Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1998_08_25_a-seq12> ?p ?o. }

• 1998_08_25_a-seq12 type Speech.
• 1998_08_25_a-seq12 number "12".
• 1998_08_25_a-seq12 date "1998-08-25".
• 1998_08_25_a-seq12 isPartOf 1998_08_25_a.
• 1998_08_25_a-seq12 spokenAs 66.
• 1998_08_25_a-seq12 spokenText "Paldies deputātiem. Godātais Saeimas Prezidij! Godātie deputāti! Priekšvēlēšanu maratons ir sācies, un visiem politiķiem ir vēlēšanās parādīt savas rūpes par vēlētājiem, kuru vidū ir daudz lauksaimnieku un ar lauksaimniecību saistītu lauku iedzīvotāju. Tāpēc masu informācijas līdzekļu uzmanības centrā ir nokļuvuši labības audzētāji un, dažu publicistu izpratnē, sliktā valdība, kas no visiem labības audzētājiem nenopērk visus izaudzētos graudus vai nepavēl to izdarīt visiem labības pārstrādes uzņēmumiem. Valdība, kurai neesot skaidras lauksaimniecības attīstības un labības ražošanas attīstības programmas, kura negrib atjaunot sociālisma principus, norīkojot, cik katram labības audzētājam kāda labība ir jāaudzē, kam un kad viņam tā ir jāpiegādā, kad un kā ar viņu jānorēķinās. Un valdība, protams, nesaprot, ka šogad ir ļoti smagi dabas apstākļi. Tas viss labākajā gadījumā atgādina vairāksolīšanu ar neesošiem resursiem un to, ka ar atlikto maksājumu pērk nepelnītu popularitāti, bet sliktākajā gadījumā tas ir kvalificējams kā blefs. Tāpēc varbūt ir labi, ka šo jautājumu šodien apspriežam Saeimā, lai apzinātu izdarīto, vienotos par kopējo problēmas izpratni, vērtējumu un rīcības programmu. Jo dažu labu no reāliem pasākumiem situācijas uzlabošanai var veikt vienīgi Saeima, pieņemot izmaiņas likumos. Jāatzīst, ka pašreiz labības audzētājiem patiešām ir saspringta situācija, jo jāvāc raža un tajā pašā laikā jāplāno ražošana nākamajam gadam. Šāgada ražas novākšanas sezonu līdztekus tradicionāli normālajām tehniskajām un darba organizācijas problēmām raksturo vēl vairāki citi faktori. Slikti laika apstākļi, kas samazina izaugušo potenciālo ražu un tās kvalitāti, neļauj to novākt un palielina ražošanas izmaksas. Sākotnēji lielāka pārtikas labības ražošanas prognoze, salīdzinot ar tās patēriņa apjomu iekšējā tirgū, kas samazina vai pat izslēdz nepieciešamību labības pārstrādes uzņēmumiem konkurēt savā starpā, piedāvājot lauksaimniekiem iespējami labākus pārdošanas noteikumus, jo piedāvāto graudu apjoms pārsniedz šo uzņēmumu gada ražošanas apjomus. Sliktais stāvoklis pasaules labības tirgū, kas izpaužas cenu samazinājumā līdz pēdējo triju gadu laikā nepieredzēti zemam līmenim un, no vienas puses, ierobežo iespējas pārdot produktu pasaules tirgum, bet, no otras puses, palielina iespējamo konkurenci no importētās produkcijas puses. Pagājušajā rudenī Saeima pieņēma izmaiņas likumā par norēķiniem par neapstrādāto lauksaimniecības produkciju, kuras neattīstīta produkcijas tirgus apstākļos, kad nav izveidojušies kooperatīvi vai citas privātās uzņēmējdarbības formas, labības tirdzniecības uzņēmumi, ierobežo iespējas šī sezonālā produkta pircējiem atrast savstarpēji pieņemamus norēķinu un savstarpējās kreditēšanas risinājumus, ja šajā procesā netiek meklētas likuma apiešanas iespējas. Jāatzīst, ka labība ir nozīmīgākā augkopības preču produkcijas daļa Latvijas lauksaimniecībā. Kā liecina lauksaimniecības gada ziņojumā iekļautie rādītāji, lauksaimniekiem labības pārdošana 1997. gadā deva 13% no kopējiem ienākumiem. Tomēr lopkopības produkcijas daļa bija krietni lielāka - 68%, tajā skaitā piena - 29%, bet cūku - 15%. (Jums izdalītajā materiālā tas ir redzams 1. attēlā.) Vērtējot šajā gadā apsēto platību apmēru un ziemāju pārziemošanas stāvokli, šogad bija gaidāma vislielākā pārtikas labības raža kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Par to liecināja sējplatība, ražības un graudu kvalitātes attīstība pēdējo