāpēc mēs lūdzām autoceļu fondu nākt mums pretī un noslēgt šo aizdevumu līgumu. Un tajā pašā brīdī, tiklīdz mums šī ienākumu daļa citos posteņos būs lielāka, mēs šos te kredīta līgumus pārslēgsim. Tāpat kā mēs cīnīsimies par to, lai sociālā nodokļa apdrošināšanas iemaksas maksātu tāpat kā iedzīvotāju ienākuma nodokli un lai nebūtu tāda situācija, ka daudziem uzņēmumiem pirmais nodoklis, ko nemaksā, ir tieši sociālās apdrošināšanas iemaksas, un līdz ar to mums ir deficīts Labklājības ministrijai, tad mēs nevaram sasiet savus galus. Un tāpēc mēs Finansu ministrijā vairs nepieļausim nodokļu atlaides, nodokļu pagarinājumus. Mēs to nedarīsim, tāpēc ka pēdējā laikā mēs tikai ģenerējam problēmu. Cienījamie deputāti, ja mēs runājam par izdevumu daļu kopumā, tad jums visiem priekšā skaidri redzams, kur mēs esam taupījuši naudu. Ir vairākas ministrijas, kur pamatbudžetos ir pamazinājums. Ņemot vērā to, ka mums ieņēmumu daļa ir mazāka, jautājums ir par Ārlietu ministrijas, par Ekonomikas ministrijas un par Satiksmes ministrijas pamatbudžetu, arī par Tieslietu ministriju, par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un tā tālāk. Tiesa gan, mēs tomēr esam centušies šos te samazinājumus kaut kādā veidā “izkompensēt” caur speciālajiem budžetiem, ko pārvalda dažas no šīm minētajām ministrijām: piemēram, ja Zemkopības ministrijas pamatbudžets ir mazāks, tad speciālā budžeta līdzekļi ir lielāki; ja Satiksmes ministrijas pamatbudžetā tie ir mazāki, tad tie ir lielāki speciālajā budžetā, kā to jūs varat lasīt mūsu paskaidrojumos. Un tāpat ir arī ar Labklājības ministriju, kurai vēl ir arī neliels pieaugums pamatbudžetā. Es nevaru veltīt šeit daudz laika kopējai izdevumu struktūrai, tas ir otrā lasījuma moments, bet tomēr es gribu pateikt galvenos momentus par divām lietām. Neapšaubāmi, jūs visi zināt, ka viens no galvenajiem diskusiju objektiem būs izdevumu pieaugums aizsardzībai. Diemžēl man nav šeit laika raksturot, kā es to aizstāvēšu, bet es gribētu pateikt to vienā teikumā: mēs nedrīkstam visu laiku tik totāli atpalikt no Lietuvas un Igaunijas, kā mēs esam atpalikuši visus iepriekšējos gadus. Mēs nedrīkstam cerēt, ka mūs uzņems starptautiskajās organizācijās, ja mēs paši absolūti nebūsim ar mieru proporcionāli tērēt tam līdzekļus. Un pēdējais. Mēs nedrīkstam uzticēt savus bērnus, kad viņi iet armijā, cilvēkiem, kuri par to saņem tādu naudu, ka nevar par viņiem atbildēt. Tāda varbūt ir šī lieta attiecībā uz 38% pieaugumu Aizsardzības ministrijai. Un vēl viena lieta, kas šodien būtu diskutējama, runājot par izdevumu daļu, - tā ir izglītība. Mēs vienmēr un visur runājam, ka mēs ļoti maz maksājam izglītībai. Cienījamie deputāti! Es gribētu, lai jūs piefiksētu sekojošus datus. Ja mēs saskaitām mūsu izdevumus izglītībai, kuri ir kopumā piešķirti Izglītības un zinātnes ministrijai, Zemkopības ministrijai, Aizsardzības ministrijai, Iekšlietu ministrijai un Kultūras ministrijai, tad redzam, ka tie sastāda 70 miljonus latu. Tie ir 10% no pamatbudžeta, tie ir 1,83% no kopprodukta, un, ja mēs vēl paņemsim klāt naudu, ko mēs mērķdotācijās novirzām izglītības pasākumiem un pašvaldību izglītības iestāžu pedagoģiskajiem darbiniekiem, tad kopā šī nauda Latvijā ir 153,4 miljoni, un tie sastāda 4% no