Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_09_10_a-seq2> ?p ?o. }

• 1997_09_10_a-seq2 type Speech.
• 1997_09_10_a-seq2 number "2".
• 1997_09_10_a-seq2 date "1997-09-10".
• 1997_09_10_a-seq2 isPartOf 1997_09_10_a.
• 1997_09_10_a-seq2 spokenAs 38.
• 1997_09_10_a-seq2 spokenText "Augsti godātais Prezidij! Augsti godātais premjerministra kungs! Augsti godātie deputāti! Man šodien ir jāizpilda sarežģīts uzdevums, un vispirms... (Starpsaucieni no zāles: “Neko nevar dzirdēt! Skaļāk! Paregulē tos tur... Skaļāk!”)... bet jūs tur klusāk... jāizpilda tāds uzdevums: šorīt smagi saslima Seiles kundze, kura bija paredzēta kā ziņotāja šinī sēdē, un es atļaušos nolasīt viņas vēstījumu, kuru viņa uzrakstīja, lai darītu zināmu Saeimas deputātiem. “Es vēršos pie jums, cienījamie 6. Saeimas deputāti, valdības pārstāvji, visa Latvijas tauta, kurai rūp Latvijas lauku vides un lauksaimniecības problēmas. 41 Saeimas deputāts iesniedzis Saeimas Prezidijam lūgumu sasaukt ārkārtas sēdi, lai runātu par lauku turpmāko attīstību. Šis lūgums tika atbalstīts. Neskaidra Latvijas lauku nākotne prasa risinājumu, šo risinājumu gaida ne vien lauku, bet arī pilsētu iedzīvotāji, jo visi esam vienā ķēdītē saistīti: lauksaimniecības produkcijas ražotāji, pārstrādātāji, pircēji un arī tie, kuri nevar atrast darbu un nespēj pabarot savas ģimenes. Visi gaida saprātīgumu Saeimas un valdības lēmumu veidā un problēmas risinājumus. Mēs gandrīz visi esam redzējuši, cik gludi un appļauti tīrumi ir Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, cik labas kvalitātes ir ceļi, cik tur ir ērtas un vieglas konstrukcijas dzīvojamās mājas laukos. Bet Latvija septīto gadu mostas, taču īstā saimnieciskā atmoda vēl priekšā. Aicinu visus ar savu prātu, zināšanām un erudīciju dot savu ieguldījumu lauku problēmu risināšanā. Gatavojoties šai sēdei, par kuras sasaukšanu Saeimas Prezidijs pieņēma lēmumu jau 9. jūnijā, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijā uzaicinājām sēdes sagatavošanas procesā aktīvi iekļauties pārstāvjus no Zemkopības ministrijas, Vides un reģionālās attīstības ministrijas, Finansu ministrijas, Ekonomikas ministrijas. No deputātu vidus darba grupā bija iesaistīti Jānis Ābele, Edgars Bāns, Indulis Emsis, Viesturs Gredzens, Ervids Grinovskis, Anna Seile, Viktors Stikuts. Lauksaimniecības apakškomisijas un Tautsaimniecības komisijas sēdēs tika izskatīti Zemkopības ministrijas, Vides un reģionālās attīstības ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas priekšlikumi un ziņojumi sakarā ar ārkārtas sēdē izskatāmo jautājumu. Ļoti aktīvi ārkārtas sēdes sagatavošanā iesaistījās Hipotēku un zemes banka, privatizējamā valsts akciju sabiedrība “Latvenergo”, Pašvaldību savienība un Valsts zemes dienests, kā arī Latvijas Zemnieku federācija un Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija. Kopīgā darbā lēni tapa lēmuma projekts, tā mērķis - konstruktīvi izvērtēt izteiktos viedokļus, sagrupēt tos, atsijāt zelta graudus no pelavām. Anna Seile. ” Šodien, izskatot šo jautājumu, izvērtējot lauksaimniecības attīstību un lauku vides attīstības perspektīvas, būtu jāvadās no zināmiem priekšnosacījumiem. Kā pirmo varētu minēt to, ka lauksaimniecības attīstība jāskata kopā ar visas