Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1998_08_25_a-seq4> ?p ?o. }

• 1998_08_25_a-seq4 type Speech.
• 1998_08_25_a-seq4 number "4".
• 1998_08_25_a-seq4 date "1998-08-25".
• 1998_08_25_a-seq4 isPartOf 1998_08_25_a.
• 1998_08_25_a-seq4 spokenAs 38.
• 1998_08_25_a-seq4 spokenText "... Lai varētu pabeigt ražas novākšanu, apsēt ziemājus un palaist bērnus uz skolu. Smagie ražas novākšanas apstākļi prasa papildu līdzekļus, un tie nepieciešami tūlīt. Saņemot intervences cenu - 72 lati par kviešu un 68 lati par rudzu tonnu -, tik tikko būs iespējams segt pašizmaksu, tas ir, atpelnīt jau ieguldītos līdzekļus, jo 60% zemnieku saimniecību graudaugus audzē platībā līdz 20 hektāriem un tur vienas tonnas graudu pašizmaksa vidēji republikā ir 71,64 lati, bet Vidzemē un Latgales reģionā - vēl augstāka. Šodien mēs saņēmām LETAS informāciju par to, ka Ministru kabinets, Rāviņa kungs, informē aģentūru LETA, ka Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu - noteikt intervences cenu vidēji 68 latus par kviešu tonnu... jā, tas ir par četriem latiem mazāk... un 63 latus par rudzu tonnu. Šī cena nevar apmierināt zemniekus, un šodien mums ir jāizšķiras, ko tad darīt. Ja mēs paskatāmies drusku atpakaļ, tad redzam, ka intervences pasākumi ar Ministru kabineta noteikumiem tika noteikti jau 11. augustā, lai gan Lauksaimniecības likums, kas regulē šo jautājumu, tika pieņemts 1996. gada beigās. Pusotra gada vajadzēja, lai Ministru kabinets iešūpotos. Jau 1997. gada 21. oktobrī Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijā, kuras sēdē piedalījās arī Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše, viņš, izskatījis šo jautājumu, uzsvēra: “Labības iekšējā tirgū starp labības ražotājiem un iepircējiem nav sasniegtas stabilas ilgtermiņa līguma attiecības, kā to prasa Lauksaimniecības likuma 10. panta pirmā daļa. Valsts rezervē vai intervences uzkrājumos labība jāiepērk par tādām cenām, kuras vidējos ražošanas apstākļos nedod zaudējumus labības ražotājiem. ” Zemkopības ministrija apņēmās izstrādāt pasākumus likumdošanas un organizatoriskajā jomā, bet līdz galam šis jautājums nav atrisināts vēl arī šodien. Subsīdijas tika noteiktas tikai par graudu glabāšanu mājās. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija šogad 28. aprīļa un 6. maija sēdēs atkārtoti izskatīja jautājumu par situāciju labības tirgū. Redzot, ka labības ražotāji nokļūst galīgi sliktā situācijā, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija šā gada 19. augustā uzklausīja zemkopības ministra ziņojumu un nolēma ieteikt Ministru kabinetam pārskatīt tā pieņemto lēmumu - iepirkt pārtikas labību nerealizētiem uzkrājumiem ar 1. oktobri, tātad to pārskatīt un sākt to darīt ar 1. septembri. Kā zināt, šodien valdība šo jautājumu lēma. Nekorekti ir pārmest Saeimai, ka tā pēc Zemkopības ministrijas valsts sekretāra Lapšes kunga priekšlikuma ieteikusi grozīt likumu par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem - par norēķināšanos ar piegādātājiem viena mēneša