Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_09_10_a-seq23> ?p ?o. }

• 1997_09_10_a-seq23 type Speech.
• 1997_09_10_a-seq23 number "23".
• 1997_09_10_a-seq23 date "1997-09-10".
• 1997_09_10_a-seq23 isPartOf 1997_09_10_a.
• 1997_09_10_a-seq23 spokenAs 40.
• 1997_09_10_a-seq23 spokenText "Cienījamie 6. Saeimas deputāti! Ir diezgan sarežģīti pēc tik izsmeļošiem referātiem runāt vienkāršam zemniekam, kaut gan jautājums šodien ir ļoti vienkāršs. Ko tad prasīja zemnieki ārpus šīs Saeimas sienām? Viņi prasīja vienu: “Izlemiet - būs nauda vai nebūs naudas par mūsu darbu šoruden!” Un ar to varētu izbeigt šīs diskusijas. Diemžēl mēs, Saeimas deputāti, nevaram atbildēt... (Starpsaucieni no zāles: “Prasi savam šefam! Šķēlem pajautā!”) Tādēļ pēc šiem lieliskajiem referātiem, kas šeit izskanēja, es nedaudz pievērsīšos lauksaimniecības tēmai retro skatījumā. Vēsturiskā skatījumā. Valstīs, kur pati svarīgākā tautsaimniecības nozare ir lauksaimniecība vai viena no tām, agrārajai politikai ir jābūt tai labvēlīgai, jo no lauksaimnieka ražotspējām ir atkarīga arī visu pārējo iedzīvotāju, visas valsts labklājība. Tā ir elementāra ābece. Apskatot tuvāk mūsu agrāro politiku, jānāk pie atzinuma, ka ne vienmēr valsts vara ir pareizi izpratusi lauksaimniecības nozīmi mūsu zemē. Vajadzēja paiet daudziem gadiem... Es vēlreiz atkārtoju, ka es pieskaros šai tēmai vēsturiskā skatījumā, un šis ir rakstīts pirms 1940. gada... Vajadzēja nostaigāt garus maldu ceļus, līdz agrārā politika ievirzījās pareizajā gultnē. Latvijas agrāro politiku var iedalīt šādos galvenajos posmos: 1) no valsts dibināšanas līdz 1930. gadam; 2) no 1930. - 1934. gada 15. maijam; 3) pēc 1934. gada 15. maija līdz 1940. gadam. Un šodiena, dabiski. Pirmais un visgarākais posms aizņem pēckara straujo saimnieciskās dzīves uzplaukuma laiku līdz lielajai saimnieciskajai krīzei 30. gados. Mūsu zemē tad noteicošā vara piederēja Saeimai ar tās politiskajām partijām. Gluži tāpat kā šodien Saeimas deputātu vairākums bija tanīs ieskatos, ka Latvijai jātop par rūpniecības zemi. Šodien vairākums domā, ka mums jābūt banku zemei vai tranzītvalstij. Lai ražošana būtu lētāka, ir jāatļauj lētas labības un arī citu lauksaimniecības ražojumu ievešana no ārzemēm. Nu tieši kā šodien! Zemniecības pārstāvji nostājās pret to Saeimā, aizrādīdami, ka mūsu zemes dabīgais pamats ir lauksaimniecība, bet mākslīgi radītā rūpniecība ar ievestām izejvielām nebūs spējīga konkurēt pasaules tirgū ar citām rūpniecības zemēm. Šajā laikmetā agrārā politika nebija labvēlīga lauksaimniecībai, tā netika aizsargāta pret citu zemju konkurenci, tādēļ nonāca grūtībās. Vienā otrā gadījumā dažām lauksaimniecības nozarēm gan izdevās panākt labvēlīgākus apstākļus, bet tas vispārējo stāvokli daudz neuzlaboja. Otrais mūsu agrārās politikas posms sākās ar vispārējās saimnieciskās krīzes iestāšanos visā pasaulē, kad “sabruka” cenas kā rūpniecības, tā arī lauksaimniecības ražojumiem. Saeimā radās nelielas iespējas labvēlīgai agrārajai politikai. Tas ir, 3. un 4. Saeimā. Zemniecības pārstāvjiem radās iespēja panākt dažu tādu likumu pieņemšanu, kas glāba mūsu lauksaimniecību no galīgas pagrimšanas, kā tas ir šodien. Tomēr šajā otrajā posmā visa agrārā politika bija nedroša un nenoteikta, jo kuru katru brīdi Saeimā varēja atkal rasties lauksaimniecībai nelabvēlīgs