tautas saimniecisko attīstību kā tās svarīga un nozīmīga sastāvdaļa. Lauku vides attīstība ir ne tikai ekonomiska, bet arī sociāla problēma nodarbinātības, dzīves līmeņa, izglītības, medicīniskās apkalpošanas un citu faktoru izvērtēšanā, kuru mijiedarbība veido lauku cilvēku materiālo un sociālo vajadzību apmierināšanu. Latvijas lauku vides un lauksaimniecības attīstība jāuzskata kā vienots pasākums ar pārējām Baltijas valstīm, kas būtu šo valstu vienotības pamatā, sevišķi attiecībā uz savstarpējo atbalstu integrācijā Eiropas savienībā. Visam, ko mēs darām šajā jautājumā, jābūt virzītam uz šķēršļu samazināšanu un likvidēšanu, vienotas lauksaimniecības politikas izstrādāšanu ceļā uz Eiropas savienību. Ko darīt pārejas periodā? Virzot šo jautājumu diskutēšanai Saeimas ārkārtas sēdē, vadījāmies no sekojošiem motīviem. Pirmkārt, ekonomiskā situācija laukos raksturojas ar lejupslīdes turpināšanos, nepārtrauktu ražošanas izmaksu pieaugumu, kurš nekompensējas ar lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugumu, padara lauksaimniecisko ražošanu arvien nerentablāku. Zemais ieņēmumu līmenis (nauda no realizētās produkcijas - 175 lati uz vienu saimniecības locekli gadā) nekompensē izdevumus - 190 latus. Katastrofāli trūkst apgrozības līdzekļu ražošanas turpināšanai, lauksaimnieki nav spējīgi uzkrāt līdzekļus, lai investētu ražošanā, un tas padara produkciju arvien mazāk konkurētspējīgu un situāciju vēl nelabvēlīgāku. Turpinās ražošanas apjomu sašaurināšanās līdz pat atsevišķu ražotņu slēgšanai. Tā tas notika Tilžas pienotavā Balvu rajonā, Mežotnē likvidē lopkopību, Bulduru sovhoztehnikumā tiesu izpildītāji aizveda tehniku, aizveda to rudens sākumā, kad ir jānovāc raža un kad daļu no parādiem - nodokļu parādi viņiem ir lieli - varētu segt, tas netiek ņemts vērā un tehniku ved prom. Pagaidām ir tikai automašīnas. Redzēsim, kas būs tālāk. Visvairāk cieš lielie ražotāji. Sevišķi piensaimniecībā ar augstāku mehanizācijas pakāpi. 1995. gadā katrs lauksaimniecībā izmantojamais hektārs deva peļņu 1,78 lati, turpretim 1996. gadā - 6,57 latus zaudējumu. Šogad zaudējumus lēš apmēram uz 18-20 latiem, jo pieaug izdevumi lauksaimniecībā nodokļu, dažādu maksājumu un cenu krišanās veidā un citu faktoru veidā. Par 20 miljoniem pieaug šie izdevumi. 1996. gadā lauksaimniecības produkcijas apjoms sastādīja 41% no iekšzemes kopprodukta 1990. gada apjoma. Iekšzemes kopproduktā lauksaimniecības īpatsvars šajā periodā kritās no 20 uz 6%. To izraisīja atšķirīgās cenu izmaiņas, tautsaimniecībā tās pieaugušas 90 reizes, bet lauksaimniecības produkcijai - tikai par 50 reizēm. Tas lielā mērā nosaka arī vides attīstību. Otrkārt. Lauksaimniecības jautājumi ir samilzuši. Liela daļa zemnieku ir vīlušies, kā rezultātā pieaug neticība valstij un neapmierinātība ar valdības un Saeimas darbu lauksaimniecības jautājumu risināšanā. Nepieciešams izstrādāt reālu attīstības programmu laukiem, kā to stingrās prasībās šodien izvirzīja arī piketētāji pie Saeimas. Treškārt. No laukiem sākas gados jaunu cilvēku, pat ģimeņu aizplūšana, kas apdraud jauno demokrātiskās valsts ekonomisko un politisko stabilitāti un ekoloģisko līdzsvaru. Sašaurinās lauku reģiona daudzveidīgās funkcijas. Ceturtkārt. Eiropas komisijas