Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_09_10_a-seq4> ?p ?o. }

• 1997_09_10_a-seq4 type Speech.
• 1997_09_10_a-seq4 number "4".
• 1997_09_10_a-seq4 date "1997-09-10".
• 1997_09_10_a-seq4 isPartOf 1997_09_10_a.
• 1997_09_10_a-seq4 spokenAs 6.
• 1997_09_10_a-seq4 spokenText "Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Ņemot vērā šodienas jautājuma svarīgumu, ceru, ka šodien būs lietišķa saruna par reālām tēmām un reāliem, konkrētiem priekšlikumiem un risinājumiem. Šodien vajadzētu koncentrēties galvenokārt vienai problēmu grupai un tikai vienam šo nozaru problēmu aspektam, proti, valsts problēmām lauksaimniecībā, tas ir, koncentrēties uz tām problēmām, kuras: pirmkārt, ir Saeimas uzraudzības cienīgas; otrkārt, risināmas šajā valsts likumdevēju namā; treškārt, kuru konkrētā risināšanā jāpiedalās daudzām visaugstākā līmeņa institūcijām. No valsts problēmu grupas es apspriešanai gribu piedāvāt piecas lauksaimniecības problēmas: 1) tiesiskās bāzes jeb likumu nepietiekamību; 2) esošo likumu nepildīšanu; 3) valsts institūciju funkciju nepildīšanu; 4) saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas trūkumu un tās darbības dziļu nepietiekamību; 5) diskutablās koncepcijas tautsaimniecības virzības stratēģijai. Izklāsta sākumā - par situāciju lauksaimniecībā. Visi deputāti un valdības locekļi savlaicīgi saņēma Zemkopības ministrijas gada ziņojumu un pilnu situācijas analīzi. Bez tam godājamajiem deputātiem mēs papildus esam nodevuši arī koncentrētus informācijas materiālus. Daļu no tiem es komentēju savā ziņojumā, bet citi uzskatāmi par ziņojuma papildinājumu, jo, cienot jūsu laiku, es tos nekomentēšu. Vispirms es atļaušos dažas piebildes, kas raksturo kopējo rezultātu un situācijas nopietnību. Pirmkārt. Par lauksaimniecības izsīkšanu. Iepriekšējā - 1996. gadā lauksaimniecības pievienotā vērtība iekšzemes kopproduktā samazinājās par 20 miljoniem latu. Pēc mūsu speciālistu aprēķiniem, tāds pats lauksaimniecības pievienotās vērtības samazinājums turpinās arī šogad. Tātad lauksaimniecības izsīkšana jeb lejupslīde vēl nav apturēta. Tam ir vairāki cēloņi. Viens no tiem ir maksātspējīgā pieprasījuma samazināšanās valsts iekšējā tirgū. Otrais cēlonis ir lauksaimniecības produkcijas stipri ierobežotās eksporta iespējas, nesakārtotās tirgus attiecības ar Austrumiem un citām kaimiņvalstīm. Trešais cēlonis saistīts ar produkcijas kvalitāti. Kvalitātes prasības lauksaimniecības produktiem paaugstinās, bet lielai daļai zemnieku palīgsaimniecību - piemājas saimniecību - nav iespējams ievadīt savas produkcijas kvalitāti vajadzīgajā līmenī. Runājot par ražošanas motivāciju un tirgus iespējām, gribu teikto papildināt ar Austrumu tirgus izmantošanas problēmu. Uzskatām, ka daudz darāmā ir Austrumu virzienā. Šis reģions ir patērētājietilpīgs, kā arī šeit pagaidām ir zemākas kvalitātes prasības, salīdzinot ar Rietumu virzienu - Eiropas savienību un citām Rietumu valstīm. Tomēr tirdzniecību ar lauksaimniecības un lauksaimniecības produktu pārstrādes precēm Austrumu reģionā iespaido brīvās tirdzniecības līguma trūkums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju, kā arī citām NVS valstīm. Ar brīvās tirdzniecības līgumu esamību vajadzētu sakārtot arī savstarpējo norēķinu stabilitāti, jo pašreiz šajā aspektā Austrumu reģions ir nedrošs. Samaksa par produkciju kavējas dažādu iemeslu dēļ. Tāpat ir problēmas ar produkcijas transportēšanu uz Austrumu valstīm, kā arī produkciju sadārdzina daudzie starpnieki. Vēl gribu piebilst, ka tirdzniecībā ar NVS valstīm bilance ir pozitīva. 1997. gada pirmajā pusgadā tā sastāda 43,5 miljonus. Salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo pusgadu pieaugums ir 8,2 miljoni. Mūsu speciālisti konkrēti izanalizēja ienākumu zaudējumu veidošanos šā gada pirmajā pusgadā. (Izmantojot saimniecības datus, grāmatvedības uzskaiti apkalpo konsultāciju dienests). Rezultāts ir tāds, ka zaudējumus no lauksaimniecības daļēji sedz ieņēmumi no mežizstrādes un kokapstrādes. Tāpēc, rēķinot uz vienu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, vidējie ieņēmumi šajā saimniecību grupā it kā ir palielinājušies. Bet krasi - par 81%, rēķinot uz katru hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, - palielinājušies ražošanas izdevumi, īpaši minerālmēslu, pesticīdu un citu resursu cenas. Otra piebilde - par valsts iekšējā atbalsta efektu. Tas līdz šim bija tik neliels, ka lauksaimniecībā notiekošo procesu dinamiku radikāli mainīt nespēja, par ko jau nupat teicu. Taču gribu akcentēt, ka iepriekšējos gados saņemtās valsts atbalsta subsīdijas bija vienīgais un galvenais faktors, kas palīdzēja saglabāt un pat potenciāli attīstīt vairākus starp svarīgākajiem saimnieciskajiem ražošanas faktoriem un resursiem. Tās bija subsīdijas cilts darbam, sēklkopībai, ģenētiskajiem resursiem, agroķīmiskajam dienestam un citiem, kuri bez valsts atbalsta būtu izputējuši neatgriezeniski. Šim gadam subsīdiju apjoms ir