Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_09_10_a-seq6> ?p ?o. }

• 1997_09_10_a-seq6 type Speech.
• 1997_09_10_a-seq6 number "6".
• 1997_09_10_a-seq6 date "1997-09-10".
• 1997_09_10_a-seq6 isPartOf 1997_09_10_a.
• 1997_09_10_a-seq6 spokenAs 103.
• 1997_09_10_a-seq6 spokenText "Paldies. Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Latvijas laukos izveidojusies situācija nevienam klātesošajam nerada šaubas par nepieciešamību pievērst lielāku Saeimas un valdības uzmanību uzņēmējdarbības veicināšanai laukos un lauku vides attīstībai. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Es gribētu piedāvāt sistēmisku pieeju šiem jautājumiem. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, zemkopība un lauku vide būtu jāskata saistībā ar visu valsts tautsaimniecību, jo tā ir viena no tautsaimniecības nozarēm, kura nevar attīstīties atrauti, izolēti no citām nozarēm. Lauksaimniecībā un lauku vidē notiekošie procesi ir ļoti cieši saistīti ar ekonomisko situāciju visā valstī kopumā un katrā nozarē atsevišķi. Un, treškārt, lauksaimniecības produktu pārstrādi tikpat lielā mērā kā citas nozares regulē ražošanas efektivitātes likums. Mūsu rīcībā nav un nevar būt nekādu citu līdzekļu, kā sekmēt lauksaimniecības preču kvalitatīvu ražošanu, kā vien ar sabiedrībā adaptētām izmaksām. Tāpēc jebkāda valsts palīdzība vai konkurences ierobežojumi, tos neprasmīgi pielietojot, var pārvērsties par “lāča” pakalpojumu. Tas varētu traucēt lauksaimniecības preču sortimenta nepieciešamās izmaiņas un ražošanas pielāgošanos tirgus prasībām. Valsts ar savu atbalsta programmu laukiem nedrīkst pārvērsties par labdarības biedrību. Palīdzība lauksaimniecībai, bez šaubām, ir nepieciešama, taču finansiāla un tehniska palīdzība ir jāsniedz tiem, kuri paši mērķtiecīgi un profesionāli atbilstoši savām iespējām un interesēm meklē efektīvāku nodarbošanās veidu. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Manuprāt, ir principiāli svarīgi tas, ka mums nevajadzētu mānīt pašiem sevi un zemniekus, kas kuplā skaitā šodien sabraukuši Rīgā, lai kārtējo reizi atgādinātu par savu grūto stāvokli. Ne valdībai, ne Ekonomikas ministrijai nav brīnumnūjiņas, ar kuras palīdzību vienā paņēmienā varētu atrisināt sasāpējušās lauku problēmas. Taču mūsu rīcībā ir valsts kopbudžeta līdzekļi gandrīz miljards latu kopapjomā, Saeima un valdība, valsts institūcijas, juridiskā bāze, tāpēc zemkopības un lauku vides attīstības problēmas ir jārisina ar mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem un resursiem, liekot likumiem kalpot valsts ekonomikas interesēm, radušos problēmu efektīvam atrisinājumam. (Aplausi.) Mums šodien skaidri vajadzētu pateikt, ka mūsu valsts nav tik bagāta, lai ilgstoši uzturētu neefektīvas nozares un neveiksmīgus ražotājus neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz rūpniecību vai uz lauksaimniecību. Ja mēs kaut kādu iemeslu dēļ baidāmies vai nevaram atzīt šo patiesību, tad atliek vēl otra iespēja - vienoties par nodokļu nastas palielināšanu tādā apjomā, lai segtu neveiksmīgu ražotāju radītās izmaksas, bet tas jau ir ceļš citā virzienā. Ir jāatsakās no ilūzijām, ka mums izdosies iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā, parakstīt brīvās tirdzniecības līgumus ar Poliju un citām valstīm, vienlaicīgi saglabāt ievedmuitas barjeras un piešķirt valsts dotāciju zemniekam, lai izlīdzinātu ražošanas izmaksu un preču realizācijas ieņēmumu starpību. Acīmredzot izeja no radušās situācijas lauksaimniecībā ir jāmeklē pašā