Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1998_05_13-seq477> ?p ?o. }

• 1998_05_13-seq477 type Speech.
• 1998_05_13-seq477 number "477".
• 1998_05_13-seq477 date "1998-05-13".
• 1998_05_13-seq477 isPartOf 1998_05_13.
• 1998_05_13-seq477 spokenAs 23.
• 1998_05_13-seq477 spokenText "Godātie deputāti! Kopš pēdējām ārpolitiskajām debatēm ir pagājis krietns laika sprīdis, esam pilnīgi jaunā situācijā, un tāpēc izmantošu šo gadījumu, lai paustu valdības ārpolitikas galvenās nostādnes un galvenās problēmas. Latvijas ārpolitikas jauno posmu var raksturot ar vārdiņu “pēc”. Pēc Madrides NATO “galotņu” konferences, pēc Luksemburgas Eiropas Savienības “galotņu” konferences, pēc Vašingtonas ASV un Baltijas hartas, pēc Rīgas Baltijas jūras valstu padomes ministru prezidentu sanāksmes... Diemžēl par piekto es vēl nevaru teikt “pēc”, jo tas būtu pēc Krievijas ofensīvas Latvijas virzienā. Tātad faktiski runa ir par četriem Latvijai labvēlīgiem un vienu nelabvēlīgu notikumu. Latvijas pašreizējās attīstības posma ārpolitika nav tikai ārpolitika. Tā ir valsts attīstības filozofija, valsts attīstības ietvars, valsts ātras un mērķtiecīgas attīstības priekšnosacījums. Sasniedzot galvenos ārpolitiskos mērķus, ārpolitikas iekšpolitiskā funkcija ievērojami samazināsies. Patlaban tās sakārtojošā, mobilizējošā, motivējošā loma diemžēl ir neproporcionāli liela, jo mēs redzam, ka daudzas lietas mēs darām it kā tikai tādēļ, ka tas ir vajadzīgs ārpolitiski, kaut gan patiesībā tas ir vajadzīgs mūsu valstij un mūsu tautai. Ārpolitiskās iespējas bez tālākas dinamiskas iekšpolitiskās attīstības faktiski kļūst arvien mazākas. Ārpolitiskā attīstība bez iekšpolitiskā progresa kļūst par iekšpolitiskās neizdarības ķīlnieci. To varam izanalizēt tieši iekšpolitikas attīstības un iekšpolitisko problēmu sakarā. Paskatīsimies uz Madrides notikumiem, NATO pieņemtie lēmumi Madridē bija labvēlīgi, un faktiski Madrides konference uzsāka jaunu paplašināšanās procesu, uzaicinot trīs Centrāleiropas valstis un apstiprinot, ka “durvis paliek vaļā”, apstiprinot to, ka alianse tuvojas Baltijas valstīm - paskatieties uz karti! -, un atzīstot Latviju un pārējās Baltijas valstis par drošu NATO kandidātvalsti. To faktiski vakar man pilnīgi nepārprotami apstiprināja arī Norvēģijas ārlietu ministrs. Starp citu, Madrides deklarācija paredz, ka NATO paplašināšanās process turpināsies un neviena demokrātiska Eiropas valsts - ieklausieties! - netiks izslēgta ģeogrāfisku vai vēsturisku apsvērumu dēļ. Tā ir tieši tā terminoloģija, kuru Latvijas diplomātija nepārtraukti lietoja un kura tikai pēc tam parādījās NATO leksikā. NATO atzina un ierakstīja Madrides dokumentos Baltijas valstu progresu ceļā uz lielāku stabilitāti un veiksmīgāku sadarbību mūsu reģionā, taču šie Madrides lēmumi rada tikai iespēju, kuru realizēt varēs, iekšpolitiski koncentrējot visus intelektuālos un finansiālos resursus, lai sagatavotu sevi tam. Un tā ir mūsu atbildība, jo ar budžetu, kas sastāda 0,67% no nacionālā kopprodukta, mēs faktiski šobrīd kavējam ne tikai savu attīstību un virzību uz NATO, bet arī Baltijas valstu virzību, par ko vakar runāja arī prezidenti. Latvijai ir gan doktrinālās domāšanas, gan finansiālās mazspējas problēmas, un bez šo problēmu atrisināšanas mēs mazināsim ne tikai savas valsts, bet arī mūsu Baltijas kaimiņu iespējas iekļauties NATO. Faktiski mēs varam skaidri teikt, ka daudziem valstī rūp mūsu valsts drošība, tāpēc ir labi, ka patlaban diezgan plaša diskusija rit arī mūsu presē. Taču mēs nevaram pasīvi gaidīt, kad mūs uzrunās, sakot: “Laipni lūdzam NATO!” Mums būs ļoti stipri jāklauvē, lai mēs tur tiktu. Un jāklauvē nevis