Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1998_06_15_a-seq41> ?p ?o. }

• 1998_06_15_a-seq41 type Speech.
• 1998_06_15_a-seq41 number "41".
• 1998_06_15_a-seq41 date "1998-06-15".
• 1998_06_15_a-seq41 isPartOf 1998_06_15_a.
• 1998_06_15_a-seq41 spokenAs 25.
• 1998_06_15_a-seq41 spokenText "Godājamie deputāti! Žēl, ka šodienas sēde tiek izmantota arī apcerēm par baznīcām, kandidātu izvirzīšanai... Es te gribētu pateikt Valdmaņa kungam, ka, pirms viņš nākošreiz nāk un runā, vajadzētu izlasīt tos dokumentus, par kuriem viņš runā, un ir jāprot atšķirt un saprast, ar ko Baltijas tirgus atšķiras no Eiropas Savienības tirgus. Mums Eiropas līgumā nav paredzēts brīvais tirgus lauksaimniecībai. Tieši otrādi - te ir noteikts pārejas periods ar visiem muitas tarifiem. Es gribētu pateikt, ka pirmo reizi ir radīts, es domāju, un Saeimā apspriests diezgan labs dokuments. Pie tam konceptuāli šeit ir pareizi arī norādītas visas tās problēmas, kas ir lauksaimniecībā, atskaitot divas, uz kurām es gribētu vērst uzmanību. Es domāju, ka mums nekāda atpakaļceļa nav un ir jāatzīst skaidri un gaiši, ka lauksaimniecībā ir divas galvenās problēmas. Pirmā ir LPSR jeb padomju sistēmas atstātais mantojums. Es saprotu, ka tas ir ļoti smagi tiem, kuri ir bijuši kolhozu priekšsēdētāji. Viņi nāk šeit un runā, un stāsta pasakas par to, cik lieliski ir darbojusies lauksaimniecība agrāk un cik tagad viss tiek nepareizi darīts. Es domāju, ka LPSR mantojuma jeb padomju sistēmas mantojuma galvenā problēma slēpjas attieksmē, atbildībā pret īpašumu. Lielais sovhoznieku, kolhoznieku jeb laukstrādnieku skaits vai, kā tagad ir pieņemts teikt, darba ņēmēji, kuru, kā jūs redzat pēc šī paša materiāla datiem, ir vairāk nekā 80%... šo darba ņēmēju, bet 20% ir pašnodarbinātie: tātad 9,8% - ģimenes saimniecībās strādājošie... 6,5% un tā saucamie darba devēji jeb uzņēmēji, to ir tikai 3,1 procents. Tātad šie 20% pārsvarā ir spējīgi saražot ar esošajiem un samērā atpalikušajiem ražošanas līdzekļiem visu Latvijas valstij nepieciešamo produkciju. Tātad pirmā un galvenā problēma ir tāda, ko darīt ar šiem 80%? Vai šeit vairāk būtu jāstrādā Zemkopības ministrijai vai, ja tie ir sociālie jautājumi, tad Labklājības ministrijai? Es saprotu, ka tas nav šā darba analīzes jautājums, bet tā ir un vienmēr paliks viena no galvenajām problēmam. Un es arī cienu to, ko teica... principā Bāna kungs pareizi pateica, bet, Bāna kungs, es šaubos, vai visi 80% būs gatavi strādāt. Man ir aizdomas, ka viņi nebūs gatavi strādāt citās nozarēs, viņiem būs problēmas ar izglītību, ar nodarbes mainīšanu, lai gan liela daļa no viņiem diemžēl ir jaunieši. Liela daļa no lauku ciematos dzīvojošajiem diemžēl ir jaunieši, kuri izrāda ne visai lielu entuziasmu, lai mainītu, teiksim, savu nodarbi, lai meklētu kādas jaunas darba vietas. Nedaudz par ilūzijām. Nekāda atpakaļceļa nebūs, lai arī kā te daudzi runātu. Un tiem, kuri vēl vaimanā par to, ka lauksaimniecība ir sagrauta, es gribētu vienkārši likt padomāt par šādām lietām. Ja jau kāds uzskata, ka agrāk bija labi, tad parādiet, kur