Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1998_05_13-seq475> ?p ?o. }

• 1998_05_13-seq475 type Speech.
• 1998_05_13-seq475 number "475".
• 1998_05_13-seq475 date "1998-05-13".
• 1998_05_13-seq475 isPartOf 1998_05_13.
• 1998_05_13-seq475 spokenAs 29.
• 1998_05_13-seq475 spokenText "Godājamie kolēģi! Ja mēs šodienas sēdē runājam par Latvijas ārlietu ministra Valda Birkava demisiju, tad ir jārunā ne tikai par vienas personas ārpolitiskajām kļūdām, bet par visas Guntara Krasta - “tēvzemiešu” valdības izdarītajām ārpolitiskajām kļūdām. Latvijas tā saucamās ārpolitikas smagākā kļūda ir tā, ka Krasta un Birkava valdība nav spējīga veikt aktīvu ārpolitiku. Labākajā gadījumā varam runāt par to, ka tā ir uz notikumiem reaģējoša politika. Labākajā gadījumā varētu padomāt par to, ka šāda pastāvošā ārpolitika tās realizētājiem ir izdevīga ar to, ka šādi ir vismazākās iespējas iekulties nepatikšanās. Sak’, piezvanīja - atbildējām, uzaicināja - aizbraucām, neuzaicināja - sākam dusmoties un pierādīt: nē, laikam tomēr aicināja. Arvien jūtamākais tempa un rītdienas redzējuma trūkums Latvijas ārpolitikā padara ārlietu resoru no potenciālā reformu balsta par vienu no daudzajiem patērētājiem. Skaidri sakot, ja ārzemēs protestē pret notikumiem Latvijā, tad mūsu ārpolitiķi rīkojas kā diletantiski kurpnieku mācekļi. Krasta un Birkava valdība dēvē sevi par nacionālu un patriotisku, bet patiesībā Latvijā nemaz nav nacionālas ārpolitikas. Krasts un Birkavs rīkojas kā Briseles eirokrātu un Pasaules Bankas marionetes. Pašreizējā ārpolitika mūs ir no Padomju Savienības gūsta novedusi Eiropas atkarībā. Vienīgā priekšrocība ir milzīgie kredīti, taču arī šie kredīti nav palīdzējuši valstij un tautai, tie piepildījuši tikai atsevišķu politiķu kabatas, un no tā labumu iegūst tikai tie cilvēki, kuri apgalvo, ka ar puķu tirgošanos pie “Saktas” viņi ir kļuvuši par multimiljonāriem. Īpaši spēcīgi pārmetumi jāvelta tā dēvētajai nacionālai valdībai. Par to sevišķi jākaunas partijai “Tēvzemei un Brīvībai”. Latvijas ārpolitika ir zaudējusi savu lepnumu, Latvijas ārpolitika ir saliektās muguras ārpolitika. Krasts un Birkavs ir aizmirsuši taisnu stāju. Minēšu tikai dažus piemērus. Pirmais. Atteikšanās no 1920. gada miera līguma pieminēšanas starpvalstu sarunās ar Krieviju par robežlīguma noslēgšanu. Es nekad neesmu pārvērtējis Abrenes atgūšanas nozīmi Latvijas turpmākās attīstības nodrošināšanas interesēs, taču šobrīd, vērtējot sarunas par Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanu un it sevišķi atteikšanos no 1920. gada miera līguma pieminēšanas, gribot negribot ir jāsaka, ka tā ir nacionālo interešu nodevība. Ar Krievijas augstprātīgo un cinisko attieksmi šajā jautājumā nācās sastapties jau 1992. gada EDSA Helsinku konferencē, kur Krievijas delegācijas vadītājs 1920. gada miera līgumu raksturoja ar vārdiem: “Ai, tas bija tik sen, un tas vairs nevienu neinteresē!” (Tas gan, kā mēs zinām, netraucē Krievijas vadītājus motivēt slaktiņu Čečenijā ar atsaucēm uz 1802. gada līgumu). Kopš tā laika Krievijas diplomāti ir neskaitāmas reizes skaidri un atklāti deklarējuši Latvijas ārpolitikas veidotājiem un politiķiem, ka par 1920. gada miera līgumu vispār nav vērts runāt. Taču Latvijas ārlietu ministrs paziņo, ka Latvija, vadoties no Eiropas Savienības ieinteresētības labās attiecībās ar Krieviju, savas intereses robežjautājumu ziņā pakļauj Eiropas Savienības mērķiem. Tas ir, Latvija pēc būtības padodas Krievijas piecus gadus ilgajai Latvijas valstisko pamatu nonievāšanas politikai, kā to ne bez pamata jau pasteigušies deklarēt daži Krievijas politiķi. Kā šādu kapitulāciju mūsu diplomāti izskaidros savai