Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_10_23-seq50> ?p ?o. }

• 1997_10_23-seq50 type Speech.
• 1997_10_23-seq50 number "50".
• 1997_10_23-seq50 date "1997-10-23".
• 1997_10_23-seq50 isPartOf 1997_10_23.
• 1997_10_23-seq50 spokenAs 29.
• 1997_10_23-seq50 spokenText "Cienījamais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi! Analizējot iesniegto 1998. gada budžeta projektu, gribētos atzīmēt to, ka 1998. gada budžeta projektā ir vērojams visām ministrijām budžeta pieaugums salīdzinājumā ar 1997. gadu un ka ir ministrijas, kurām tas ir ievērojams. Satiksmes ministrijai nākamajam gadam paredzētais pieaugums ir 52,6% attiecībā pret šo gadu. Ekonomikas ministrijai - 36% pieaugums, Finansu ministrijai - 14,8%, Iekšlietu ministrijai - 18,3%, Zemkopības ministrijai - 28,2%, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai - 14,4%, un tā varētu nosaukt arī pārējās. Bet ir viens īpatnējs fakts: ministrija, kura rūpējas par sociālajām lietām un kuras pārziņā ir veselība, ir visā Ministru kabinetā palikusi vienīgā, kurai attiecībā pret 1997. gadu ir mīnusa zīme. Mēs vērojam masu medijos Makarova kunga uzstāšanās, kurās viņš paziņo, cik ļoti viņš ir neapmierināts ar savas ministrijas budžetu. Taču, cienījamie kolēģi, kā lai saprot šīs savstarpējās spēles (citādi tās nevar nosaukt, tās var nosaukt pat vēl interesantāk - teātris), kurās Makarova kungs uzstājas kā sociālās sfēras lielisks aizstāvis pret saviem partijas kolēģiem? Kas liedza jums, “Tēvzemei un Brīvībai” - Ministru prezidents ir no šīs partijas, un arī finansu ministrs ir no šīs partijas, - kas jums liedza šai sfērai paredzēt plusa zīmi? Nevajag te spēlēt politisko izrādi un censties pierādīt to, ka, lūk, es esmu labs, bet tie citi nav labi! Galu galā tā ir valdības politika un valdības attieksme pret nabadzīgo slāni mūsu valstī. Nākamais moments, ko es gribētu uzsvērt, ir tas, ka nepārtraukti tiek samazinātas sociālās garantijas, tās ar katru gadu paliek aizvien mazākas un mazākas. Šajā sakarā mēs varam minēt to, ka joprojām nav skaidrības par invalīdu bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā. Ir noteikts, ka līdz 1998. gada 1. janvārim invalīdi šo sociālo garantiju drīkst izmantot. Kas būs tālāk? Arī valsts budžetā tas netiek atspoguļots. Bērnu pabalsti jeb ģimenes pabalsti. To apmērs joprojām nav mainījies vairāku gadu laikā un ir palicis 1993. gada līmenī. Taču dzīves dārdzība pieaug, jo pieaug arī patēriņa preču un sadzīves pakalpojumu cenas. Un, lai kā te valdība nerunātu par to, ka inflācija nepieaug, ka tā ir apstājusies vai ka tai ir pat tendence iet uz leju, vienkāršajam cilvēkam ir redzams, ka dzīves dārdzība tikai paaugstinās. Nepaaugstinās ne pabalsti, ne pensijas, ne arī citi rādītāji, tādi kā, piemēram, minimālā darba alga; tie paliek uz vietas. Mātēm pabalsti par bērnu kopšanu arī ir nepietiekami, kaut gan nupat tie tika it kā paaugstināti. Bet šajā sakarā ir cits aspekts varbūt jāņem vērā - jāņem vērā ir tas, ka principā šīs mātes ir atstātas bez sociālajām garantijām nākotnē. Šajā sakarā mēs varētu runāt par pensijām. Ja sievietes, kuras audzina bērnus vai kuras vēl gatavojas kļūt par māmiņām, saprastu to, ka viņām pašreiz tiek “nogrieztas” šīs garantijas attiecībā uz pensijām nākotnē, tad diez vai viņas vispār dzemdētu bērnus. Trūkst naudas arī veselības aprūpei, un šajā ziņā tās trūkums ir traģisks, jo šis naudas trūkums ir īpaši izjūtams, iegādājoties