palielināts. Zemkopības ministrija ir būtiski pilnveidojusi valsts atbalsta izmantošanas programmu 1997. gadam un subsīdiju izmantošanas noteikumus. Veidojas kredītu atbalsta fonds, kas paplašina tehniskās attīstības iespējas. Tas dos pozitīvus rezultātus nākotnē. Izstrādājot valsts lauksaimniecības ilglaicīgās atbalsta programmas turpmākajam periodam - 1998. -2002. gadam -, ministrija pilnībā rēķinājās ar Lauksaimniecības likumu, ar tiem atbalsta veidiem un virzieniem, kas šajā likumā ir paredzēti, un ar likumā noteikto subsīdiju minimālo apjomu, kas nedrīkst būt mazāks par 3% no valsts pamatbudžeta izdevumiem. Lauksaimniecības atbalsta programmās esam paredzējuši būtiski palielināt atbalstu kredītu izmantošanai, atbalstu saimniecību tehniskajai un tehnoloģiskajai attīstībai, zemes kultūrtehniskajai ielabošanai un citiem aktuāliem pamatpasākumiem. Par šīm programmām un subsīdiju izmantošanas kritērijiem ir bijis daudz informācijas presē, tāpēc vairāk nekavēšu jūsu uzmanību, runājot par šiem jautājumiem. Trešā piebilde situācijas raksturošanai ir nepieciešamība mums visiem izprast, ka lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība ir tikai daļa no lauku teritorijas problēmām. Ne mazāk svarīga, ja ne vēl svarīgāka, ir lauku sociālo problēmu grupa. Tūlīt paskaidrošu šo savu tēzi. Mums lauku apvidos ir liels skaits - vairāk nekā 300 000 - dažāda lieluma saimniecību, kuras mēs saucam par zemnieku saimniecībām, piemājas saimniecībām un palīgsaimniecībām. Bez tam vēl ir daudzas zvejnieku saimniecības, meža darbinieku un citas palīgsaimniecības. Visu to absolūtais vairākums ir sīksaimniecības, kuras neražo preču produkciju vai pārdod to nelielos daudzumos, bet mazos apmēros audzē ļoti daudz dažādu kultūru, dažādu lopiņu un putnu pašu ģimenes iztikai, pašu vajadzībām. Tātad vairākiem simtiem tūkstošu ģimeņu lauki ir dzīvesvieta, dzīvesveids un uztura galvenais avots. Tās visas ir sociālās problēmas, un viņiem ir nepieciešama visa sociālā aprūpe un sociālā uzmanība. Visu veidu un visu lielumu saimniecībām ir jāpastāv un jāattīstās. Un par tām, kā par ļoti plašu sociālo sfēru, jārūpējas mums visiem. Visām ministrijām savas kompetences un savu funkciju ietvaros. Lauku sociālo problēmu asumu palielina bezdarbs. Tas var mazināties tad, ja veidojas spēcīgi lauksaimniecības, mežizstrādes, kokapstrādes, zivsaimniecības un citi uzņēmumi, kuri ir spējīgi radīt jaunas darbavietas. Protams, man var iebilst, ka laukos ir ap 400 000 hektāru neapstrādātas zemes, tādēļ bezdarbam nevajadzētu būt. Bet šī zeme pieder īpašniekiem, kuri varbūt ne vienmēr domā par šīs zemes izmantošanu lauksaimniecībai. Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā var runāt tikai par to daļu, kas pēc būtības ir lauku uzņēmēji, kuri veic uzņēmējdarbību, ražojot tirgus produkciju, pārstrādājot pārtikai, kā arī ražojot izejvielas citām nozarēm. Tāpēc es savā ziņojumā runāšu galvenokārt par lauku uzņēmēju problēmām, lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, kas ir Zemkopības ministrijas kompetencē un pārziņā. Ceru, ka par lauku vides un par lauku sociālajām problēmām runās mani kolēģi. Un tā situācijas raksturošanai - vēl par dažām sociālajām problēmām. Lauki strauji noveco. Ir vairāki desmiti tūkstošu lauku viensētu un zemes īpašumu, kur dzīvo un saimnieko tikai pensijas vecuma cilvēki. Ar katru dienu palielinās tukšo lauku māju skaits, kurās, šiem cilvēkiem aizejot, neviens nenāk viņu vietā. Daļu no šīm tukšajām mājām bērni vai mazbērni labākajā gadījumā izmanto kā vasarnīcas. Likvidējot netiešās sociālās subsīdijas, ko lauki saņem no nodokļu atlaižu “sliekšņa” un atvieglojumu veidā, tukšo māju skaits var palielināties straujāk. No lauku dzīvesveida un lauku vides tad var atteikties arī daļa to zemnieku, piemājas vai palīgsaimniecību apsaimniekotāju, kuri, apgādājot sevi un savus radus pilsētā, tomēr daļu piena un citu ražojumu pārdod. Zemkopības ministrija jau ir paredzējusi īpašus pasākumus šīs smagās problēmas - lauku novecošanas problēmas - risinājumam. Nākamā gada un turpmāko gadu valsts budžeta subsīdiju programmās daudz lielāks atbalsts jāparedz saimniekiem, kuri jaunāki par 35 gadiem. Joprojām mums paliek aktuāla savas labības problēma. Prognožu aprēķini rāda, ka arī šogad mums var pietrūkt kviešu un citas labības. Diemžēl. Labības novākšanas sezonā laika apstākļu un stabilu līgumattiecību trūkuma ietekmē bija izveidojušās garas rindas pie labības uzpircējiem. Taču iepirkts tika tikai nedaudz vairāk par pusi no gadā nepieciešamā pārtikas kviešu daudzuma. Piegādes tempi samazinās. Kur vēl spirta un citu lopbarības graudu patērētāju vajadzības! Mūsu lauku uzņēmējiem un visiem labības tirgus dalībniekiem ir jāiemācās veidot racionālas, efektīvas un sabalansētas attiecības citam ar citu. Un tagad par pirmo manis nosaukto problēmu - par likumdošanas nepietiekamību. Mūsu rīcībā jau kopš novembra ir lauksaimniecības “jumta likums”, kas saturā ir ļoti ietilpīgs. Taču tieši