Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1998_06_15_a-seq22> ?p ?o. }

• 1998_06_15_a-seq22 type Speech.
• 1998_06_15_a-seq22 number "22".
• 1998_06_15_a-seq22 date "1998-06-15".
• 1998_06_15_a-seq22 isPartOf 1998_06_15_a.
• 1998_06_15_a-seq22 spokenAs 29.
• 1998_06_15_a-seq22 spokenText "Augsti godātie deputāti! Lauku attīstība ir viens no pašiem būtiskākajiem latviešu nācijas pastāvēšanas pamatjautājumiem, un tāpēc ir ļoti pareizi, ka mēs šo jautājumu šobrīd skatām tomēr konceptuālā līmenī. Lauku attīstības nozīmi ir svarīgi apzināties gan tam latvietim, kas vēl joprojām dzīvo laukos, gan arī tam, kurš jau pārnācis dzīvot uz pilsētu. Jo no laukiem ļoti lielā mērā nākam mēs visi. Vismaz mūsu pamatvērtību un tautas identitātes izpratnē. Tas ir zemnieciskais pamatīgums. Lai ko arī mēs nedarītu un kur arī mēs nebūtu, tas raksturo latvieti pozitīvā nozīmē vēl šodien. Zemnieka saikne ar dabu, viņa sevišķā atkarība no tās un arī viņa īpašā attieksme pret Dievu ir tā, kas ir ļāvusi mūsu tautai vēl nostāvēt ar abām kājām uz zemes, vēl sajust pamatu savai pastāvēšanai, vēl šodien mēs to varam. Bet kas notiek un notiks ar Latvijas laukiem? Kāda ir to perspektīva? Šim jautājumam kā trauksmes zvanam būtu jāzvana ikviena latvieša apziņā gan šodien, gan arī rudenī, dodoties vēlēt 7. Saeimu. Jautājums par to, kas notiks ar Latvijas laukiem, ir jautājums par to, kas notiks ar mūsu tautu nākotnē. Ja nespēsim nosargāt Latvijas laukus šodien, vēl pēc četriem gadiem atjaunot sagrauto būs daudz, daudz grūtāk. Kādas ir šobrīd tautas pastāvēšanai bīstamās tendences Latvijas laukos? Šīs tendences var saukt vienā vārdā - “centralizācija”. Pirmā bīstamā tendence ir nemitīgi progresējošā lauku skolu un slimnīcu centralizācijas tendence. Atsevišķu politisku darboņu vīzijās šī tendence sasniedz pat absurdu - tikai līdz piecām reģionālām slimnīcām Latvijā... Ne uz ko citu jau patiesībā neved valdības iecerētā un īstenotā medicīnas iestāžu reforma. Un kas notiks ar cilvēkiem? Kā cilvēki saņems medicīniskos pakalpojumus? Acīmredzot neviens valdībā nav par to nopietni padomājis un iedziļinājies šajā jautājumā. Arī attiecībā uz skolām ir tāpat: atbalsts tiek solīts tikai lielākajām skolām. Un man gribas pajautāt gan visiem šādiem darboņiem, kas šodien nāk un grib runāt it kā tautas vārdā, un tāpat arī visai līdzšinējai politiskajai elitei - kas notiks ar lauku ciemata vai pagasta kultūrvidi, ja no tās tiks izņemta skola? Ir saprotams, tas kaut ko maksā - uzturēt nelielu lauku skolu, bet tā ir cena, kas mums ir jāmaksā par to, ka mēs esam latvieši un ka mēs gribam tādi palikt. Un šī cena tik briesmīgi liela. Otrā bīstamā tendence. Tā ir kabineta sienās sacerētā administratīvi teritoriālā reforma, ko bez jebkāda reāla ekonomiskā pamata mēģina tautai uzspiest. Esam nonākuši jau tiktāl, ka likumprojekts par administratīvi teritoriālo reformu Saeimā gaida pirmo lasījumu. Kāda ir šīs reformas