lauksaimniecībā un šīs nozares vadībā, sākot ar valdības līmeni un beidzot ar paša zemnieka prasmi un vēlēšanos strādāt efektīvāk - ar mazākiem izdevumiem un lielākiem ieņēmumiem. Runājot par lauksaimniecības nozares vadību, gribot negribot ir jāatzīst, ka Zemkopības ministrija lielu uzmanību velta ciltsdarbam, sēklkopības politikas izstrādei un citam. Taču nepietiekoša uzmanība tiek veltīta ražošanas efektivitātes un preču kvalitātes jautājumiem, kā arī zemnieku izglītošanai, lai viņi pēc neveiksmīgas saimniekošanas privātajā saimniecībā būtu spējīgi atrast citu nodarbošanās veidu. Arī sadarbība reģionālās attīstības jautājumos, teritoriālās plānošanas, mazo un vidējo uzņēmumu veidošanas politikā starp ministrijām varētu būt daudz konstruktīvāka, lietišķāka un arī noderīgāka zemniecības jaunākajai paaudzei, kura labprāt paliek laukos, bet nevēlas savu dzīvi atdot smagajam un nepateicīgajam zemnieka darbam. Valsts un pašvaldību institūciju darbības saskaņošanai lauksaimniecības un lauku vides attīstības jautājumos lietderīgi būtu izveidot patstāvīgi darbojošos lauku attīstības koordinācijas grupu. Zināmā mērā šo darbu varētu uzticēt arī Reģionālās attīstības padomei, kuru mēs tikko izveidojām, taču tādā gadījumā vajadzētu paplašināt šīs padomes kompetencē esošo jautājumu loku un tās rīcībā nodot nepieciešamos rersursus, kuru izmantošana varētu veicināt laukiem piemērotākas uzņēmējdarbības attīstību, darbaspēka pārkvalificēšanos un lauku infrastruktūras veidošanos. Kam un kā palīdzēt? Sabiedrībā plaši izplatījies viedoklis par nepieciešamo valsts atbalstu lauku subsīdijām. Produkcijas ražotājiem pārāk maz ir subsīdiju, kas atradušas racionālu pielietojumu. Šo sarakstu varētu turpināt, bet no tā nekas nemainīsies. Man ir pamatotas šaubas, vai situāciju laukos spēs glābt arī valsts subsīdiju un dotāciju palielināšana divkāršā apjomā, atvieglotie kreditēšanas noteikumi un cita valsts palīdzība zemniekiem. Šīs šaubas tikko apstiprināja arī zemkopības ministra Andra Rāviņa ziņojumā izteiktais apgalvojums, ka šajā pusgadā zaudējumu summa, zemniekam nodarbojoties ar lauksaimniecības produktu ražošanu, rēķinot uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru, ir pieaugusi. Pārrēķinot to visu uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopplatību valstī, nākas atzīt, ka kopējā ienākumu samazinājuma summa lauku ražošanā šajā gadā pārsniegs 40 miljonus latu. Šie skaitļi patiesībā raksturo stāvokli laukos, un man nav pamata apšaubīt šo zaudējumu patieso apjomu, jo nelielās izmaiņas pārtikas preču cenā nespēj nosegt strauji augošās ražošanas izmaksas. Par to vairākkārt ir atgādinājis gan deputāts profesors Grinovskis, gan citi, nosaucot šo parādību par izmaksu “šķērēm”, kuru novirzes ar katru gadu palielinās. Kā segt šos zaudējumus? Vai tikai uz Latvijas iedzīvotāju rēķina? Bet vai mēs būsim spējīgi maksāt tik augstu cenu par gaļu, pienu un citiem lauksaimniecības produktiem, lai pilnībā nosegtu ražošanas izmaksas zemniekam? Domāju, ka šis piemērs visai uzskatāmi raksturo situāciju lauksaimnieciskajā ražošanā. Runājot par turpmāko valsts atbalstu lauksaimniekiem, ir jābūt skaidrībā, vai mēs varam atļauties, vai mēs esam tik bagāti, lai tiešā vai netiešā veidā segtu šos zaudējumus zemniekam. Un kā mēs aizsargāsim šos dārgi saražotos produktus no lētāko preču konkurences, kas nāks no Lietuvas vai arī no Polijas pēc brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanas? Arī Vācijā un Francijā saražotie pārtikas produkti