Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_05_07_a-seq2> ?p ?o. }

• 1997_05_07_a-seq2 type Speech.
• 1997_05_07_a-seq2 number "2".
• 1997_05_07_a-seq2 date "1997-05-07".
• 1997_05_07_a-seq2 isPartOf 1997_05_07_a.
• 1997_05_07_a-seq2 spokenAs 23.
• 1997_05_07_a-seq2 spokenText "Augsti godātais Prezidij, augsti godātie Saeimas deputāti! Ekselences, dāmas un kungi! Vispirms es gribētu pateikties Saeimai par mana ierosinājuma - rīkot Saeimas ārpolitiskās debates - akceptēšanu. Patiesību sakot, ierosinot šīs debates, es vadījos pēc vairāku Saeimas deputātu priekšlikumiem par šādu debašu nepieciešamību un tāpēc vēlos pateikt par to paldies Grinovska kungam, kā arī citiem deputātiem, arī nu jau nebūtībā aizgājušajam Ķezbera kungam, kurš dedzīgi aizstāvēja šo ideju un gatavojās šodienas debatēm. Manuprāt, ārpolitisko debašu galvenais uzdevums ir noskaidrot partiju pozīcijas ārpolitiskā procesa sakarā, uzklausīt ierosinājumus, rūpīgi tos izvērtēt, bet vienlaikus arī stiprināt jau esošo vienprātību par ārpolitikas pamatvirzieniem un ilgtermiņa mērķiem. Man sagādā gandarījumu arī tas, ka sākot šīs atjaunotajā Latvijas Republikā pirmās ārpolitiskās debates, mēs atgriežamies pie pirmskara tradīcijas, kuru iedibinājis Zigfrīds Meierovics, pieņemam daudzām Rietumu valstīm, arī mūsu kaimiņiem - Igaunijai un Lietuvai raksturīgo un jau iedibināto tradīciju. Latvijas ārpolitikas konceptuālais pamats veidojās pēc neatkarības atgūšanas, un tālaika situācijas analīze, pie varas esošo spēku politiskā griba noteica Latvijas izvēli par labu integrācijai eiroatlantiskajās struktūrās. Tā tika detalizēti un pamatoti izvērsta 1995. gada 5. Saeimas pieņemtajos dokumentos - "Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam" un "Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcija". Ārpolitikai, ja vien runa nav par stratēģiskā kursa maiņu, manuprāt, jāstāv pāri partiju politiskajām interesēm. Tās pamats ir kopēja interese par nacionālajām vērtībām un nacionālajām interesēm. Var atšķirties partiju viedokļi par integrācijas tempu, par metodēm, par akcentiem, bet mums jābūt vienotiem galvenajā. Kā ārlietu ministrs es esmu gandarīts par to, ka pēc 6. Saeimas vēlēšanām visas valdību veidojošās partijas kopējā dokumentā apstiprināja savu atbalstu virzībai uz Eiropas savienību. Mūsu ārpolitikas galvenie virzieni var tikt sarindoti sekojošā secībā, kaut gan pie tiem jāstrādā vienlaicīgi: integrācija Eiropas savienībā. Tālāk - politiskā un ekonomiskā tuvināšanās tās dalībvalstīm un iesaistīšanās kopēju jautājumu lemšanā, virzība uz dalību NATO, drošības un aizsardzības jautājumu risināšana eiroatlantisko struktūru kontekstā, reģionālās dimensijas nostiprināšana, attīstot sadarbību ar partneriem, ieskaitot Krieviju, Baltijas jūras reģionā un konsekventi veicinot ciešu Baltijas valstu sadarbību, labu kaimiņattiecību veidošana un abpusēji izdevīgas sadarbības nostiprināšana Krievijas un Baltkrievijas virzienā. Tālāk - ārējās ekonomiskās darbības izvēršana un pastiprināšana, aktīvi pielāgojoties 21. gadsimta ekonomiskās globalizācijas izaicinājumiem. Tā izpaužas kā eksporta veicināšanas un investīciju piesaistes politika, kā centieni radīt priekšnoteikumus ekonomiskajai sadarbībai ar perspektīviem partneriem visā pasaulē. Bez šaubām, integrācija Eiropas savienībā ir vadošais Latvijas ārpolitikas un