laikā no piegādes dienas. Ja reiz šī norma nav pieņemama, tad Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārtībā varēja izdarīt grozījumus vai arī izdarīt grozījumus šajā likumā. Bez tam Lauksaimniecības likuma 17. pants dod Zemkopības ministrijai tiesības likumā par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt tiesā pieteikumu par pārstrādes uzņēmuma pasludināšanu par maksātnespējīgu. Kā zināms, “Vidzemes dzirnavnieks” ar zemniekiem vēl tagad nav norēķinājies par pagājušo gadu. Pēc Šķēles domām, tas ir brīvā tirgus pārkāpums, ka jānorēķinās viena mēneša laikā un ka tāpēc pārstrādes uzņēmumi līgumus neslēdzot, bet pieņemot graudus tikai glabāšanā. Tas ir absolūti nepieņemams apgalvojums! Vai tad brīvais tirgus nosaka to, ka var nemaksāt par pārdoto produkciju pusgadu un vairāk? Uz 1997. gada 1. aprīli nesamaksātā summa no pārstrādes uzņēmumu puses bija 1,7 miljoni, neskatoties ne uz likumu, ne uz noslēgtajiem līgumiem. Grozījumus šajā likumā Ministru kabinets Saeimai tika iesniedzis 1997. gada 9. jūlijā. Saeima likumu pieņēma 1998. gada 15. janvārī, un tas ir par norēķinu kārtību viena mēneša laikā. Šāda zemniekiem nepieņemama situācija izveidojās pārtikas pārstrādes uzņēmumu aplamās privatizācijas rezultātā, kad tie nokļuva privileģētā situācijā pret graudu ražotājiem, un tagad notiek vienpusējs diktāts. Pret šādu kārtību iestājas Latvijas graudu audzētāji, glabātāji un pārstrādātāji, kooperatīvās sabiedrības, savienības, zemnieku federācijas, statūtsabiedrību asociācijas, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes zemnieku sabiedriskās organizācijas, asociācijas un kooperatīvās sabiedrības. Bet vai tad situācija ir mainījusies? Nebūt nē! Zemkopības ministrija ir iesniegusi Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai lauksaimniecības attīstības 1999. gada programmu, kurā tā graudu audzēšanu skata virspusēji, bez ekonomiskā pamatojuma. Lauksaimniecības likuma 10. pants jau nosaka ekonomiskos pasākumus, ieskaitot lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo resursu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanas pasākumus. Varbūt zemnieku prasības nav pamatotas? Pavērtēsim divu pēdējo gadu rezultātus lauksaimniecības ekonomikā, tas ir, 1996. un 1997. gadā. Izdevumi kopā pieauguši 1,3 reizes uz katru lauksaimniecībā izmantojamo zemes hektāru, tajā skaitā: elektroenerģijai - 1,4 reizes, degvielām un smērvielām - 1,4 reizes, mēslojumam - 2,1 reizi, augu aizsardzības līdzekļiem - 3,4 reizes, tehnikai, rezerves daļām - 4,2 reizes, nodokļiem - 2,15 reizes. Kopējie ienākumi palielinājušies par 20%, tajā skaitā: augkopībā - par 2%, lopkopībā - par 8%, bet kokmateriālu izstrādē ienākumi pieauguši 2,87 reizes, un no tā tad arī zemnieki pašreiz dzīvo. Galaprodukcijas vērtība ir samazinājusies par 2%, tajā skaitā: graudaugiem - par 10%, kviešiem - par 9%. Varbūt valsts atbalsts ir pietiekams un par zemām cenām nav pamata uztraukumam? Lauksaimniecības likuma 16. pants nosaka subsīdijas 3% apmērā no pamatbudžeta. 