Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1998_08_27-seq410> ?p ?o. }

• 1998_08_27-seq410 type Speech.
• 1998_08_27-seq410 number "410".
• 1998_08_27-seq410 date "1998-08-27".
• 1998_08_27-seq410 isPartOf 1998_08_27.
• 1998_08_27-seq410 spokenAs 77.
• 1998_08_27-seq410 spokenText "Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Jūsu priekšā ir divi dokumenti - dokuments nr. 3815, un nr. 3815A. Viens - starpziņojuma formā, un otrs - ziņojuma formā. Tie atspoguļo jau gandrīz gadu garo mūsu izmeklēšanas komisijas darbu un šī darba rezultātus. Šobrīd diemžēl man jāsaka: tā kā krimināllieta, ar kuru būtiski ir saistīts komisijas darbs, šobrīd ir tikai, teiksim, zināmā mērā pusceļā, mēs nevaram šo mūsu ziņojumu apzīmēt ar vārdu “galaziņojums”. Taču es gribētu uzsvērt, ka tieši pēdējā laikā krimināllietas tālākajā virzībā ir vērojams samērā straujš progress, un es ceru, ka arī mūsu izmeklēšanas komisijai būs iespēja vēl dot papildziņojumu vai nepieciešamības gadījumā iesniegt arī zināmus lēmumu projektus Saeimai laika gaitā, kad krimināllietas tālākas virzības rezultātā parādīsies vai apstiprināsies jauni fakti. Bet, pirms es ķeros pie paša ziņojuma, kurš viss ir jūsu priekšā un kurš ir publicēts presē (tāpēc es tikai daļēji ziņošu par izmeklēšanas komisijas secinājumiem un rekomendācijām, kas, atkārtoju, ir tādi, kādus mēs varam dot šobrīd), es gribētu pateikt pāris vārdu par šo lietu kopumā. Es uzskatu, ka šī “Latvenergo” un bankas “Baltija” afēras lietas izmeklēšana ir zināma Rubikona Latvijas tiesiskās un politiskās sistēmas attīstības vēsturē un ka tieši tāpēc varbūt nav svarīgi, vai runa ir par lielāku vai par mazāku summu, jo te mēs dzirdam pārmetumus, kāpēc tik liels troksnis par 3 miljoniem, ja ir citas afēras par vairāk miljoniem. Šeit ir jautājums par principu. Jo tikai tādā gadījumā, ja tiešām šī “Latvenergo” lieta, kurai - pateicoties tieši komisijas darbībai - tik ilgu laiku bija pievērsta visas sabiedrības uzmanība (es domāju, ka šī sabiedrības uzmanība arī turpmāk nemazināsies pret šo “Latvenergo” lietu), - tikai tādā gadījumā, ja šī lieta tiešām beigsies ar visu (pasvītroju - visu!) šinī afērā iesaistīto personu nostāšanos tiesas priekšā un taisnīgas tiesas saņemšanu, taisnīga tiesas sprieduma saņemšanu, tikai tad mēs varēsim teikt, ka Latvija ir pārgājusi zināmu Rubikonu, kuras vienā pusē ir politisku un administratīvu amatpersonu visatļautības sindroms un līdz ar to Latvija kā valsts, kas vairāk līdzinās nevis Eiropas valstij, bet dažam labam mūsu Austrumu kaimiņam vai Latīņamerikas zemei; ja mēs pārejam šo Rubikonu un nonākam tās otrā pusē, tad Latvija kļūst par eiropeisku valsti, kurā neatkarīgi no amatpersonas ieņemamā stāvokļa likums ir vienāds visiem un visi vienādi tiek sodīti par izdarītajiem pārkāpumiem. Es to saku tāpēc, ka mana dziļākā pārliecība ir tāda: ja man kāds liktu vienā teikumā pateikt, kas bija galvenais apstāklis, kurš veicināja “Latvenergo” afēras iespējamību, tad es atbildētu - tā bija diemžēl tieši tajā laikā, Šķēles valdības laikā, kad valdošā bija augstāko politisko un administratīvo amatpersonu visatļautības sajūta. Tā sajūta bija tā, kas faktiski veicināja šīs afēras izdarīšanu. Un tikai tad, kad beidzot būs viena pabeigta šī afēra un būs notiesātas arī visaugstāk iesaistītās amatpersonas šinī afērā, sabiedrībā varbūt kaut cik atjaunosies uzticība politiskajai sistēmai un kaut cik radīsies pārliecība, ka