vienlaikus - to es gribētu īpaši uzsvērt - arī iekšpolitikas virziens. Nav iedomājama sekmīga valsts tuvināšanās tās galvenajam stratēģiskajam mērķim, ja visa valsts administrācija - visas ministrijas un Saeima - nav mobilizēta šā mērķa sasniegšanai. Tas ir kopīgi panākams mērķis. Tad, kad 1995. gada 12. jūnijā tika noslēgts Eiropas līgums jeb Asociācijas līgums, bija aktīvi jāstrādā pie šā līguma ratifikācijas. Un šeit ir jāizmanto iespēja un jāteic, ka Saeimas deputāti ir daudz strādājuši, lai citu valstu parlamentārieši, dalībvalstu parlamentārieši, ātrāk ratificētu šo līgumu. Ir atlikušas divas dalībvalstis. Godātie deputāti! Es lūdzu jūsu palīdzību, jo Francija un Beļģija joprojām nav ratificējušas šo mūsu Asociācijas līgumu. Es gribētu, lai būtu arī skaidrs, ka pēc tam, kad Asociācijas līgums stāsies spēkā, kad arī abas šīs valstis būs to ratificējušas, būtu redzams tālākais darbs. Tad toreiz darbu uzsāks tā sauktā Asociācijas padome, kura pārrauga Eiropas līguma īstenošanu, sāks darboties Asociācijas komiteja un tiks izveidota Parlamentārā komiteja, kurā notiks diskusijas un viedokļu apmaiņa starp Latvijas parlamenta un Eiropas parlamenta locekļiem. Patiesību sakot, tā jau ir sākusies. Visas šīs izveidotās padomes un komitejas strādās līdz brīdim, kamēr mēs tiksim uzņemti Eiropas savienībā. Un tas nebūs drīz. Gribētu šodien izkliedēt ilūzijas, kas dažiem rodas. Manuprāt, dažreiz vērojams nepamatots optimisms, ka dalībvalsts statuss mums jau ir tikpat kā rokā. Man nebija ilūziju arī 1995. gada rudenī, kad iesniedzu Eiropas savienības padomei oficiālu lūgumu par uzņemšanu. Mums priekšā gaida liels darbs. Pirmām kārtām tādēļ, ka līdztekus ārpolitiskajiem aspektiem pastāv darbs, kas jāpadara valsts iekšienē, un šobrīd procesā ir Eiropas lietu komisijas viedokļa sagatavošana. To nosaka Eiropas savienības pamatlīgums. Tas tiek gatavots, pamatojoties uz Latvijas iesniegtajām atbildēm, un Eiropas lietu komisijas viedokli, visticamāk, mēs saņemsim jau šī gada jūlijā. Tad arī faktiski būs redzams vērtējums, kas labi parādīs, kuras ministrijas, kuras institūcijas ir tikušas galā ar saviem uzdevumiem un kuras - ne. Integrācijas uzdevumu risināšanā mūsu valstī ir iesaistīts ļoti plašs atbildīgo personu loks, sākot ar jums, godātie deputāti, un beidzot ar katru konkrēto ierēdni nozaru ministrijās. Atbildība par sekmīgu integrācijas politikas definēšanu un īstenošanu nav tikai Ārlietu ministrijas kompetence, tā nav arī tikai Kiršteina kunga atbildība, kura pakļautībā ir speciāls Eiropas integrācijas birojs. Tā faktiski ir visu mūsu kopēja atbildība, jo katrai institūcijai un katrai amatpersonai ir jāatbild par savas kompetences sfēru. Nevienam politiķim par to nedrīkst būt nekādu ilūziju. Atgādināšu, ka līdz šā gada beigām Luksemburgā tiks pieņemts politiskais lēmums par to, kad un ar kurām kandidātvalstīm uzsākt pievienošanās sarunas. Mums, eiropiešiem, ir dota unikāla vēsturiska iespēja apvienoties un saliedēties, atbrīvoties no nestabilitātes un konflikta draudiem nākotnē. Latvijai kā Eiropas valstij ir sava īpaša atbildība par integrācijas procesu. Mēs esam atbildīgi par savu iekšējo reformu virzību Eiropas kontekstā un konsekventu iestāšanās kritēriju izpildi. Mēs esam iesaistīti Eiropas attiecībās ar Krieviju un līdzatbildīgi par to tālāko attīstību. Mēs esam atbildīgi par Baltijas valstu sadarbību un Baltijas jūras reģionālo kooperāciju. Tas būtībā ir mūsu kā eiropiešu pienākums un atbildība. Mēs nevis tikai gaidām, kad Eiropa mūs apvienos, bet mēs esam līdzatbildīgi par šo procesu. No Eiropas savienības paplašināšanas procesa Latvija sagaida Baltijas valstu un asociēto valstu labi sagatavotu integrāciju Eiropas savienībā. Latvijas stratēģisko mērķu sasniegšanai galvenais priekšnoteikums ir Latvijas iekšējā gatavība. 