būtība? Latvijā pastāv zināmā mērā vēsturiskais iedalījums pagastos. Tagad ir paredzēts tā vietā izveidot tā saucamos lielpagastus, kuros katrā būs ne mazāk kā 4000 iedzīvotāju un kuri vietām var aptvert milzīgas ģeogrāfiskas teritorijas. Likumprojekts, kurš ir Saeimā, iet vēl tālāk. Tas piedāvā vispār atteikties no pagasta kā Latvijas ģeogrāfiskā iedalījuma mazākās administratīvās vienības un turpmāk pagastus nosaukt par novadiem. Bet, veicot šādus radikālus pārkārtojumus, neviens pat nemēģina atbildēt uz tādu būtisku jautājumu - kas notiks ar dzīves vidi tajās lauku apdzīvotajās vietās, no kurām tiks izņemts ārā administratīvais centrs un - pavisam tuvā perspektīvā - arī skola? Vēsturiskā pieredze, savulaik notikusī kolhozu apvienošanās, labi rāda to, kas ar šo dzīves vidi notiks. Neviens necenšas atbildēt uz jautājumu, kā cilvēks varēs nokļūt uz sev tuvāko administratīvo centru, kad viņam būs tāda nepieciešamība. Nav izslēgts, ka lielpagasta jeb novada centrs varētu atrasties pat daudzu desmitu kilometru attālumā no cilvēka dzīvesvietas. Turklāt problēmas rodas arī no tehniskā viedokļa. Kas maksās cilvēkiem par īpašuma pārformēšanu dažādos reģistros, piemēram, zemesgrāmatās, kā arī citur? Neviens nemēģina risināt tādus jautājumus. Bet ir jau skaidrs - tos ir paredzēts uzkraut uz cilvēku pleciem. Šeit mēs atkal redzam centralizāciju, kas ir pilnīgi bezjēdzīga un absurda, un bīstama tautas pastāvēšanai nākotnē. Ir jāatceras, ka aiz jebkuriem pārkārtojumiem, aiz jebkurām reformām stāv reāls cilvēks un valstij ir jākalpo šim reālajam un konkrētajam cilvēkam, nevis jāizvirza kādi abstrakti mērķi, kuru sasniegšana kalpotu tikai ekonomiskā lielkapitāla grupu interesēm tādējādi, ka cilvēki spētu aizvien mazāk viņiem traucēt īstenot viņu varu. Godātie deputāti! Nepārdomāta un uzspiesta administratīvi teritoriālās reformas realizācija nopietni apdraud Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanu nākotnē. Es saprotu to, ka daudzi cilvēki uz jautājumu: “Kā jūs vērtējat savas pašvaldības darbu?” atbildēs ar vārdu: “Negatīvi!” Tomēr ir arī vietas, kur šādā vērtējumā varbūt ir kaut neliels pašas pašvaldības ieguldījums. Tomēr ir ļoti svarīgi apzināties nemitīgo valsts īstenoto centralizācijas politiku, kas ir būtiski ierobežojusi pašvaldību kā institūciju tās rīcībspējā. Var jau pašvaldībai uzlikt vienu vai otru funkciju, bet, ja kopējais nodokļos nomaksātās naudas sadalījums ir tāds, kas neparedz pienācīgu daļu pašvaldībām, tad rezultāts principā nevar būt citāds, kāds tas ir šobrīd. Un pašvaldību sistemātisko ierobežošanas politiku nevar vērtēt citādi kā vien mērķtiecīgu genocīdu pret Latvijas demokrātisko iekārtu. Tie ir smagi vārdi, taču jāapzinās, ka tautas iznīcināšanas procesi, kuri notiek mūsu valstī, patiesībā arī ir ārkārtīgi smagi, un tas ne tuvu nav pats labākais - aizvērt acis un censties neredzēt dramatiskās tendences un draudošās briesmas. Visbeidzot. Trešais