tautai? To varbūt tikai viņi paši zina, kā viņi to spēs paskaidrot. Mani vairāk uztrauc šīs problēmas valstiskais aspekts un attieksme, ar kādu Latvijas diplomātija izturas pret savu valsti. Nevar cienīt politiķus, kuri ir gatavi tik viegli norakstīt valsts izcilākos ārpolitikas sasniegumus. Nevar cienīt savas valsts pazemošanas politiku, kas tiek pamatota ar citu valstu vai valstu grupu vai savienības interesēm. Aiz šīs politiskās problēmas, kuru es pieminēju un kura ir saistīta ar Abreni, taču stāv tūkstošiem cilvēku, Latvijas pilsoņu, kuri vēl šodien nav saņēmuši nekādu kompensāciju par zaudētajiem īpašumiem. Cits piemērs. Šogad 8. maijā bija izkārti tūkstošiem sarkanbaltsarkano karogu visā Latvijā, visās Latvijas pilsētās un pagastos. Lielākoties - bez sēru lentēm, kā nez kādos svētkos. Tikai tāpēc, ka citās valstīs, lūk, to uzskatot par pareizu. Bet kāds iemesls ir mums Latvijā svinēt 1945. gada 8. maiju? Vai tā ir Latvijas atbrīvošanas diena? Okupācija, deportācijas, apspiešana, staļinisms, vajāšana - lūk, to nozīmēja 1945. gada 8. maijs 90 procentiem Latvijas iedzīvotāju. Es teikšu pavisam atklāti - par šiem karogiem šajā 8. maijā kaunējās daudzi kārtīgi latvieši. Ārlietu ministrs Valdis Birkavs, Ministru prezidents Guntars Krasts no “Tēvzemei un Brīvībai” un Valsts prezidents Guntis Ulmanis nepiedalījās Otrajā pasaules karā kritušo leģionāru pārapbedīšanā Lestenē, bet pēc būtības sarīkoja uzvaras svētkus Rīgā, kur Birkavs nolika ziedus padomju okupācijas karaspēka kapos. Lielisks, skaists attēls, kas parāda, kur tajā laikā atradās, lūk, mūsu valdības ārlietu ministrs, ir publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Šai “tēvzemiešu” valdībai ir pilnīgi zudušas spējas orientēties laikā un telpā, vēl jo vairāk - savā vēsturē. Mēs esam nonākuši jau tiktāl, ka vairs nevaram saprast, ko mēs atceramies. Vai mēs pieminam kara upuru, latviešu, piemiņu vai mums ir it kā uzvaras svētki? Ne “tēvzemiešu” valdība, ne ārlietu ministrs nav spējuši šo jautājumu atrisināt. Nezinu, vai ārlietu ministram Birkavam un Valsts prezidentam Ulmanim pie mājas todien tika izkārts karogs ar sēru lenti vai bez tās, bet tik un tā paliek jautājums - ko tad lai mēs svinam 8. maijā? Latvijai Otrais pasaules karš nebeidzās vēl 50 gadus pēc 1945. gada 8. maija, jo tam sekoja padomju okupācija. Nākamais. Šogad 8. maiju Krasta un Birkava valdība atzīmēja būtībā kā uzvaras svētkus, turpretī ignorēja 16. martu. Birkavs kritizēja Latvijas valsts amatpersonas par rīcību saistībā ar leģionāru pasākumiem. Citēju: “Es aicināju valdības locekļus nepiedalīties SS gājienā un nepiedalīties tajā formas tērpos. Taču atbildīgi valsts cilvēki ar savu neapzinīgumu vai demonstratīvo rīcību to nerespektēja. ” Tā teica ārlietu ministrs Valdis Birkavs. Pats tātad nosauca šo latviešu leģionāru gājienu par SS gājienu. Pirms diviem gadiem augsti valdības ierēdņi un Valsts prezidents varēja šajā dienā piedalīties leģionāru atceres pasākumā, bet tagad izrādījās, ka tas ir slikti un tādēļ virspavēlnieks jāatceļ no amata. Šodien taču gandrīz vai katra piektā sestā latviešu ģimene var izpelnīties apvainojumu, ka tēvs, lūk, ir bijis fašists, kas ir dienējis leģionā. Leģionā dienējušo skaits ir milzīgs, bet tādēļ jau visi nav kvalificējami kā fašisti, kā esesieši, kā to atļaujas darīt ārlietu ministrs. Diemžēl pēdējā laika notikumi rāda, ka dažas Latvijas valsts augstākās amatpersonas, tādas kā Valsts prezidents un arī ārlietu ministrs, pārprastas pienākuma apziņas iespaidā situāciju Latvijā drīzāk destabilizē, nevis vieš stabilitāti. Tādējādi viņi netieši veicina histēriskās pretlatviešu kampaņas mērķus. Šogad Guntis Ulmanis, Valdis