tas, kā jau “jumta likums”, nosaka tikai valsts principiālo attieksmi pret lauksaimniecību, lauksaimniecības stratēgijas mērķus un uzdevumus, un ekonomiskos mehānismus un instrumentus likumā definēto mērķu un uzdevumu sasniegšanai. Lai šis lauksaimniecības likums varētu darboties, ir nepieciešama vesela gamma tam pakārtotu likumu, Ministru kabineta noteikumu un citu normatīvo aktu. Protams, mums jau ir vairāki specifiskie likumi, kuri regulē jeb reglamentē lauksaimniecību: par zemes lietošanu, par zemes privatizāciju, par zemes dzīlēm, par augu šķirņu aizsardzību, par meliorāciju, par veterinārmedicīnu un vairāki citi. Bez tam ir daudzi vispārējie uzņēmējdarbību regulējošie likumi, kuri pilnībā vai nosacīti attiecas arī uz lauksaimniecību. Un tomēr ir grupa struktūrpolitiska un ekonomiska rakstura problēmu un lauksaimniecības likumā formulētu normu, kuru risinājumam vai nu nav tiesiskās bāzes, vai tā ir nepilnīga. Likums “Par saimnieciskās darbības pašpārvaldi”. Par tās nepieciešamības pamatojumu teikšu, runājot par ceturto problēmu grupu. Likums “Par produkcijas kvalitātes vadīšanu”. Zemā lauksaimniecības produkcijas kvalitāte, īpaši piena kā izejvielas kvalitāte, smagi “sit” pirmām kārtām pašu lauksaimnieku, zemnieku, kurš zaudē gandrīz pusi no iespējamās realizācijas cenas. Otrkārt, tā smagi “sit” pārstrādi, jo pārstrādes uzņēmumiem neļauj gatavot augstas kvalitātes produktus, kas varētu izkonkurēt ievestos produktus iekšējā tirgū. Nekas nepiespiedīs pat karstāko savas lauksaimniecības atbalstītāju un savas valsts patriotu pirkt zemākas kvalitātes produktus tikai tāpēc, ka tie ražoti Latvijas laukos. Treškārt, tā smagi nīdē pašu nozari kopumā. Jo sliktu produkciju nevar pārdot ne savā tirgū, ne arī kur citur. Turot maksimāli stingru ekonomisko robežu un muitas barjeras, mums tomēr skaidri jāsaprot, ka ievestos produktus var no tirgus izspiest tikai ar augstu kvalitāti un tai atbilstošu cenu. Bet kvalitātes vadīšana ir plašs jēdziens un daudzveidīgs process. Tas sākas katrā tīrumā un katrā kūtī, turpinās pirmapstrādē, transportā, glabāšanā, pārstrādē un tālākā apritē. Tāpēc kvalitātes vadīšanā jāpiedalās visiem pārtikas un tās izejvielu ražotājiem, pārstrādātājiem, glabātājiem, starpniekiem un tirgotājiem, visām pašvaldībām, saimnieciskās pašpārvaldes apvienībām un daudzām valsts institūcijām. Likumi “Par patērētāju tiesību aizsardzību”, “Par pārtikas aprites kustību un uzraudzību” un citi esošie likumi kvalitātes vadīšanas problēmas nerisina. Ir izstrādāts jauns likumprojekts par pārtikas aprites uzraudzību, kuru Zemkopības ministrija atbalsta. Par pašvaldību funkcijām lauku uzņēmējdarbībā. Lai laukos attīstītos uzņēmējdarbība, lai rastos jaunas darba vietas un nodokļu maksātāji pašvaldību budžetā, ir jāveido tehniski, tehnoloģiski labvēlīga vide. Tas nozīmē - jāveido un jāattīsta tehniskā, tehnoloģiskā un sociālā infrastruktūra. Un tā ir pilnīgi ekskluzīva pašvaldību funkcija. Tāpēc likums “Par pašvaldībām” jāpapildina ar jaunu nodaļu par šīm svarīgākajām pašvaldību funkcijām. Ļoti svarīgi laukiem būtu, ja pašvaldības vairāk rūpētos par savu budžetu papildināšanu caur infrastruktūras attīstīšanu un jaunu darba vietu radīšanu. Tāpēc nepieciešams nākotnē domāt tieši par šo ekonomisko motivāciju. Zemes nomas tiesiskā bāze. Daudziem jums zināms, ka zemes nomas process laukos reāli un plaši darbojas un ka turpmāk noma paplašināsies vienlaicīgi ar zemes tirgus attīstību. Bet, mūsuprāt, pirms 60 gadiem pieņemtā Civillikuma normas neatrisina visus svarīgākos jautājumus par tādu zemes nomas sistēmu un kārtību, kas tiesiski garantētu zemes auglības uzlabošanos. Pašreizējās nomas attiecības darbojas noplicinošā režīmā. Tam ir vairāki cēloņi. Nomas līgumi ir īslaicīgi, nomnieki nav pietiekami aizsargāti no zemes īpašnieku - iznomātāju - iespējamas nekorektas rīcības, laužot nomas līgumu, kad nomnieks viņu zemi jau iekopis. Un nav nokārtoti arī citi jautājumi. Zemes nomas likuma projekta izstrādāšana mums jāapspriež tuvākajā laikā. Likums “Par kooperatīvajām sabiedrībām un to apvienībām”, ko ministrija sagatavoja pagājušajā ziemā, jau martā Saeimā tika konceptuāli pieņemts. Šogad to vajadzētu neatliekami izlemt kā vienu no pirmajiem rudens sesijā. Tas varētu pozitīvi ietekmēt divus procesus. Pirmkārt, - mazo saimniecību un sīkzemnieku kooperēšanos mašīnu iegādē un izmantošanā, pirmapstrādē un citu iekārtu iegādē produkcijas realizācijai, un tā tālāk. Otrkārt, - nozaru saimniecības pašpārvaldes zemāko un vidējo posmu veidošanos, jo kooperatīvās sabiedrības taču ir pati piemērotākā forma pašpārvaldes formējumiem katrai nozarei un katrai teritorijai. Lauksaimniekus interesē arī jau pavasarī Saeimā uzsāktā Valsts statistikas likuma izskatīšana. Mums nepieciešama korekta, objektīva informācija par lauksaimniecību. Tāda informācija, kas ļautu detalizēti analizēt saimniecības, attiecīgās grupas valsts novados un reģionos. Šim nolūkam nepieciešams arī visu