gadu laikā. (Jums izdalītajā materiālā tas ir 2. attēls.) Par spīti pagājušajā gadā presē paustajai lauksaimnieku neapmierinātībai ar labības cenu straujo kritumu un deklarētajiem solījumiem labību vairs neražot, šāgada labības sējplatības sasniedza 490 000 hektāru, un tas nozīmē atgriešanos 1994. gada līmenī. Tajā pašā laikā labības patēriņš pārtikā kopš 1993. gada mūsu valstī ik gadus sarūk. Vēl 1997. gadā tas bija apmēram 283 000 tonnu, taču attiecībā uz 1998., 1999. gada kopējo ražas patēriņu pārtikai prognoze ir vairs tikai 250 000 - 260 000 tonnu, no kurām tikai 150 000 - 160 000 tonnu apjomā paredzams kviešu patēriņš. (Jāskatās ir 3. attēls jums izdalītajā materiālā.) Un 50 000 - 60 000 tonnu ir sagaidāmais rudzu patēriņš. Pārējās labības patērētāji var būt vai nu mūsu valstī audzējamie mājlopi, vai ārvalstu pārtikas produktu tirgi. Bet to iespējamās piedāvātās cenas ir ievērojami samazinājušās. To, kā augstas labības cenas iespaido lopkopības attīstību, mēs varējām vērot jau 1992. -1994. gadā, kad nepamatoti augstu valsts noteiktās labības cenas sadārdzināja arī lopbarību un tas krietni paātrināja lopu skaita samazināšanos. Notika lopu izkaušana, jo tirgus nespēja lopkopības produkcijai nodrošināt adekvātu strauju cenu pieaugumu, bet graudi iegūla valsts glabātavās, vēlāk bija jāizdod daudz līdzekļu to glabāšanai un pat pārdošanai ārpus valsts robežām. Savukārt ārvalstu tirgos cenas noslīdējušas līdz 100-110 ASV dolāriem par tonnu; tas Latvijas lauksaimniekiem, piemēram, ļautu par kviešiem saņemt tikai no 56 līdz 58 latiem par tonnu. (Lūdzu skatīt 4. attēlu jums izdalītajā materiālā.) Salīdzinot ražošanas un patēriņa prognozes, varējām prognozēt, ka 1998. gads būs pirmais kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas un varbūt pat pēdējo 20 gadu laikā, kad Latvijas labības ražotāji atkal ir spējīgi Latviju pilnībā nodrošināt ar pašražoto pārtikas kvalitātes labību. Diemžēl patīkamajam konstatējumam nāk līdzi arī jaunas problēmas, no kurām nozīmīgākā ir jārisina pašiem labības ražotājiem. Labības ražošanas tālāka palielināšana nozīmē, ka Latvijas dzirnavnieki vairs nav un nebūs vienīgie un varbūt pat ne galvenie pārtikas labības pircēji. Ir jāizveidojas labības tirdzniecības uzņēmumiem. Graudu ražotājiem labāk būtu tos veidot pašiem kā kooperatīvos uzņēmumus, kā to izdarījuši Skandināvijas valstu, dažu citu Eiropas valstu un ASV graudu ražotāji, tādējādi paturot savās rokās graudu tirdzniecību un līdz ar to iespēju ietekmēt tirgus cenas. Tas nozīmē arī labības eksporta nepieciešamību un ar to saistītu daudz ciešāku atkarību no labības cenām pasaules tirgos. Bet tas nozīmē arī to, ka pārtikas labības ražošanas tālāka ražošanas palielināšanās saistāma ar izmaksas samazināšanu, eksporta tirgu meklēšanu un mērķtiecīgu iespējamās eksporta produkcijas partiju veidošanu. Apgalvojumi, ka Latvijas valstij un tās valdībai neesot lauksaimniecības politikas, neatbilst patiesībai. Gribu atgādināt, ka valsts savu nostāju pamatā ir deklarējusi Latvijas lauksaimniecības likumā, un pašlaik varu teikt, ka tajā paredzētie pasākumi faktiski ir izpildīti. Ar tiem esat iepazīstināti arī jūs. Vēl vairāk, - par tiem jūs esat arī balsojuši, pēdējo reizi apspriežot lauksaimniecības attīstības programmu. Atbalstot tirgus ekonomikas principu darbību arī lauksaimniecībā, valdība 1997. gadā, turpinot lauksaimniecības politikas attīstību, pieņēma ilglaicīgu lauksaimniecības attīstības programmu, paredzot likt akcentu uz konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas veicināšanu, ne vairs tikai uz tās saglabāšanu. 