ir šie LPSR telefoni laukos vai šī infrastruktūra, kur ir šīs margarīna rūpnīcas, kur tad ir šie celulozes kombināti, kāpēc lāpstas nolūst un tās ir jāieved pašreiz no Rietumiem, lai šie kāti neļodzītos, kur tad ir šie LPSR ķieģeļi, kas nesadrūp, un kur ir tehnika, kas nepadara cilvēkus par invalīdiem? Ja kāds no klātesošajiem var atbildēt, ka viss tas ir bijis LPSR laikos, tad lai nāk un pastāsta. Es labprāt aizbrauktu un paskatītos. Es domāju, ka galvenā problēma, pirmā problēma ir tā, ka padomju sistēma sagrāva modernās lauksaimniecības pamatus, kas bija ielikti pirms kara. Pirms kara tika ielikta struktūra, ka bija gan lielsaimniecības, gan mazas saimniecības, kuras varētu atrast savu “nišu” un moderni funkcionēt, ja tās pilnībā netiktu iznīcinātas. Es varu pateikt vienu piemēru. Iznīcināšana 60. -70. gados notika arī ar dažu klātesošo deputātu līdzdalību, kad cilvēki ar varu tika sadzīti ciematos, tā vietā lai ar minimāliem līdzekļiem viensētā ieliktu nelielu sūknīti, iztaisītu vannasistabu un ieliktu siltā ūdens boileru. Toreiz tas tika pamatots tā, ka ērtību dēļ šīs viensētas ir jāsagrauj un ka cilvēki ir jāpārvieto uz šiem ciematiem ar piecstāvu silikātķieģeļu mājām, un tas ir arī rezultāts. Otra lieta, ko varbūt... tā faktiski nav pat problēma... Tātad zemes reformas mantojums ir lielais sīksaimniecību skaits, kuras nevar vērtēt pārāk kritiski, jo, mainot varbūt savas tehnoloģijas un mainot tradicionālās nodarbošanās, šīs nelielās saimniecības var veiksmīgi darboties un nākotnē būt zināms ienākuma avots. Pašreiz ir par agru teikt, vai tas ir labi vai slikti, bet tas, ka 30% graudus sēj un ka tie tiek izaudzēti platībās, kas mazākas par 5 hektāriem... vai tas, ka puse govju atrodama vienas un divu govju saimniecībās... tas, protams, neliecina par šo nozaru perspektīvu. Runājot par šo izstrādāto dokumentu jeb programmu, es gribētu tikai piebilst vēl divas lietas. Pirmā. Šeit nav sadaļas par informāciju. Es domāju, ka lielākā nelaime ir informācijas trūkums, un ar to pietiekamā mērā nestrādā arī Zemkopības ministrija. Ja pirms četriem vai pieciem gadiem Latvijas zemniekiem un arī piensaimniekiem būtu bijusi informācija, ka sviestu nepatērē tik daudz kā margarīnu, tad tagad nebūtu jāvaimanā, ka šī proporcija 4000 sviests vai 1,5 tūkstoši margarīns... ka apmēram pirms pieciem gadiem Latvijā tā ir apgriezusies otrādi, lai gan tagad cilvēki patērē margarīnu, nevis sviestu. Un nu atskan vaimanas, ka vajadzētu pacelt muitas tarifus vai kaut ko citu darīt, lai cilvēki šo margarīnu nelietotu. Tātad, ja šī informācija būtu bijusi, tad, manuprāt, jau laicīgi būtu sākts domāt par to, ko darīt un kādā veidā darīt. Otra lieta ir patērētāju viedokļa nenovērtēšana. 