vairākums. Trešais agrārās politikas posms sākās ar 1934. gada 15. maiju, kad beidzās politisko partiju vara un nodibinājās jauna iekārta, kuras pamatā bija valdonības princips. Šis jaunais laikmets iezīmējās ar noteiktu un plānveidīgu valsts saimnieciskās politikas īstenošanu, kur katrai nozarei bija ierādīta atbilstoša vieta. Sevišķi daudz tika darīts mums svarīgās tautsaimniecības nozares - lauksaimniecības labā. Latvijas apstākļiem atbilstošas agrārās politikas pamatlīnijas mūsu zemes toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis bija jau nospraudis ilgus gadus atpakaļ. Tās pamatdoma bija... Mēs varam kritizēt šo posmu, slavēt vai nopelt, bet ar labvēlīgu valsts saimniecisko politiku var padarīt mūsu lauksaimniecību ienesīgu, precīzāk sakot, rentablu. Nedaudzos vārdos šeit ir ietverta ļoti plaša programma, kuru tad konsekventi tajā laikā realizēja. Visspilgtāk agrāro politiku izteica lauksaimniecības ražojumu tirgus sakārtošana. Tie ir soļi, kādi no valsts puses tika sperti, lai lauksaimnieki varētu izdevīgāk pārdot savus ražojumus, cienījamais lauksaimniecības ministr! Un visur izdevīgāk arvien ir bijis iespējams pārdot labus un tirgus prasībām atbilstošus ražojumus, tādēļ lauksaimniecības ražojumu tirgus sakārtošanā svarīga nozīme ir ražojumu kvalitātes celšanai un tās nodrošināšanai. Lai pārredzamāka būtu dažādo lauksaimniecisko ražojumu tirgus kārtošanas nozīme, es varētu parādīt jums diagrammu, bet tāds šeit nav mans mērķis. Tāpēc es pieskaršos vienai no lauksaimniecības nozarēm - labībai jeb, citiem vārdiem sakot, dienišķajai maizei, ko mēs lietojam ikdienā. Latvijā labības ražošana arvien ir ieņēmusi ļoti svarīgu vietu. Tas ir neapstrīdami, cienījamie kolēģi! Jau ilgi pirms Otrā pasaules kara mēs bijām ievērojams labības eksportētājs. Latvijas klimatiskie un augsnes apstākļi nav tik labvēlīgi, kā tas ir citās zemēs, kur iegūst pat divas ražas. Tādēļ labības ražošanā panākumi gūstami ar neatlaidīgu un grūtu darbu, ko veic mūsu Latvijas zemnieki. Šā iemesla dēļ mūsu lauksaimnieki nevar ražot labību tik lēti, kā tas iespējams zemēs ar labvēlīgiem apstākļiem. Lai lauksaimnieki būtu pasargāti no citu zemju konkurences, mūsu zemē ir nepieciešama labības ražošanas aizsargāšana. Otrā pasaules kara laikā labības ražošana mūsu un arī citās kara skartajās zemēs stipri sašaurinājās, tādēļ arī, karam beidzoties, labības cenas bija augstas. Mūsu lauksaimniecība kara laikā bija smagi cietusi, bet, pateicoties labajām labības cenām, ražošana sāka strauji attīstīties. Tā mums bija arī šogad, bet kur pašlaik mēs esam? Vēl straujāk labības ražošana paplašinājās aizjūras zemēs, un drīz vien sākās Eiropas zemju pārplūdināšana ar lēto Amerikas labību, kas notiek arī šodien. Nekādu šķēršļu ārzemju labības ievešanai mūsu zemē nebija. Tā drīz vien izspieda mūsu labību no iekšzemes tirgus. Labības tirgotājiem un dzirnavniekiem, kad šī uzņēmējdarbība nav zemnieku rokās, bija daudz izdevīgāk iepirkt lielos daudzumos noteiktas kvalitātes ārzemju labību, nevis nelielos daudzumos salasīt no mūsu lauksaimniekiem, nešķirojot vietējo labību. Bez tam ārzemju labību bija iespējams iepirkt uz izdevīgākiem kredītnoteikumiem, bet par vietējo bija jāmaksā tūlīt skaidrā naudā. Mūsu labības ražotāju stāvoklis tādēļ ar katru gadu pasliktinājās. Labības ražošana kļuva