saimniecību reģistrs neatkarīgi no to zemes platības un nosaukuma. Bez korektas un oficiālas statistikas informācijas mēs nevaram risināt nedz reģionālās problēmas, nedz nozaru un citus jautājumus. Jāpieņem jauns likums par veterinārmedicīnu. Projektu jau esam sagatavojuši, daudzas normas jāsakārto mūsu pašu, mūsu produkcijas patērētāju interesēs. Kvalitātes vadības procesus jāsakārto atbilstoši Eiropas savienības direktīvām. Būtiski jākoriģē fitosanitārā likumdošana, jāsakārto Augu aizsardzības likums, papildinot un pieskaņojot to Eiropas prasībām. Attiecībā uz augu aizsardzību jāpieņem jauni augu karantīnas noteikumi, kuru projekts jau sagatavots, un citi normatīvie dokumenti. Vairākos likumos jāizdara papildinājumi, lai atrisinātu uzkrājušās problēmas privatizācijas procesa nobeigumam lauksaimniecībā. Šo grozījumu pakete jau atrodas izskatīšanas stadijā Ministru kabinetā. Nepieciešama likumdevēju iejaukšanās arī saimnieciskajās attiecībās starp lauksaimniekiem - ražotājiem un lauksaimniekiem - pārstrādes uzņēmumu īpašniekiem vai līdzīpašniekiem. 1995. gada 2. novembrī Saeima pieņēma Zemkopības ministrijas izstrādāto likumu “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”, kas noteica, ka pārstrādes uzņēmumiem norēķini ar produkcijas ražotājiem par piegādāto produkciju veicami 10 dienu laikā no piegādes dienas vai līgumā noteiktajā termiņā. Par nokavētajiem termiņiem paredzētas soda sankcijas, taču dzīve pierāda nepieciešamību šo likumu papildināt. Uzņēmumu parādi ražotājiem, pēc Zemkopības ministrijas datiem, uz 1996. gada 15. novembri sastādīja 3,2 miljonus latu. Uz 1997. gada 1. jūliju kopējais parāds ir samazinājies un sastāda vairs tikai 1,5 miljonus, bet tas tomēr ir ļoti daudz. Likuma darbības laikā rajonu lauksaimniecības departamenti tiesās ir iesnieguši vairāk nekā 170 prasības ražotāju interesēs. Arī šī parādu summa ir liela, jo tie ir lauksaimnieku operatīvās darbības līdzekļi. Daudzi parādnieki kļūst maksātnespējīgi. Lai paredzētu produkcijas ražotāju, piegādātāju prasījumu apmierināšanu ārpus kārtas, pirms pārējo kreditoru prasījumiem, Zemkopības ministrija ir izstrādājusi grozījumus likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”. Likumprojekts šobrīd atrodas Saeimā, un to vajadzētu steidzīgi pieņemt. Smagā situācija ar šā gada graudu ražas iepirkšanu parāda graudsaimniecības saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas trūkumu vai vājumu, nespēju vadīt līgumattiecības un pārējo partnerattiecību procesu visā labības ieguves ceļā. Tāpēc valsts ir spiesta iejaukties arī līgumu slēgšanas procesā. Lai uzlabotu situāciju un pastiprinātu atbildību norēķinos, Zemkopības ministrija uzskata, ka nepieciešams normatīvajos aktos paredzēt šādus grozījumus. Pirmkārt. Likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem” noteikt, ka arī savstarpēji noslēgtos līgumos samaksas termiņš nedrīkst pārsniegt divus mēnešus no piegādes dienas un ka rajonu lauksaimniecības departamentiem ir tiesības pieņemt lēmumu atmaksāt bezstrīdus kārtībā uzņēmuma parādus produkcijas racotājiem, kā arī veikt šo piedziņu līdzīgi, kā to veica Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas. Papildināt likumus, nosakot, ka uzņēmējsabiedrības, kuras darbības veids ir lauksaimniecības produkcijas pārstrāde, padomes sastāvā jābūt attiecīgā lauksaimniecības produkcijas veida ražotājiem. Otrā problēmu grupa saistīta ar spēkā esošo likumu un valdības normatīvo dokumentu. Runa, pirmkārt, ir par to, ka likumi ir savstarpēji saistīti un viena likuma nepildīšana izslēdz vai kavē cita likuma izpildes iespējas un rada jaunas smagas problēmas. Vispirms ir jārunā par Lauksaimniecības likuma normu izpildes gaitu pagājušajos 10 mēnešos pēc tā pieņemšanas. Par subsīdiju apjomu. Zemkopības ministrija, kā jau iepriekš atzīmēju, ir izstrādājusi subsīdiju izmantošanas programmu paketi periodam no 1998. gada līdz 2002. gadam, kuras realizācijai nākamajā gadā nepieciešami vismaz 20 miljoni latu. Ministru kabinets savā iepriekšējā sastāvā šo paketi novērtēja pozitīvi un pilnībā akceptēja. Jaunās subsīdiju programmas pilnībā atbilst likumu prasībām un lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju interesēm. Bet ir nepieciešams Saeimas atbalsts divos jautājumos. Pirmkārt, lauksaimniekam ir jāzina subsīdiju programmas un to noteikumi ilglaicīgam periodam. Tikai ilglaicīgā sistēmā šo valsts atbalstu var izmantot efektīvi un mērķtiecīgi. Otrkārt, iepriekšējā Ministru kabineta akceptētās programmas paredzētā summa - 20 miljoni latu, ar attiecīgu palielinājumu nākamajos gados, - nedrīkst samazināties, lai ražotāji var sagatavoties līdzekļu racionālai pielietošanai. Šī summa nedaudz pārsniedz likumā noteiktos 3% no valsts pamatbudžeta. Bet situācija laukos prasa patiešām labvēlīgāku attieksmi. Tāpēc varbūt turpmāk būtu iespējams arī šo summu palielināt līdz 20 miljoniem. Mums ar visu atbildības sajūtu jāapzinās, ka efektīva lauksaimniecība un līdz ar to