1997. gada rudenī valdība pieņēma lauksaimniecības tālākas attīstības koncepciju. Tās pamatnostādnēs tika definēts, ka Latvijas lauksaimniecības attīstība ir saistāma ar ražošanas efektivitātes paaugstināšanos, konkurētspējas attīstīšanos, tirgus attiecību veidošanos. Latvijas lauksaimniecības attīstība nav saistāma tikai ar iekšējā tirgus piepildīšanu. Pašreiz valdības akceptētajā lauksaimniecības attīstības koncepcijā tas ir skaidri pateikts. Ja mēs savā saimniekošanā aprobežotos tikai ar iekšējo tirgu, pat ekstensīvi saimniekojot, vismaz trešdaļa lauksaimniecības zemju paliktu neizmantotas. Latvijas zeme var dot vairāk produkcijas, tāpēc nedrīkstam norobežoties no ārējā tirgus, lai radītu lauksaimniecībai īpašus siltumnīcas apstākļus, jo maksāt tādas eksporta subsīdijas, kā to dara Eiropas Savienība, Latvijas tautsaimniecība paredzamā nākotnē nespēs. Panākumi ārējos tirgos saistāmi ar ražošanas pašizmaksu samazināšanu un stabili augstu kvalitāti lielām produkcijas porcijām. Šā gada augusta pirmajā darba dienā valdības sēdē tika akceptēti pamatprincipi valsts politikai labības tirgū un tirgus intervences pamatnoteikumi, par kuriem detalizētāk runāšu nedaudz vēlāk. Tāpēc izteikumi par valdības neizlēmību un vairīšanos no problēmas risināšanas liecina par vāju informētību, ja vien tie nav priekšvēlēšanu drudža vai vienkārši valsts iekšējā tirgus politikas mehānisma neizpratnes izpausme. Kādi instrumenti vispār ir pieejami valstī, lai ietekmētu lauksaimniecisko, tajā skaitā labības, ražošanu un tirgu? Dažos vārdos par pazīstamākajiem no tiem. Muitas barjeras un eksporta subsīdijas. Šis ir visplašāk minētais valsts lauksaimnieku atbalsta pasākums. Paaugstina cenas vietējā tirgū, bet tikai tādā gadījumā, ja tajā ir produktu deficīts. Ja paši vietējā tirgus dalībnieki dažādu apstākļu dēļ nesāk savstarpēji konkurēt, par instrumentu izmantojot zemāku cenu solīšanu. Pretējā gadījumā valstij vai ražotājasociācijai jāizmanto tirgus intervence, izpērkot vai izņemot no tirgus relatīvi lieko produktu. Tā pārdošana faktiski iespējama vienīgi ārējā tirgū, izmantojot eksporta subsīdijas. Valsts intervence tirgū. Šajā gadījumā valsts tieši iejaucas tirgū, uz laiku vai pavisam no tirgus izņemot lieko produktu, vēlāk to pārdodot vietējā tirgū vai ārējā tirgū, ar vai bez eksporta subsīdijām vai citādiem zaudējumiem. Valsts ilgstošam laika posmam nosaka stabilu intervences cenu, kas gan sezonāliem produktiem pa mēnešiem var mainīties, lai kompensētu glabāšanas un kredītu procentu izmaksas. Valsts intervenci veic tikai tādā gadījumā, ja tirgus privātie dalībnieki savā starpā nespēj vienoties, vai arī tādā gadījumā, ja tirgū ir attiecīgā produkta pārpalikums un tādēļ tirgus cenas noslīd zem šī līmeņa. Tādējādi tiek stabilizēts tirgus, nepieļaujot cenu krišanos zem noteikta intervences cenu līmeņa. Valsts tādējādi dod ražotājiem produkcijas pārdošanas garantiju, bet nepretendē kļūt par galveno tirgus dalībnieku. Un valsts ar savām intervences noliktavām nekad nekļūs par nekvalitatīvu produktu savācēju. Instruments izmantojams tirgus sezonālo svārstību novēršanai, kā arī tirgus pilnīgas vai daļējas monopolizācijas gadījumā, tas ir, tad, kad daudziem produkcijas pārdevējiem lauksaimniekiem pretī stājas viens pircējs vai ļoti ierobežots pircēju skaits. Eiropas Savienībā un vairākās citās valstīs to izmanto arī augstāku cenu noturēšanai iekšējam tirgum, piespiežot patērētāju maksāt vairāk, nekā tas notiktu gadījumā, ja valsts intervences tirgū nebūtu. Šajā gadījumā tas nepārprotami saistās ar salīdzinoši augstām importa tarifu barjerām un eksporta subsīdijām. Tomēr šis ir ceļš, no kura pakāpeniski atsakās visas attīstītās Eiropas valstis. Valsts rezerve. Līdz šim gadam labības tirgus īstenošanā figurēja jēdziens - iepirkums valsts rezervei. Lai novērstu valsts intervences un iepirkuma jēdziena un jēdziena “iepirkums valsts rezervei” nekorektu lietošanu, ir jāpaskaidro sekojošais: kāda produkta iepirkums valsts