kopprodukta. Protams, var jautāt: vai 4% ir maz vai daudz? Atsevišķu partiju programmās bija ierakstīts, ka to vajag panākt līdz 6,5 procentiem. Es domāju, ka, lūk, šie te 4% ir rādītājs, kas parāda, ka izglītība mums nav pēdējā vietā šajā valstī. Runājot par izdevumu daļu, es varētu pateikt tikai vēl to, ka jautājumā par izglītību būs lielas diskusijas, bet es varu arī pasacīt, ka mēs valdībā esam vēl divas lietas šeit izdarījuši papildus mūsu tiešajiem izdevumiem izglītībai. Ir divas papildu lietas, kas ar to ir saistītas un ir pilnīgi jaunas - studiju kreditēšanai ir piešķirti 12 miljoni, bet ir arī jauni Pasaules bankas projekti pāri par 15 miljoniem, kas mūsu izglītības sistēmā efektivitāti varētu paaugstināt kā tādu... Tālāk atļaujiet man nedaudz pieskarties jautājumam par valsts parādu un par fiskālo deficītu. Kas tad ir jauns šajā fiskālajā deficītā, jo finansu deficīts ir absolūti skaidrs - speciālajā budžetā 60 miljoni, pamatbudžetā - nulle. Kāpēc fiskālais deficīts ir 113 miljoni un kāpēc tas ir tik liels? Tātad mēs esam gājuši šādu ceļu - mēs esam parādījuši visus mūsu potenciālos aizdevumus, jaunos aizdevumus, kuri mums šajā gadā būs. Mēs neesam slēpušies aiz valsts garantijām, kas ir ārpus bilances un kas ir daudz mazākas nekā iepriekšējā gadā. Šie jaunie aizdevumi nav nekas cits kā vien tas, ka mēs būtu paredzējuši aizdot 12 miljonus studiju kreditēšanai, varbūt pat zinot, ka visi šie kredīti netiks izņemti. Ir jāslēdz līgums par to, kā viņš atdos naudu atpakaļ tad, kad viņš būs beidzis studēt. Kamēr studē, viņš maksā nulli procentu. Un šie kredīti ir 12 miljoni. Ir aizdomas par “Latvijas eksportkredītu”, kam ir 6 miljoni; redzēsim, kā viņi būs spējīgi paņemt ar visām no tā izrietošajām sekām un kā Latvijas Banka vērtēs viņu garantiju. Ir jauns uzdevums, kas mums ir smags, - tie ir šie 10 miljoni Pensiju fondam. Praktiski, ja mēs salīdzinām tīro aizdevumu likmi, tad 1998. gadā tā bija 66 miljoni, tagad tā ir 96 miljoni, tātad pieaugums ir tiešām 44 procenti, bet es gribu teikt, ka šie vecie aizdevumi mums vairāk vai mazāk ir tajā līmenī, kādā bija, un tie ir divi pašvaldību aizdevumi. Kas attiecas uz citiem - jauniem, “revolucionāriem” iekšējiem aizdevumiem, jāteic, ka mums tādu nav. Runājot par atmaksām, kāpēc mēs plānojam tikai 15 miljonu lielas atmaksas, ja mēs aizdosim 15? Tāpēc ka visas šīs atmaksas ir reālas. Mēs neplānojam nekādas sapņu pilis. Tagad ir ļoti būtisks jautājums, ko es arī paredzu saņemt no opozīcijas, un tas ir profesionāli sagatavots jautājums par valsts parādu kā tādu. Cienījamie deputāti! Jūs varat ieraudzīt tātad attiecīgajā lappusē, kāds ir valsts parāds, kas ir dots skaidrojumos. 1998. gadā valsts parāds bija 371 miljons, tagad - 485 miljoni. Kāpēc ir šis pieaugums? Matemātiski šis pieaugums valsts parādā ir saistīts ar fiskālā deficīta segšanu. Ja ir 113 miljoni fiskālais deficīts, ko sastāda 96 miljonus liels fiskālais deficīts pamatbudžetā, un 15 miljoni, ko sociālās apdrošināšanas budžets izmanto kā iepriekšējā gada finansu atlikumu un aizdod pats sev, tad kopā budžetam tas nozīmē, ka faktiski mums ir šis pieaugums. Šis pieaugums sadalās divos - iekšējā un ārējā parādā. Ko es varu teikt par ārējo parādu? Ārējā parādā pamatā lielākoties ir visi