šī ierēdņu visatļautība tiek izbeigta. Tieši tāpēc es uzskatu šo lietu par tik būtisku. Tieši tāpēc komisija jau savā pirmajā sēdē izvēlējās darba stilu, kas varbūt atšķiras no iepriekšējo izmeklēšanas komisiju stila, proti, mēs strādājam ļoti publiski, mēs visu laiku informējam sabiedrību par tām lietām, kas notiek komisijā, speciāli, lai uzturētu neatslābstošu sabiedrības interesi par šo lietu un lai nekādā veidā neļautu tādiem vai citādiem politiskiem spēkiem vai varbūt kādiem citiem spēkiem mēģināt šo lietu notušēt, bremzēt vai kaut kādā veidā pagriezt citādā gultnē, nekā faktiski to prasa šīs lietas patiesā izmeklēšana. Tagad pāriešu pie paša ziņojuma. Tas ir jūsu priekšā. Atkārtoju vēlreiz: tas tika publicēts, un man negribētos jūsu priekšā lasīt tagad visu šo ziņojumu. Tāpēc es atļaušos jūs iepazīstināt ar izmeklēšanas komisijas pamatsecinājumiem un rekomendācijām, kas attiecas gan uz izmeklēšanas iestādēm, gan arī uz valsts varas un pārvaldes iestādēm. Un es vēlreiz atkārtoju - tie ir secinājumi un rekomendācijas, ko mēs varam dot šodien. Bet arī krimināllieta turpinās šodien. Es pāris vārdu pateikšu par to pašās beigās. Un varbūt jau nākamnedēļ vai aiznākamnedēļ komisija varēs iesniegt arī zināmu papildu ziņojumu Saeimai. Tomēr tagad runāsim par tiem secinājumiem un tām rekomendācijām, ko mēs varam izdarīt šobrīd. Pirmais. Noklausījusies liecības un apkopojusi arī citus komisijas rīcībā nonākušus dokumentus un pastarpinātu informāciju, komisija šobrīd viennozīmīgi secina, ka šāda “Latvenergo” un bankas “Baltija” savstarpējo saistību nokārtošana, kas realitātē ir notikusi un ir nesusi sabiedrībai, tātad mums visiem, kaitējumu 3 miljonu latu apmērā, nebūt nebūtu iespējama tikai dēļ divu ierēdņu, pašreiz apsūdzēto divu ierēdņu, “Latvenergo” amatpersonu - “Latvenergo” prezidenta Birkāna un viceprezidenta Purņa - nolaidīgas rīcības jeb, kā tas tagad tiek kvalificēts, pilnvaru pārsniegšanas. Komisijai ir pamats domāt, ka “Latvenergo” vadība rīkojoties varēja just politisku spiedienu vai politisku atbalstu savai rīcībai. Kā šāds politisks atbalsts darījumā iesaistītajām pusēm varētu tikt interpretēts kaut vai tas, ka divas ar politiskām aprindām saistītās personas ir šinī darījumā piedalījušās, proti, bijušā Ministru prezidenta biedra biroja vadītājs Supes kungs un Ministru prezidenta Andra Šķēles ārštata padomnieks Grūtupa kungs. Kaut arī komisijas rīcībā šobrīd nav tiešu pierādījumu, ka Ministru prezidenta biedrs Čevers vai Ministru prezidents Andris Šķēle būtu tieši pilnvarojis šīs abas personas kārtot šo darījumu. Bet, atkārtoju vēlreiz, viņu piedalīšanās, kā to apliecināja vairāki liecinieki komisijā, tika uztverta kā politisks atbalsts šim darījumam, neatkarīgi no tā, vai to ir gribējušas šīs personas vai ne. Un acīmredzot tās ir vienas sekas, ar ko mums ir jārēķinās, domājot par to, ko augstas amatpersonas ņem par saviem padomniekiem. Ja par saviem padomniekiem viņi ņem advokātus, tādā gadījumā, lai kā mēs runātu par advokātu neatkarību, diemžēl mums jārēķinās, ka klienti, kam ir darīšanas ar šiem advokātiem, tajā pašā laikā ņem vērā faktu, ka šie advokāti ir padomnieki vai ir saistīti ar augstām politiskām amatpersonām, un tas ir bijis apliecināts komisijā. Tātad - neatkarīgi no tā, vai viņi ir pilnvaroti vai ne, - diemžēl šo advokātu neatkarība ir samērā nosacīta. Tāpat komisija uzskata, ka neiztur nekādu kritiku pieņēmums, ka šī darījuma