rezervei tiek īstenots, lai nodrošinātu valsts prognozētās vajadzības pēc šā produkta. Tāpēc iepirkums valsts rezervei notiek ierobežotā apmērā un par iespējami zemāku cenu. To nosaka atbilstoši kārtībai, kāda paredzēta likumā par valsts pasūtījuma izvietošanu. Tas motīvs ir tieši pretējs valsts vēlmēm stabilizēt stāvokli labības tirgū un nodrošināt tās audzētājiem iespējami lielāku iespējamo cenu. Tas ir pretēji arī sistēmai, kas noteikta likumā par labības tirgu un valsts labības rezervi un kas paredz, ka iepirkums valsts rezervei tiks īstenots, izmantojot valsts intervences metodi. Savukārt valsts intervencē iepirktie produkti var kalpot arī par valsts stratēģiskajām rezervēm, tikai jāpatur vērā, ka saglabāšana ilgākā laika posmā izmaksā ievērojamas naudas summas. Tādēļ ekonomiskais izdevīgums var kļūt problemātisks. Tiešie kompensācijas maksājumi. Ja kādu no ražotājiem neatkarīgu apstākļu (valsts politikas izmaiņa vai katastrofa) ietekmē krasi samazinās viņu ienākumi, valsts var izmantot kompensācijas maksājumus. Tos parasti izmaksā par platības vienību vai lopu vienību; izņēmuma gadījumā pieļauj izmaksas par produkcijas vienību. Toties - kā likums! - tas ir saistīts ar garantēto produkcijas realizācijas cenu samazināšanos valsts politikas izmaiņu rezultātā. Kredīti vai to procentu subsīdijas. Īstermiņa vai ilgtermiņa likviditātes problēmu risināšanas atbalstam valsts var izmantot subsīdijas kredītu pieejamības nodrošināšanai no bankām. Tās var izpausties kā kredītu procentu pilnīga vai daļēja subsidēšana, kā daļēja kredītu summas finansēšana, kā aizdevums no valsts izveidota kredītu fonda. Pēdējā gadījumā valstij tas izmaksā mazāk. Toties mazāka līdzekļu summa tiek piesaistīta projekta īstenošanai. Kā tad ir veidojusies pašreizējā valsts politika labības tirgus jomā un kāda ir? Pamatojoties uz Lauksaimniecības likumu, valsts lauksaimniecības attīstības ilglaicīgās programmas pamatnostādnēm, tirgus ekonomikas un agrārās reformas principu konsekventu attīstību, valsts budžeta iespējām, kā arī augstāk minētajām prognozēm, Ministru kabinets šā gada 3. augusta sēdē tika apstiprinājis Latvijas labības tirgus politikas pamatprincipus. Šos pamatprincipus izstrādāja ar manu rīkojumu šā gada jūnijā izveidotā darba grupa labības tirgus politikas īstenošanai. Tie paredz, ka labības un tās pārstrādes produktu tirgū galvenajam un noteicošajam dalībniekam ir jābūt privātajām uzņēmējsabiedrībām. Tikai tādos apstākļos var izveidoties ekonomiski pamatota tirgus attīstība. Valsts uzdevums ir veicināt labības tirgus attīstību un stabilitāti, nepieļaujot atsevišķu labības tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumu monopoldarbību un mazinot pasaules tirgus un klimatisko apstākļu radītās tirgus svārstības. Valstij nav jābūt galvenajam labības uzpircējam un tirgotājam, bet tai galvenokārt jābūt tirgus stabilizatoram. Uz šādu sistēmu, kas balstās uz privātajiem uzņēmējiem ne tikai lauksaimniecībā, bet arī ar to saistītajās nozarēs, mūsu valsts ir konsekventi gājusi kopš agrārās reformas pašiem sākumiem. Šo pamatprincipu īstenošanai valsts labības tirgus stabilizēšanā tiek izmantots šāds instruments - labības iepirkšanā piesaistīto kredītu procentu daļēja subsidēšana (ar nosacījumu, ka kredīta ņēmējs izpilda valsts noteiktās prasības, ievēro uzpirkšanas termiņu un norēķinu kārtību). Par juridisko pamatu kredītu subsidēšanai kalpo valsts pilnvarotās institūcijas un uzņēmēja savstarpējs līgums. Ar kredītu procentu subsidēšanu saistītās izmaksas finansē no valsts budžetā lauksaimniecības subsīdijām paredzētajiem līdzekļiem. 