Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_09_10_a-seq47> ?p ?o. }

• 1997_09_10_a-seq47 type Speech.
• 1997_09_10_a-seq47 number "47".
• 1997_09_10_a-seq47 date "1997-09-10".
• 1997_09_10_a-seq47 isPartOf 1997_09_10_a.
• 1997_09_10_a-seq47 spokenAs 84.
• 1997_09_10_a-seq47 spokenText "Prezidij! Kolēģi Saeimā! Mēs balotējāmies dažs vienā partijā, dažs - otrā, bet mums laikam visās runās bija kopīgs mērķis, tas, ka mēs gribam glābt mūsu tautu, mūsu zemi. Vēlēšanas beidzās. Latvijas Vienības partijai bija tikai astoņi mandāti. Mēs sašaurinājām savu mērķi - glābt tos, kas dzīvo uz mūsu zemes, un tos, kas zvejo mūsu ūdeņos. Tajā laikā, kad mēs vēl bijām politiski nevainīgi un ticējām, mēs spējām Saeimā veidot sadarbību ar citiem, kas teica, ka viņiem Latvijas zemnieki, latviešu lauki ir svēti. Un mēs šur tur valdību drusku pakratījām, mēs to spējām pirmo reizi darīt ar akcīzes nodokli. Mēs spējām to pāris citās reizes. Saeimā bija bloks, kas cīnījās par zemniekiem un par viņu eksistenci, bet tikām arvien tālāk atgriezti atpakaļ. Viens kompromiss pēc otra! Mums trūka mugurkaula, lai pateiktu: “Nē, tā tā lieta neiet!” Mēs labprātāk ietu prom no valdības, nekā atdotu jums vēl šo papildkumosu. Bija viens no mūsējiem, kas atšķīrās no citiem. Viņš bija ministra amatā. Viņš tautai skaidri pateica: “Zemnieki, viss tiek darīts, lai jūs iznīcinātu!” Tas bija Alberts Kauls. Un mums ir jāsaprot, ka vienalga, ko mēs šeit runājam, gandrīz viss iespējamais tiek darīts, lai iznīcinātu mūsu zemniekus, mūsu gadsimtiem veco tradīciju, šo saiti starp mūsu tautu un mūsu zemi, jo gadu simtiem tie, kuri ir apstrādājuši mūsu zemi, ir spējuši sevi pilnīgi uzturēt un ir spējuši taupīt, tirgoties, veidot bagātības, celt mūsu karogu starptautiskajos forumos, un nu kaut kādi tiek lemts, lai mūsu tautas vairs nebūtu. Es klausījos pozīcijā esošajos cilvēkos. Viens paskaidroja, ka zemnieki šodien tikai prasa, lai to likumu ievērotu, lai būtu tās subsīdijas un kas cits un lai to Lauksaimniecības likumu ievērotu. Mīļie draugi, kāpēc jūs, valdībā, neuzstājaties, lai tā būtu? Citi stāsta, ka viss, ko zemnieks grib, ir tas, lai ar viņu godīgi norēķinātos. Bet kā jūs varat te palikt, ja jūs patiešām ticat un gribat kalpot mūsu tautai un mūsu zemei? Kā jūs varat palikt tādā kroplā valdībā, kas nenodrošina to, ka valdība pati samaksā savu solīto un ka viņa neuzstāj, lai kontrakti ar mūsu zemniekiem tiek pilnīgi izpildīti. Manuprāt, no pozīcijā esošajiem es ietu izlūkos ar doktoru Grinovski, es zinu, ka viņš cīnās, cik vien viņš spēj. Es domāju, arī ar Andreju Nagli, bet par jums, tiem citiem, es šaubos. Kāpēc nav no jums dzirdama skaļa balss? Kāpēc tas, ja jūsu mērķis ir glābt mūsu tautu un zemi, netiek pildīts, ja jūs redzat, ka tas zemnieks tiek patiešām iznīcināts? Kāpēc jūs neatsakāties no tiem mazajiem labumiem, kas jums tiek doti, un nenākat pie mums opozīcijā? Es to nesaprotu. Tā nav tikai politiķu runa. Mums ir jāsaprot, ka gandrīz visā pasaulē tiek saprasts, ka ir daudz labāk ražot pašiem priekš sevis, nevis to naudu aizsūtīt prom. Mēs varam lauku produkciju dotēt 70% apmērā no valsts budžeta, un valsts budžets itin neko nezaudēs, jo tas lats, kas tiks dots tam zemniekam, apritēs daudzas, daudzas reizes. Tā naudiņa atnāks atpakaļ valsts budžetā. Taču šis it kā ļoti vienkāršais jēdziens mums ir svešs. Neizprotu, - kāpēc. Pasaulē netrūkst taču gudrības, modeļu, grāmatu. Profesors