Birkavs un visa “tēvzemiešu” Krasta valdība pirmo reizi publiski norobežojās no latviešu leģionāru piemiņas pasākuma. Kādēļ? Acīmredzot viņi piekrīt Vīzentāla centram, kas šos sirmos latviešu vīrus dēvē par nacistiem. Vai tas nozīmētu, ka viņi piekrīt arī tam, ka latviešu leģionāri ir atbildīgi par nacisma noziegumiem? Nav noslēpums, ka ārlietu ministra un Valsts prezidenta neviennozīmīgā nostāja ievērojami apgrūtina Latvijas patriotu darbu ārzemēs, izskaidrojot vēsturisko patiesību un pretdarbojoties Krievijas masīvajai propagandai. Lielā mērā tieši Gunta Ulmaņa, Valda Birkava un Guntara Krasta nelīdzsvarotības dēļ varēja rasties tik paradoksāla situācija, ka pat Vācija atļāvās kritizēt Latviju par it kā nacisma izpausmēm. Līdz kam mēs esam nonākuši? Tā vietā, lai atgādinātu kancleram Helmutam Kolam, ka tieši Vācija bija tā, kas, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, varmācīgi mobilizēja 150 tūkstošus latviešu savā armijā, un ka 40 procenti no tiem krita, Latvija vainīgi klusē. Un atvainojas! Lūk, stingra mugurkaula trūkums kaitē ne tikai Latvijas tēlam pasaulē, bet nopietni sarežģī situāciju arī valsts iekšienē. Nestabilitāte ir izdevīga Latvijas pretiniekiem un tiem, kas izvērsuši intensīvu apmelošanas kampaņu pret mūsu valsti. Šādam apgalvojumam, šķiet, piekritīs vairākums latviešu. Nākamais punkts. Ar nespējības, starptautiskās pieredzes trūkumu un uz ceļiem līšanas Rietumu priekšā palīdzību Krasta un Birkava valdība Latviju ir nosēdinājusi starp diviem krēsliem - mēs nesēžam uz krēsla, mēs sēžam uz grīdas, jo mūsu pašu politiķi šo krēslu ir sazāģējuši. Ja mēs runājam par atsevišķām ārpolitikas kļūdām, tad es minēšu vairākus pārmetumus. Es pārmetu Krasta un Birkava ārpolitikai sekojošo. Pirmkārt, bija pilnīgi nepareizi visu likt tikai uz Rietumu kārts. Protams, Latvija pieder Rietumiem un Eiropai, par to nav šaubu, bet vēsturiski Latvija vienmēr ir pildījusi tilta funkciju starp Rietumiem un Austrumiem. Krasts un Birkavs paši šo tiltu ir nojaukuši ar ignorēšanas, nemākulības un politiskas īsredzības dinamītu. Tam ir šausmīgas politiskās, ekonomiskās un sociālās sekas, kas mums draud. Saprotams, ka Latvijai ir jābūt labām attiecībām ar Rietumiem, bet jābūt arī draudzīgām kaimiņattiecībām ar Austrumiem, it īpaši ar Maskavu. Taču šīm attiecībām ir jābūt vienlīdzīgām, nevis ar saliektu muguru un bučojot zābakus jāpiekāpjas katram spiedienam, kas, lūk, tagad nāk pret Latviju, kā šodien redzējām, piemēram, pilsonības jautājumā. Mūsu vēstnieki tiek izraudzīti nevis pēc profesionālās kvalifikācijas kritērijiem, bet bieži vien tiem pirmām kārtām ir jābūt labiem Valda Birkava draugiem. Un tas ir ļoti negatīvi visai Latvijas ārpolitikai. Slikti vēstnieki sniedz arī nepareizu informāciju, tāpēc arī Latvijas āpolitiku vienmēr liek uz nepareizā zirga. Kad mēs izvēlamies vēstniekus, izšķirošajam jābūt tikai vienam kritērijam - profesionalitātei, kvalitātei. Partejiskajai piederībai nav un nevar būt nozīmes. Diemžēl, kamēr ārpolitika ir bijusi “Latvijas ceļa” monopols, ir pieļauts pārāk daudz kļūdu. Kā veidotas Latvijas un Krievijas attiecības, kāda ir diplomātija attiecībās ar Igauniju un Lietuvu? Cik primitīvi veidojam sakarus ar Rietumiem! Treškārt. Ir nepareizi, ka mūsu ārpolitika ir virzīta galvenokārt Vācijas virzienā. Tautas kustības “Latvijai” priekšsēdētājs Joahims Zīgerists, kurš Vācijas politiku pazīst labāk nekā jebkurš cits Latvijā, to teicis vienmēr. Vācija un Latvija - šīs valstis nekad nebūs tādas kā Somija un Igaunija. Jau gadsimtiem ilgi vācu politiķiem ir kaut kāda neizskaidrojama mīlestība pret Maskavu, un šī mīlestība vienmēr apdraud tos, kas tai