1998. gada 19. jūnijā mēs pieņēmām likumu “Par valsts budžetu 1998. gadam”. Valsts pamatbudžetā izdevumi ir noteikti 679 miljoni latu, 3% subsīdijas būtu 20,4 miljoni latu, bet iedalīts ir 7,1 miljons latu, tātad mazāk nekā 2,5%. Subsīdiju apjoms 1999. gadā tiek projektēts 18,5 miljoni latu, bet arī tas sastāda tikai 2,67%. Naftas produktu nodokļu apmaksai atsevišķi pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem jāparedz vismaz 13 miljoni. Nākošajā gadā ir paredzēti 6 miljoni. Pieteiktās izmaksas šogad ir 2,9 miljoni, izmaksāti - 2,2 miljoni, bet ar 2,1 miljonu ir nosegts pagājušā gada parāds par akcīzes nodokli. Tā ka arī izmaksai ir palikusi nauda 897 tūkstoši. Mēs atkal nevarēsim norēķināties, un varbūt tāpēc ir jūtamas Finansu ministrijas aktivitātes, lai šā nodokļa administrēšanu nodotu Zemkopības ministrijas pārziņā. Otrais neatliekamais uzdevums ir intervences noteikumu izstrādāšana nākošā gada ražai, nevis tam gadam, kad tos pieņem. Zemniekam jābūt skaidrībā jau trīs gadus uz priekšu, lai vismaz varētu plānot trīs gadu posma augu seku. Taču jāsaprot arī tas, ka lopu skaits ir samazinājies vairāk nekā par pusi, līdz ar to arī organiskais mēslojums, bet ar minerālmēsliem vien nevar uzturēt augsnes auglību tādā līmenī, kāda tā ir pašreiz. Tātad augu sekai ir izšķiroša nozīme un tāpēc zemniekiem ir jāzina uz priekšu, ko viņš varēs audzēt un ko viņš varēs pārdot. Trešais uzdevums - ir jāsakārto visa ekonomiskā ķēde no labības ražotāja līdz maizes ēdājam. Nav normāli, ka no maizes pārdošanas vērtības graudu ražotājs saņem mazāk par 10%. Tad, ja šo ķēdi sakārtos, neizpaudīsies arī labības pārstrādes uzņēmumu tāds parāds graudu ražotājiem. Šo jautājumu grupas sakārtošanā izšķiroša nozīme būs iekšējā tirgus aizsardzībai. Pēc “Rīgas dzirnavnieka” ģenerāldirektora Gerharda informācijas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, 25% ir nezināmas izcelsmes milti. Bet kā tad turpmāk būs? Sakarā ar to, ka mēs iestāsimies Pasaules tirdzniecības organizācijā, labības produktiem ievedmuitas tarifs samazināsies no 75% līdz 30%. Varbūt tas ir pareizi, bet tad ir jādomā, kā mēs aizsargāsim savu tirgu, lai šī, sauksim atklāti, kontrabandas produkcija neienāktu Latvijā. Arī Baltijas valstu līgums par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem paredz zināmu kārtību, kādā var vienoties, lai aizsargātu iekšējo tirgu. Ekonomiski līdzsvarotu labības tirgu būtu iespējams organizēt tad, ja zemnieki atjaunotu graudu pirmapstrādes bāzi - kaltes, glabātavas, bet diemžēl arī ostas elevators, kas pēdējais bija vēl palicis, arī tas tiek privatizēts, tāpēc vairāki zemnieki ierosina, ka jāceļ jauns elevators, bet tas prasa visus līdzekļus. Ceturtkārt. Galvenais pasākums ir tāds, ka jānodrošina lopkopības attīstība. 200 tūkstoši tonnu pārtikai nevar nodrošināt graudu audzētājiem darbu, lai viņi varētu noslogot savas jaudas. 