Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_09_10_a-seq35> ?p ?o. }

• 1997_09_10_a-seq35 type Speech.
• 1997_09_10_a-seq35 number "35".
• 1997_09_10_a-seq35 date "1997-09-10".
• 1997_09_10_a-seq35 isPartOf 1997_09_10_a.
• 1997_09_10_a-seq35 spokenAs 77.
• 1997_09_10_a-seq35 spokenText "Godājamais priekšsēdētāj! Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi, dāmas un kungi! Šodien mēs apskatām ļoti svarīgu jautājumu, ne tikai par Lauksaimniecības likuma izpildi, bet arī par lauksaimniecības attīstības perspektīvu un nākotni. Šajā aspektā ir viens ļoti svarīgs jautājums, kurš gan šajā pašreizējā sēdē ir mazāk apskatīts, tas ir jautājums par izglītību - gan šaurā, gan plašā nozīmē. Ir interesanti, ka šo izglītības problēmu, kas, es uzskatu, ir viena no mūsu lauku svarīgākajām problēmām, Zemkopības ministrija savos “annāļos” ir ierakstījusi kā 20. problēmu. Var būt, ka tad, ja šī izglītība būtu sakārtota vairāk, šodien piketētāju te būtu mazāk. Runājot par izglītību, ir jārunā par to gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Šaurākā nozīmē tā ir izglītība, ko kūrē Zemkopības ministrija, kuras pakļautībā 1996. gadā bija 25 lauksaimniecības skolas ar 5544 audzēkņiem, 15 lauksaimniecības tehnikumi ar 4284 audzēkņiem, kopā gandrīz 10 tūkstoši audzēkņu. Jau 1997. gadā, tas ir, šogad, uzsākta šo skolu pakāpeniska likvidācija, un pašreiz jau ir likvidētas divas - Rīgas 2. pārtikas rūpniecības skola un Zūru lauksaimniecības skola. Zemkopības ministru var saprast, jo šajās skolās lauksaimnieciska rakstura apmācība aizņem tikai līdz 40%. Bet ko darīt tiem lauku bērniem, kuri dažādu problēmu dēļ ir knapi, knapi beiguši 9. klasi un kuru zināšanu līmenis ne katrreiz ir piemērots vidusskolai, ģimnāzijai? Un tad šeit rodas jautājums - ko viņiem darīt, kur mācīties? Tad labi noder šīs skolas, kas atrodas tuvāk mājai. Un mazāk izglītotiem cilvēkiem ir vēl arī tīri psiholoģiskas problēmas, ja ir jāiet kaut kur tālu projām no savas dzimtās puses. Uzskatu, ka lauksaimniecības skolu perspektīvas noteikšana ir ļoti svarīga un tā nav tikai Zemkopības ministrijas prerogatīva, bet gan vairāku ministriju - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Labklājības, Ekonomikas, Finansu ministrijas - kompetence. Slēdzot šīs skolas, var iznākt, ka jāceļ īpašas iestādes, kurās pārvietošanās brīvība ir stipri ierobežota un kurās cilvēka uzturēšana, ja to realizē pēc Eiropas standartiem, var maksāt ievērojami dārgāk nekā viena cilvēka skološana šajās skolās. Zemkopības ministrijas pārraudzībā ir arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte, kur uz 1997. gada 1. augustu mācījās 6014 studenti. Rodas jautājums: vai tas ir daudz vai maz? Neviens nevar to pateikt. Un arī šī ir būtiska Zemkopības ministrijas problēma - noteikt to, ko mācīt, cik daudz mācīt un kādiem nolūkiem mācīt. Jo citādi var iznākt, ka šīs problēmas risina paši studenti. Risina ļoti vienkārši - uzraksta iesniegumu, lai ietu mācīties uz to vai