ir pa vidu. Tā notiek arī tagad ar Latviju. Bez solījumiem un labiem vārdiem Latvija no Vācijas politikas neko citu nav ieguvusi. Zīgerists jau vairākas reizes ir teicis (un es atgādināšu viņa vārdus vēlreiz): Molotova-Ribentropa pakts ir pārvērties par Kola-Jeļcina paktu; pirmais bija aptīts ar dzeloņstieplēm, turpretim šis ir ietīts krāšņā zīdpapīrā un apsiets ar smukām lentītēm, bet saturs ir ļoti līdzīgs. Tā saka Joahims Zīgerists. Es nevēlos neko principiāli teikt pret Vāciju. Bet ir nepareizi orientēties tikai uz Vāciju. Ja Krasts un Birkavs domā, ka viņi tikai ar Vācijas palīdzību iekļūs Eiropas Savienībā un NATO, tad viņi dodas vienkārši mirāžas virzienā. Birkavam tādā gadījumā vajadzētu meklēt citu amatu vai arī pārdēvēt viņa amatu par mirāžas ministru. Šī skriešana pakaļ mirāžai nav ieguvusi pat bezvīzu režīmu ar Vāciju, bet mēs vēl ceram uz Latvijas iekļaušanu Eiropas Savienībā un NATO. Dienu dienā mums stāsta pasakas, ka, lūk, attiecību dinamika ar Krieviju pieaug. Kas pieaug? Nekas nepieaug. Vai Birkava darbības laikā ir parakstīts robežlīgums ar Krieviju? Vai mēs esam skaidrībā par termiņiem, kad tiksim uzņemti NATO un Eiropas Savienībā? Nē. Ir sācies šobrīd izšķirošais posms - kas var ilgt vairākus gadus - Eiropas Savienības un NATO paplašināšanas lietās. Politiskās kampaņas laiks ir beidzies, un tagad ārlietu ministram ir jāspēj kompetenti runāt ar saviem potenciālajiem Eiropas Savienības partneriem viņu līmenī. Vai viņš to spēj? Tas pats attiecas uz sadarbību ar Lietuvu un Igauniju. Ja ārlietu ministrs varēja paziņot, ka viņš visu iespējamo ir izdarījis un tagad ar interesi paskatīšoties, vai kādam izdosies paveikt vairāk, tad tas nav ārlietu ministrs, kas Latvijai pašlaik ir vajadzīgs. Vai šodienas situācijai atbilst ārlietu ministrs, kurš nekā nedarīja, lai ietekmētu okupācijas deklarācijas pieņemšanas gaitu Saeimā, bet parlamenta pieņemto dokumentu pēc tam vienkārši burtiski iesvieda papīrgrozā? Ceturtkārt. Vissmagākā Latvijas ārpolitikas kļūda, par kuru arī visa pasaule brīnījās, bija Baltijas jūras valstu vadītāju saiets Rīgā. Cik smieklīgi pēc tam Krasts un Birkavs, mūsu ārpolitiķi, centās pierādīt, ka Krievijas premjerministrs uzaicinājis, lūk, mūsu Ministru prezidentu uz sarunām Maskavā! Par to visi smējās, ne tikai šeit, Latvijā, bet visā pasaulē, jo īstenībā taču bija demonstratīvs Krievijas atteikums Krastam. Pasaules mērogā ar to Krasts un Birkavs sev ir ieguvuši apkaunojošu statusu - ziloņi porcelāna veikalā. Un diez vai tuvāko desmit gadu laikā Latvijai radīsies līdzīga iespēja, ko tā neizmantoja šajā Baltijas jūras valstu premjeru tikšanās reizē. Piektkārt. Valdības nepareizā ārpolitika pirmo reizi Baltijas vēsturē ir sašķēlusi Baltijas valstis. Kādas būs praktiskās sekas tam, ka Igauniju uzaicināja iestāties Eiropas Savienībā, bet Latviju un Lietuvu - ne? Pirmkārt. Latviešiem un lietuviešiem, iespējams, būs vajadzīgas vīzas, lai iekļūtu Igaunijā. Par to nesen izteicās arī Igaunijas prezidents Meri. Otrkārt. Krievu lāča apetīte uz Latviju atkal ir pamodusies, un to nodemonstrēja pēdējo mēnešu notikumi. Un treškārt. Baltijas valstis tagad faktiski pasaulē tiek iedalītas jau pirmās un otrās šķiras valstīs. Sestais punkts. Latvijas ārpolitika un vēstnieki ir pierādījuši savu nekompetenci un nespēju skaidrot pasaulei notikumus Latvijā. Ziņa par to, ka Rīgā tiek sistas krievu vecmāmiņas, taču izplatījās ar Maskavas ziņu aģentūras starpniecību pa visu pasauli nepilnas dienas laikā. Pat Jaunzēlandi sasniedza. Savukārt pagāja apmēram nedēļa, līdz Latvija reaģēja uz šiem notikumiem. Ārlietu ministrijai bija jāveic efektīvs, aktīvs aģitācijas darbs, lai