efektīva visu resursu un atbalstu izmantošana ir iespējama tikai un vienīgi ilglaicīgā stabilā zemkopības sistēmā. Un valsts politika, valsts stratēģija lauku uzņēmējiem jāzina vismaz piecus gadus uz priekšu. Ikgadējo subsīdiju summu un to izmantošanas noteikumu mainīšana ir līdzekļu neefektīva un neracionāla izmantošana, bet nereti - vienkārši izniekošana. Visām valsts institūcijām, veidojot 1998. gada programmas un budžetu, jāpilda savas funkcijas Lauksaimniecības likuma 5. panta kontekstā. Šajā 5. pantā ir paredzēti divi svarīgākie pasākumu kompleksi. Pirmais ir reģionālo īpatnību ievērošana, un otrais - pielietojamie valsts ietekmes veidi. Attiecībā uz reģioniem ministrijas viedoklis un priekšlikumi ir formulēti jums nodotajā ziņojuma pielikumā. Bet otrā normu grupa 5. pantā nosauc visus tos atbalsta veidus, kādus lauki patiešām gaida. Tie ir: valsts investīcijas, stabila nodokļu politika, valsts subsīdijas, kredītu politika, muitas tarifi un kvotas, tirgus cenās valsts intervence. Analīze un Zemkopības ministrijas priekšlikumi par katru šo veidu ir manā ziņojumā vai pielikumos un mūsu gada ziņojumā. Zemkopības ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi Lauksaimniecības likuma 7. pantā noteikto gada programmu, kurai nepieciešams valdības atbalsts, kā to prasa likums, kurā ir runa par lauksaimniecības politikas valstiskās realizācijas veidiem, par investīciju programmām, nodokļu politiku, kreditēšanu un tā tālāk. Jāizdiskutē Lauksaimniecības likuma 10. pantā nosaukto tirgus attiecību regulēšanas ekonomisko instrumentu pielietošanas problēmas, lai būtu skaidras valsts reālās finansiālās iespējas un ražotāji netiktu maldināti. Piemēram, šajā 10. pantā paredzētās valsts intervences cenas būtu ļoti derīgas lauksaimniekiem, bet tās varam noteikt tikai un vienīgi tad, ja valsts budžets var izdalīt speciālo summu starpību segšanai starp vēlamo, nosakāmo intervences cenu un to cenu, par kādu šo iepirkto produkciju var pārdot kaut kur pasaulē. Par kredītpolitiku. Zemkopības ministrija valsts ilglaicīgā atbalsta programmas paketē ir paredzējusi krasi palielināt kredītu garantijas fondu, kredītu pamatsummas finansēšanu no subsīdiju fonda tādu lauksaimniecības stabilizācijas un attīstības ekonomisko problēmu risināšanā, kāda ir augsnes ielabošana, mašīnu iegāde, tehnoloģiju modernizācija un citas. Ja budžetā netiks ietverta Ministru kabineta akceptētā programmas summa, tad visi plāni sabruks un lauksaimniecības lejupslīde turpināsies. Par 15. pantu - par valsts investīcijām. Zemkopības ministrija iesniedza Ekonomikas ministrijai investīciju pieteikumus par 6,5 miljoniem latu. 22. augustā Ministru kabineta akceptētajā investīciju programmā lauksaimniecībai paredzēts tikai 1,1 miljons latu, kas ir 17% no mūsu prasītās minimālās vajadzības. Taču paredzēts plašs ieguldījumu spektrs, par ko vēl teikšu, runājot par lauksaimniecības problēmu piekto grupu. Nepildās Lauksaimniecības likuma 11. panta 3. daļa - par īpaši iegūto (no kontrabandas un citādu) līdzekļu 50% ieskaitīšanu lauku attīstības fondā, par ko plašāka informācija ir pielikumā. Nepildās 10. panta 4. daļas prasība par cenu paritātes nodrošināšanu, kas prasa valsts budžeta līdzekļu summu, kas divreiz lielāka nekā šīgada subsīdiju summa. Ja tāda norma likumā ir un paliek, tad mēs esam pateicīgi, bet, ja tā ir absolūti nereāla, tad mānīt lauksaimniekus nevajag. Runa ir par to, ka lauksaimniecībai nepieciešamo pērkamo resursu sadārdzinājums stipri apsteidz lauksaimnieku ražojumu cenas. Tas būtiski samazina lauksaimnieku, mežstrādnieku un zivsaimnieku ienākumus, investīciju iespējas, kavē attīstību. Trešā problēmu grupa. Kopumā Latvijā zemes īpašuma tiesības zemesgrāmatās nostiprinātas tikai ceturtajai daļai (ap 110 tūkstošu) no faktiskajiem zemes prasītājiem, īpašniekiem un lietotājiem. Arī Valsts zemes dienests kadastra reģistrā reģistrējis tikai aptuveni trešdaļu noformēto zemes īpašumu, kaut gan pašvaldības savus lēmumus pieņēmušas un dabā jau iemērīts absolūtais vairākums lauku zemes apsaimniekotāju platību. Kāpēc es akcentēju šo problēmu? Tāpēc, ka šī iemesla dēļ kavējas divas citas lauksaimniekiem ārkārtīgi svarīgas problēmas. Bez nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā nevar sākties un attīstīties hipotekārā kredītu sistēma. Lauksaimnieki netiek pie izdevīgākiem kredītiem, jo viņiem nav aizdevuma nodrošinājuma, nav ko ieķīlāt. Bet bez kredītu iespējām taču tiek kavēta daudzu lauksaimnieku attīstība. Otrkārt. Bez zemes noformēšanas zemesgrāmatā nevar sākties un attīstīties zemes tirgus, un tāpēc milzīgs skaits īpašumu atrodas nenoteiktā stāvoklī, kavējas to koncentrēšanās kārtīgu saimnieku rokās, kuri tos izmantotu profesionāli, racionāli un efektīvi. Valsts zemes dienests līdz 1997. gada 31. decembrim ieplānojis reģistrēt kadastra reģistrā visus valstī esošos zemes lietotājus un īpašniekus, neatkarīgi no tā, vai viņu zemju robežas dabā ir ierādītas un uzmērītas. Valsts