atzinums par Latvijas iespējamību iestāties Eiropas savienībā uzliek mums par pienākumu pārejas periodā, tas ir, pirmsapvienošanās periodā, palielināt investīciju apjomu lauksaimniecības infrastruktūrā un lauku sabiedrības attīstībā, veikt lielus pārstrukturēšanas un modernizācijas pasākumus pārstrādes sektorā, turpmāk atzīt ekonomiskās un sociālās attīstības saliedētības principu. Analizējot likumdošanu par lauksaimniecības un vides jautājumiem, Saeima ir pieņēmusi zināmu likumu paketi. Likumdošanas jautājumi, likumu jautājumi par agrāro reformu, zemes jautājumiem, nodokļu politiku tiek pildīti, turpretim to nevar teikt par Lauksaimniecības likumu, kur Ministru kabinets nav nodrošinājis 10 pantos formulētās 19 normas. Neapšaubāmi, ka šajā likumā ir normas, kuras ir grūti izpildāmas. Tā, piemēram, 10. pants - tirgus attiecību regulēšana. Kolēģi to traktē kā palieku no sociālisma laikiem. Praktiskā pieredze liecina, ka funkcionējoša agrārā tirgus apstākļos zemnieks pats nespēj izbraukāt ar paša izaudzēto produkciju pa pasauli. Neviens nav liedzis organizēt pārejas periodā agrāro tirgu, bet tirgus izpēti - vēl jo vairāk. Šī panta 5. daļa uzliek par pienākumu Zemkopības ministrijai reizi ceturksnī apkopot datus par svarīgāko lauksaimniecības produktu tirgus situāciju un prognozēt tās dinamiku (imports, eksports, patēriņš, pārstrāde, preču resursi). Ja importa rezultātā rodas vai var rasties vietējiem iedzīvotājiem, ražotājiem materiālie zaudējumi, Ministru kabinets, vadoties pēc likuma “Par muitas nodokli (tarifiem)”, veic starptautiskos līgumos un citos normatīvajos dokumentos paredzētos iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus. Pašreizējā situācijā par labības tirgu var teikt, ka Zemkopības ministrija faktiski nespēj prognozēt sagaidāmo ražu, ne arī virzīt notikumus kaut cik saprātīgā gultnē. Pēc Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības gada ziņojuma, labības imports 1995. gadā bija 53,8 tūkstoši tonnu, 1996. gadā - 204,4 tūkstoši tonnu. Tātad pieaugums vienā gadā - 3,8 reizes. Šogad Lietuva sola piegādāt ap 200 tonnu labības (kā zemkopības ministrs minēja mūsu laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”), jo viņiem 200 tūkstoši tonnu paliek pāri, ko nevajag ne valstij, ne lopbarībai, ne kur citur. Ja vērtē, ka pārtikas graudu patēriņš 1996. gadā bija 221,5 tūkstoši tonnu, tad ar ievestajiem graudiem nodrošināja 92% no kopējā patēriņa. Šī likuma darbības norma ir vairāk nekā nepieciešama. 11. panta 3. daļā ir runāts par to, ka no konfiscētās un realizētās lauksaimniecības produkcijas 50% ieskaita lauku attīstības fondā. Pagaidām ieskaitīts nav nekas. 16. panta 1. daļā runā par to, ka subsīdijām ir jābūt 3% apmērā no kopbudžeta gada apjoma. Arī tur ir zināmas grūtības, un zināma problēma te pastāv. Likumā ir arī formulētas smagas, grūti izpildāmas, bet zemniekam ļoti nepieciešamas normas. Šī paša 10. panta 4. daļā ir teikts tā: Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo ražojumu, pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai. Zemkopības ministrija nav spējīga izstrādāt šos noteikumus, to paziņoja Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē Zemkopības ministrijas pārstāvji. 