neienesīga. Zemniecības pārstāvji Saeimā pastāvīgi nāca ar lielākiem vai mazākiem priekšlikumiem par lauksaimniecības aizsardzību, bet jūtamu panākumu nebija, jo Saeimas vairākums bija pret to. Es nekļūdīšos teikdams, ka jūs, vairākums, arī esat pret to. (Starpsaucieni no zāles: “Saeimas vairākums ir koalīcija... ”) Šādas politikas rezultātā, cienījamais Ozoliņa kungs, 1930. gadā tikai ar lielām grūtībām tika ievadīti daži mēģinājumi labības tirgus kārtošanā. Pie tādiem pieskaitāmi 1919. gada Noteikumi par putraimu aplikšanu ar 2% lielu ievedmuitu. 1921. gadā ar muitu aplika kviešu miltus, pupas, zirņus un citus produktus, bet vēlākajos gados - arī miežus un auzas. Muitas nebija augstas, tomēr tās nelielu labvēlīgu iespaidu atstāja. 1927. gadā labības tirgus sakārtošanai sabiedriskajām organizācijām izsniedza naudas aizdevumus. Šie aizdevumi bija paredzēti vietējās labības uzpirkšanai, kā arī elevatoru, labības noliktavu būvēm un iekārtošanai. Tomēr šie mēģinājumi cerētos panākumus nedeva, jo nelielās muitas nebija par šķērsli ārzemju labības ieplūšanai. Vēl atzīmējams tas, ka auzu un citu sēklu eksporta veicināšanai 1929. gadā izdeva likumu “Par ievedlēsēm”. Tajā laikā ievedlēšu sistēma bija diezgan plaši izplatīta daudzās pasaules valstīs, to skaitā, Eiropā. Īsā pastāvēšanas laika dēļ uz labības tirgu kārtošanu šis likums atstāja tikai nelielu iespaidu. Lūzums Saeimas piekoptajā agrārajā politikā notika pēc 1928. gada un 1930. gada neražas, kā arī pēc vispārējās saimnieciskās krīzes iestāšanās, kad visiem kļuva redzams, ka mūsu zemes labklājības pamatā ir lauksaimniecība, ka valdībai ir jādod plašākas pilnvaras. Cienījamais Krasta kungs! Saeimai ir jādod valdībai plašākas pilnvaras cīņai pret krīzi lauksaimniecībā. Līdz ar to radās iespēja izdot likumus, kuri jūtamāk uzlaboja grūtībās nonākušo lauksaimniecības stāvokli. 1930. gada 31. jūlijā Ministru kabinets Saeimas starpsesiju laikā izdeva 81. panta kārtā noteikumus “Par maizes un labības tirgus regulēšanu”. Es dzirdu, kā Kiršteina kungs jau sarosās. Kāda var būt regulēšana? Noteikumi paredzēja, ka Ministru kabinets var izdot saistošus noteikumus par samēriem, kādos jāpārstrādā dzirnavās iekšzemes un ārzemju maizes labība. Tālāk bija paredzēts, ka Zemkopības ministrija var pieņemt savās noliktavās glabāšanai un lombardēšanai Latvijas bankā no lauksaimniekiem pašražoto maizes labību, labību izsniegt un par labību izsniegt avansu līdz tirgus cenas apmēriem. Noteikumos vēl bija paredzēts, ka rudzus un kviešus var importēt tikai tās personas, kas iepirkušas attiecīgos daudzumus iekšzemes labības no valsts pārziņā esošām noliktavām. Cienījamie kolēģi! Jums tas varbūt neinteresē, bet varbūt interesē Zemkopības ministriju. Un ceru, ka viņi paņems stenogrammu un paskatīsies tur rakstītās domas par lauksaimniecības problēmām Latvijā līdz 1940. gadam. 