centralizācijas bīstamības faktors ir zemnieku iznīcināšana un lauku saimniecību centralizācija. Sistemātiski un metodiski tiek īstenota politika, kas neļauj laukos veidoties turīgam un neatkarīgam vidusslānim. Godmaņa, Birkava, Gaiļa un Šķēles vadītās valdības bija lauksaimniecības attīstību lēmušas pilnīgai liberalizācijai, kas no lauku attīstības viedokļa ir pilnīgs absurds. Lai gan 1996. gadā rudenī opozīcijai - kustībai “Latvijai” izdevās panākt Lauksaimniecības likumā ierakstu, ka 3% no visa valsts ikgadējā budžeta ir novirzāmi kā subsīdijas lauksaimniecībai, tomēr vēl viss 1997. gads pagāja smagās cīņās par to, lai šis likuma pants tiktu pildīts. Tāpēc ir jāatgādina visiem tiem, kuri šodien gribētu uzdoties par zemnieku draugiem, ka Šķēles vadītā valdība šo likumu savas darbības laikā tā arī neizpildīja. Taču 1998. gads lauku subsīdiju ziņā ir atnācis atkal ar jaunu absurdu. Šīs subsīdijas vairumam zemnieku nav pieejamas, jo tās atbalsta tikai lielsaimniekus. Un ir jāpasaka pilnīgi skaidri, ka šajā brīdī viskonkrētākā atbildība jāuzņemas Latvijas Zemnieku savienībai, kas vistiešākajā veidā līdzdarbojas Latvijas laukus iznīcinošās lauksaimniecības politikas realizācijā. Tieši Latvijas Zemnieku savienība ir atbildīga par šobrīd spēkā esošo lauku subsīdiju nolikumu, jo tieši šīs partijas pārstāvis ir zemkopības ministrs. Ir būtiski arī atklāti pateikt, kāpēc nav pareizi atbalstīt tikai lielsaimniecības. Tas ir tāpēc, ka šādā veidā tiek grauta Latvijas tradicionālā lauku apsaimniekošanas vide. Mazais un vidējais zemnieks, kas citādi vēl būtu dzīvotspējīgs, tiek nostādīts neizdevīgākā situācijā pret blakus esošo iekšzemes konkurentu, tas ir, pret lielsaimnieku, lai gan mazie un vidējie zemnieki - tas ir lauku stabilitātes faktors. Lielražotājs, kas ir specializējies viena vai dažu produkcijas veidu ražošanā un savu ražošanu sakoncentrējis vienā vietā, ir viegli ietekmējams vai pat iznīcināms gan ar ekonomiskām metodēm, gan ar dažādām diversijām. Arī viņš nav aizsargāts pret dažādu slimību izplatību viņa ražotnēs, bet jebkurā no šīm situācijām mazais un vidējais zemnieks spēj piedāvāt daudz lielāku pretestību un elastību. Bez tam ir jāņem vērā arī tas, ka lielsaimnieki bieži vien ir tie, kurus tauta zina un pazīst kā “sarkanos baronus”. Ļoti svarīgi ir arī nepiemirst un īstenot lauku sociālās vides attīstību. Mazais zemnieks savā ģimenes saimniecībā šobrīd, kaut arī ar grūtībām, tomēr spēj apgādāt pats sevi un ģimeni, taču, nu mēs viņu aizdzenam prom no viņa zemnieka saimniecības, tad ir jautājums: kas notiks ar šo saimniecību, kas notiks ar šo zemi un kas notiks arī ar šo cilvēku? Uz šiem jautājumiem neviens no valdības atbildēt nav spējīgs un acīmredzot arī nevēlas. Un visaugstākajā mērā ir ciniski apgalvojumi par to, ka tuvākajos gados 130-140 tūkstošiem zemnieku būs jāsameklē sev cita nodarbošanās un arī cita dzīvesvieta. Vai šiem cilvēkiem būtu atkal jābrauc uz