aizdevumi, kas saistīti tieši ar investīcijām, ar investīciju projektiem. Šis pieaugums ir saistīts ar ārzemju investīciju projektu finansēšanu, daļa no tiem ir tādi projekti, kas jau ir noslēgti iepriekšējos gados, un kas ir ��oti būtiski izpildāmi. Par to es gribu pateikt vienu lietu. Jā, ja ekonomiskā konjunktūra pasliktinās, mums ir jābūt taupīgiem tiešajos izdevumos, bet mums nav jābūt īpaši konservatīviem, kad ir runa par investīcijām. Redzat, ja mums pašiem valstij pietrūkst līdzekļu budžetam, ja mūsu iekšējai finansu sistēmai trūkst kapacitātes, tad, ja mēs varam aizņemties naudu, kas ir nepietiekoša... kā to parāda 1998. gada beigu prakse, valdība faktiski neizvietoja mazāk par 38 miljoniem, jo bija vajadzīgas parādzīmes... Tad ir tikai viens variants, lai varētu finansēt labklājības sistēmas reformu, veselības aizsardzības reformu, finansēt visas investīcijas, kas saistītas ar tranzītu, ar transportu, ar infrastruktūru, - mums ir jāizmanto ārējie finansu resursi, un tādi mums ir. Un jāsaka, ka šie projekti, kur vairāk nekā 25 projekti ir efektīvi noslēgti ar Pasaules banku, arī darbojas. Protams, ja runā par to, vai ārējais parāds mums pieaug fundamentāli un vai šis pieaugums ir bīstams, es varu pateikt tikai vienu: es šeit šo bīstamību neredzu, jo šos visus “garos” kredītus mēs varēsim lēnām, pamazām atmaksāt. Un es esmu pārliecināts, tā kā tie ir investīciju projekti, ka, patiesību sakot, šie projekti sevi atmaksās un ka nebūs jābaidās par to, ka šīs atmaksas nenotiks kā tādas. Ja mēs runājam par iekšējo parādu, tad, protams, mums šeit ir saspringta situācija. Kā jūs dzirdat skaidrojumos, iekšējā parāda apkalpošana ir kļuvusi dārgāka gandrīz divas reizes. Kopumā parāda apkalpošana pieaugusi no 20 uz 41 miljonu. Tas nav saistīts ne ar ko citu kā vien ar to, ka ir pieaugušas likmes gan starpbanku tirgū, gan arī aug likmes mūsu parādzīmēm. Aizvien vairāk un vairāk esam spiesti maksāt par parādzīmēm. Tagad, ja mēs paskatāmies, gada likme ir 11,9 procenti. Es gribu teikt tikai to, jo man nav laika iedziļināties, ka mēs nespējam pietiekošu kapacitāti aizņemties iekšējā tirgū, lai refinansētu iepriekšējā gada - tātad jau esošo - valsts parādu, kuru, starp citu, lielākoties veido 1995. gada budžeta deficīts, kurš nekur nav prasīts, bet parādzīmēs tas ir. Tālāk redzēsim, ka šī kapacitāte ir pietiekoši maza un ka šis kredītlikmes iekšējais procents ir pietiekoši augsts. Tādā gadījumā mums nāksies pārstrukturēt šo parādu no iekšējā uz ārējo, kas, protams, nav pārāk labi, bet es domāju, ka mēs nedrīkstam būt vienīgie spēlmaņi vērtspapīru tirgū Latvijā, jo tādā gadījumā mēs vienkārši nojauksim šo tirgu un nonāksim turpat atpakaļ, ka visas bankas strādāja tikai uz to, lai apkalpotu valdības parādzīmes un tām maksātu augstus procentus. Cienījamie deputāti, bez šā valsts ārējā parāda un iekšējā parāda, par ko es runāju, es gribētu pieskarties vēl arī diviem citiem īsiem jautājumiem. Viens ir par pašvaldībām, otrs ir par valsts investīciju programmu. Cienījamie deputāti! Jūs budžetā varat ieraudzīt arī to, kā mēs vērtējam pašvaldību budžetu. Man ar lielu prieku jāsaka, ka, mūsuprāt, pašvaldību budžets izpildīsies ar nedaudz lielāku pieauguma procentu nekā pamatbudžets. Mēs reizēm, runājot