1998. gada lauksaimniecības subsīdiju programmā šim nolūkam ir paredzētas kredītu procentu subsīdijas līdz 9% likmei. Tās par saņemtajiem kredītiem var saņemt visi legāli reģistrētie labības pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi, kas iepirkuši labību līdz 1. oktobrim un norēķinājušies līdz 1. novembrim. Bez tam spēkā joprojām ir kārtība, kas paredz subsīdijas viena lata apmērā par tonnu mēnesī tiem labības ražotājiem, kas izaudzēto labību līdz pārdošanai glabā pie sevis savās glabātavās. Valsts intervence labības tirgū dod garantijas, ka būs iespējams pārdot visu noteiktas kvalitātes labību par valsts garantēto minimālo intervences cenu. Ar intervences īstenošanu saistītos izdevumus sedz no valsts budžeta izdevumiem lauksaimniecības atbalstam. Šā gada 11. augustā apstiprinātajos Ministru kabineta noteikumos par tirgus intervenci labības tirgū tika noteikts, ka valsts nopirks visus noteiktās kvalitātes pārtikas kviešus un rudzus par 72 un 67 latiem tonnā, intervences iepirkumu uzsākot 1. oktobrī. Ievērojot vēl neattīstīto graudu tirgus struktūru, sliktos laika apstākļus, kā arī vairākus citus faktorus, intervences uzsākšanas datums tika noteikts par mēnesi agrāks, nekā sākotnēji bija paredzēts, pretēji citās valstīs noteiktajam 1. novembrim vai 1. decembrim, kā Zviedrijā, kad labības tirgus dalībniekiem būs bijis iespējams savstarpējos līgumos nokārtot un mēģināt atrast sev izdevīgus risinājumus. Savukārt intervences cenu līmenis, ievērojot šo pašu laika apstākļu izraisītās iespējamās korekcijas Latvijas pārtikas labības ražošanas un patēriņa bilancē, tika noteikts ievērojami augstāks par sākotnējā koncepcijā paredzēto līmeni - 90% no pasaules cenas. Tas būtu apmēram 54 lati. Gribu uzsvērt, ka šie noteikumi tika pieņemti, spēkā esot prognozēm par būtisku pārtikas labības pārpalikumu tirgū, salīdzinot ar patēriņu. Apmēram 130% - tādas bija sākotnējās prognozes par pārtikas graudu nodrošinājumu valstij. Intervencei ir vairāki iespējamie teorētiskie uzdevumi: stabilizēt labības cenas tirgū, iegūt produktus valsts rezervēm, valstij pelnīt no cenu starpībām. Priekšvēlēšanu gaisotnē tiem pievienojas arī vēlme ar intervences palīdzību radīt ilūziju, ka lauksaimniekiem palīdz atrisināt apgrozāmo līdzekļu nodrošinājuma programmu. Valdības pozīcija ir skaidra. Valsts intervence Latvijas labības tirgū ir domāta vienīgi tirgus stabilizācijai un monopoliskā spiediena neitralizēšanai. Latvijas noslēgtajos starptautiskajos līgumos paredzētie antidempinga un citi kontroles pasākumi, lai nepieļautu iekšējā tirgus destabilizāciju, tajā iekļūstot subsidētas un zemas kvalitātes graudu produkcijas importam, ir sagatavoti. Nav pieļaujama arī subsidētās gaļas kontrabanda vai nekontrolēta ieplūšana, jo tā būtiski samazina pieprasījumu pēc lopbarības graudiem. Bez tam labības ražotājiem ir reālas iespējas saņemt un izmantot lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai paredzētās subsīdijas - to skaitā tehnikas un iekārtu iegādei, ēku būvei, augsnes kaļķošanai -, kuras dotu iespēju atjaunot lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģiju un samazinātu resursu patēriņu ražošanā arī tām saimniecībām, kurām līdz tam kredīti banku tirgū nebija pieejami. Tādējādi tiek izveidota kompleksa lauksaimnieku, it īpaši labības ražotāju atbalsta sistēma, kas ievēro akceptētos pamatprincipus, pieejamo finansu reformas un lauksaimniecības politikas attīstības tendences saistībā ar integrāciju pasaules un Eiropas apritē. Tomēr, vairāk gan momentāna efekta radīšanai nekā ekonomiska rakstura argumentu vadīti, daudzi ražotāji, politiķi un deputāti kā par vienīgo pieņemamo risinājumu runā tikai par to, ka valsts iepirks rezervē visu izaudzēto labību par krietni augstāku cenu un samaksās nekavējoties. Sirsnīgo skaisto vārdu virknētāji zemnieku iepriecināšanai to iztēlo kā visu lauksaimnieku visu problēmu atrisinājumu. Jebkura cita valdības rīcība tiek vērtēta kā problēmas nerisināšana, vairīšanās