zemes dienestam ir pietiekošs speciālistu skaits, lai izpildītu pasūtījumu, kas saistīts ar zemes īpašumu noformēšanu. Tomēr daudzviet, īpaši Latgalē, īpašuma tiesību noformēšanu kavē arī naudas trūkums zemniekiem un citiem zemes īpašniekiem, jo visi ar īpašumu noformēšanu saistītie procesi prasa naudu un kopā visi maksājumi vienam īpašumam sastāda ievērojamu summu. Tāpēc vajadzētu vienu gadu neprasīt visas valsts nodevas Latgales reģiona zemniekiem par zemesgrāmatu lietām. Otrā problēma. Teritoriālā plānošana un reģionālā attīstība. Nekavējot jūsu laiku un cerot uz mana kolēģa Gorbunova kunga referātu, es gribētu akcentēt tikai vienu: kamēr visos pagastos nav izstrādāti ģenerālplāni, kā arī detālplānojumi un lokālie plānojumi, nav iespējams normāli risināt daudzus lauku attīstības jautājumus - pāreju uz lietderīgākiem zemes izmantošanas veidiem, zemes mērķtiecīgāku iekopšanu konkrētā teritorijā, meliorācijas sistēmas sakārtošanu, vietējās ceļu sistēmas veidošanu, komunikāciju attīstību, subsīdiju un cita valsts atbalsta efektīvu pielietojumu. Ceturtā problēmu grupa. Kas attiecas uz šo grupu, es vispirms gribētu runāt par saimniecisko pašpārvaldi. Ir ļoti jūtams saimnieciskās darbības pašpārvaldes sistēmas vājums, lai neteiktu - vakuums un tukšums. Ir zināms - un es jau iepriekš par to runāju, - ka demokrātiskā sabiedrībā ar funkcionējošu tirgus ekonomiku savas funkcijas precīzi jāzina un jāpilda visiem četriem līmeņiem jeb sistēmām: likumdevējam, valsts izpildinstitūcijām, pašvaldībām un saimnieciskajai pašpārvaldei. No šīm četrām sfērām visvājāk attīstīta ir saimnieciskā pašpārvalde. Zināms, ka tā strukturāli veidojas no vairākiem līmeņiem. Par galveno un pirmo līmeni vajadzētu nosaukt pašu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību pārvaldi. Tā visai bieži vēl ir nekvalitatīva. Tas stipri pazemina saimnieciskās darbības efektivitāti, un tam cēloņi ir vairāki: uzņēmēja talanta trūkums, profesionālās izglītības, praktiskās pieredzes trūkums un citi. Bet tomēr šis pašpārvaldes līmenis funkcionāli attīstās - un var teikt, ka attīstās normāli, vieniem plaukstot, citiem bankrotējot. Taču ļoti daudzas uzņēmējdarbības saimnieciskās problēmas nav pa spēkam katram atsevišķam uzņēmējam, tas ir jārisina kopīgi - kooperējoties, veidojot biedrības, sabiedrības, savienības, asociācijas un citus formējumus. Un šai pašpārvaldes sistēmai jāveidojas divās paralēlās plaknēs jeb divos virzienos un jāpilda ārkārtīgi svarīgas funkcijas, no kurām nosaukšu tikai dažas: ražojumu pirmapstrāde, glabāšana, saldēšana, dzesēšana, izdevīgāka pašapgāde ar resursiem, tehnoloģiskā, tehniskā vadība, tirgus vadība, ražotāju interešu un tiesību pārstāvība un aizstāvība visos līmeņos un aspektos, rūpes par tiesiskās un normatīvās bāzes attīstību, ilglaicīgu stabilu likumu attīstību un veidošanas veicināšanu. Viens virziens ir katras apakšnozares vai katra produkta ražotāju pašpārvaldes veidošanās, piemēram, piensaimniecības, graudsaimniecības. Otrs virziens - teritoriālais, kam jābūt pagastos, rajonos, reģionos un nacionālajā līmenī. Lauksaimnieku kopdarbības un pašpārvaldes sabiedrībām vajadzētu būt katrā pagastā. Pašreiz ir tikai viena lauksaimniecības joma, kurā saimnieciskās pašpārvaldes sistēma visos līmeņos izveidojusies, kaut gan ar “robiem” un nepilnīgām funkcijām, tā ir piensaimniecība. Daļēji pašpārvaldes sistēma darbojas cukura ražošanas sektorā. It kā tajā skaitā ir arī Graudu ražotāju nacionālā asociācija, taču tā praktiski nedarbojas, un šī vakuuma sekas pašreiz, graudu iepirkšanas sezonā, bija un vēl ir redzamas. Šo ražotāju pašpārvaldes funkcija daļēji bija jāizpilda ministrijai. Atsevišķi pašpārvaldes fragmenti ir kartupeļu, lopu audzētājiem, pārstrādātājiem, dārzkopjiem. Galvenais iemesls saimnieciskās pašpārvaldes izpalikšanai, atpalikšanai, mūsuprāt, ir manis jau iepriekš nosauktais tiesiskās bāzes vakuums. Nav likuma, kurā būtu skaidri, visiem saprotami un pilnīgi definētas un sakārtotas normas par saimnieciskās pašpārvaldes mērķiem, tās būtību un tās principiem, par tās tiesisko statusu, par pašpārvaldes uzdevumiem, funkcijām, tiesībām un attīstību, par citiem aspektiem. Nedrīkst saimnieciskās darbības pašpārvaldi jaukt ar sabiedrisko vai politisko organizāciju darbību. Šo divu procesu jaukšana ir saimnieciskās pašpārvaldes būtības neizpratne vai sekla, pavirša spriešana par tās būtību. Tāda jaukšana jau ir nodarījusi lielu ļaunumu, it īpaši lauksaimniecībai. Likums par saimnieciskās darbības pašpārvaldi ir jāiekļauj īpaši steidzamo un neatliekami nepieciešamo jauno likumu sarakstā. Šīs saimnieciskās pašpārvaldes problēmas spilgti sasaucas ar graudsaimniecības šā rudens problēmām, ar nervozitātēm, kritiskiem brīžiem. Visa labības un tās produktu, kā arī citu ražojumu aprite normāli un sekmīgi var darboties tikai ilglaicīgu, stabilu līgumattiecību sistēmā, tāpēc šo es gribētu akcentēt kā otro šajā grupā. Ilglaicīgām, vismaz piecgadīgām un stabilām