Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_09_10_a-seq19> ?p ?o. }

• 1997_09_10_a-seq19 type Speech.
• 1997_09_10_a-seq19 number "19".
• 1997_09_10_a-seq19 date "1997-09-10".
• 1997_09_10_a-seq19 isPartOf 1997_09_10_a.
• 1997_09_10_a-seq19 spokenAs 77.
• 1997_09_10_a-seq19 spokenText "Godātais Prezidij, augsti godātie deputāti! Kā mēs zinām, pastāv vairāki paņēmieni, kā var atrisināt jebkuru vai gandrīz jebkuru problēmu. Dažkārt pietiek kādu problēmu bez mitas formulēt, pārformulēt, reformulēt, līdz tā ir novesta līdz absurdam, kuru, kā zināms, atrisināt nav iespējams. Ir paņēmiens, kas paredz par problēmu runāt, runāt, runāt, līdz visiem tā ir apnikusi un beigu beigās vienīgā izeja ir to aizmirst. Šķiet, ka Latvijas mūžīgā problēma ir lauksaimniecība. Nezin vai tās sākums ir meklējams nacionālajā mentalitātē, Latvijas brīvvalsts gūtajā saimnieciskajā pieredzē vai līdz banalitātei novestajā latviešu tautas pašraksturojumā - mēs esam zemnieku tauta! Jebkuras, tajā skaitā arī lauksaimniecības, problēmas pozitīvs risinājums paģēr vienu - skaidru, uzsveru, skaidru esošā stāvokļa apzināšanu. Latvijas teritorija ir 64 589 kvadrātkilometri. Šo teritoriju apdzīvo nedaudz vairāk par 2,5 miljoniem iedzīvotāju. 42% Latvijas teritorijas ir izmantojami lauksaimnieciskajai ražošanai. Vai ar šādiem resursiem var lepoties tādas Eiropas savienības lauksaimniecības lielvalstis kā Dānija un Nīderlande? Droši var sacīt - nē! Gan zemes par maz, gan cilvēku par daudz. Varbūt mēs varam runāt par dramatiskām klimatiskajām atšķirībām? Jā, ir atšķirības, bet, ja pievēršamies starptautiski atzītu zinātnieku publikācijām, piemēram, PAO pētījumiem, tad Latvijas ģeoklimatiskie apstākļi ir piemērotāki lauksaimnieciskajai ražošanai nekā minētajās zemkopības brīnumzemēs. Neskaršu nedz vēsturi, nedz hiperintensīvās lauksaimniecības postošās sekas. Liekas, ka visa ir gana, bet kā gan pietrūkst? Esmu pārliecināts, ka visi šīsdienas oratori runāja un runās par naudu, lētajiem kredītiem, garantētajām iepirkuma cenām un par līdzekļiem, kā piespiest valdību izpildīt Saeimas pieņemtos likumus. Lasiet Satversmi un noskaidrojiet, kas ir kas un priekš kā šajā valstī! Visu partiju programmas pirms 5. un 6. Saeimas vēlēšanām vieno kopēja vēlme - palīdzēt zemniekam. Ikkatrai partijai ir skaisti mērķi šajā jomā, bet neviena no partijām neuzrāda, kur ņemt līdzekļus šo mērķu realizācijai. Varbūt tieši tāpēc gan man, gan Krustiņa kungam, gan arī daudziem citiem šajā zemē gribētos redzēt zemnieku partiju, kas runātu par mērķi - attīstīt lauksaimniecību un labklājību zemniekam. Taču, paturot prātā šo mērķi, ir jābūt gataviem godīgi pateikt, ka, pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem, laukos ir jāiegulda vismaz 150 miljonu latu gadā, darot to daudzus gadus no vietas. Jāapzinās arī tas, ka šī nauda ir atrodama tikai un vienīgi nodokļu maksātāju makos, arī tas, ka šī mērķa dēļ būtu jāpaaugstina kāds no nodokļiem, visdrīzāk pievienotās vērtības nodoklis, par apmēram 6%. Vēlēšanu rezultāts šajā gadījumā parādītu, vai lauksaimniecība ir visas sabiedrības problēma vai tā rūp tikai kādai sabiedrības daļai, kura būtu gatava ne tikai uzstāties ar abstraktiem lozungiem, bet arī maksāt, apzinoties, ka ieguldītais nesīs augļus tikai pēc daudziem gadiem. Vai mēs šeit godīgi runājam par līdzekļu avotiem? Vai solot vieniem dot, mēs godīgi pasakām, ka mums ir jāatņem citiem? Un vēl viena politiska ābece. Partija - tas nenozīmē daļu no nomenklatūras. Partija ir sabiedrības daļa. Šobrīd, es domāju, cilvēki ir ielāgojuši, ka tie, kuri grib būt labi visiem, beigu beigās nav derīgi nevienam. Ņemot vērā to, ka vairākums šodienas runātāju skars zemniecības finansiālo stāvokli un aicinās meklēt resursus šā stāvokļa uzlabošanai, es gribētu pakavēties pie tām valsts