1997. gads šajā kontekstā ir parādījis, ka daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš integrācijas un naturalizācijas procesiem valstī, lai veidotu solidāru sabiedrību un nodrošinātu vajadzīgo stabilitāti straujai attīstībai. Mūsu izvēlē par labu NATO dominē politiskie apsvērumi. Vēlos uzsvērt, ka Latvijai pašlaik nav nekādu tiešu militāru draudu un arī mūsu dalība NATO nevar radīt draudus nevienai valstij. Tā vajadzīga kā garantija pret visa veida nestabilitāti nākotnē, tā vajadzīga kā apliecinājums un garantija Latvijas piederībai Rietumu nāciju kopībai. Kopš pirmajiem paziņojumiem par eventuālo NATO paplašināšanos Austrumu virzienā Latvijas un NATO retorika lielā mērā, protams, ir panākusi to, lai līdztekus paplašināšanās pirmās kārtas problēmu risināšanai tiktu domāts arī par tālāko procesu - par valstīm, kuras netiks iekļautas paplašināšanas pirmajā kārtā. Vēl nekad mūsu valsts vēsturē nav bijis tik daudz piedāvājumu un iniciatīvu mūsu drošības sakarā. ASV, Dānija, Norvēģija, Francija... jā, arī Krievija, ir nākušas klajā ar iniciatīvām, kas var dot ievērojamu ieguldījumu Baltijas drošības nostiprināšanā. It īpaši laika posmā starp Madrides "galotņu" tikšanos un Baltijas valstu iespējamo teorētisko pievienošanos NATO. Latviju atbalstošo valstu politiķi vairākkārt ir paziņojuši, ka "durvis" paliks atvērtas. Paliks atvērtas arī pēc Madrides, un pirmās jaunās dalībvalstis nebūs pēdējās. Jau tas vien jāuzskata par Baltijas valstu kopējo panākumu, jo, ja atceramies diskusiju par NATO paplašināšanu 1993. -1994. gadā, tad toreiz vispār nerunāja par paplašināšanas kārtām un vispār neapsprieda Baltijas valstu dalības iespējas. Tagad tas notiek. Taču, lai principu saistītu ar praksi, vajadzīgi konkrēti lēmumi, viennozīmīgi paziņojumi par Baltijas valstu nākotni NATO. Jāatceras un jāatgādina, ka valstīm, kas pieņem lēmumus par NATO un Eiropas savienības paplašināšanu, ir jāuzņemas un viņas uzņemas sevišķu atbildību par kontinenta drošību un stabilitāti nākotnē. Ārpolitikas reģionālā dimensija, kuru es pieminēju, vislabāk redzama Baltijas jūras valstu darbā. Baltijas jūras valstu reģionālās sadarbības saknes jau ir Ziemeļu valstu sadarbībā. Par to liecina tas, cik viegli un organiski uzsākās sadarbība formulas "5 + 3" ietvaros. Baltijas jūras valstu padomē bez Ziemeļu un Baltijas valstīm piedalās arī Krievija, Polija, Vācija. Arī pati Baltijas jūras valstu padome līdz ar Norvēģijas un Islandes iestāšanos ir izpletusies ārpus Baltijas jūras ietvariem. Šobrīd Latvija prezidē Baltijas jūras valstu padomē. Mūsu mērķis ir veidot šo reģionu kā tādu, kurā dominē savstarpēja sadarbība, demokrātija, tirgus ekonomika. Svarīgi ir tas, ka Baltijas jūras valstu padomes aktivitātes tiek ievērotas starptautiski, tās iziet ārpus reģiona ģeogrāfiskajām robežām un tiek uzskatītas par paraugu reģionālās sadarbības attīstīšanā. Latvijas prezidentūras laikā Amerikas