no atbildības, tās uzvelšana nākamajai valdībai, nespēja formulēt ilglaicīgu valsts politiku. Gribu tomēr atgādināt, ka tieši tāda kārtība, ka “goszakupkām” tūlīt pēc ražas novākšanas bija jāpiegādā visa pārstrādājamā labība, bija raksturīga tieši padomju periodam, kad visi uzņēmumi piederēja valstij, kad naudai kā maksāšanas līdzeklim bija visai ierobežotas funkcijas; kad valsts faktiski bija pārtikas tirgus monopolists; kad valdība neatbildēja par savu pieņemto lēmumu ekonomiskajām sekām. Skaidri un gaiši sakot, tā vairs nav tirgus intervence demokrātiskā tirgus izpratnē, bet tas ir valsts iepirkums tā skaidrākajā izpildījumā. Mūsu uzdevums ir veidot ilglaicīgu pamatu visas tautsaimniecības, tajā skaitā arī lauksaimniecības, attīstībai uz tirgus saimniecības pamatiem, pasargājot to no smagākajiem tirgus stihijas vai citu nelabvēlīgu apstākļu triecieniem, taču hroniski to neauklējot uz citu saimniecības nozaru rēķina. Arī nopietnie labības ražotāji un labības tirgus dalībnieki prasa no valdības ilglaicīgu risinājumu. Zemnieku federācijas priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics ir izteicies, ka no šīsdienas sēdes gaida lēmumu, kas zemniekiem viestu skaidrību par to, kas viņiem jādara arī turpmākajos gados, lai neiznāktu kārtējā “ugunsgrēka dzēšana”. Ar vienu pašu valsts iepirkumu, nemaz nerunājot par iepirkumu valsts rezervēm, nevar atrisināt visas iepriekš minētās lauksaimniecības problēmas. Šīm problēmām ir ātrāki risinājumi, un arī valdībai tie ir zināmi. Turklāt šie risinājumi papildus prasa valsts naudu, kuras ne šā gada, ne nākamā gada budžetā nav. Nauda nepieciešama arī izglītības, veselības aizsardzības, lauku ceļu būves un citu programmu paplašināšanai. Turklāt diemžēl var iznākt, ka izcilā raža, kas bija gan gaidāma, laikam netiks sagaidīta, jo ne viss ir lauksaimnieku, Zemkopības ministrijas, valdības un pat ne Saeimas ziņā. Diemžēl šāgada lietus “slūžas” neizdodas aizvērt nevienam, ne tikai pie mums Latvijā, bet arī mūsu kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā. Tāpat arī pasaules tirgus attīstība šogad nav labvēlīga ne mūsu valsts labības audzētājiem, ne arī citas lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem. Aizvadītās nedēļas nogales lietusgāzes un arī šīsnedēļas lieti ir būtiski mainījuši līdzšinējās prognozes. Ir pamats prognozēt, ka būtiska labības pārpalikuma var nebūt. Tas ir licis daļēji pārskatīt arī izvēlētos valsts izmantojamos labības tirgus ietekmēšanas instrumentus, kā arī papildināt tos ar dažiem citiem ražošanas atbalsta pasākumiem. To starpā jāmin no lauksaimniecības subsīdiju līdzekļiem papildus rudens darbiem ņemto īstermiņa kredītu procentu subsidēšana līdz četru mēnešu termiņam, vadoties pēc procentu likmes, kas nepārsniedz 12% - gada likmi. Ministru kabinets šodienas sēdē izdarīja izmaiņas noteikumos, paredzot valsts intervenci labības tirgū uzsākt jau no 1. septembra, tomēr par attiecīgi mazākām cenām. Pārtikas kviešiem - par 68 latiem tonnā, rudziem - par 63 latiem tonnā. Tomēr jāuzsver, ka šie papildu pasākumi - intervences termiņa paātrināšanu un arī īstermiņa kredītu procentu subsīdijas rudens sējai - ir jāuztver kā vienreizējs pasākums, kura īstenošanas nepieciešamību noteikuši šāgada īpaši sliktie laika apstākļi un neattīstītā produkcijas resursu un kredītu tirgus infrastruktūra. Noteiktās cenas ir absolūti augstākās pieņemamās pašreizējos apstākļos. Pie augstākas cenas intervence pilnīgi atklāti pārvēršas par valsts iepirkumu, un tas jau ir sociālisma atdzimšanas sākums Latvijas lauksaimniecībā. Vēlreiz atkārtoju, ka valstij nav nolūka kļūt par vienīgo un pat lielāko labības tirgus dalībnieku. Savukārt augkopības tirgus sakārtošanai ir nepieciešams likuma par norēķiniem par nepārstrādāto lauksaimniecības