6. lappusē šajā dokumentā ir ļoti bikli pateikts, ka, iespējams, patērētāja viedoklis ar laiku var kļūt par lauksaimniecības politikas faktoru. Patērētāja viedoklis kļuva par galveno faktoru lauksaimniecībā dažās valstīs jau pirms 20 gadiem vai 10 gadiem, un tas pilnībā mainīja šajās valstīs esošo lauksaimniecības struktūru. Un pat tur, piemēram, Eiropas Savienībā, kur šis patērētāja viedoklis netika ņemts vērā, noliktavās uzkrājās milzīgi, nevajadzīgi subsidēti gaļas un citu izstrādājumu kalni, kam bija ļoti grūti atrast noietu, kas tika norakstīti un pēc tam, teiksim, sūtīti gan uz “Trešās pasaules” valstīm, gan uz bijušo Padomju Savienību. Tātad, ja būtu bijusi šī informācija, bet šīs informācijas arī tagad nav... Piemēram, vajadzētu papētīt, kas notiks pēc pieciem gadiem un kas notiks pēc desmit gadiem piensaimniecībā. Kaut vai viens jautājums. Zemnieki nelasa tik daudz šo izdevumu, piemēram, “Agropols”, ko var saņemt arī deputāti un kas ir Zemkopības ministrijā. Kāpēc, piemēram, Zviedrijā pašreiz likvidē govis, kuru izslaukums ir apmēram 8000 kg gadā un pāriet uz 10 000 kg un vēl ražīgākām sugām? Kādu iespaidu tas atstās, teiksim, gan uz Latviju, gan uz Baltijas valstīm, gan uz visu pārējo? Zemniekiem nav šīs informācijas, tāpēc nav zināms, kas notiks pēc pieciem, pēc septiņiem gadiem. Nav zināms, ko patērētāji pieprasīs, nav zināmi arī tie pētījumi, kas pēdējā laikā ļoti intensīvi notiek, pētot dažādas slimības un pārtikas produktu ietekmi. Piemēram, japāņi ļoti daudz ēd soju, tāpēc ka soja novērš veža rašanos un tā tālāk, un visas šīs sekas pasaulē kaut kādā zināmā mērā iespaido gan Baltijas, gan Latvijas tirgu. Tātad informācija un patērētāju interešu aizsardzība! Es gribētu nobeigt ar to, ka pirmo reizi, godīgi sakot, es redzu tik sakarīgu dokumentu, kurā diemžēl vairāk ir analizēta esošā situācija, bet trūkst varbūt šo divo sadaļu. Ja liktu uzsvaru uz patērētāju interesēm, ja visi gan ražotāji, gan valdība saprastu, ka patērētājs ir Dievs un ka patērētājam ir tiesības šogad lietot pārsvarā kaut kādus vienus produktus, bet pēc diviem vai trim gadiem pāriet uz citiem, tad es domāju, ka būtu daudz mazāk problēmu un daudz mazāk ilūziju. Mēs ar varu nekādas barjeras neuzcelsim uz ceļiem, mēs nekādus jauniešus neaizturēsim, mēs nevienam nepiespiedīsim, teiksim, mainīt viņa tradicionālo ēdienkarti un atkal no margarīna atgriezties pie sviesta. Tāpēc mums ir daudz ātrāk jāreaģē un tas ir jāpasaka godīgi un atklāti, bet Zemkopības ministrijas galvenais uzdevums ir informācijas piegādāšana visiem. Un otrs tātad ir patērētāju viedoklis. Es domāju, ka šo darbu, šo programmu varētu papildināt ar divām sadaļām. Pilnīgi atsevišķām sadaļām būtu jābūt par informāciju un par patērētāju interesēm, produkcijas kvalitāti un visu pārējo, tad, es domāju, šis darbs būtu ļoti labs. Es arī domāju, ka tad, kad mēs tradicionāli atgriezīsimies vēlreiz pie šīs pašas programmas, šīs sadaļas šeit būs iestrādātas. Tā ka, pēc manas izpratnes, šo divu galveno sadaļu pagaidām nav, taču tās būtu jāiestrādā. Paldies par uzmanību.".
• 1998_06_15_a-seq41 language "lv".
• 1998_06_15_a-seq41 speaker Aleksandrs_Kirsteins-1948.
• 1998_06_15_a-seq41 mentions Q822919.
• 1998_06_15_a-seq41 mentions Q211.
• 1998_06_15_a-seq41 mentions Q193089.
• 1998_06_15_a-seq41 mentions Q458.
• 1998_06_15_a-seq41 mentions Q39731.
• 1998_06_15_a-seq41 mentions Q8436.
• 1998_06_15_a-seq41 mentions Q34.