Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_10_23-seq35> ?p ?o. }

• 1997_10_23-seq35 type Speech.
• 1997_10_23-seq35 number "35".
• 1997_10_23-seq35 date "1997-10-23".
• 1997_10_23-seq35 isPartOf 1997_10_23.
• 1997_10_23-seq35 spokenAs 106.
• 1997_10_23-seq35 spokenText "Prezidij! Padomes pārstāvji un tautas pārstāvji! Mums ir šogad atkal pienācis laiks izteikt savu politisko gribu - vai mēs turpināsim tautu iznīcināt ar likumiem, jeb vai mēs sāksim tautu atdzīvināt. Tad, kad mēs gājām balotēties, mēs visi zinājām, ka vajadzētu nākt lieliem ienākumiem no valsts monopoliem, no alkohola, no tabakas, no valūtas maiņas, bet mēs neko neesam darījuši. It kā mūsu tautai, mūsu nabagiem, maznodrošinātajiem, skolotājiem, - it kā viņiem nevajag, ka budžetā nāk tādi līdzekļi. Labāk lai tie iet pie padomes pārstāvju draugiem. Man stāsta, ka toreiz, kad es šeit vēl nebiju, lielākā daļa valsts budžeta līdzekļu nāca no valsts uzņēmumu ienākumiem. Nu tie uzņēmumi ir izsaimniekoti jeb atdoti, varētu pat teikt, privatizēti par it kā pareizu vērtību. Bet kur tad ir tā nauda, kas no tās privatizācijas augļiem nāk budžetā? To ienākumu vairs nav. Mums pagājušogad ap šo laiku Amerikas vēstniecībā mēģināja iemācīt, ka monetārā un fiskālā politika nav otrās klases aritmētika. Ja mēs paaugstinātu izdevumus, uzreiz paaugstinātos arī ienākumi, jo tā papildu nauda, ko mēs maksātu ārstam vai skolotājam, tiktu izdota Latvijā un būtu nodokļi. Bet mēs neesam iemācījušies - vai vismaz mūsu vagari nav atļāvuši mums iemācīties - šādu aritmētiku. Tā mēs atkal dzenam tautu uz iznīcību. Mēs, Tautas kopa “Brīvība”, esam piedāvājuši, ka mums vajadzētu runāt par ekonomiskās attīstības jautājumu, bet mēs to neesam darījuši. It kā būtu kaitīgi, ja mēs sāktu domāt, kas mums ir jādara, lai būtu darbs, lai mēs veidotu bagātības. Lai būtu vairāk nodokļu. Mēs to nedarām. Mūsu vagaru Sadarbības padome un tie, kas stāv aiz viņiem, mums to neatļauj. Mēs esam bagāta tauta, kas dzīvo labā zemē ar ļoti labu klimatu, ar tranzītceļiem, ar tradīcijām. Tauta ir labi izglītota un labprāt strādā. Bet nav kur strādāt. Mūsu tautas bagātības mēs atdodam citiem, it īpaši tādiem, kas labprāt maksā savus nodokļus offshore zonās, lai mūsu tautai nekā nebūtu. Mēs nepasakām, ka mūsu sertifikātiem nav nekāda seguma. Vismaz valsts tos nesedz, un tā mūsu tautietim tie 28 lati, daļa no Latvijas, kļūst par 1 latu vērtu daļu. Mēs nepasakām, ka mūsu zemei ir kāda vērtība. Un tajā izmisumā mēs to pārdodam vienalga kam, - par 100 latiem par hektāru, kad vajadzētu prasīt tūkstoš reižu vairāk. Mēs visur redzam, ka darba netrūkst. Mājas būtu jāatjauno, ceļi būtu jābruģē. Mēs neizprotam, ka tad, ja mēs liktu šos cilvēkus pie darba un ja to darītu, mēs iegūtu divas lietas - būtu lielāka vērtība tai atjaunotajai mājai vai bruģētajam ceļam, būtu arī ekonomiskā aktivitāte un nauda valsts budžetā. Mēs it kā saprotam, ka bez kredītiem saimniecības nespēs veidoties, bet mēs lētos kredītus ņemsim tikai priekš tranzītceļiem, kas kalpo mūsu bijušajiem kungiem. Tas latvietis to 6% kredītu nevar dabūt. Kāpēc? Ko mēs, tautas pārstāvji, darām? Ko mēs gribam? Šodien mēs atkal atkārtoti dzenam tautu uz iznīcību. Mūsu nodokļu politika, mēs visi zinām, ir tāda, ka godīgi ražot ir gandrīz neiespējami. Mūsu muitas un nodokļu politika ir kopumā tāda, ka mums ir visaugstākās izmaksas pasaulē. Mēs neko nedarām, lai tas tā nebūtu. Mēs zinām, ka mūsu algu līmenis ir tagad tāds, ka pat strādājošam ir grūti izdzīvot. Un mēs tajā ziņā neko nedarām. Un kas notiktu, ja mēs darītu? Ja mēs vienkārši noteiktu, ka Latvijā visiem algas būs piecas reizes lielākas, tad, saprotiet, arī mūsu budžeta ienākumi būtu gandrīz piecas reizes lielāki. Jo tad ekonomiskā aktivitāte mūsu zemē būtu. Bet nē! Mūsu politiskā griba ir tāda: lai mūsu tautieši būtu ubagi, lai viņi pārdotu visu, kas viņiem ir svēts. Un jūs, lielākā daļa manu kolēģu, esat jau savu dvēseli - tāpat kā doktors Fausts - pārdevuši šādai padomei, un jums ir pateikts, kura poga ir balsojot jānospiež. Jūs