citu fakultāti, un tad iznāk tā, ka uz Lauksaimniecības fakultātes 125 vietām piesakās 115, bet uz Ekonomikas fakultātes vienu vietu piesakās vairāk par astoņiem. Nākotnē var iznākt, ka Latvijā būs ekonomisti, būs juristi, bet nebūs tehnoloģiju veidojošo cilvēku, to, kas izstrādā šīs jaunās tehnoloģijas kā laukos, tā arī pārstrādes sfērās. Šo problēmu var apskatīt ne tikai no Zemkopības ministrijas viedokļa; to varbūt var apskatīt no Lauksaimniecības universitātes lēnās pārkārtošanās procesa viedokļa, jo ir jaunu laikmetam, Latvijas laukiem piemērotu specialitāšu trūkums. Jo tiem studentiem jau nav kur nākt, kā tikai uz ekonomiku. Nākamais moments. Tas saistīts ar Lauksaimniecības universitāti, un arī tas būtiski kavē tās attīstību. Tas ir pasniedzēju, profesoru straujais novecošanās process un jauno pasniedzēju kadru lēnā iesaistīšanās studentu apmācības procesā. Kas lai nāk veco profesoru vietā, ja to alga svārstās ap 130 latiem mēnesī, bet to jauno asistentu alga, kas nupat beiguši maģistratūru, ir 60-65 lati mēnesī. Jūs paši saprotat. Ja vēl kāds pēc maģistratūras beigšanas uzsāk pasniedzēja darbu, tad pēc pusgada vai gada jau raksta atlūgumu un aiziet no universitātes, jo, izrādās, šī maizes garoza pasniedzējam ir tāda ļoti cieta. Tā ir ļoti aktuāla realitāte, kura prasa risinājumu. Tagad - par lauksaimniecības izglītību plašākā nozīmē. Tas ir, par zemnieku konkrētu, praktisku izglītošanu saprātīgā saimniekošanā. Jo tas vēl līdz šim nav izdarīts, un sekas mēs šodien redzējām pie Saeimas. Es apbrīnoju šo lauku cilvēku izturētību. Es ar viņiem aprunājos 45 minūtes, un mums radās tik daudz kopējas valodas, un tad mani satrauca viena Saeimas mašīna ar tumšiem stikliem, kas lauzās cauri šim pūlim. Vajadzētu noskaidrot, kas tik ļoti rupji to darīja. Man ir bailes, ka tas bija nevis deputāts, bet gan Saeimas apsardzes dienests. Iespējas šo zemnieku mācīšanā tātad ir, jo Zemkopības ministrijā strādā 243 konsultanti lauksaimniecības konsultantu punktos, 20 izglītošanas metodiķi, 15 lauksaimniecības papildizglītotāji. Tātad kopā ir apmēram 280 cilvēku. Bet tā ir tikai viena izglītošanas puse. Ir vēl arī otra puse. Pēc Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta lauku sociologu grupas pētījumiem, tikai 20-25% zemnieku saimniecību spēj reāli izmantot konsultantu pakalpojumus un saprot viņu ieteikumu būtību. Es pasvītroju - prot izmantot un saprot viņu ieteikumu būtību. Bet pārējās, tātad 75-80% zemnieku saimniecību, vienkārši strādā pēc tēvutēvu vai kolhozā redzētām metodēm, pēc savas saprašanas un to tradīciju garā, kuras bieži vien vēl ir mantotas no 30. gadiem un ir ne visai piemērotas mūsdienām. Šeit arī varbūt ir meklējama viena no lauksaimniecības attīstības pamatproblēmām. Pirmkārt, tā ir totāla - es pasvītroju jēdzienu “totāla”, lai gan ir arī atsevišķi reti izņēmumi, - zemnieku neorientēšanās tirgū, tas ir, pieprasījumu un piedāvājumu sfērā. Otrkārt, tā ir neprasme saskatīt un analizēt ražošanas izdevumus, jo