izskaidrotu pasaulei patieso situāciju. Ja Ārlietu ministrija būtu ielūgusi no visas pasaules ietekmīgākajām ziņu aģentūrām pārstāvjus ierasties Rīgā un sniegusi preses konferencē paziņojumu, tad vismaz pasaulē nerastos par Latviju tāds priekšstats kā šobrīd, ka Latvija ir turpat vai rasistu vai nacistu valsts. Atgādināšu, ka šī gada 30. aprīlī “tēvzemiešu” premjeram Guntaram Krastam un ārlietu ministram Valdim Birkavam tika nosūtīts Tautas kustības “Latvijai” politisks aicinājums. Tajā tika teikts sekojošais (citēju): “Jau divus mēnešus turpinās Krievijas valdības atbalstītā vietējo provokatoru un Krievijas šovinistisko spēku iesāktā apmelojumu kampaņa pret Latvijas valsti un tautu. Objektīvi nepamatots naidīgums saglabājas gan Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecībās, gan mākslīgi veidotā spriedzē starp tautībām Latvijā, ko rada Krievijas šovinistu izplatītā bīstamā dezinformācija, kas atbalsojas visā pasaulē. Šīm savtīgo politisko provokatoru spēlēm ar tautu likteņiem darāms gals, sniedzot objektīvu un patiesu informāciju par bijušo un esošo. Tāpēc Tautas kustība “Latvijai” aicina Latvijas valdību: pirmkārt, nopietni un izsvērti iepazīstināt visas pasaules valstsvīrus un žurnālistus ar patieso stāvokli Latvijas pamatiedzīvotāju un minoritāšu attiecībās; valdībai jāuzaicina ASV, Vācijas, Lielbritānijas un citu valstu, tajā skaitā Izraēlas, vadošo masu mediju žurnālisti, lai detalizēti informētu par patieso stāvokli Latvijā, apmaksājot ceļa un uzturēšanās izdevumus; otrkārt, uz tiesisku dokumentu un vēsturisku faktu pamata sagatavot plašu oficiālu skaidrojumu par latviešu tautas dramatisko stāvokli, ko radījis Otrais pasaules karš un tam sekojošā 50 gadu ilgā okupācija, kuras laikā pārkāptas elementāras cilvēktiesības un starptautiskās konvencijas, bet tauta piespiesta dzīvot ilgstoša, plānveidīga genocīda apstākļos; treškārt, sagatavot un nosūtīt oficiālus paziņojumus šajos jautājumos gan atsevišķām valstīm, gan pasaules masu medijiem, gan iesniegt ANO. Šāda rīcība ne tikai atjaunotu Latvijas valsts un valdības politisko cieņu pasaules acīs, bet dotu arī ekonomisku labumu, mazinot Krievijas ekonomiskās sankcijas, stiprinot Rietumvalstu uzņēmēju uzticību mūsu valstij, atjaunojot pašas Latvijas tautas ticību līdzsvarotai un drošai mūsu nākotnei. ” Lūk, šāds aicinājums tika nosūtīts Valdim Birkavam un Guntaram Krastam, taču nekāda atbilde uz Tautas kustības “Latvijai” aicinājumu nesekoja un Birkava un Krasta darbība arī nesekoja. Pēc provokatīvajiem notikumiem šāgada martā pirmais, kas liekas īpaši uzkrītoši, ir Latvijas ārpolitisko institūciju totālā nespēja reaģēt un dot argumentētu, izsvērtu un starptautiskajai diplomātijas praksei atbilstošu atbildi. Birkava nota pēc gandrīz nedēļu ilgas neizprotamas nogaidīšanas likās kā Latvijas ārpolitikas tiešas nespējas... mazspējas apliecinājums. Šodien Latvijai savas ārpolitikas nav. Kā lai citādi nosauc, piemēram, Latvijas vēstnieka Itālijā rīcību, precīzāk, nekā nedarīšanu, kurš nekādi nereaģēja uz Itālijas ārlietu ministra pret Latviju vērstajiem nelabvēlīgajiem izteikumiem. Līdzīgi notiek praktiski arī citur pasaulē. Vai Latvijas diplomātu mazspēja un nevarēšana ir apzināta vai neapzināta? Ja tā ir apzināta, tad tādā gadījumā mūsu ārpolitiķi ir kļuvuši par Maskavas sabiedrotajiem. Nesen mēs, Tautas kustības “Latvijai” pārstāvji, 5 cilvēki, apmeklējām Turkmenistānu, kur uzstādījām piemiņas zīmes mūsu lielajam Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Un tur, Vidusāzijā, mēs redzējām, ko nozīmē krievu nīšana, ka daudzi krievi tur ir spiesti pamest dzīvesvietas, jo viņi jūtas diskriminēti. Viņi tiek nogalināti