iniciatore un darījuma rezultātā vienīgā peļņas ieguvēja būtu Lihtenšteinā reģistrētā firma IFCE, un līdz ar to it kā vienīgais noziegums ir divu “Latvenergo” amatpersonu Birkāna un Purņa nolaidība vai viņu dienesta pilnvaru pārkāpšana, kuras dēļ ir bijusi iespēja šai Lihtenšteinas firmai nopelnīt 3 miljonus latu. Es domāju, ka arī jūs, deputāti, diez vai par loģisku uzskatīsiet to, ka tiešām Lihtenšteinā divi advokāti vai kaut kādas juridiskās firmas vadītāji, lasot Latvijas presi, uzzina, ka ir tāds Latvijas “Latvenergo” un bankas “Baltija” parādu jautājums, un tad nolemj: “Ziniet, brauksim uz Latviju, būsim par starpniekiem, nopelnīsim 3 miljonus un brauksim atpakaļ!” Es domāju, ka tas ir pietiekami skaidrs, ka nav nekāda pamata tā uzskatīt. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka ir sabiedrībai nozagti šie 3 miljoni un ka šos 3 miljonus ir piesavinājušās personas šeit Latvijā, un ka attiecīgā Lihtenšteinas firma IFCE ir izmantota tikai kā instruments, nevis pati ir cesijas un attiecīgā parāda nokārtošanas iniciatore. Vadoties pēc augšminētā, komisija uzskata, ka būtu neattaisnojama -šobrīd tas nav noticis, un mēs ceram, ka tas arī turpmāk nenotiks - Purņa un Birkāna krimināllietas par dienesta pilnvaru pārsniegšanu atdalīšana no pārējās krimināllietas un novirzīšana uz tiesu. Es domāju, ka šāda atdalīšana varētu traucēt īstās patiesības noskaidrošanai nākotnē. Komisija uzskata (atkārtoju vēlreiz - tas ir komisijas uzskats, bet prokurors, protams, ir tas, kas pieņem galīgo lēmumu; es negribu, lai tas tiktu uztverts kā kaut kādā veidā obligāts vai kā spiediens, bet tas ir komisijas uzskats), ka šī lieta ir pārkvalificējama no tādas, kāda tā ir šobrīd (šobrīd tā ir vienkārša lieta par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un ir vērsta pret divām konkrētām amatpersonām), uz jau daudz smagāku noziegumu - uz lietu, kas būtu kvalificējama kā piesavināšanās grupā, ar iepriekšēju nodomu. Šāda pārkvalifikācija varētu būtiski mainīt visas lietas tālāku virzību. Tālāk. Noklausoties dažādu personu liecības, komisijai ir pamats uzskatīt, ka ir zināmā mērā paradoksāls fakts, ka šobrīd ir četras personas - Supe, Čapkevičs, Grūtups un Vītoliņš - , kas ir vispilnīgāk informētas gan par darījuma organizāciju, gan par tām iespējamajām politiskajām apritēm vai amatpersonām, kuras vai nu savtīgos, vai nesavtīgos nolūkos ir pildījušas vai nav pildījušas savus pienākumus, lai šī afēra varētu notikt. Paradoksālā kārtā ir iznācis tā: mēs zinām četras personas, kas principā zina visu, pat skaitļus, es domāju, bet tieši šīs četras personas aizstāv likums, pasargādams tās no liecināšanas. Trijus no viņiem aizstāv likums “Par advokatūru”, un vienu no viņiem aizstāv likums, kurš nodrošina bankas klientu noslēpumu saglabāšanu. Paradokss. Mēs zinām, ka zina, bet ir likumdošanas akti, kas mums neļauj faktiski šo informāciju no šīm personām iegūt. Tāpēc mēs uzskatām, ka pirmām kārtām vajadzētu nopietni revidēt pastāvošo likumdošanas aktu interpretāciju, sevišķi Advokatūras likuma interpretāciju attiecībā uz sadaļu par to, kas īsti ir kvalificējams kā juridiskā palīdzība un kas nav. Es atceros mūsu strīdu ar Kaksīša kungu, kad mēs apspriedām Juridiskās komisijas priekšlikumu. Un te nu ir tas spilgtais piemērs, ka tieši interpretācijas problēma (kurā brīdī mēs varam pielietot Saeimas nesen izdarītos grozījumus un kurā brīdī mēs nevaram pielietot Saeimas izdarītos