bieži man ir nācies dzirdēt - kāpēc tas ir vajadzīgs, man jau tāpat viss ir galvā, es tāpat visu zinu, un tā tālāk... Un arī trešais ir ļoti būtisks aspekts. Jauno ražošanas tehnoloģiju nepieņemšana. Tas ir tas 80% īpatsvars. Jo šīs tehnoloģijas viņi vienkārši nesaprot: vecaistēvs tā nedarīja, un kolhozā bija citādāk. Šo tehnoloģiju noraidīšana - tas arī ir viens no šīs mūsu lauku, varētu teikt, stagnācijas cēloņiem. Mums visiem, ne tikai Zemkopības ministrijai, jādomā, ar kādām metodēm, ar kādiem paņēmieniem šīs problēmas risināt. Apmācības jautājuma sakarā der nedaudz ieskatīties zemnieku saimniecību iedalījumā pēc saimnieku vecuma. Un varbūt arī tā dotācija, kas ir 35 gadu vecuma sakarā, dotācija tām zemnieku saimniecībām, kuru saimnieku vecums ir līdz 35 gadiem, ne visai iztur kritiku. Tādu zemnieka saimniecību, kuru saimnieku vecums ir no 18 līdz 30 gadiem, Latvijā ir 15,8%. 31-40 gadu - vēl 22,5%, tātad kopā - 38%. 41-50 gadu - 16,5%. 51 - 60 gadu - 19,5%. Un vecāku par 60 gadiem ir 25,4%. Tātad perspektīva ir tāda, ka krīzes robežās jau strādā ceturtā un piektā grupa, tātad nepilni 50% zemnieku saimniecību. Bet ir kāds vēl interesantāks iedalījums, ko derētu pārdomāt Zemkopības ministrijai, - tas ir zemnieku saimniecību iedalījums pēc cilvēku skaitliskā sastāva zemnieka ģimenē. Viena cilvēka zemnieku saimniecību ir 31,1%. Kas tajās strādā? Es domāju, ka visiem skaidrs, ka tās ir sievietes. Tālāk. Viena cilvēka saimniecību, kurās ir bērni līdz 16 gadiem, - tām vismaz ir kāda nākotne - ir 2,2%. Tātad kopā šo nepilno ģimeņu, kas strādā laukos zemnieku saimniecībās, ir trešā daļa - 33,3%. Un nākamais interesantais skaitlis, kuru var iedomāties, runājot par laukiem, ir laulātie pāri, bezbērnu ģimenes, kas strādā zemnieku saimniecībās, tie ir 22,9%. Tātad tādu latviskā izpratnē īstu zemnieka saimniecību, zemnieku ģimeņu ir tikai 44,7%. Noslēgumā vēl daži vārdi par īpašu problēmu, tas ir, par lauku sievieti. Tā ir specifiska, varbūt tikai Latvijai piemītoša problēma. Šo problēmu ir izraisījis bezdarbs laukos. Un it īpaši tas ir skāris sievieti, līdz ar bezdarbu ir ļoti sašaurinājušās sievietes, lauku sievietes, sociālās iespējas, kā rezultātā lauku sieviete ir nostādīta ievērojami zemāk. Viņai ir daudz sliktākas iespējas par pilsētnieci. Otrkārt, lauku sieviete ir nostādīta ne tikai zemāk par vīrieti pilsētā, bet lauku sieviete ir nostādīta arī zemāk par vīrieti laukos. Ja mēs gribam atrisināt Latvijas lauku lauksaimnieciskās ražošanas problēmas, tad mēs nevaram tās risināt, nerisinot arī lauku sievietes problēmas. Paldies par uzmanību.".
• 1997_09_10_a-seq35 language "lv".
• 1997_09_10_a-seq35 speaker Janis_Abele-1939.
• 1997_09_10_a-seq35 mentions Q822919.
• 1997_09_10_a-seq35 mentions Q211.
• 1997_09_10_a-seq35 mentions Q16347646.
• 1997_09_10_a-seq35 mentions Q2660080.
• 1997_09_10_a-seq35 mentions Q193089.
• 1997_09_10_a-seq35 mentions Q8436.
• 1997_09_10_a-seq35 mentions Q43048.
• 1997_09_10_a-seq35 mentions Q16357092.