Grinovskis teica, ka mums vajadzētu dotēt laukus, lai mēs varētu ražot paši priekš sevis. Kāpēc mēs to nedarām? Kāpēc mēs labprātāk ievedam no ārzemēm to sviestu? To sviestu mēs ievedam, bet ar to jau nebeidzas. Tas sviests ienāk no ārzemēm, un mūsu pienu vairs nevajag, lai to sviestu taisītu. Mēs to govi vairs neturam. To lopbarību mēs vairs neaudzinām un lēnām, lēnām mūsu ekonomiskais spēks izsīkst, kā dakteris Kalnbērzs teica: “Mēs kļūstam par aitām, par šašliku citām valstīm. ” Latvijas zeme vēsturē ir bijusi viena no ražīgākajām, un tai ir jābūt vienai no vērtīgākajām. Bet skat, kas notiek, ja mēs izmisumā sākam skatīties, kas notiek. Cenas šeit ir trīs reizes zemākas nekā Eiropas savienībā, bet mēs mēģinām ar šo 1/3 daļu no tā ienākuma, ko Eiropas savienības saimnieks dabū, maksāt par izejvielām pasaules līmenī, un paliek arvien mazāk. Šeit bija skaitļi, cik zemnieki zaudē gadā. Saprotot, ka viņiem tiek izsūktas asinis, un kas beigās notiek? Viņiem izmisumā ir jāpārdod, mēs viņam liekam to darīt vienu salmu pēc otra: obligātā apdrošināšana, akcīzes nodokļi, zemes nodokļi. Baltijas tirgus un tā tālāk. Tas zemnieks kļūs nespējīgs. Ko lai viņš dara? Viņam kaut kas ir jāpārdod. Šodien, runājot ar zemniekiem, viens stāstīja, ka viņam sieva salauza roku, un viņš beigās aizgāja uz “Parex” banku un aizņēmās naudu priekš savas zemes, labi zinādams, ka viņš šo naudu nespēs atmaksāt, ka tā zeme aizies “par burbuli”. Tā izmisuma un vajadzības dēļ mēs tiekam atsavināti no savas zemes. Ir daudz kas cits, kas notiek. Mūsu valdība negrib saprast, ka, ja mēs ražojam šeit, tad tā nauda paliek šeit, tā nauda aprit, nāk nodokļi, nāk nodarbe. Nodarbināts cilvēks būs veselīgāks, mazāk meklēs iespēju izmukt no dzīves ar alkoholu vai ar ko citu, bet mums nevienā ministrijā nav tādas politikas, ka jāpērk no Latvijas. Latviešu valsts firmām arī nav tādas politikas, “Rīgas balzamam” mūžam būtu jāpērk graudi tikai no Latvijas. Latvijas dzirnavām būtu jāpērk tikai Latvijas graudi. Latviešu zemei vajadzētu ražot ne tikai priekš Latvijas, bet arī priekš Krievijas, un, ja kāds grib piegādāt labības preci uz Krieviju caur Latviju, tad, kamēr Latvijas prece nav izpirkta, mēs varam viņam pataisīt grūtu šo tranzītu, lai vispirms pērk no latviešu zemniekiem. Par pareizu cenu dotēsim to zemnieku. Ja mums kāds saka, ka nomas aktivitāte ir veselīga, ka viņa rada tos ienākumus budžetā, kuru mums it kā trūkst, tad mums ir pilnīgi jāatkratās no tās aplamības, kurā mēs neizprotam, kas ir ieguldījums un kas ir izdevums. To lauku nomeliorēt, to saimniecību uzbūvēt, to jaunieti izskolot, to tautieša veselību atveseļot, - tie nav izdevumi, bet tie ir ieguldījumi. Tie cilvēki, tas nomeliorētais lauks spēs ražot, nodarbināt ne tikai sevi, bet arī nodokļu iekasētāju, un tur mums būtu tā ekonomiskā augšupeja. Jūs varbūt atminaties, ka vismaz mana politiskā nevainība beidzās tanī dienā, kad mēs nolēmām pieņemt Baltijas brīvo tirgu attiecībā uz lauku produktiem. Es toreiz piesaucu Tālavas taurētāju, un mani sāka smagi ķengāt. Taču tauta arī sāka mani pazīt. Es atminos, ko Māris Bumbieris teica dažiem no jums, - ka ar taurēšanu nepietiek, ka vajadzētu baurot par to, kas notiek. Gandrīz divi duči no jums man solīja. Tad, kad es jums stāstīju, ka Eiropas savienībā iekšzemes produktu cenas, lauku produktu cenas, ir divas trīs reizes augstākas nekā Latvijā, jūs teicāt: “Gundar, tas tā nevar būt, bet, ja ir, es ar tevi... ” Uzdevām to jautājumu mūsu goda ministram Dilbam, un viņš apstiprināja, ka tā ir. Viņš gan trijās lapās to pateica. Taču kur palika tie 20 balsojumi pret to Baltijas tirgu? Kas ar mums notiek, draugi? Ko mēs darām? Šodien mēs esam sanākuši runāt par to, kā mēs varētu glābt laukus. Tur nekādas ķīniešu ābeces nav. Pirmā lieta, kas mums ir jāsaprot, ir tā, ka mūsu zemei ir liela, liela vērtība. Valstij ir jāgarantē tās zemes vērtība, lai būtu kaut kas, ko likt ķīlā. Valstij ir jāsagādā normāla procenta cena, normāli procenti priekš aizdevumiem lauksaimniekiem, priekš sugas lopiem, sugas sēklām, priekš labiem traktoriem. Mums Latvijā ir jāgarantē tādas pašas iekšzemes cenas, kādas ir Eiropā, kurā mēs ieiesim, un tas mums ir jādara šodien. Mums ir jāsaprot, ka tā dotācija, kas tagad būs jādod tam lauksaimniekam... jā mēs viņam maksāsim 100%, bet tirgū atgūsim tikai 33%, tad 67% būs dotācija, bet tā atnāks atpakaļ tautas budžetā, tas nav zaudējums. Mums ir jāmāk atrast, kur mēs konceptuāli varam ko mainīt. Tas notiktu samērā viegli, ja mēs gribētu. Alberts Kauls konstatēja pēc trīs, četriem mēnešiem valdībā, ka tās gribas nav. Ir tieši pretējā griba - iznīcināt latviešu lauku cilvēku, atņemt viņam to zemi un pataisīt viņu par balto vergu. Un mēs šodien it kā šo jautājumu aprunājam, runājam gari un gudri, bet gandrīz neko viens otram neesam pateikuši. Es domāju, ka, ja es būtu lauku iedzīvotājs, es būtu gaidījis ar lielām cerībām šīs debates, bet nu es sēdētu mājās klusu un raudātu. Man pateica beidzamajā reizē, kad es biju tribīnē, ka es esmu izteicies ar cieņas trūkumu pret Saeimu. Es nezinu, vai kāds laukos pēc šīsdienas Latvijas Republikas 6. Saeimu spēs cienīt. Valdības cilvēki paši runā, bet nekā nedara. Jautājumos, kas ir viņu kompetencē, likums ir, tad kāpēc tas netiek ievērots? Kontrakti ir. Kāpēc valdība nespiež tos kontraktus izpildīt? Un, ja ne, tad lai tie lauksaimnieki pārņem atpakaļ tās dzirnavas. Par sodu. Tas ir iespējams. Mēs, Saeima, varētu sākt domāt par pilnīgi citu veidu, kā tos laukus attīstīt, kā to zemi nodrošināt ar vērtību. Nē, mēs darām tīši pretējo! Mēs apgrūtinām to zemnieku vēl un vēl, tā ka viņam izmisumā ir jāpārdod sava zeme, tāpat kā viņš pāris mēnešus agrāk pārdeva savus sertifikātus, lai kāds cits lielkungs varētu pelnīt. Es gribētu cerēt, ka mēs varam atkal atjaunot to koalīciju, kas bija, kad Seiles kundze un Bāns, un citi strādāja kopā un veidoja to pulku Saeimā, kas atbalstīja Latvijas laukus. Es ceru, ka tas notiks, jo laiks ir jau sen aiztecējis. Mums ir jāsāk, jau sen bija jāsāk strādāt, bet varbūt sāksim ar šodienu. Paldies.".
• 1997_09_10_a-seq47 language "lv".
• 1997_09_10_a-seq47 speaker Gundars_Valdmanis-1940.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q822919.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q211.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q2660080.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q193089.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q39731.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q159.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q52371.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q2033921.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q13398959.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q3896841.
• 1997_09_10_a-seq47 mentions Q9151088.