produkciju grozījums, kas neattiecinātu to uz labības tirgu un ļautu pašreizējiem lauksaimniecības produktu tirgus dalībniekiem atrast savstarpēji pieņemamu norēķinu kārtību, kā to paredz Civillikums. Tādējādi izveidota vienota sistēma, kas ir iespējamais kompromiss starp ražotāju vēlmēm, tirgus attiecību principiem un valsts finansiālajām iespējām un nozares ilglaicīgas attīstības virzību. Valsts īstenota intervence pārtikas kviešu un rudzu tirgū no 1. septembra par intervences cenām - attiecīgi 68 un 63 lati tonnā. No 1. oktobra tās paaugstinās līdz 72 latiem par pārtikas kviešu tonnu un 67 latiem par pārtikas rudzu tonnu. Valsts subsīdijas kredītu procentu - līdz 9% - segšanai labības tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumiem par labības pirkšanai aizņemtajiem līdzekļiem, ja pirkums noticis līdz 1. oktobrim un norēķini veicami līdz 1. novembrim. Valsts subsīdijas labības ražotājiem - 1 lats mēnesī par tonnu, ja pārdodamā labība glabājas pie viņiem, vai vienu mēnesi - oktobri - subsidēta labības glabāšana valsts intervences noliktavā. Es uzsveru vēlreiz - subsidēta labības glabāšana valsts intervences noliktavā. Steidzamības kārtā pieņemtās izmaiņas likumā par norēķiniem par neapstrādāto lauksaimniecības produkciju ļautu pašreizējiem lauksaimniecības produktu tirgus dalībniekiem pašiem atrast savstarpēji pieņemamu norēķinu kārtību. No lauksaimniecības subsīdiju līdzekļiem īstermiņa kredīta procentu subsīdija līdz 4 mēnešu termiņam, vadoties pēc procentu likmes, kas nepārsniedz 12% gada likmi, varēs palīdzēt aizņemties bankā līdzekļus rudens darbu finansēšanai. Protams, ieviešot šo jauno sistēmu, vienmēr var gadīties kādas kļūmes, tomēr valdība uzskata, ka ir ielikts pamats ilglaicīgai valsts politikai labības tirgus jomā. Valdības pārliecība ir, ka, lai saglabātu savu vietu un nozīmi, arī lauksaimniecībai ir jāiegūst un jāsaglabā konkurētspēja. Un ne tikai atsevišķām sekmīgām saimniecībām, bet vairumam zemes saimnieku jākļūst par ražotājiem tirgum, turklāt - ar efektīvu saimniekošanu. Spēcīgām, konkurētspējīgām ģimenes saimniecībām, kurās uz lauka strādā saimnieks pats, ne tikai algādži, ir jākļūst par Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatu, tāpat kā tas ir noticis Eiropas attīstītajās valstīs. Tam ir nepieciešama jauna tehnoloģija, cilvēku uzņēmējdarbības gars, lauku vides attīstība. Tajās lauku saimniecībās, kas šodien strādā sekmīgi - un šādas saimniecības atrodamas visā valstī, ne tikai Pierīgā un Zemgalē -, vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos. Protams, ir jaunas mašīnas, jaunas tehnoloģijas, bet, galvenais, ir cita attieksme pret saimniekošanu. Sekmīgākie saimnieki izvēlas to produktu ražošanu, kuriem tirgū ir pieprasījums, un meklē risinājumus, kā šo produktu saražot lētāk. Tas nav iespējams bez lauksaimniecības tehniskās modernizācijas, kas prasa ievērojamus investīciju apjomus. Pēc orientējošiem aprēķiniem, šī summa nav mērāma ne miljonos, pat ne simtos miljonu latu, tā ir krietni lielāka. Diemžēl pašreizējā kredītresursu pieejamība un cena vēl nav apmierinoša, lai lauksaimnieki varētu nepieciešamos finansu resursus iegūt brīvā tirgū. Tāpēc kopš 1998. gada lauksaimniecības atbalsta programmas ietvaros valsts sākusi īstenot investīciju atbalsta programmu lauksaimniecībā. Programmas mērķis ir radīt priekšnoteikumus nozares modernizācijai un konkurētspējas paaugstināšanai. Šīs programmas realizācijai no 1998. gada budžetā atvēlētajiem līdzekļiem lauksaimniecības subsīdijām tiek novirzīti vairāk nekā 7 miljoni latu. Kā valdības vadītājam man ir patīkami, ka šis vairs nav tikai ražošanas saglabāšanas programmas modelis, ko lielā mērā iezīmēja iepriekšējās subsīdiju programmas, bet ka tā jau ir ražošanas attīstības programma, kurā