10. panta 3. daļā ir norma - cenu stabilitātes nodrošināšanai Ministru kabinets katru gadu nosaka tirgus intervences noteikumus. Bet ir arī jautājumi, kas nav pārāk sarežģīti. Un tā: 7. panta norma uzliek par pienākumu Ministru kabinetam katru gadu līdz 1. augustam apstiprināt lauksaimniecības attīstības gada programmu nākamajam gadam. Pagaidām mēs tādu neesam redzējuši, bet pagājis ir jau turpat... nu jau vairāk nekā mēnesis. 8. pants runā par informatīvo nodrošināšanu. Nav skaidrības, kāda ir zemnieku ražotās produkcijas pašizmaksa, tās virzība un tā tālāk. Tas bija ierakstīts likumā, ka par 1500 saimniecībām ir jāizstrādā, jāapkopo šie dati un jāizstrādā zināmi secinājumi. Viena ir tāda lieta, ka, izstrādājot likumus vai grozījumus, tajos tiek iestrādāta norma - saskaņā ar Ministru kabineta izstrādātiem noteikumiem. Likums ir pieņemts. Statūtnoteikumi, kad būtībā vienā otrā gadījumā, kā tas bija ar zemes nodokli un citiem jautājumiem, izmaina pat visu lietas būtību. Par zemes nodokli: tā rezultātā laukos zemes nodoklis pieaudzis divkārt, un nu zināma problēma te ir. Turpmāk būtu jāvienojas par to, ko ierosināja Gorbunova kungs Tautsaimniecības komisijā, - ka, ja ir minēts, ka pēc Ministru kabineta izstrādātajiem noteikumiem, tad komisija var virzīt likumu tālāk, ja mēs redzam to noteikumu projektu, to, kas tajos ir paredzēts. Rodas it kā tāda paradoksāla situācija, ka likums vēl nav pieņemts, bet noteikumi jau tiek izskatīti. Nu, bet ko darīt, ja pēc tam mums ir jāsniedz labojumi pašā likumā vai jālūdz koriģēt Ministru kabineta noteikumus? Tā tas notika ar civiltiesisko apdrošināšanu: mēs visi priecājāmies, ka zemnieki var apdrošināt uz vienu komplekso polisi piecas tehnikas vienības, bet pēc tam nāca skaidrojums, ko izvirzīja pašas apdrošināšanas firmas, - ja šī tehnika pieder pašam zemnieka saimniecības īpašumam, tad tas uz to neattiecas. Mēs, Tautsaimniecības komisija, nosūtījām Ministru kabinetam lūgumu pārskatīt šo jautājumu, kad tapa šie noteikumi, bet atbildi mēs neesam saņēmuši. Ļoti nopietni jāizanalizē likums par norēķiniem ar nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Tur ir teikts, ka jānorēķinās 10 dienu laikā, ja līgums nenosaka savādāk. Pirmkārt, mazie ražotāji līgumu nevar noslēgt, pēc tam vairākus mēnešus viņiem nesamaksā par piegādāto produkciju. Otrkārt, līgumu samaksas termiņu nosaka pārstrādes uzņēmumi, teiksim, labībai ir noteikts 31. marts. Treškārt, līgumus vienkārši lauž, nemaksājot ne kompensāciju... un vispār par zemniekiem neliekas ne zinis. Satversmes 81. panta noteiktajā kārtībā pieņemtie un Saeimā iesniegtie Ministru kabineta noteikumi par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos: 9. pants skaidri nosaka, ka zemi izpirkt īpašumā var par privatizācijas, kompensācijas sertifikātiem vai par latiem. Un tālāk seko, ka Ministru kabinets var noteikt šo latu un privatizācijas sertifikātu attiecību. Nu, it kā viss būtu pareizi, bet es domāju, ka sertifikāti, teiksim, par ko izpirkām zemi... maksa bija novērtēta. Zemkopības ministrija rūpīgi ir izanalizējusi likumu paketi un gatavo grozījumus, kādus jaunus likumus par 24 jautājumiem. Strauji samazinoties realizācijai, tirgus noteicēji kļuva pārtikas pārstrādātāji, nevis zemnieki. Tas