medikamentus. Sarunājoties ar mediķiem, atklājas tā patiesā aina, kura ir šāda. Nerunāsim par citiem medikamentiem, bet runāsim tikai par, teiksim, tādu medikamentu kā insulīns: ja pat tā iegādei nepietiek naudas, tad ir jautājums - vai tad cukura diabētiķi ir nolemti nāvei? Acīmredzot tā tas ir, mums viņi nav vajadzīgi, tie cilvēki ir lieki. Tajā pašā laikā mēs budžetā redzam dīvainas, interesantas lietas. Reforma pēc reformas - vienā sfērā, otrā sfērā, trešā sfērā, un nonāk pat līdz tam, ka tiek izveidots “jumts” Ministru kabinetā, tātad ir Valsts pārvaldes reformu birojs. Kam tas ir nepieciešams? Ziniet, dakteri par šīm reformām izsakās ļoti īsi un konkrēti: reforma reformas pēc. Reforma notiek tādēļ, lai varētu izveidot dažādas starpniekfirmas, kurām varētu novirzīt no valsts budžeta līdzekļus, un tādā veidā tie aizplūstu pavisam citur, nevis tam, kam ir paredzēts. Turpretī saimnieciskā uzturēšana no valsts budžeta faktiski nenotiek, tā tiek novadīta pašvaldībām vai vispār tiek pateikts: tieciet galā paši, kā redzat! Bet kā var tikt galā, ja tās naudiņas pašvaldībām nav? Ir, teiksim, tāda interesanta reforma kā ārstniecisko iestāžu sertifikācija. Kam tā var dot kādu labumu? Labums te var būt viens - tikai valsts budžetam, jo, ja ārstnieciskā iestāde nesaņem šo sertifikātu, viņa likumīgi var tikt slēgta un neviens nevarēs it kā teikt, ka, lūk, Guntara Krasta valdība ir tā, kas ir samazinājusi slimnīcu skaitu Latvijā, vai tā, kas ir samazinājusi lauku skolu skaitu, jo tam būs likumīgs pamats - vai nu skola nav izgājusi šo atestāciju, vai slimnīca nav izgājusi šo sertifikāciju. Tātad - slēdzam ciet! Tajā pašā laikā notiek vēl kāda cita reforma. Pašreiz Ministru kabinetā tiek apspriesta slimokasu reformas programma. Tiek plānots likvidēt rajonu slimokases un pāriet uz reģionālajām slimokasēm, pie tam rajonu slimokasēm norakstot parādus. Atvainojiet, - slimnīcām parādi paliek. Kur tie tad tiks norakstīti, kam? Šīs reformas valstī neizraisa absolūti nekādu uzlabošanos tiem cilvēkiem, kas no sociālās sfēras varētu gūt kaut ko. Vēl viena interesanta reforma ir valsts apdrošināšanas sociālā fonda reorganizācija. Arī tā it kā notiek pēc likuma, un viss ir kārtībā. Jā, šī reorganizācija notiek pēc likuma, - bet cik tā ir vajadzīga? Manuprāt, arī Valsts ieņēmuma dienesta darbinieki tad, kad viņi bija ieradušies Sociālo un darba lietu komisijā, nemācēja atbildēt uz šo jautājumu. Kad es uzdevu viņiem jautājumu par to, cik šī reforma būs ienesīga un kad tā atmaksāsies, un kāds būs šīs atmaksāšanās koeficients, viņi atbildēja skaidri un gaiši: “Par to mums aprēķinu nav. ” Tad ir jautājums: kāpēc šī reforma ir jāveic? Varbūt šie līdzekļi būtu daudz labāk novirzāmi, kā jau teicu, dažādiem pabalstiem. Vēl viena interesanta pozīcija. Valsts budžetā, kurš izstrādāts 1998. gadam, ir tāda aile kā valsts nodokļu administrēšana, taču vienlaicīgi parādās arī atsevišķa pozīcija - sociālā nodokļa administrēšana. Cienījamie ministru kungi, vai tad tas nodoklis nav nodoklis? Vai sociālais nodoklis nav tās pašas valsts nodokļu administrēšanas programmas sastāvdaļa? Man tas nav skaidrs. Manuprāt, ir. Vai tas ir vēl viens mēģinājums dabūt Finansu ministrijai un Valsts ieņēmumu dienestam papildu finansējumu? Es vēl gribētu pieskarties tām lietām, par kurām arī šeit netika minēts. Ja mums būs šāds stāvoklis sociālajā sfērā - šis likumprojekts, kas izstrādāts 1998. gadam, liecina par to, ka te viss iet