funkcijām, kuras līdz šim ir mazāk skartas, bet kuras nebūt nav mazsvarīgas, kuras neprasa lielus finansiālos resursus. Gribu runāt par valsts mārketinga politiku lauksaimniecībā. No savas pieredzes es zinu, ka vairākums zemnieku ik dienas 12 līdz 16 stundas apsaimnieko savus laukus, fermas, dārzus un mārketingam neatliek laika. Tirgus lieta paliek visa veida starpnieku ziņā, kuri šo mārketingu nonivelē līdz savam izdevīgumam. Valstiska mārketinga trūkums galarezultātā parādās kā zemnieku prasības pēc valsts garantētiem apjomiem un garantētām cenām saražotās produkcijas iepirkšanā. Manuprāt, prasība pēc vienotas valsts lauksaimnieciskās politikas ilgākam laikam, ignorējot valstisko mārketingu, rada tukšo pļāpāšanu par brīvo tirgu nebrīvam zemniekam. Valstij ir jāuzņemas šīs mārketinga funkcijas un, balstoties uz stratēģisko informāciju, jādod zemniekam padomi, kuras lauksaimniecības nozares attīstība varētu dot viņam vislielāko peļņu. Tieši šīm nozarēm varētu piesaistīt kredītus un investīcijas, jo to prognozējamā peļņa ir pakļauta mazākam riskam. Tās varētu būt arī Latvijā netradicionālās lauksaimniecības ražošanas nozares, kuru produkti pasaules tirgū uzrāda ilglaicīgu deficītu un kuru cenu pieaugums jau ilgāku laiku vairākkārt pārsniedz inflāciju. Kaut vai tās pašas dzērvenes, par kurām daudz gan nopietni, gan ironiski rakstīts pašmāju presē un kuru audzēšanai kā industrijai Latvijā nopietnu vietu saredz respektablais “Wallstreet Journal”. Un kāpēc mēs savas lauksaimniecības attīstībai nevarētu izmantot problēmas, kuras jau vairākus gadus nomāc Dānijas un Nīderlandes valdības - zemes trūkums? Līdzīgi mēs varētu attīstīt arī citas nozares, arī gaļas lopkopību, kam ir brīvas zemes platības, kas noaugušas ar tā saukto ziemeļu kokvilnu. Mums iespējas to atļauj, ir vajadzīgi tikai attiecīgo šķirņu lopi. Zemkopības ministrijas un visas valdības uzdevums šajā gadījumā ir nodibināt kontaktus ar ražotājiem Eiropas savienības zemēs, kuriem ir pieredze, tehnoloģija un pozīcijas tirgū, bet kuriem nav lauksaimnieciskās ražošanas pamatresursu - zemes. Minēto resursu summēšana dotu labus rezultātus kā vieniem tā otriem. Ja mēs runājam par kopuzņēmumiem, tad kāpēc mēs aizmirstam par iespēju dibināt kopuzņēmumus, kuros piedalītos Latvijas un Holandes zemnieki? Tas būtu vienlīdz izdevīgi abiem. Ir gadījies lasīt, ka Holandes zemnieku dēli pērk zemnieku saimniecības pārapdzīvotajā Dānijā un Austrumvācijā. Uzņēmīgākie gana savus lopus Dienvidāfrikā un pārdod Rietumeiropā, bet mēs sūdzamies par “kokvilnu” un bezdarbu. Nebaidos būt ekstravagants, sakot, ka arī strauskopībai varētu būt sava vieta Latvijas lauksaimniecībā, jo situācija, kurā mēs atrodamies, spiež mūs ne vien sekot pieprasījumam pasaules tirgū, bet arī to apsteigt. Lai nodrošinātu valsts mārketinga politiku lauksaimniecībā, Zemkopības ministrijai ir jāsāk domāt, analizēt un strādāt lauksaimniecības labā ne tikai lēmumu pieņemšanas līmenī valsts mērogā, bet arī lauksaimnieciskajā ražošanā pasaules tirgus kontekstā. Maksimāli jāizmanto savā darbā Ārlietu ministrija un tik daudzkārt pieminētie ekonomiskie atašeji. Ticiet man, laikā, kad mēs runājam par lauksaimniecības izdzīvošanu, daudzas jo daudzas valstis runā par mums kā par nopietniem konkurentiem, bet konkurentus, kā zināt, neatbalsta - ar tiem cīnās. Pastāvot labai un precīzai valstiskajai politikai lauksaimniecībā, latviešu zemnieks būs gatavs šai cīņai. Paldies par uzmanību.".
• 1997_09_10_a-seq19 language "lv".
• 1997_09_10_a-seq19 speaker Karlis_Leiskalns-1951.
• 1997_09_10_a-seq19 mentions Q822919.
• 1997_09_10_a-seq19 mentions Q211.
• 1997_09_10_a-seq19 mentions Q193089.
• 1997_09_10_a-seq19 mentions Q35.
• 1997_09_10_a-seq19 mentions Q15628977.
• 1997_09_10_a-seq19 mentions Q55.
• 1997_09_10_a-seq19 mentions Q258.