nobremzēja lauksaimniecības produktu cenu pieaugumu. Pēc privatizācijas laukos pašreiz pārsvarā ir sīkražošana, tāpēc nav iespējams nodrošināt konkurētspējīgu preču produkcijas ražošanu bez noteiktā valsts atbalsta. Budžets subsīdiju veidā pašreiz nespēj sniegt pietiekamu atbalstu lauksaimniecībai. Un ražotāju subsīdiju ekvivalents 1995. gadā bija 8% Latvijā, bet Eiropas savienībā bija 46%. Subsīdiju nepietiek un nez vai tuvākajā laikā pietiks. Tāpēc ir jādomā par subsīdiju izlietošanu pēc iespējas racionālāk. Pirmkārt, domājam, ka ļoti svarīgs jautājums ir jauno zemnieku ģimenes saimniecību atbalstīšana, jo lauku iedzīvotāji strauji noveco, 29% ir vecāki par 35 gadiem. Zemkopības ministrija šo jautājumu uzsākusi risināt un domāju, ka tas mudinās jaunos zemniekus iesaistīties lauksaimnieciskajā ražošanā. Otrkārt, zemes auglības saglabāšana, tas ir, melioratīvās sistēmas uzturēšana, kopšana, augsnes kaļķošana, organiskā mēslojuma uzklāšana. Šeit es domāju kā sapropeli, tā zaļmēslojumu un citus organisko mēslojumu veidus. Treškārt, jaunās tehnikas un tehnoloģijas iegāde un ieviešana, lai celtu darba ražīgumu, produkcijas ieguvi. Latvijas lauksaimniecībā darba ražīgums ir desmitkārt zemāks nekā Ziemeļvalstīm - mūsu kaimiņiem. Racionālāk būtu daļu no subsīdiju summas novirzīt vispār kreditēšanas fonda palielināšanai Latvijas Hipotēku un zemes bankā (par zemiem procentiem), tad nauda netiktu patērēta vienā, teiksim, ciklā, bet cikliski atgrieztos pie ražotājiem un to varētu izmantot vairākkārt. Bez šaubām, šī pāreja būtu programmējama lēnām un vairāku gadu garumā. Pēc būtības subsīdijas apkalpo pircēju, patērētāju; ražotājam ir jāsaņem pilna cena, kas nosaka pašizmaksu un dod nelielu peļņu. Gudrie politiķi nebeidz skandināt, ka nevar lauksaimniecību subsidēt uz pensionāru, skolotāju, ārstu un citu sociālo slāņu rēķina. Katrs saprot, ka subsīdijas lauksaimniecībai notur minimālā, pagaidām vēl nepietiekamā līmenī pārtikas produktu pirktspēja, tas attiecas tieši uz maznodrošinātajiem. Galarezultātā subsīdijas dod caur lauksaimniecību, un tās netieši izmanto patērētājs. Lauksaimniecības produkcijas cenas ir daudz zemākas par Eiropas savienības cenām: kviešiem - 81%, miežiem - 47%, pienam - 46%, liellopu gaļai - 49% no vidējām Eiropas savienības cenām 1995. gadā. Cenas tiek noteiktas voluntāri, tā, kā ir izdevīgi pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, bez tam samaksu aiztur līdz pusgadam, nostādot ražošanu bezizejas situācijā, jo trūkst līdzekļu ražošanas turpināšanai. Pēc mūsu saprašanas, tā nav funkcionējoša tirgus ekonomika. Vai situācija ir bezcerīga? Domāju, ka nē. Pirmkārt, vispirms jāliek prāti kopā un jāpārdomā, kā nodrošināt zemnieku izaudzētās produkcijas realizāciju. Prakse pierādījusi, ka noteikums, ka zemniekam pirms sējas ir jāzina, kur viņš pārdos produkciju, liecina to, ka tas ir diezgan tāds, maigi izsakoties, nepārdomāts. Aizbildināšanās, ka tā nav valsts funkcija, nav nekas vairāk kā nevēlēšanās lauku ražotāju kaut cik atbalstīt. Pārejas periodā ir iespējams un nepieciešams organizēt agrāro tirgu pēc pieprasījuma un piedāvājuma principa vai pēc pasūtījuma kopdaļas komplektēšanas. Kādas būtu šīs metodes? Par to var diskutēt. Jāatjauno lauku