Brazīlijas mūžamežiem? Neko citu reālu vietā šiem cilvēkiem līdz šim neviens nav spējis piedāvāt. Ja mēs paskatāmies mūsu Lauksaimniecības likumu, kuru šeit Gorbunova kungs nosauca par valsts lauksaimniecības politikas pamatu, tad man ir jautājums: vai šis ir valsts lauksaimniecības politikas pamats, ja šis likums netiek pildīts? Un te ir viens ļoti konkrēts punkts - zemniekiem ļoti būtisks punkts. Tas ir jautājums par zemnieku saimniecību izmantoto resursu un saražotās produkcijas tarifu un cenu paritāti. Tātad tas ir pasacīts šā likuma 10. pantā. Tie ir ļoti skaisti vārdi, bet kā jums, godātie kungi, ir ar reālajiem darbiem? Un vēl. Es dzirdēju Gorbunova kunga runā ļoti zīmīgu teikumu, ka, lūk, šī lauku attīstības programma esot pirmais mēģinājums ministru horizontālai sadarbībai. Godātie kolēģi! Ko tas nozīmē? Ja līdz šim ministrijas vispār nemaz nav mēģinājušas savā starpā sadarboties, lai īstenotu valsts politiku, tad jājautā: kādā valstī mēs vispār dzīvojam? Vai tādā valstī, kas ir orientēta uz cilvēkiem, vai tādā valstī, kurā pastāv kaut kādas ministrijas, kaut kādas ministriju intereses? Absolūti nav skaidrs, kas šeit notiek, kā vispār šāda valsts var funkcionēt... Godātie kolēģi! Šāds ir šīs problēmas izvirzījums, tādas ir šīs pamatproblēmas, kuras man bija iespēja tikai ieskicēt, un šis valdības dokuments, kas ir nosaukts par Latvijas lauku attīstības programmu, šīs problēmas nerisina. Un patiesībā tas arī nevar risināt šīs problēmas, jo tas ir šīs valdības un šīs politiskās elites dokuments. Un šī valdība un šī politiskā elite, ieskaitot arī Andri Šķēli un “Saimnieka” partiju, ir ieinteresēta centralizācijas politikas īstenošanā. Lai arī ko viņi apgalvotu vārdos, viņu darbi to ir atklājuši, un 7. Saeimas vēlēšanas būs nopietns politiskās izvēles laiks, vai notiks centralizācijas politikas turpināšana un tās īstenošana vēl dramatiskākā veidā, nekā bijis līdz šim, vai arī saglabāsim alternatīvu politiku un attīstīsim lauku infrastruktūru, lauku ražošanas vidi un dosim iespēju tai arī uzplaukt. Katram ir jāapzinās šodienas smagās tendences - gan lauku skolu un slimnīcu centralizācija, gan arī administratīvi teritoriālā reforma, kas ir sasteigta un nepārdomāta, gan arī zemnieku saimniecību centralizācija. Tas viss ir skaidri jāapzinās un jānovērtē šī bīstamība un jāpasaka savs viedoklis par to. Taču, lai arī cik smagas būtu šodienas tendences, šī cīņa vēl nav zaudēta, jo ir spēki, kas var stāties pretī centralizācijas politikai, un Tautas kustība “Latvijai” to darīs. Paldies.".
• 1998_06_15_a-seq22 language "lv".
• 1998_06_15_a-seq22 speaker Karlis_Cerans-1965.
• 1998_06_15_a-seq22 mentions Q822919.
• 1998_06_15_a-seq22 mentions Q211.
• 1998_06_15_a-seq22 mentions Q8436.
• 1998_06_15_a-seq22 mentions Q1807079.
• 1998_06_15_a-seq22 mentions Q511905.
• 1998_06_15_a-seq22 mentions Q155.
• 1998_06_15_a-seq22 mentions Q1474484.
• 1998_06_15_a-seq22 mentions Q2021893.