grozījumus?) ir zināmā mērā traucēklis tam, lai šī krimināllieta virzītos tālāk. Es uzskatu - un arī komisija uzskata - , ka tomēr nesen izdarītie grozījumi Advokatūras likumā ļauj Prokuratūrai rīkoties, interpretēt juridisko palīdzību, interpretēt, ka attiecīgie advokāti nav realizējuši juridisko palīdzību, un tādā gadījumā arī pieprasīt no viņiem liecības. Acīmredzot arī apsūdzības izvirzīšana kādai no šeit minētajām personām varētu radikāli mainīt izmeklēšanas iestāžu iespēju iegūt informāciju tālākā krimināllietas attīstībā. Nākamais secinājums. Komisija uzskata, ka izmeklēšanas iestādēm būtu arī jāpaplašina to cilvēku loks, pret kuriem tiek veiktas operatīvās izstrādes lietas, nebaidoties iekļaut operatīvās intereses lokā arī tās darījuma brīdī politiski atbildīgās amatpersonas, kuras potenciāli varbūt varēja savtīgos nolūkos rīkoties vai nerīkoties, lai darījums varētu notikt. Iepriekšējā ziņojuma tekstā (jūs varat to apskatīt) ir izanalizēta attiecīgo amatpersonu... un ir par toreizējā Ministru prezidenta, par toreizējā ekonomikas ministra, par Privatizācijas aģentūras direktora (kurš vēl aizvien ir Privatizācijas aģentūras direktors) rīcību. Katrā ziņā tās ir tās trīs personas, kuras visas trīs varēja novērst šo darījumu. Tas ir pilnīgi skaidrs. Un komisijai neliekas pārliecinoši tie argumenti, ko min šīs trīs amatpersonas, paskaidrojot, kāpēc viņas nav novērsušas šo darījumu. Tieši tāpēc mēs uzskatām, ka prokuratūrai nevajadzētu kautrēties un vajadzētu uzsākt operatīvās izstrādes lietu arī pret, iespējams, kādām no šīm amatpersonām (atkārtoju vēlreiz - bijušo premjerministru Andri Šķēli, pašreizējo Ministru prezidentu Guntaru Krastu, pašreizējo Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni Nagli) tieši tāpēc, lai vai nu apstiprinātu aizdomas, vai novērstu aizdomas. Jo diemžēl sabiedrībā valda diezin kāpēc uzskats, ka operatīvā izstrāde nozīmē tikai telefona sarunu noklausīšanos vai kāda spiega nosēdināšanu uz staba... Operatīvā izstrāde var nozīmēt vispār informācijas vākšanu par attiecīgo pilsoņu rīcību attiecīgā laika periodā, par viņu ekonomiskā stāvokļa izmaiņām, cik tās attaisnojamas vai neattaisnojamas, par viņu kontaktiem, par viņu sakariem, un, pamatojoties uz šo sakrāto informāciju, prokurors vai nu nolemj, ka šī informācija ir pietiekama, lai noņemtu jebkuras aizdomas un šo lietu izbeigtu, vai arī nolemj, ka tomēr lieta izskatās nopietna un ka pret attiecīgajām personām jau jārīkojas savādāk, ieskaitot apsūdzības izvirzīšanu viņiem. Tas pats, protams, attiecas arī uz to, ka operatīvās uzmanības vērti būtu arī manis jau minētie tā saucamās juridiskās palīdzības (es saku - tā saucamās juridiskās palīdzības, jo te būs tas interpretācijas strīds) sniedzēji Supe, Grūtups un Čapkevičs, un iespējams, ka arī Cakara darbība būtu speciālas operatīvās uzmanības vērta. Kāpēc mēs minam šo faktu? Varbūt kādam liekas samērā absurdi, ka komisija piemin šo operatīvās darbības uzsākšanu, jo pēc idejas neviens it kā nesaka iepriekš, ja pret kādu uzsāk operatīvo darbību. Mēs pieminam to tāpēc, ka tas nenozīmē, ka noteikti pret šiem cilvēkiem tā tiks uzsākta. Tāpat mēs nezinām... iespējams, ka pret kādu no šīm personām tā jau ir uzsākta. Mēs minam to tāpēc, lai būtu pilnīgi skaidri un politiski pateikts, ka šajā valstī jebkurš ir pilnīgi vienlīdzīgs likuma priekšā. Neatkarīgi no tā, vai viņš ir bijis Ministru prezidents, vai viņš ir šobrīd