ražotājiem ticība, ka viņu darbs ir vajadzīgs sabiedrībai un var nodrošināt normālu izdzīvošanu ģimenei. Patēriņa kopproduktā pašražotās produkcijas īpatsvars gadu no gada krītas, pašreiz tas piena produktiem ir 89%, graudu produkcijai - 62% un gaļas produkcijai - 53%. Tātad pieprasījums netiek apmierināts un lauksaimniecības produkcijas cenām vajadzētu būt fantastiski augstām. Pieprasījuma stabilitāti apstiprina tas fakts, ka viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju saņem tikai 20% no nepieciešamā pārtikas raciona. Pārprodukcija ir lokālos reģionos, bet ne pasaulē. Domāju, ka tieši šī ir tirgus izpētē svarīgākā valsts funkcija - sabiedrības intereses, lauku ražotāju intereses beidzot jāpēta. Šeit varētu minēt mūsu Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa tēzi par to, ka zemniekam ar abām rokām ir jāturas pie arkla, nevis jābraukā ar savu vezumu apkārt pa tirgiem. Nav nemaz jāskraida apkārt pa pasauli, ja pašu mājās ir vajadzīga šī produkcija. Pēc Labklājības ministrijas noteiktām fizioloģisko vajadzību normām, uz vienu iedzīvotāju (attiecībā uz saražoto produkcijas daudzumu) nodrošinājums ir šāds: piens un piena produkti ir 97% apmērā, gandrīz pilnīgi, pārtikas kvieši -81% apjomā, pārtikas rudzi - 66% apmērā, cukurs (es te domāju cukuru no pašu izaudzētām cukurbietēm) - 50%, un gaļa un gaļas produkti - 51% apmērā. Zemā pirktspēja ir tā, kas liedz palielināt iekšzemes tirgus ietilpību. Jāmeklē risinājums. Ļoti nopietni jāpārdomā, kā izskaust nevēlamo praksi - nemaksāt ražotājam par nodoto produkciju, kaut arī saskaņā ar diktētiem līgumiem. To nevar savādāk nosaukt kā par parazitēšanu uz ražotāju rēķina. Tās, manuprāt, ir deformētas tirgus attiecības. Pirmkārt, cenu nosaka pircējs, pēc tam samaksā tikai daļu, pārējo liek pagaidīt. Tas arī pieder pie agrārā tirgus organizācijas jautājuma, un tā ir valstiska funkcija. Aktīvāk šajā jautājumā jādarbojas lauksaimniecības departamentiem rajonos. Var būt, ka viens no iespējamiem variantiem nemaksas samazināšanai arī būtu voluntāristisks lēmums, kas zemkopības ministram dotu tiesības no pārstrādes uzņēmumu kontiem vienkārši norakstīt zemnieku saimniecībām šos naudas resursus, bet es saprotu, ka tas nav iespējams. Daudz vēl jāpiestrādā pie šī jautājuma sakārtošanas gan likumdošanas jomā, gan tīri organizatoriskā plāksnē. Būtisks trūkums ir tas, ka zemturiem nav savas pašpārvaldes institūcijas, kas apvienotu visu lauku ražotāju intereses. Atzīstami ir Latvijas Zemnieku federācijas centieni virzīt šo jautājumu un konsolidēt lauku ražotājus savu interešu aizstāvībai. Sīka aizbildniecība pēc īpašuma formām un nozarēm pagaidām kavē apvienot spēkus, tāpēc nenotiek konstruktīvs dialogs: ražotājs - pārstrādātājs - valdība. Sarunu ceļā būtu iespējams atrisināt daudzus jautājumus. Visi tie ir samilzuši un rada sabiedrībā nevajadzīgu spriedzi. Pašlaik notiek nevajadzīga lauku sabiedrisko organizāciju, nozaru asociāciju interešu skaldīšana. Te ir jāvienojas par to, jo arī Lietuvā 20. maijā ir pieņemts likums par Lietuvas Republikas Lauksaimniecības palātas izveidi, kas palīdz īstenot zemkopju pašpārvaldi. Runājot par valsts protekcionismu, es gribētu nosaukt dažus faktus par Lietuvas Zemkopības ministrijas