par valsts pamatbudžetu, norādām, ka attiecībā uz pašvaldību budžeta ieņēmumiem mūsu prognoze 1998. /99. gadam mums faktiski iznāca tāda, ka no nodokļu ieņēmumiem kopā būs apmēram 110%. Jautājums ir par to, vai tiešām mēs varam uzskatīt, ka pašvaldībām visas šīs lietas ir kļuvušas labākas. Man ir prieks teikt - un man tā šķiet -, ka šogad mēs esam faktiski pārvarējuši konfrontācijas atmosfēru attiecībās ar pašvaldībām. Man ir jāziņo, ka tik tiešām mēs esam saskaņojuši šo protokolu, ko kopā ar budžetu jums iesniedzām. Protams, konfrontācija, kas bija iepriekšējos gados, vienā otrā brīdī bija arī finansiāli pamatota, tomēr šai atmosfērai valdībā attiecībās ar pašvaldībām finansu ziņā ir jābūt absolūti korektai. Kāda ir mūsu situācija? Es paredzu arī opozīcijas jautājumus par vienu otru lietu, kas ir saistīta ar izlīdzināšanas fonda aprēķiniem. Es gribu jau apsteidzoši šeit pateikt tādu lietu. Mēs esam rīkojušies sekojoši. Mēs izlīdzināšanas fondu faktiski esam veidojuši jau uz 1999. gada bāzes, nevis no 1998. Tas nozīmē, ka 174 miljoni jau ir paredzētā ienākuma nodokļa prognoze, ko mēs plānojam, kas ir jau ielikta budžetā un ko mēs tagad pašvaldībām jau daļēji kompensējam, kamēr mums nav apstiprināts budžets, tātad mēs nebalstījāmies uz vairāk nekā 150 miljoniem, kas bija 1998. gadā. Otrs jautājums. Ir problēmas, kas ir vēl jāsaskaņo rajonu padomju līmenī. Jo šis sadalījums (runa par izlīdzināšanu: 45% - 55%) ir absolūti eksakts republikas pilsētu līmenī un eksakts arī rajonu, teiksim, pagastu un rajonu pilsētu līmenī, bet vēl nav precizēts rajonu padomju līmenī. Bet mums vēl ir jāsavāc pēdējā informācija, acīmredzot divas nedēļas pēc budžeta pieņemšanas notiks šī pārstrukturēšana. Tādā gadījumā, lūk, šīs domstarpības tiks novērstas. Valdība uzņemas garantēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa izpildi, tas ir tradicionāli. Mēs garantēsim nekustamā īpašuma nodokļa izpildi, darīsim visu, lai mums nebūtu beigās jāsamaksā tāda nauda, kādu samaksāja 1998. gadā. Mums ir speciāla vienošanās par to, kas notiek, ja ir force majeure un tiek mainīta ieņēmumu bāze. Valdība vairs negarantē īpašuma nodokļa izpildi. Es gribētu teikt, ka mēs esam gājuši pretim pašvaldībām un kompensējam (apmēram 800 000 latu mērogā) tos zaudējumus, kas tām varētu rasties, ja salīdzinātu 1998. gada bāzi ar 1999. gada bāzi. Tā ir ideja, kas vērsta uz to, lai neviena Latvijas pašvaldība nesaņemtu mazāk kā 1998. gadā. Tāda nauda šeit ir ieplānota, un mēs esam ar mieru arī cīnīties par šo naudu.".
1999_01_28-seq6 language "lv".
1999_01_28-seq6 speaker Ivars_Godmanis-1951.
1999_01_28-seq6 mentions Q822919.
1999_01_28-seq6 mentions Q211.
1999_01_28-seq6 mentions Q4294315.
1999_01_28-seq6 mentions Q957126.
1999_01_28-seq6 mentions Q2660080.
1999_01_28-seq6 mentions Q37.
1999_01_28-seq6 mentions Q191.
1999_01_28-seq6 mentions Q21625222.
1999_01_28-seq6 mentions Q3736450.
1999_01_28-seq6 mentions Q1771611.
1999_01_28-seq6 mentions Q687709.
1999_01_28-seq6 mentions Q159.
1999_01_28-seq6 mentions Q15628977.
1999_01_28-seq6 mentions Q4294480.
1999_01_28-seq6 mentions Q1419663.
1999_01_28-seq6 mentions Q1773319.
1999_01_28-seq6 mentions Q12360039.
1999_01_28-seq6 mentions Q21011161.
1999_01_28-seq6 mentions Q6497410.