līgumattiecībām jābūt graudu ražotāju un dzirnavnieku, lopu un putnu audzētāju, spirta ražotāju un citu labības uzpircēju starpā. Gudram lauksaimniekam tas rada drošu pamatu vairākos aspektos - stabilai savas darbības un rīcības perspektīvai, plānošanai, mērķtiecīgai savu augšņu īpašību veidošanai, augu sekas veidošanai un visu agrobioloģisko faktoru izmantošanai, graudu kvalitātes mērķtiecīgai vadīšanai zināmam, konkrētam izmantošanas mērķim un nolūkam. Savukārt dzirnavnieks vai lopbarības graudu patērētājs precīzi zinātu, kas un cik graudu un kādus graudus viņam piegādās un cik daudz labības viņam būs jāmeklē citur. Šādu līgumu kopsavilkumam jābūt par pamatu arī visu valsts līmeņa atbalsta un citu pasākumu plānošanai un realizācijai. Cenas, protams, nevar noteikt vairākus gadus uz priekšu, un tās jāprecizē katra gada sākumā ar papildu līgumu, ievērojot reālo tirgus situāciju un cenu attīstību. Abpusēji izdevīgu līgumattiecību veidošanā visaktīvāk un lietišķāk jādarbojas tieši saimnieciskās pašpārvaldes veidojumiem - pagastu graudaudzētāju biedrībām, rajonu un reģionālajām apvienībām un visu šo sabiedrību un apvienību racionālai savienībai. Šai pašpārvaldes sistēmai reāli jāorganizē arī graudu pirmapstrādes un glabāšanas problēmas. Līgumos paredzēto graudu glabāšanas izdevumu kompensēšanai varētu pat izmantot valsts atbalsta subsīdijas, piemēram, vienu latu par tonnu glabājamo graudu mēnesī, par ko arī ir šī papildu informācija. Precīzs līgums, korektas, solīdas partnerattiecības starp lauku uzņēmējiem un graudu pārstrādātājiem un patērētājiem, nevis naidošanās garantētu mierīgu, produktīvāku darba atmosfēru sezonā un ikdienā. Protams, līgums neliedz nevienam graudu audzētājam ražot vairāk graudu virs līgumā paredzētajiem apjomiem, pašam meklēt citus tirgus. Piektā problēmu grupa. Šajā grupā es gribētu runāt par jautājumiem, kas dziļi skar un interesē lauksaimniekus. Un pirmā šajā grupā, manuprāt, ir diskusija par tiešajām un netiešajām valsts budžeta subsīdijām laukiem un lauksaimniekiem. Netiešās subsīdijas nāk pa vairākiem kanāliem. Pirmkārt, tie ir nodokļu atbrīvojumi jeb sliekšņi, kas noteikti likumos. Par uzņēmumu ienākumu nodokli - 45 tūkstošu latu apgrozījums, par iedzīvotāju ienākumu nodokli - 3 tūkstoši latu ienākums, par pievienotās vērtības nodokli - 30 tūkstoši latu apgrozījums, un citi. Šādas normu grupas nodokļu likumos atbrīvo no nodokļiem visus sīkzemniekus, mazsaimniekus, piemājas saimniecību un palīgsaimniecību izmantotājus, kādi ir absolūtais lauku iedzīvotāju vairākums. Tie maksā tikai zemes nodokli. Otrkārt, tie ir būtiski nodokļu atvieglojumi, kas lauksaimniekiem noteikti likumos. Treškārt, tā ir samaksātā akcīzes nodokļa kompensācija par degvielu. Šo triju kanālu kopsumma ir krietni lielāka par tiešo subsīdiju summu. Valsts finansistu un ekonomistu aprindās notiek diskusija par netiešo subsīdiju zemo efektivitāti. Tai ir noteikts pamats. Var piekrist, ka tādas pašas summas tiešo subsīdiju un investīciju veidā varētu izmantot daudzkārt mērķtiecīgāk. Taču jāņem vērā, ka no nodokļiem atbrīvoti ir nevis lauksaimniecības tirgus produkcijas ražotāji, bet tas zemes īpašnieku un lietotāju absolūtais vairākums, kuriem lauksaimniekošana ir tikai vai galvenokārt dzīvesveids laukos. Tātad šīs summas nosacīti izmanto nevis lauksaimnieki, bet lauki. Lauku ļaužu iegūto kopējo summu no visiem šiem nodokļu atvieglojumiem pašreiz grūti ir aprēķināt, taču tā varētu būt ievērojama. Citādi ir ar nodokļu atvieglojumiem, kurus izmanto arī ražotāji lauksaimnieki, nodokļu maksātāji. Šī gada 1. janvārī, kad kā nodokļu maksātāji bija reģistrēti 92% no statūtsabiedrībām un apmēram 15% no zemnieku saimniecībām, no reģistrētajām statūtsabiedrībām kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāji reģistrēti 50%, bet no zemnieku saimniecībām - tikai 7% saimniecību. Nodokļu atvieglojumus 1996. gadā saņēmuši 44,7% no reģistrētajiem nodokļu maksātājiem. Šie skaitļi norāda uz to, ka līdz šim pastāvošie nodokļu atvieglojumi lauksaimniecībā gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem, gan arī uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem vairāk ir teorētiski, jo praksē nevar tikt pilnībā izmantoti zemo ienākumu dēļ. Pastāvot šiem nodokļu atvieglojumiem laukos, kaut daļēji tiek risināti arī sociālie jautājumi, tiek mazināta sociālā spriedze. Akcīzes nodokļa kompensācija dīzeļdegvielai 1996. gadā uz 1 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tikai 0,55 santīmi, 1997. gada pirmajā pusgadā - 0,85. Teorētiski iespējamā akcīzes nodokļa kompensācija 1996. gadā uz 1 hektāru ir 2,4 lati, bet 1997. gadā - 9,6 lati. Tāpēc jādomā par atmaksas mehānisma pilnveidošanu un vienkāršošanu, lai šo atvieglojumu būtu iespējams saņemt. Nodokļu maksājumi lauksaimniecībā vidēji uz 1 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes šā gada 6 mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājušies par 0,75 latiem un sastāda 17,6 latus. Zemkopības ministrija 1997. gadā prognozēja nodokļu maksājumus - vidēji 26,48 lati uz vienu hektāru, taču, ņemot vērā stāvokli uz 1. jūliju, sagaidāms, ka nodokļu maksājumi uz 1 hektāru iespējami vēl lielāki. Otrā koncepcija, kas, mūsuprāt, prasa diskusiju, ir valsts investīciju programmas struktūras koncepcija. Ministru kabineta akceptētā valsts investīciju programma nākamajam periodam sastāda 41,8 miljonus latu valsts budžeta līdzekļu. Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības daļa investīciju programmā ir tikai 2-3% jeb 1,1 miljons latu. Ja arī likumdevējam nebūtu vēlēšanās runāt par manis nosaukto nozaru grupas prioritāti, tad tomēr jāievēro, ka šo mūsu nozaru kopējā daļa iekšzemes kopproduktā ir 17-18%. Es atļaušos vēlreiz atgādināt Lauksaimniecības likuma 15. pantu, kurā noteikts, ka valsts iegulda investīcijas meliorācijā, skābo augšņu kaļķošanā, sakaru līniju, elektrolīniju, lauku ceļu un citu infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un būvniecībā laukos, agrārās zinātnes un profesionālās izglītības un citās sfērās. Trešais diskusijas objekts ir kvalitātes vadīšanas sistēmu izveide un sakārtošana. Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir kvalitātes struktūrpolitikas un vadīšanas bloks, Labklājības ministrijā arī ir savas struktūras un iestādes. Zemkopības ministrijā ir Produkcijas kvalitātes vadības departaments, ir kvalitātes valsts inspekcija, sanitārā robežu inspekcija, veterinārā inspekcija un citas tematiskas valsts inspekcijas. Bet šī sistēma kopumā vēl ļoti vāji ietekmē produkcijas kvalitāti visā produkcijas aprites ceļā, sākot ar ražošanas vietām, kūtīm, kautuvēm, tīrumiem un tā tālāk. Tādēļ to piena produktu kvalitāte, kas nonāk tirdzniecībā, bieži ir zema un nestabila. Gaļas kvalitāte arī neattīstās vēlamā virzienā, graudu kvalitāti maz ietekmē mērķtiecīgs darbs. Tas rada milzīgus un nepamatotus, bezjēdzīgus zaudējumus, pirmkārt, pašiem lauksaimniekiem, saņemot zemāku cenu, otrkārt, pārstrādātājiem, jo nestabilas kvalitātes izejvielas nedod iespēju labi pārdot produktus. Treškārt, nerodas eksporta iespējas. Ceturtkārt, zemā kvalitāte kopumā ir galvenais faktors, kas palielina ievesto produktu pieprasījumu iekšējā tirgū un izslēdz iespējas konkurēt ārējā tirgū. Ierobežotā laika dēļ es savā ziņojumā mazāk skāru mūsu mežsaimnieku, kokrūpnieku, zivsaimnieku problēmas, arī to tur ir daudz, un par šīm jomām varētu būt atsevišķa diskusija. Nobeigumā vēlreiz gribu uzsvērt: visu veidu, visu lielumu saimniecībām ir jāpastāv un jāattīstās. Vēl nedaudz - par labības iepirkumu organizēšanu. Labības tirgū šogad izveidojās sastrēgums, un šādas situācijas pamatā ir vairāki pamatiemesli. Graudu audzētājiem steidzami nepieciešami finansiālie līdzekļi. Labības pārstrādes uzņēmumu rīcībā esošie apgrozāmie līdzekļi nevar nodrošināt visā gada laikā nepieciešamo graudu daudzuma iepirkšanu tūlīt pēc ražas novākšanas. Audzētāju rīcībā ir nepietiekoši finansu un tehniskie resursi, lai nodrošinātu graudu uzglabāšanu līdz nākošā gada ražai, lai pārdotu tos pakāpeniski. Valsts labības birojs nav pilnībā izmantojis savas iespējas, lai ietekmētu stāvokli labības tirgū. Un kādu mēs saredzam šo risinājumu? Un risinājums ir tāds - jāiesaista komercbanku kredītlīdzekļi norēķinu paātrināšanai ar graudu audzētājiem, jānoslēdz korekts ilglaicīgs līgums starp graudu audzētājiem un pārstrādātājiem, graudu audzētāju pārstāvību uzņemoties Latvijas Graudu audzētāju, uzglabātāju un pārstrādātāju asociācijai. Jāizstrādā parauglīgums, kurš jāapstiprina varbūt Ministru kabinetā. Parauglīgumā jāparedz galvenie graudu piegādes, uzpirkšanas, kvalitātes un samaksas nosacījumi, pušu atbildība, un varbūt būs arī nepieciešamas izmaiņas Civillikumā. Privatizējot Rīgas ostas elevatoru, jāparedz pietiekoša valsts kapitāla daļa, lai būtu iespējams ietekmēt graudu iepirkšanu, uzglabāšanu un transportēšanu ar ekonomiskajiem līdzekļiem. Paredzēt subsidēšanu graudu uzglabāšanas tiešo izmaksu daļējai segšanai, graudu ventilēšanai, žāvēšanai, kaitēkļu iznīcināšanai, kā arī kalšu tehnoloģisko iekārtu iegādei un modernizācijai. Jāizdara nepieciešamās izmaiņas esošajā likumdošanā ar mērķi, lai pirms ražas novākšanas valsts labības rezerve būtu naudas izteiksmē, nevis graudos. Un tā es ceru uz visu jūsu ciešu sapratni un jautājumu risināšanu. Paldies.".
• 1997_09_10_a-seq4 language "lv".
• 1997_09_10_a-seq4 speaker Andris_Ravins.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q822919.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q211.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q2660080.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q193089.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q21625222.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q159.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q8436.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q3018073.
• 1997_09_10_a-seq4 mentions Q12360039.