darbību, kas bija publicēti “Latvijas Vēstnesī” 29. augustā. Šogad pēc noteiktām kvotām paredzēts nopirkt no zemniekiem 340 tūkstošus tonnu labības. Apstiprinātas minimālās cenas: kviešiem - 100 latu, rudziem - 90 lati par tonnu. Labības pārstrādes uzņēmumiem tiek dotas valsts garantijas kredītu saņemšanai, par ķīlu uzskata iepirkto ražu. Atļaujot labības eksportu, privātuzņēmēji steidz izmantot izdevību un par pieklājīgu cenu eksportē labību uz Latviju. Par ievedamajiem graudiem jāmaksā 30% muitas nodoklis. Par glabāšanu nebūs jāmaksā laukos, jo glabāšana nodota labības pārstrādes uzņēmumiem. Iespējams paņemt kredītu un zemkopjiem iepriekš samaksāt 60-70% apmērā no graudu vērtības. Piena pārdošana ir lauku iedzīvotāju ienākumu pamats. Valdības lēmums - no 1. augusta piena cenas paaugstināt par 3 centiem. Vasarā tiek uzkrāta pārtikas produkcija, ko pārdos ziemā ārzemēs, kad ceļas cenas. Otrs svarīgākais jautājums lauksaimniecībā ir izstrādāt lauku ražotājiem pieņemamu kredītpolitiku. Pirmkārt, valstij pietiekami skaidri jāformulē ilglaicīgas lauku attīstības politikas pamatprincipi, lai radītu komercbankās uzticību zemturu lietai. Tagad par risku lauksaimniekiem, ja ņem kredītus, jāmaksā ir par 5% augstāka likme. Par riska pakāpi. Otrkārt, nepieciešams daļu no Privatizācijas fonda līdzekļiem (3-5 miljonus) novirzīt Hipotēku un zemes bankai hipotekārās kreditēšanas uzsākšanai, lauku uzņēmējdarbības kreditēšanai, kā tas paredzēts likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem”. Treškārt, būtu jāizskata, vai ik gadus 2-3 miljonus no valsts budžeta subsīdiju resursiem nenovirzīt Hipotēku un zemes bankai kredītresursu un kredītgarantiju fonda palielināšanai. Pašlaik valsts budžeta projekti 1998. -1999. gadam paredz šos līdzekļus ieskaitīt Privatizācijas fondā un izmantot tikai nelauksaimniecisku vajadzību finansēšanai. Tādējādi kopā ar kredītiem, ko saņemam no Pasaules Bankas, būtu iespējams uz laukiem novirzīt 30-35 miljonu latu kredītplūsmu. Nepieciešams tuvākajā laikā pieņemt likumu par krājaizdevu sabiedrībām, lai attīstītu pagastos sīko uzņēmumu aizdevumu plūsmu no pašu akumulētiem līdzekļiem. No valsts īpašuma fonda līdzekļiem būtu nepieciešams izdalīt ap 1,5-2 miljonus sākumkapitāla izveidošanai trīs gadu laikā, lai katrai krājaizdevu sabiedrībai bez pašu līdzekļiem varētu nedaudz palīdzēt. Laukos nepieciešams attīstīt visas uzņēmējsabiedrību darbības formas. Tām jānodrošina vienādi apstākļi ražošanas attīstībai. Pirmkārt. Nodokļu nastai visiem uzņēmējdarbības veidiem jābūt taisnīgai, un nodokļu slodzei jābūt vienlīdzīgai uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru. Tāpat nav pieļaujams atcelt darbojošos nodokļu atvieglojumus - uzņēmumu ienākuma nodokli (10 latu uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes) un iespēju saimniecībām ar gada apgrozību līdz 3000 latiem nereģistrēties kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem. Tādā veidā tiktu stimulēti gan lielie, gan mazie, gan vidējie ražotāji. Bez tam, lai attīstītu kooperāciju, jāatbalsta pašreizējā Kooperācijas likuma variantā piedāvātie nodokļu atvieglojumi kooperatīvajām sabiedrībām. Šie atvieglojumi attiecas uz uzņēmumu ienākuma nodokli un PVN un būtu iestrādājami