tomēr, protams, būs nepieciešami tālāki uzlabojumi. Šādā situācijā ir jāapzinās, ka jebkuru līdzekļu novirzīšana produkcijas cenu atbalsta pasākumiem samazina iespējas atbalstīt jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā, bet ar esošajiem finansu resursiem nodrošināt lauksaimniecības produkcijas ražotājiem kompensācijas, kas saistītas ar produkcijas ražošanas izmaksu palielināšanos un līdz ar to ar ienākumu samazināšanos, ilglaicīgi nodrošināt nebūs iespējams. Jūs jau varējāt iepazīties ar lauksaimniecības gada ziņojumā minētajiem ekonomiskajiem rezultātiem. Tātad 1997. gadā patērēto ražošanu resursu vērtība pieauga par 10,5% jeb par 11 miljoniem latu, kas ir apmēram 60% no lauksaimniecības gada subsīdiju apjoma. Nozares attīstība nav iespējama bez efektivitātes paaugstināšanas. Ir lietas, ko nozares attīstības labā var darīt valsts, bet ir lietas, kas jāizdara pašiem ražotājiem. No valsts pirmām kārtām tiek prasīta politika un tās konsekventa īstenošana. Īpaši nozīmīgi tas ir lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kur visi ražošanas procesi notiek daudz lēnāk nekā jebkurā citā tautsaimniecības nozarē. Tomēr ir lietas, kas ir jādara un ko var darīt tikai paši ražotāji. Un starp tām ir arī rūpes par savas produkcijas pārdošanas iespējām. Graudu gadījumā tas notiek, sākot ar to kaltēšanu un tīrīšanu un beidzot ar konkrēto pārdošanas līgumu slēgšanu, ko nedara un arī nedarīs valsts. Risinājumi ir jāmeklē un lēmumi ir jāpieņem pašiem ražotājiem. Gribu atgādināt, ka patiesībā mums šodien ir divas alternatīvas. Pirmā - ar visiem eksistējošajiem līdzekļiem jācenšas saglabāt esošā lauksaimniecības struktūra. Būtībā tā ir lauksaimniecības un arī lauku attīstības stagnācija - līdzekļu dalīšana “uz galviņām” eksistencei, nevis dzīvošanai un attīstībai. Patiesībā tas nozīmētu Latvijas lauku lēnu, bet konsekventu iznīkšanu, tāpēc ka, saimniekojot pašreizējā līmenī, mūsu lauku iedzīvotāji nevarēs paaugstināt savu labklājību, jo vienmēr būs atkarīgi no dotācijām un pārdales maksājumiem, kuru nekad nepietiks. Otrā - strukturālo pārmaiņu un iniciatīvas attīstības ceļš. Tas balstās uz privātās iniciatīvas attīstības veicināšanu laukos, uz apstākļu radīšanu reālajām strukturālajām pārmaiņām, lai gan, protams, šis nav viegls risinājums. Tas prasa daudz zināšanu, rada daudz problēmu, tomēr tas ir atrisināms, un īstenotā labības tirgus politika ir viens no šā risinājuma posmiem. Mēs negribam pakļauties pirmsvēlēšanu populismam un pieņemt lēmumus, kas nestu atvieglojumus tikai uz īsu mirkli. Mēs nevaram atļauties vienas dienas saimnieka lēmumus. Mēs esam par ilglaicīgas valsts lauksaimniecības politikas veidošanu, attīstīšanu un īstenošanu. Latvijas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozare nebūs stipra, ja visi tās posmi nebūs vienlīdz attīstīti, bet tas ir un būs iespējams, vienīgi sadarbojoties lauku uzņēmējiem ar pārējo sabiedrību savas valsts personā uz partnerības un savstarpējas sapratnes pamatiem. Paldies par uzmanību. (No zāles deputāts G. Valdmanis: “Klusums... ”)".
• 1998_08_25_a-seq12 language "lv".
• 1998_08_25_a-seq12 speaker Guntars_Krasts-1957.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q822919.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q211.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q79820.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q37.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q191.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q193089.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q458.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q8436.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q34.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q3738400.
• 1998_08_25_a-seq12 mentions Q16357288.