600 tūkstošus pašreiz patērē lopbarībai, bet lopbarībai varētu patērēt arī daudz vairāk, ja atrisinātu lopkopības problēmas. Sākot no 1990. gada, piena ražošana ir samazinājusies par 44%, gaļas - par 77%. Gaļas ražošana kritusies arī 1997. gadā. Nenosakāmas izcelsmes produkcija pienam ir 7%, gaļai - 52%, tajā skaitā: liellopu gaļai - 33% un 43% - cūkgaļai. Katram ir zināms, ka piensaimniecība ir tā nozare, kas zemniekiem var dot reālus jūtamus ienākumus. Līdz ar to, ja tiek organizēta piensaimniecība, dabīgi, rodas nepieciešamība organizēt arī liellopu gaļas ražošanu. Kur tad citādāk liks izbrāķētās govis un dzimušos bullēnus? Arī cūkkopībā, ja zemnieki ražotu graudus un pienu, tad piena pārstrādes produktus, teiksim, vājpienu, varētu izmantot cūku nobarošanai, un tas varētu atrisināt šos jautājumus. Man ir nācies pagājušajā nedēļā runāt ar Rucavas pagasta zemnieku Vītoliņa kungu. Viņš ir dzērveņu audzēšanas entuziasts, ir iestādījis dzērvenes, bet viņam ir arī 20 govis un 6 grūsnas teles, kas atnesīsies pavasarī. Lūk, dzērvenes viņam ir tā iedvesušas tādu cerību, ka pavasarī viņš ir gatavs govis likvidēt un pievērsties tikai dzērveņkopībai. Galīgi aplama situācija rodas! Vakar es biju statūtsabiedrībā “Sesava”. Arī šeit piens tik tikko ir “pa nullēm”. Liellopu gaļa dod milzīgus zaudējumus, cūkgaļa - arī “pa nullēm”. Tādu ražošanas sistēmu, bez šaubām, neveicināsim. Šeit atkal pirmais noteikums ir robeža, tas, lai nebūtu šīs kontrabandas produkcijas. Otrs pasākums - ir jādomā par cenu paritātes nodrošināšanu pret izejvielām. Ņemsim kaut vai šo vienīgo - spēkbarības problēmu. Tagad zemnieki ir spiesti pārdot miežus par 40 latiem tonnā, bet spēkbarība maksā 120 latus. Vai tad statuete, ko par izciliem nopelniem televīzijas raidījumos ik gadu pasniedz kā balvu... Vai tad no tā trīs reizes palielinās spēkbarības cena, ka pievieno premiksus? Nu taču nē! Es domāju, ka... Vācijā tas, teiksim, ir 1 pret 1,5. Šinī jautājumā mums ir jādomā. To nevar vienā dienā atrisināt, bet ir jādomā, kā šo problēmu atrisināt. Graudkopībā mēs esam tuvu katastrofai, jo kombaini, graudu kaltes saimniecībās ir uz sabrukuma sliekšņa. Šī tehnika ir ļoti dārga, tāpēc, pērkot to un pārdodot graudus zem pašizmaksas, mēs tiešām nonāksim neapskaužamā situācijā. Domāju, ka šodien mums vajadzētu konstruktīvi izvērtēt, ko mēs varam darīt, kā mēs varam rīkoties, lai šo problēmu atrisinātu un zemniekiem kaut cik varētu nodrošināt viņu iegūtās produkcijas rentablu ražošanu. Bez šaubām, viens no pamatjautājumiem, lai panāktu zemkopības attīstību un zemnieku palikšanu laukos, citādi viņi vienkārši aizies no lauksaimnieciskās ražošanas -, ir tāds, ka valdībai tomēr ir jānodrošina zemniekiem zināms atbalsts. Paldies par uzmanību.".
• 1998_08_25_a-seq4 language "lv".
• 1998_08_25_a-seq4 speaker Edgars_Bans-1936.
• 1998_08_25_a-seq4 mentions Q822919.
• 1998_08_25_a-seq4 mentions Q211.
• 1998_08_25_a-seq4 mentions Q2660080.
• 1998_08_25_a-seq4 mentions Q39731.
• 1998_08_25_a-seq4 mentions Q183.
• 1998_08_25_a-seq4 mentions Q42814.
• 1998_08_25_a-seq4 mentions Q1798029.
• 1998_08_25_a-seq4 mentions Q14917198.