var izrādīties lētāki nekā Latvijā ražotie. Tāpēc domāju, ka jautājums, kam un kā palīdzēt, joprojām ir aktuāls. (Starpsauciens: “Ļoti precīzi. ”) Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir jāatbrīvojas no visiem stereotipiem un jauno laiku vēstures radītajiem aizspriedumiem par Latviju kā piena un gaļas ražošanas lielvalsti. Ekonomikas ministrija uzskata, ka Saeimas un valdības sniegtajai palīdzībai laukiem ir jāveicina tādu lauksaimniecības produktu ražošana, kuru pārdošanas ieņēmumi pilnībā nosedz visas izmaksas un kuri tirgū būtu pieprasīti. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Saeimas un valdības politikai zemniecības un lauku vides attīstības jautājumos ir jābūt ilglaicīgam raksturam. Tas nozīmē, ka valdības noteiktie pasākumi ir jāgarantē vismaz uz četru vai piecu gadu periodu. Šie pasākumi nedrīkst būtiski mainīties līdz ar izmaiņām valdībā un Saeimā. Pašreizējā situācija ar Lauksaimniecības likumu nav pietiekoši efektīva, tā vairāk atgādina darbību ugunsgrēka dzēšanas režīmā, nevis nopietnu attieksmi pret lauksaimniecību un zemkopību. Ir jādod iespēja arī zemniekam padomāt par savas saimniecības attīstības iespējām, kā samazināt ražošanas izmaksas vai pārkārtot savu uzņēmumu uz citu preču ražošanu. Valdībai un Saeimai ir jābūt gatavai mainīt savu attieksmi pret valsts investīciju piešķiršanu lauksaimniecībā. Šajā aspektā mums vajadzētu vienoties par to, ka līdz minimumam jāsamazina gadījumi, kad ražošanas infrastruktūras veidošanā valsts iegulda līdzekļus, bet par to apgūšanu un lietderīgu izmantošanu privātīpašnieks neuzņemas nekādas saistības un atbildību. Un noslēgumā es gribētu izteikt priekšlikumu. Tā īstenošana, no vienas puses, palielinātu valsts līdzekļu piešķiršanu un izmantošanas efektivitāti, bet, no otras puses, palielinātu arī pašu zemnieku atbildību un celtu viņu pašapziņu un tādējādi sekmētu viņu organizāciju veidošanos un nostiprināšanos. Tās ir laukos nodarbināto profesionālās asociācijas. Tieši šīs organizācijas noteiktā kārtībā ir jāiesaista daudzu svarīgu jautājumu izlemšanā, kuri ir saistīti ar dažādām lauku attīstības programmām, valsts finansējuma piešķiršanu dažādiem zemkopības un lauku vides attīstības pasākumiem. Zemniekiem pašiem ir jāatzīst, ka viņu problēmas ļoti lielā mērā ir saistītas ar viņu neorganizētību, ar neprasmi izvirzīt un deleģēt savus pārstāvjus valdībā un Saeimā, nodrošināt viņu darbību atbilstoši zemnieku interesēm. Valdība nevar vienlaicīgi apspriesties ar vairākām zemnieku intereses pārstāvošām organizācijām, kurām svarīgos lauksaimniecības jautājumos nereti ir visai atšķirīgs viedoklis, taču var sekmēt šīs norises, kas atkarīgas no pašiem zemniekiem, un līdz ar to arī valdība vēlamā virzienā izstrādātu un pieņemtu atsevišķus normatīvos aktus par profesionālām asociācijām un par to piedalīšanos atsevišķu jautājumu izlemšanā. Starpsaucieni no zāles: “Laiks, laiks!”)".
• 1997_09_10_a-seq6 language "lv".
• 1997_09_10_a-seq6 speaker Atis_Sausnitis-1955.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q822919.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q211.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q2660080.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q37.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q21625222.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q142.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q183.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q36.
• 1997_09_10_a-seq6 mentions Q9151332.