zināt, ko jūs tautai darāt, bet jums tas nerūp. Jums vairāk rūp paturēt šo vietu padomē, ar ko jūs varat vairākiem saviem tuviem draugiem palīdzēt. Bet jūsu darbs taču ir veicams tautas labā, nevis šaura draugu loka labā! Nākot uz sēdi šodien, iegāju bibliotēkā un skatījos materiālus par Honkongu, kuru es labi pazīstu un kurā es bieži, bieži esmu bijis. Honkongā, tāpat kā Latvijā, ir 2,5 miljoni iedzīvotāju. Viņiem ir 1000 kvadrātkilometru zemes, mums ir 64 000. Viņu zeme ir gandrīz nelietojama, jo tā ir kalnaina, bet Honkongā cilvēki dzīvo puslīdz labi, jo viņiem ir brīvostas. Honkongā, tāpat kā Latvijā, pienāk vairāk nekā 50 miljoni tonnu viņu ostās katru gadu. Bet viņiem ir brīvostas, un Honkonga ne tikai plaukst, bet Honkongā ir arī daudz augstākas algas nekā tālāk iekšzemes Ķīnā. Bet mēs neizprotam, ka Latvija varētu būt viena liela brīvosta, ar ziedošiem laukiem, ar priecīgu un bagātu tautu. Es ticu, ka mēs to zinām, bet mums vagars ir pateicis: “Tā latviešu tauta ir jādzen uz iznīcību! Viņa jāpiespiež pārdot visu, jāpiespiež aizmirst tās vēsturi, jāatņem viņiem viss, kas viņiem ir. ” Tas ekonomiskais spiediens ir tāds, ka cilvēkiem ir jāatdod sava pati svētākā lieta, lai viņi spētu izdzīvot. Mēs šodien atkal gribam pieņemt tādu budžetu, ar kuru mēs dzenam mūsu tautu uz iznīcību. Draugi, kāpēc mēs to darām? Vai būtu tik grūti sākt runāt par to, kā mums pilnveidot savu ekonomisko spēju, pateikt, ka mūsu zeme ir tik un tik vērta un ka tas, kam tā zeme ir, var aizņemties naudu, ņemt par 6% kredītu savā kredītsabiedrībā? Mēs visi zinām, kas jādara. Kāpēc mēs neveidojam tos tautas monopolus, no kuriem varētu nākt augļi? Kāpēc mēs nevaram pacelt algas, vismaz tranzītceļu jomā, pasaules līmenī? Es nesen biju ostā, staigāju, prasīju, kādas tur ir algas. Man stāstīja, ka ostā laba alga ir 120 lati, caurmēra alga būs ap 100 latiem, bet tā ir tikai vienā divdesmitā daļa no tā, ko ostas strādnieks saņem Amerikā. Saprotiet, - ja tas ostas strādnieks saņemtu lielāku algu, tā lielākā alga ietu Latvijas ekonomikā, apgrozībā, mums būtu budžetā vairāk naudas, ko maksāt tam lauku skolotājam. Bet mēs to nedarām. Mēs ļaujam mūsu tautai vergot ostā Lielkrievijas labā. Mēs taču labi saprotam, ka tai kravai nav citur kur iet, kā vien cauri mūsu ostai. Caur mūsu ostām iet 54 miljoni tonnu gadā. Ja mēs uzliktu 1 tonnai papildus tikai 1 latu, papildus tikai 1 latu kā nodevu tautas labā, tad lielāko daļu no tiem budžeta izdevumu posteņiem, par kuriem mēs raudam, ka tiem naudas trūkst, mēs varētu nosegt. Es esmu, starp citu, ļoti grūtā komitejā, kur mēs runājam par tautas izdzīvošanas spējām, un man ir jāraud, kad mēs strīdamies, kur mēs 70 000 latu varētu dabūt. Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir nolēmusi, ka mēs tos nevaram dabūt. Bet, draugi, naudas avotu Latvijai, bagātajai Latvijai, netrūkst. Nu tad iesim vēl vienu soli tālāk, ja mums vēl trūkst... Saprotiet, ka arī attīstītajās valstīs ir parādi, teiksim, Kanādā - 40 000 latu uz galviņas. Darīsim kaut ko, lai mēs varētu pilnveidot mūsu tautu, mūsu rūpnīcas, mūsu skolas, mūsu slimnīcas! Ja mēs šo naudu aizņemamies un izdodam Latvijā, liela daļa šī parāda atnāktu atpakaļ budžetā papildu nodokļos. Mēs šo papildu iespēju - mūsu tautas dzīvi pacelt ar kredītu - negribam izmantot. Mēs ņemsim kredītu tikai tādēļ, lai “lielajam brālim” būtu labāka pieeja Ventspils ostai. Draugi, mēs šodien izteiksim savu politisko gribu. Es negribu, ka mēs iznīcinām mūsu tautu. Es balsošu pret šo likumprojektu, pret šo budžetu kopumā. Es lūdzu jūs padomāt un darīt to pašu. Varbūt, ja Tautas kustība “Latvijai” piekritīs, tad atturēsimies un “norausim” kvorumu, un sāksim no jauna! Sāksim atdzīvināt mūsu tautu, nedzīsim viņu uz iznīcību! (Starpsauciens no zāles: “Āmen. ”)".
• 1997_10_23-seq35 language "lv".
• 1997_10_23-seq35 speaker Gundars_Valdmanis-1940.
• 1997_10_23-seq35 mentions Q211.
• 1997_10_23-seq35 mentions Q79820.
• 1997_10_23-seq35 mentions Q16.
• 1997_10_23-seq35 mentions Q148.
• 1997_10_23-seq35 mentions Q19483.