pie NATO durvīm, bet pie Saeimas durvīm, pie budžeta durvīm. Tikko notikušajā individuālajā dialogā starp Latviju un NATO, piedaloties 16 NATO valstīm, trim jaunajām kandidātvalstīm un Latvijai, tika precīzi identificētas nevis ārpolitiskās, bet iekšpolitiskās problēmas mūsu sagatavotības sakarā. Bez politiskās gribas iekšienē šādu ārpolitisko mērķi mēs nesasniegsim. Šķiet, ka septiņos gados pēc neatkarības atgūšanas drošības šķietamība ļaužu prātos bija jau pārvērtusies par drošību, un, lai gan es nepiederu pie panikas cēlājiem, domāju, ka Krievijas marta un aprīļa aktivitātes nedaudz sašūpoja šo priekšstatu, līdz ar to mums ir jāuzdod pašiem sev jautājums. Pirms 10 gadiem neviens no mums nespēja iedomāties šīs neticami dramatiskās un ātrās pārmaiņas, bet vai nākošajos 10 gados mūsu nepareizās rīcības dēļ nevar notikt citas negaidītas un dramatiskas pārmaiņas? Mūsu nākotnes drošība ir mūsu pašu rokās, un tikai tad, ja mēs saskaņosim mūsu ārpolitisko un iekšpolitisko rīcību, mēs spēsim šos jautājumus atrisināt. Tikai soli pa solim, stiprinot savu aizsardzības sistēmu, mēs iesim pareizajā virzienā. Ātrs progress nav iespējams ne starptautiskās situācijas, ne Krievijas opozīcijas, ne arī mūsu pašu finansiālās mazspējas dēļ, taču ir jābūt skaidrai apziņai, kurā virzienā mēs ejam. Pēc Luksemburgas, protams, ikvienam, kurš nav eiroskeptiķu pulkā, būtu prieks, ja Latvija būtu iekļauta pirmo valstu skaitā, kas tiek uzaicinātas sākt sarunas. Un tomēr jāatzīst, ka Luksemburgas lēmumi bija ļoti līdzsvaroti un galarezultātā Latvijai tomēr labvēlīgi, jo esam iekļauti jaunā procesā - tiešajā iestāšanās procesā. Luksemburgas padome pieņēma politisku lēmumu par paplašināšanās procesa uzsākšanu, vienlaikus pasakot, ka neviena - es uzsveru - neviena! - no kandidātvalstīm vēl nav gatava spert šo soli. Process, kurā mēs esam iekļāvušies, faktiski prasa no mums atkal neticami stipru iekšpolitisko mobilizāciju, jo mums ir jārealizē trīs Kopenhāgenas kritēriji. Tie ir. Pirmais Kopenhāgenas kritērijs ir pilsoņu tiesības un politiskās tiesības, minoritāšu tiesības, tiesu sistēmas funkcionēšana un vēl daudz kas cits. Otrais Kopenhāgenas kritērijs ir ekonomikas stabilizācija, valsts finanses, uzņēmējdarbība, privatizācija, finansu sektors un vēl daudz kas cits. Un visbeidzot trešais kritērijs, kas vispār ir tieši jūsu rokās. Tā ir spēja pildīt dalībvalstu saistības un pieņemt visu likumdošanu, kas mums nepieciešama šajā sakarā. Un tie visi ir iekšpolitiski uzdevumi. Tomēr ir arī savi ārpolitiskie uzdevumi. Un tie pirmām kārtām ir divi. Ārlietu ministrijai šajā procesā bija jārada līgumtiesiskais pamats, bez kura nav iespējama valsts integrācija, un brīvās tirdzniecības līgums. Eiropas līgums tika sagatavots profesionāli un ir jau stājies spēkā. Tas ir izdarīts. Pie tam ir izdarīts ātrāk, nekā to paveica tās valstis, kuras šobrīd ietilpst uzņemšanas pirmajā grupā, teiksim, Ungārija un Polija, kas sāka šo darbību jau 1991. gadā. Un otrs uzdevums, attiecībā uz kuru mēs reizēm izpelnāmies tiešām arī pamatotus pārmetumus, ir skaidrot citiem mūsu panākumus, taču skaidrot var tikai tad, ja ir šādi panākumi un ja ir resursi. Jā, man tikko teica, ka vajadzēja aicināt ārzemju žurnālistus uz šejieni. Bet vai kāds ir saskaitījis, ka piecos mēnešos Latvijā ir bijuši vairāk nekā 500 ārzemju žurnālisti? Ko jūs viņiem teicāt? Ko mēs viņiem teicām? Vai mēs spējām viņus pārliecināt par to, par ko mēs runājam no šīs tribīnes? Jā, tas ir ļoti pareizs jautājums! Es viņiem teicu to pašu, ko es saku jums, un man nav dubultas morāles, jo man ir svarīgi saprast to, kur Latvija virzās un kāda ir Latvijas vēsture, un to