tikai strauji uz leju, - tad man ir jautājums arī ārlietu ministram un visiem tiem, kas tik ļoti cenšas iekļūt Eiropā. Kā jūs varat atbildēt uz mums visiem zināmā dokumenta konstatācijām? Respektīvi, Eiropas komisijas slēdzienā mēs varam izlasīt sekojošas lietas. Tur ir noteikts, ka bezdarba līmenis Latvijā ir 18,3%, nevis tāds, kādu mūsu oficiālā statistika rāda, - 6-7%. Atšķirības starp reģioniem ir lielas. (Es pašreiz atgādinu Eiropas komisijas atzinumu.) Jaunais - 1996. gada - likums par sociālo apdrošināšanu nosaka Latvijas pilsoņu galvenās sociālās tiesības un pienākumus. Kaut arī sociālā palīdzība - apmēram 11% no nacionālā kopprodukta - vispār attiecas uz visiem iedzīvotājiem, oficiāli atzītais (komisija uzsver - oficiāli atzītais) nabadzības līmenis ir zems. Neoficiālo mēs nemaz neuzrādām, mēs nemaz negribam to zināt. Eiropas komisija norāda, ka jāveic pasākumi, kas vērsti uz sociālās aizsardzības nodrošināšanu. Īpaši uzsver, ka “Latvijā nepieciešams būtiski uzlabot veselības aizsardzības sistēmu”. Vai mēs to šajā iesniegtajā 1998. gada budžeta projektā redzam? Tieši otrādi, mēs esam pretrunā ar to visu. Bet runājam par iekļūšanu Eiropā! Tālāk. Latvijai nepieciešams pieņemt attiecīgos veselības aizsardzības un drošības likumus, un tikai tad Latvijas likumi atbildīs pamatlikumiem. Darba likumu jomā Latvijai jāpievērš liela uzmanība tādiem jautājumiem kā masveida atlaišana no darba un darbinieku interešu aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā, uzņēmuma pārņemšanas gadījumā vai sakarā ar tā pāriešanu citu rokās, darbinieku informēšana par darba apstākļiem, līgumiem un darba laiku. Saskaņā ar Eiropas savienības direktīvām jāuzlabo darbinieku informēšanas un konsultēšanas līmenis uzņēmumos. Nav tā visa. Taču tad, kad frakcija “Latvijai” iesniedz priekšlikumus attiecībā uz šīm norādītajām nepietiekamībām, Saeima diemžēl to noraida. Tādā veidā mēs nevaram risināt šīs problēmas. Arī secinājumā Eiropas komisija uzsver, ka būtiski jāuzlabo valsts veselības aizsardzības sistēma, jāturpina uzlabot sociālo dialogu. Latvijai jāveic apjomīgs darbs, lai pieskaņotu savu likumu sistēmu Eiropas savienības prasībām tādās jomās kā veselības aizsardzība un drošība, darba likumi, līdztiesība, kā arī jāturpina attīstīt tādas struktūras, kas nodrošinās likumu efektīvu izmantošanu praksē. Vai šinī gadījumā ar tām reformām, ko es minēju, mēs turpinām un nodrošinām likumu efektīvu izmantošanu praksē? Kā intereses tad mēs galu galā aizstāvam? Tātad, cienījamie kolēģi, jūs redzat, ka šis likumprojekts ir pilnīgā pretrunā arī ar vairākām Eiropas savienības normām. Manuprāt, tādēļ vien jau tas ir jānoraida un jāatdod atpakaļ Ministru kabinetam pārstrādāšanai, lai sociālajā sfērā tiktu paredzēts citāds finansējums.".
• 1997_10_23-seq50 language "lv".
• 1997_10_23-seq50 speaker Janina_Kusnere-1958.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q822919.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q211.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q4294315.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q193089.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q21625222.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q8436.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q2167704.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q3899540.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q523755.
• 1997_10_23-seq50 mentions Q6436359.