šajos nodokļu likumos. Nav pieļaujams saistīt nodokļu atvieglojumus ar subsīdiju summu. Otrkārt. Izskatot katru gadījumu atsevišķi, iesaldēt darbojošos statūtsabiedrību iepriekšējā nodokļu parāda nomaksu, kā arī apturēt skaitīšanas mehānismu. Tādā veidā mēs saglabātu šīs statūtsabiedrības nākotnē kā nodokļu maksātājas. Teiksim, skaidrs piemērs ir Bulduru saimniecība, ko tagad izputina, jo viņa kā nodokļu maksātāja laikam vairs nevarēs eksistēt. Treškārt. Ir pilnīgi skaidrs, ka nākotnē galvenā preču produkcijas ražošana notiks lielās saimniecībās ar augstu darba ražīgumu, augstražīgām tehnoloģijām un ienākumu masu. Bet nevaram aizmirst arī sīko ražotāju, arī tas grib izdzīvot. Arī tas grib sūtīt bērnus skolā. Bet ir taču daudzi produkcijas veidi, ko varētu ražot tieši sīkie ražotāji,- sākot no netradicionālām lauksaimniecības ražotnēm un beidzot ar... teiksim, ar to, ka kooperācijas ceļā var organizēt šo sīko ražotāju produkcijas saražošanu. Tie ir kartupeļi, dārzeņi, saldie zirnīši un daudzi citi produkcijas veidi, kurus var saražot galvenokārt ar roku darbu, pārstrādāt tos, un var sameklēt tirgus. Šie sīkie zemnieki tādējādi var iegūt eksistencei nepieciešamos minimālos līdzekļus. Neapšaubāmi, labība un piens ir tie produkcijas veidi, ko prot un var saražot ikviena saimniecība, liela vai maza. Tātad mums jādomā galvenokārt par šo produkcijas plūsmu, par šīs produkcijas tirgiem. Tomēr pamatā ir tirgus, tirgus un tirgus. Bez tā mēs nekur netiksim, bez tā mēs nekur nevarēsim neko realizēt dzīvē. Es domāju, ka jautājuma izskatīšana Saeimas šīsdienas ārkārtas sēdē ir sākums tam, ka... tālāk šie jautājumi ir jāskata regulāri Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā un citās komisijās, lai mēs sekotu līdzi tam, kā šie jautājumi attīstās, kā šie jautājumi tiek risināti. To prasa arī piketētāji, kas šodien ar mums runāja, un galu galā lauksaimniecība ir tāda nozare, kas valstij ir vajadzīga. Mums ir jāatjauno zemniekam cerība, ka mūsu sabiedrībai šis zemnieka nopietnais un grūtais darbs ir nepieciešams. Paldies par uzmanību.".
• 1997_09_10_a-seq2 language "lv".
• 1997_09_10_a-seq2 speaker Edgars_Bans-1936.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q822919.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q211.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q37.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q193089.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q21625222.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q3736450.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q39731.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q8436.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q2600136.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q43048.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q7164.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q27056014.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q4766164.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q9155673.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q60106.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q540255.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q16355828.
• 1997_09_10_a-seq2 mentions Q18693148.