un citādi pazemoti, viņi ir spiesti pat rakt laukā no zemes savu piederīgo mirstīgās atliekas, lai ņemtu tās līdzi, pārceļoties uz Krieviju. Šajā virzienā, Krievija, protams, neveic nekādus pasākumus, lai cīnītos par krievu tiesībām. Tā vietā, lūk, tiek izspēlēta Latvijas kārts, bet Latvijas ārpolitiķi uz to nereaģē. Latvijas ārpolitikas bilance ir vienkārša - neatkarības 8 gados nekas nav ticis panākts. Ārlietu ministrs ir mirāžas ministrs, bet Krasts nav vērtējams vis kā Latvijas premjers, bet drīzāk gan kā Eiropas baņķieru ieliktenis. Daudz labāk Latvijas ārpolitiku ir īstenojuši mūsu valsts hokejisti, jo Latvijas izlase šajās divās nedēļās panāca to, ko Ārlietu ministrija nav varējusi panākt 8 gados. Latvijas vārds ir noskanējis labā nozīmē. Varbūt tas skan dīvaini, bet tāda ir rūgtā patiesība. Un jūs, Birkava kungs, un jūs, Krasta kungs, mūsu valstij varat izdarīt tikai vienu pakalpojumu - atkāpties no sava amata. Var jau būt, ka šodien šajā parlamentā un šajā sēdē jūs vēl uz kādu brīdi iegūsiet vairākuma atbalstu, lai saglabātu sev tīkamos amatus, taču latviešu tautas vairākums jau sen ir izdarījis savu izvēli, un tā nav labvēlīga jums. Tāpēc Tautas kustība “Latvijai” aicina balsot par neuzticības izteikšanu ārlietu ministram Valdim Birkavam. (No zāles deputāts M. Lujāns: “Odisej, vajadzēja balsot par valdības krišanu, nevis tā pļāpāt!”)".
• 1998_05_13-seq475 language "lv".
• 1998_05_13-seq475 speaker Odisejs_Kostanda-1963.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q822919.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q211.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q649.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q2660080.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q37.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q191.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q193089.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q458.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q33.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q39731.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q934149.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q159.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q8436.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q15628977.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q25931626.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q7184.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q23666.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q183.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q38.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q15180.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q801.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q9005.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q7164.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q27056014.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q874.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q1757.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q3899540.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q44687.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q664.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q298041.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q106355.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q60106.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q523755.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q4916385.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q960031.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q16363782.
• 1998_05_13-seq475 mentions Q6436359.