mēs skaidrojam diendienā. Lēmums, kuru jūs gribat pieņemt par to, ka visām pasaules valstīm ir jāizsūta mūsu Okupācijas deklarāciju, nāk par vēlu, kungi! Tas ir jau izdarīts! Tas ir visās pasaules valstīs. Tiesa, te ir arī jauns momentiņš. Jūs prasāt iesaistīt ANO starptautisko tiesu. Jā, bet izvērtēsim to! Tiklīdz šis dokuments būs starptautiskajā tiesā, tūdaļ saskaņā ar starptautiskās tiesas nolikumu, savas pretenzijas izvirzīs arī otrā atbildētājvalsts un trešās valstis. Tādēļ mums ir precīzi jāizvērtē, kur un kādas būs visas šīs rīcības konsekvences. Tālākā virzība faktiski ir atkarīga no mums, jo Eiropas Savienība savā ziņā pilda bākuguns funkcijas. Tas, vai šogad mēs saņemsim pozitīvu progresa ziņojumu, atkal ir atkarīgs no mums. Tomēr jāteic, ka arī Eiropas Savienības leksikā parādās jauni vārdi. 1997. gadā, publicējot savu ziņojumu par Latviju, Eiropas Savienība konstatēja, ka ir vērojamas pozitīvas tendences Latvijas attīstībā, turpretī šobrīd Eiropas Savienības atbildīgas amatpersonas saka: “Pozitīvajām tendencēm ir jābūt savai vēsturei!” Un tad man ir jautājums: cik garai ir jābūt šai vēsturei? Tādēļ, protams, mēs prasām arī no Eiropas Savienības konsekventu un precīzu rīcību, jo jau šobrīd mūsu rādītāji noteikti ir labāki nekā Igaunijai 1997. gada jūlijā, kad tā tika nominēta par kandidātvalsti. Un tas ir jāizskaidro. Taču ir nepieciešams, lai šim darbiņam būtu arī līdzekļi. Atcerēsimies to, ka Latvijas ārlietu resora budžets šobrīd ir gandrīz divarpus reizes mazāks nekā Igaunijas Ārlietu ministrijas budžets. Pēc Vašingtonas... nākošā jautājumu grupa. Jā, var jau teikt, ka mēs neko neesam izdarījuši. Taču ir tapis Latvijas vēsturē vēl nebijis dokuments, kuram, neapšaubāmi, ir izcila nozīme gan mūsu drošības saglabāšanā, gan mūsu attīstībā. Tas ir bezprecedenta gadījums, kad pasaules spēcīgākā lielvalsts un trīs nelielas valstis veido kopīgu dokumentu, kurā ASV apliecina interesi par visas Eiropas drošību un vēlēšanos turpmāk aktīvi darboties Baltijas valstu reģionā, kad tā apliecina savas dziļās un ilglaicīgās intereses visu triju Baltijas valstu neatkarībā, suverenitātē un drošībā, apņemoties palīdzēt un paredzot speciālus koordinācijas mehānismus, kuri jau darbojas. Tikko 6. un 7. maijā beidzās Latvijas un ASV divpusējās darba grupas aizsardzības un militārajos jautājumos darbs, kur tika pieņemts lēmums par teritoriālās aizsardzības modeļa izveidi Latvijā, par Krīzes pārvaldes centra izveidi, militārās zinātnes un izpētes mūsu doktrinālās domāšanas attīstīšanu, par ko es teicu, ka mums šajā ziņā ir zināma mazspēja. Bez tam kas ir īpaši svarīgi? Ieklausieties, godātie kolēģi, ko saka Harta! Izlasiet Hartas vārdus: “Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Latvijas, Igaunijas un Lietuvas vardarbīgo iekļaušanu PSRS 1940. gadā, bet uzskata to valstiskumu par nepārtrauktu kopš neatkarības nodibināšanas un ir nepārtraukti apstiprinājušas šo politiku 50 gadu garumā. ” Vai tā nav okupācijas atzīšana no pasaules puses, okupācijas neatzīšanas apstiprinājums no vislielākās pasaules lielvalsts puses? Ir! Paldies... . Jā, pareizi, es dzirdēju ļoti precīzu loģiku. Mūsu brīvība tika atgūta arī tā iemesla dēļ, ka 50 gadus gandrīz 60 valstis neatzina mūsu okupāciju un neatzina mūsu iekļaušanu PSRS. Mēs, protams, varam paprasīt to vēlreiz, taču man šķiet, ka mums tas ir rūpīgi jāizvērtē, jo pasaulē ir tik daudz valstu, un, ja mēs sāksim par to runāt Apvienotajās Nācijās... Ir jāizvērtē! Es nesaku “nē”, bet tad, ja rezultāts ir negatīvs, stāvoklis bieži vien kļūst sliktāks, jo tad mēs iedosim saviem nedraugiem tādu ieroci, kāda viņiem līdz šim vēl nav. Hartā ir