Ministru prezidents, vai viņš ieņem kādu citu amatu. Te nevar būt citu argumentu, kā tikai konkrētā izmeklējošā prokurora motīvi. Diemžēl mums ir pamats mazliet šaubīties, vai dažreiz cilvēka ieņemamais amats tomēr netraucē viņa rīcības pietiekami konsekventu izmeklēšanu. Es minēšu kaut vai faktu, ka, neskatoties uz to, ka, nekur neapvainojot toreizējo ekonomikas ministru Guntaru Krastu, tomēr viņš bija viena no būtiskām personām visā to personu lokā, kas varēja ietekmēt darījumu; man jāsaka, ka pretēji Andrim Šķēlem un pretēji Jānim Naglim, piemēram, Guntars Krasts līdz šim brīdim vēl ne reizi nav uzaicināts pat uz nopratināšanu prokuratūrā. Tas mums rada zināmas bažas par to, ka ieņemamais amats tomēr varētu atstāt kaut kādu efektu uz prokuratūras apņēmību darīt to vai citu, un tieši tāpēc mēs savās rekomendācijās ierakstām šo punktu, ka neviens šajā gadījumā nav brīvs no iespējamās izmeklēšanas. Un pasaulē ir pietiekami daudz precedentu, ka izmeklēšanas tiek visdažādākajā veidā uzsāktas arī pret visaugstākajām amatpersonām. Mēs uzskatām, ka Ministru kabinetam - jo tas nav Saeimas kompetencē - būtu rūpīgi jāizanalizē Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora Jāņa Nagļa rīcība, jādod tai novērtējums un jāiesniedz komisijai informācija par atbilstošo lēmumu pieņemšanu noteiktā termiņā. Mēs šeit uzrakstījām, ka līdz 1. septembrim, taču nebijām paredzējuši, cik ilgā laikā tas tiks izskatīts šeit, bet tomēr arī jūs, tie, kuri esat iepazinušies ar visu pilnā ziņojuma saturu, varat konstatēt, ka Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors acīmredzami ir principā vienpersonīgi pieņēmis attiecīgu lēmumu, ar kuru akceptējis “Latvenergo” un attiecīgās Lihtenšteinas firmas divpusējo līgumu par savstarpējo saistību nokārtošanu, tajā skaitā cesijas līgumu. Valdes locekļi, man jāsaka, komisijas sēdē ne īsti varēja sniegt motivāciju tam, ne arī īsti - tas ir pats komiskākais! - varēja atcerēties, kur vispār notika attiecīgā valdes sēde, kas tajā tika spriests, un to, vai viņi vispār ir redzējuši attiecīgo dokumentu. Līdz ar to mums ir jāsecina, ka ģenerāldirektors ir principā vienpersonīgi pieņēmis šo lēmumu, un es domāju, ka Ministru kabinetam šajā gadījumā būtu jānovērtē Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora loma. Tālāk mēs uzskatām, kā jau es teicu, ka šobrīd kriminālizmeklēšana nav izbeigta, tāpēc komisija turpinās intensīvi sadarboties ar prokuratūru. Mēs uzskatām, ka par tālāko izmeklēšanas gaitu ģenerālprokuroram vai prokuratūras attiecīgajam pārstāvim (vislabāk, protams, izmeklējošajam prokuroram), šajā gadījumā Birutai Ulpei, būtu jāsniedz informācija, un tas jau notika pagājušajā nedēļā, 21. augustā. Mēs esam paredzējuši, ka nākošā reize būs septembrī, tas ir, 18. septembrī. Ja būs kaut kāda ekstrā informācija, komisija varēs sanākt uz ārkārtas sēdi un apspriest šo ārkārtas informāciju. Man jāsaka, ka nesen mums notika saruna ar prokuratūras pārstāvjiem, un varbūt pretēji publiski izskanējušajam viedoklim par to, ka komisija šobrīd traucē prokuratūras darbu it kā pārliekas politizācijas dēļ... Ir tieši otrādi! Tieši no prokuratūras puses bija lūgums, ka, ja tas būs iespējams, mūsu komisijai būs jāsasauc ekstrā sēdes un jānoklausās vēl kādi liecinieki, kurus prokuratūra tajā brīdī uzskatīs par nepieciešamu uzklausīt tieši Saeimas izmeklēšanas komisijā. Tāpēc es gribu teikt, ka faktiski mūsu produktīvā sadarbība turpinās. Tālāk