1932. gada 9. aprīlī noteikumus “Par maizes labības tirgus regulēšanu” aizvietoja ar Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem “Par maizes labības importa monopolu un iekšējā tirgus regulēšanu”. Jaunie noteikumi paredzēja, ka rudzus, kviešus, miežus un kukurūzu, un to pārstrādājumus no ārzemēm var ievest vienīgi valsts, respektīvi, Zemkopības ministrija. Sakiet, Rāviņa kungs, vai tas nebūtu labi? Iekšzemē ražoto labību var pārdot brīvā tirgū par brīvām cenām. Rudzus un kviešus par Ministru kabineta noteiktām cenām iepērk arī Zemkopības ministrija. Tālāk bija paredzēts, ka zemkopības ministram ir tiesības izdot saistošus noteikumus, cienītais Rāviņa kungs, kas regulē dzirnavās pārstrādājamās labības samēru un miltu procentu izmalumā, kā arī miltu maisa cenas samēru ar noteiktajām labības cenām. Vai tas ir slikti? Zemkopības ministrijai šie noteikumi deva tiesības pārraudzīt dzirnavu, maizes ceptuvju un miltu tirgotavu darbību attiecībā uz šo noteikumu izpildīšanu. Ar šiem noteikumiem Zemkopības ministrijai bija dota iespēja pilnīgi regulēt vietējo labības tirgu, jo līdz ar cenu noteikšanu labības iepirkšanai bija iespēja uzturēt labības cenas noteiktā līmenī. Tāpat ministrijai bija iespējams noteiktā līmenī uzturēt arī maizes cenas. Līdz ar labības importa tiesību piešķiršanu Zemkopības ministrijai radās arī iespēja viegli izbeigt ārzemju labības ievešanu. Rudzu ievešana, imports, izbeidzās, cienījamie kolēģi, 1931. gadā! Kviešu imports beidzās 1932. gadā! Sākās maizes cepšana no Latvijā audzētiem rudziem un kviešiem. Un nekur vairs nebija dzirdama žēlošanās, ka šī maize būtu slikta. Atšķirībā no šīsdienas, kad ir pēc puvuma smirdoša baltmaize no importa graudiem. Īsā laikā tika panākts tas, kam daudzi neticēja, - ka mūsu zemkopji ir spējīgi ražot tik daudz labības, kuras pilnīgi pietiek visas mūsu valsts prasībām. Un tas notika pateicoties tam, ka tika ievadīta lauksaimniecības aizsardzība, kas nodrošināja zemkopjiem viņu smago pūliņu algu. Ja lauksaimniecības aizsardzības likums būtu izdots dažus gadus agrāk, tad nebūtu iztērēti daudzi miljoni latu par ārzemju labību. Mūsu zemniecība nebūtu nonākusi saimnieciskajās grūtībās, un daudzas lauku mājas nebūtu nonākušas zem ūtrupes āmura. (Starpsauciens: “Pie ieročiem... ”) 1934. gada 24. augustā noteikumus “Par maizes labības importa monopolu un iekšējā tirgus regulēšanu” aizvietoja ar likumu “Par maizes labības tirgus kārtošanu”. Šajā likumā tika ieviests jauninājums, ka ar maizes labību iekšzemē aroda veidā var tirgoties tikai tās personas un firmas, kas saņēmušas Zemkopības ministrijas atļauju. Bez tam zemkopības ministrs var izdot saistošus noteikumus, kas noliedz piejaukt maizes miltiem klijas un dažādus surogātus, kā arī noteikt kliju un pārējās spēkbarības cenas un tirdzniecības veidu ar tām. Tālāk likumā bija noteikts, ka Zemkopības ministrija ar Ministru kabineta piekrišanu var pārdot arī labību eksportam. Cienījamie kolēģi! Es varētu turpināt līdz 1940. gadam šo lauksaimniecības pozīcijas izklāstu, kas ir ļoti mūsdienīgs, jo, kā zināms, vēsture attīstās pa spirāli. Un, ja mēs nedaudz atraujamies no šīs spirāles, tad mēs neglābjami ejam postā. Es tikai gribēju pateikt vēl vienu lietu, to, ka Latvijas laukiem un Latvijas zemniekiem nevajag mākslīgi radīt siltumnīcas apstākļus, bet reizi par visām reizēm, cienījamie partijas kolēģi un Saeimas kolēģi, un nākošie Saeimā iekļuvušie kolēģi, kas dzird, sapratīsim...".
• 1997_09_10_a-seq23 language "lv".
• 1997_09_10_a-seq23 speaker Oskars_Grigs-1943.
• 1997_09_10_a-seq23 mentions Q822919.
• 1997_09_10_a-seq23 mentions Q211.
• 1997_09_10_a-seq23 mentions Q79820.
• 1997_09_10_a-seq23 mentions Q193089.
• 1997_09_10_a-seq23 mentions Q298041.
• 1997_09_10_a-seq23 mentions Q16363909.
• 1997_09_10_a-seq23 mentions Q4119766.