atspoguļots mūsu kopīgais jaunās Eiropas redzējums. Pēc būtības Harta ir Baltijas, arī Latvijas, un ASV speciālo attiecību dokuments. Un šajā redzējumā, manuprāt, ir pilnīgi skaidra mūsu nākošā gadsimta perspektīva. Kopumā Latvijas un ASV ciešu attiecību veidošana un attīstība ir bijusi viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm, un tagad šā virziena perspektīvas ilgstošam laika periodam ir pilnīgi skaidras. Nākošais. Es negribētu, lai vienu no vislielākajiem Latvijas ārpolitikas pasākumiem, tiesa, dažu varbūt neveiksmīgu momentu dēļ nosauc par lielāko ārpolitisko neveiksmi. Latvijas ārpolitika iet diezgan skaidru reģionalizācijas ceļu. Mūsu formula ir koncentriski apļi. Vispirms mēs - trīs, bet pēc tam formula “5 + 3” un visbeidzot Baltijas jūras valstu savienība. 1997. gads bija ļoti nopietns pārbaudījums Baltijas valstu sadarbībai, pareizāk varbūt būtu teikt, mūsu valstu politiķu un sabiedrības uztverei attiecībā uz šīs sadarbības nozīmi un mērķiem. Domāju, ka Baltijas valstis ir izturējušas šo pārbaudījumu, kuru radīja Eiropas komisijas ieteikums - uzsākt iestāšanās sarunas tikai ar Igauniju. Luksemburgas lēmums - un tas lielā mērā ir Latvijas un Lietuvas diplomātu panākums, bet ne tikai - nosaka intensīvākas sadarbības nepieciešamību Baltijas telpā un rada priekšnoteikumus, lai kopīgi deklarētie mērķi tiktu sasniegti. Esmu vienmēr akcentējis Baltijas valstu sadarbības nozīmi, kad mēs šaurākā telpā realizējam tos pašus mērķus, bez kuriem nav iedomājama arī Baltijas valstu integrācija Eiropas ekonomiskajā, politiskajā un drošības telpā. Varu teikt, ka es un mans kolēģis - Igaunijas ārlietu ministrs esam pilnīgi vienisprātis, ka nekad Latvijas vēsturē nav bijušas tik labas attiecības starp Latviju un Igauniju. Varot to pajautāt Igaunijas ārlietu ministram, varat to pajautāt Igaunijas kolēģiem! Lietuvas un Latvijas attiecības, neapšaubāmi, arī ir labas, lai gan tās aptumšo ekonomisko interešu varbūt nedaudz sakāpinātā dramatizēšana, kas saistīta gan ar jūras robežu, gan ar Būtiņģes terminālu. Sinkas kungs, būdams Latvijas un Lietuvas jūras robežas noteikšanas delegācijas vadītājs, soli pa solim profesionāli tuvojas jautājuma atrisinājumam. Un tad sekoja “lapsādas cepures”, kuru dēļ mēs vēl tagad kaunamies dažreiz ar lietuviešiem runāt, jo tādas diplomātiskās kļūdas tikai ļoti ilgā laikā var izlabot, tādēļ ka diplomātijā nav pieņemts apvainot.".
• 1998_05_13-seq477 language "lv".
• 1998_05_13-seq477 speaker Valdis_Birkavs-1942.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q822919.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q211.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q2660080.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q37.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q191.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q193089.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q458.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q39731.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q159.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q15628977.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q32.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q52371.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q7184.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q36.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q15180.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q28.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q20.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q30.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q1748.
• 1998_05_13-seq477 mentions Q2807.