vēl viens secinājumu bloks, ko es gribētu minēt no šīs tribīnes, tomēr skar Saeimu un tos likumdošanas un normatīvos aktus, kas acīmredzot Saeimai būs jālabo. Man nav ilūziju, ka Saeima varētu paspēt līdz nākošajām vēlēšanām visus šos labojumus izdarīt, bet es tomēr domāju, ka ar mūsu Izmeklēšanas komisijas rekomendācijām iepazīsies arī nākamās Saeimas deputāti, tāpēc katrā ziņā mēs varam jau zināmas iestrādes veikt šo likumdošanas aktu labošanā, jo tieši šo likumdošanas aktu nepilnība ir bijusi viens no apstākļiem, kas veicinājis šīs afēras realizāciju. Un, proti, es minēšu sekojošo: pirmkārt, likumā “Par akciju sabiedrībām” ir stingrāk jānosaka akciju sabiedrību valžu un uzraudzības institūtu savstarpējā atbildība, kā arī jāpanāk maksimāla depolitizācija akciju sabiedrību pārvaldē. Izmeklēšanas gaitā mums bija jākonstatē, ka “Latvenergo” faktiski bija pārtrūkušas jebkuras normālas korporatīvās saites starp uzraudzības institūciju - “Latvenergo” padomi, “Latvenergo” valdi un “Latvenergo” ģenerāldirektoru, te nenotika savstarpējā informācijas apmaiņa un lēmumi tika pieņemti faktiski pretēji “Latvenergo” interesēm, nevienā punktā atbilstoši statūtiem un kārtībai, saskaņojot to ar nepieciešamajām institūcijām. Likumā tomēr pietiekami precīzi jānosaka šīs savstarpējās attiecības. Tālāk. Likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” sadaļā par Latvijas Privatizācijas aģentūras pienākumiem uzņēmumu privatizācijā mums tomēr jānosaka, kādi ir Latvijas Privatizācijas aģentūras uzdevumi valsts kapitāla daļu pārvaldē, jo šajā izmeklēšanas gaitā mēs konstatējām, ka bieži vien tieši Privatizācijas aģentūra, kuras paraksts tomēr faktiski ir galīgais, kas akceptē tādu vai citādu darījumu... ka informētība par to, kas īstenībā notiek, ir ļoti formāla. Minēsim kaut vai tādu piemēru. Liktenīgajā Latvijas Privatizācijas aģentūras valdes sēdē, kurā ļoti steidzīgā kārtā tika akceptēts attiecīgais “Latvenergo” un Lihtenšteinas līgums, nepiedalījās tā saucamais “Latvenergo” kurators no Latvijas Privatizācijas aģentūras. Ēlerta kungs vispār netika uzaicināts, tātad netika pat uzklausīta persona, kas it kā formāli no Latvijas Privatizācijas aģentūras puses vispār par šo uzņēmumu ir atbildīga. Acīmredzot likumā ir pietiekami stingri jānosaka, kādi pienākumi Latvijas Privatizācijas aģentūras valdei tomēr ir attiecībā uz valsts uzņēmumiem, kas ir nodoti privatizācijai, vai attiecībā uz to valsts kapitāla daļas pārvaldi, kas ir nodota Privatizācijas aģentūras rīcībā. Nākamais. Acīmredzot vislielākās kaislības gan nākošajā Saeimā, gan arī šajā Saeimā izraisīsies tad, kad mēs sāksim debatēt par to, kādas izmaiņas jāizdara Advokatūras likumā un Kriminālprocesa likumā. Tām būtu jābūt tādām, kas nepārprotami norobežotu juridisko palīdzību no advokātu iespējamās piedalīšanās jau nozieguma organizācijā un kas neabsolutizētu zvērināto advokātu tiesības nedot liecības, kas nepieciešamas nozieguma atklāšanā. Es gribu teikt, ka mums šajā gadījumā ir unikāls likums, jo tomēr mūsu kopējie pētījumi ar ģenerālprokuroru rāda, ka katrā valstī ir atrunas, ar kādiem mehānismiem un kādas institūcijas var uzdot advokātam pienākumu dot liecības. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ir speciāls tiesnesis, kas risina šo jautājumu un pie kura griežas apsūdzības uzturētāji, ja viņiem ir pietiekami pierādījumi vai argumenti. Tādā gadījumā šis tiesnesis var uzlikt advokātam pienākumu uzstāties šajā jautājumā un dot liecības. Mums nav tādas institūcijas, mums ir tikai sabiedriskās... profesionālās organizācijas, piemēram, tādas kā Advokātu kolēģija. Tādas var būt arī citas institūcijas, kuras, protams, visas ir ieinteresētās puses. Savā laikā ir bijuši precedenti, kad Advokātu kolēģija ir iesniegusi attiecīgus lūgumus advokātiem runāt, bet tas viss nav obligāti, jo likumā nav paredzēti šādi procesi. Tas šobrīd ir viens no klupšanas akmeņiem. Tālāk. Viens būtisks likumprojekts, kas noteikti ir jārevidē, ir likums, kas regulē un nosaka brīvo ekonomisko zonu jeb, kā mēs tautā saucam, ofšora kompāniju darbību banku sektorā. Es uzskatu, ka pašreizējā situācija, kāda eksistē, un nosacījumi, kādā veidā tā saucamās ofšora bankas un ofšora uzņēmumi darbojas Latvijas Bankas ietvaros, nekādā veidā nav pieņemami, jo tie faktiski padara pilnīgi nekontrolējamus jebkuras naudas maksāšanas veidus vai katrā ziņā padara tos par gandrīz vai nekontrolējamiem. Un beidzamais. Noteikti ir jāizstrādā un jāpieņem... Es domāju, ka to droši vien šī Saeima nevarēs izdarīt, bet es šajā ziņā piekrītu Juristu biedrības vēstulei, ka jārada speciāls likums par Saeimas izmeklēšanas komisiju, jo šobrīd ir paradoksāla situācija. Neviens, kas ierodas Saeimas izmeklēšanas komisijā, netiek brīdināts un viņam arī nedraud nekāda atbildība par melošanu šajā izmeklēšanas komisijā. Mums ir zināmi gadījumi, kad cilvēki komisijā liecina vienu, bet pēc tam prokuratūrā maina savas liecības. Pēdējais gadījums bija, piemēram, Birkāna kunga liecība, kur viņš pēc tam pēc vairākkārtējas un mēnešiem ilgas slimošanas prokuratūrā no savas liecības faktiski atkāpās. Un tādu gadījumu ir ļoti daudz. Taču diemžēl nav likuma, kas uzliek atbildību cilvēkiem par nepatiesu liecību sniegšanu izmeklēšanas komisijā. Tāpat, protams, ir jānosaka izmeklēšanas komisijas statuss un jānovērš tās pretrunas, kas eksistē starp Satversmi, Kārtības rulli, kas nosaka izmeklēšanas komisijas tiesības, un speciālajiem likumiem, tādiem kā Advokatūras likums, Tiesu varas likums. Te varētu būt vēl kādi citi likumi, kas saistīti ar banku sfēru. Jo citādi iznāk paradokss. No vienas puses, Satversme un Kārtības rullis faktiski deputātiem un Saeimas izmeklēšanas komisijai dod neierobežotas tiesības, bet, no otras puses, speciālie likumi tādas pašas tiesības dod attiecīgo profesiju pārstāvjiem, ļaujot viņiem nerunāt, neliecināt vai atteikties no liecības izmeklēšanas komisijā, tāpēc tas obligāti būtu jālabo. Noteikti būtu jāievieš tas, ka izmeklēšanas komisijas locekļi tiek zvērināti, jo informācijas konfidencialitāte, kas tiek pasniegta komisijā, ir būtiski saistīta ar to, cik lielā mērā liecinieki ir vai nav gatavi informēt par to, ko viņi grib darīt zināmu komisijai, un cik lielā mērā prokuratūra ir gatava informēt mūs par izmeklēšanas gaitu. Es tūdaļ nobeigšu, Dobeļa kungs, tāpēc neuztraucieties, vēl pāris sekundes. Tātad tie ir tādi pamatpunkti un secinājumi, kurus šobrīd var izdarīt mūsu komisija un par kuriem ir nobalsojis komisijas vairākums. Un mēs arī uzskatām, ka komisijai ir jāturpina darbs un, saņemot papildu informāciju, ir jāsagatavo papildziņojums Saeimai vai arī papildlēmuma projekts. Un nobeigumā es gribētu pateikt vēl pāris vārdu. Tieši pēdējā laikā tiešām ir noticis samērā radikāls pagrieziens izmeklēšanas gaitā, jo tas, ko ļoti daudzi liecinieki uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka no Lihtenšteinas nav iespējams iegūt nekādu legālu informāciju, ir izrādījies nepatiesība. 4. augustā mēs esam saņēmuši vai, pareizāk sakot, Latvijas prokuratūra ir saņēmusi Lihtenšteinas augstākā tiesneša sankciju izdarīt dokumentu izņemšanu un personu nopratināšanu Lihtenšteinā, un tas būtiski var pavērt šo jautājumu, pavirzīt to uz priekšu, bet, galvenais, realizēt faktiski mūsu jau komisijas ziņojumā paredzēto ideju par lietas pārkvalificēšanu no vienkāršas piesavināšanās... no vienkāršas dienesta pilnvaru pārsniegšanas uz piesavināšanos... jā, tieši tā, grupā, jo, ja gadījumā atklāsies, ka Lihtenšteinas divi vai trīs attiecīgie darboņi nav saņēmuši 3 miljonus un tāpēc nav gatavi maksāt 750 tūkstošus latu nodokļos Latvijas valstij, tad tādā gadījumā būs pierādīts fakts, ka nauda ir palikusi Latvijā un ka tātad faktiski tā ir nozagta šeit. Es domāju, ka informācija, ko mēs iegūsim no Lihtenšteinas vai prokuratūras, varētu būt būtiska, un man ir cerība par to informēt arī Saeimu tālākajā izmeklēšanas gaitā. Un nobeigumā vēl viena nedaudz provokatīva frāze. Es zinu, ka varbūt es nedrīkstu izmantot tribīni, lai to teiktu, bet tomēr... Es varbūt esmu pārāk aizdomīgs, bet tomēr man tā liekas neliela sakritība, ka tieši tad, kad no Lihtenšteinas tika saņemta šī būtiskā tiesneša sankcija, kas acīm redzami var radikāli izmainīt kriminālizmeklēšanas gaitu, sākās visas šīs peripetijas, kādas šobrīd mums ir ar ģenerālprokuroru, kurš vai nu ārēja spiediena rezultātā, vai kāda cita spiediena rezultātā šobrīd ir iesniedzis atlūgumu. Es nezinu, varbūt es kļūdos, bet man ir tāds iespaids, ka tas, kurš varbūt ir speciāli organizējis to vai radījis apstākļus, kas liek ģenerālprokuroram spret šo soli... ka tie varbūt ir tie paši, kuri ir nobijušies no rezultātiem, ko mēs tuvākajā laikā iegūsim no Lihtenšteinas. Un tieši tāpēc es uzskatu, ka jebkura novēlošanās ar ģenerālprokurora jautājuma risināšanu ir nepiedodama. Ir jāpieņem galīgais lēmums, lai ģenerālprokurors vai nu paņem savu iesniegumu atpakaļ un paliek amatā, vai arī Saeimai jālemj par ģenerālprokurora atbrīvošanu un jauna ģenerālprokurora iecelšanu, bet tāda situācija, ka stāvoklis ar ģenerālprokuroru ir neskaidrs, tomēr var - es nesaku, ka tagad tas notiek - apdraudēt arī “Latvenergo” lietas tālāko izmeklēšanu, tāpēc es ceru, ka tas vistuvākajā laikā tiks atrisināts un ka nekas netraucēs “Latvenergo” lietai virzīties uz priekšu un beigties ar taisnīgu tiesu visām šajā afērā iesaistītajām personām. Paldies.".
• 1998_08_27-seq410 language "lv".
• 1998_08_27-seq410 speaker Andrejs_Pantelejevs-1961.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q822919.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q211.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q193089.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q3736450.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q687709.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q39731.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q1092499.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q30.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q12360039.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q511905.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q347.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q523755.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q4446208.
• 1998_08_27-seq410 mentions Q172572.