Savienotās Valstis, Francija, Ukraina, Baltkrievija ir izteikušas vēlēšanos kļūt par Baltijas jūras valstu padomes novērotājvalstīm. Labs panākums Latvijas prezidentūrai ir arī jau panāktā vienošanās par Baltijas jūras valstu padomes galotņu tikšanos Rīgā, tiesa, nu jau nākamajā gadā. Svarīga loma Latvijas ārpolitikā, es pat teiktu, īpaši svarīga, ir attiecībām ar kaimiņvalstīm, arī divām Austrumu kaimiņvalstīm - Krieviju un Baltkrieviju. Te noteikti ir jāņem vērā Krievijas aizvien lielākā tuvināšanās ar Baltkrieviju un šajā valstī, šajās valstīs notiekošie procesi. Tas ir ļoti komplekss jautājums, bet vispār mums ir skaidrs, ka Latvijas un Krievijas dialogs sekmīgi attīstīsies tad, ja abas puses būvēs savas attiecības kā divi līdzvērtīgi starptautisko tiesību subjekti. Man šķiet, tas ir jau faktiski noticis. Šajā sakarā optimismu vieš arī prezidenta Jeļcina izteikumi galotņu tikšanās laikā Helsinkos, kur Krievijas prezidents izteica vēlēšanos pārliecināt Baltijas valstis par to, ka Krievija vairs neatkārtos kļūdas un netaisnību, kas tām tika nodarīta pirms gadu desmitiem. Mūsu attiecību dinamika šajā gadā apliecina pozitīvo tendenču nostiprināšanos divpusējās attiecībās un savstarpējā dialoga intensifikācijā. Pārredzamā nākotnē mūsu attiecībās ar Krieviju svarīgākais ir un paliks divpusējo attiecību līmenis. Mums ir ļoti svarīgi, lai mēs veidotu tādu pamatu šo attiecību padziļināšanai, kas nodrošina savstarpēju respektu un līdztiesību. Atcerēsimies arī to, ka viens no Latvijas ārlietu ministriem - Fēlikss Cielēns - 1920. gada janvārī formulēja racionālu un vēsu principu: "Latvijas ārējai politikai jābūt praktiskai un Krievija nav jāvērtē no morāliskā vai filozofiskā viedokļa." Savukārt Zigfrīds Meierovics 1920. gadā atteicās no domām par Latvijas spēju veicināt Krievijas demokrātiju. Viņš konstatēja, ka Latvijai jādzīvo blakus tādai Krievijai, kāda tā bija. Ka jārēķinās ar tieši tādu Krieviju, kāda tā ir, nevis ar tādu, kāda tā varbūt būs. Mēs metodiski sakārtojam Latvijas un Krievijas attiecības. To apliecina pēdējā laikā notikušās starpvalstu aktivitātes - gan parlamentāriešu tikšanās, gan robežsarunu norise, gan starpvaldību komisiju vadītāju tikšanās, gan konsultācijas starp ārlietu ministrijām. Raksturojot šā brīža situāciju, jāsaka, ka robežsarunas ir praktiski pabeigtas, starpvaldību komisijā Latvija iesniegusi Krievijas pusei virkni līgumprojektu, ir parakstīts nolikums par komisijas darbības mehānismu. Latvijas puse ir veikusi visus nepieciešamos priekšdarbus. Tiek plānotas arī valsts līmeņa vizītes. Vēl viens virziens. Ārpolitikas darbs investīciju piesaistīšanā un ekspertu darbības veicināšanā. Pirmais un galvenais uzdevums šobrīd ir Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā, kas gaidāma šogad, jo dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā radīs vajadzīgos apstākļus sadarbībai ar partneriem visā pasaulē, sākot no Krievijas, kura vēlas pievienoties Pasaules tirdzniecības organizācijai, līdz Čīlei, Singapūrai un Dienvidāfrikai. Protams, bez daudzpusējiem instrumentiem ekonomiskajā politikā svarīgas ir arī divpusējās attiecības ar katru individuālo partneri. Taču Latvijai jau šodien jānosprauž arī tāds politiski tālejošs mērķis kā dalība Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, kuras nosaukumu mēs pazīstam kā angļu valodā esošo abreviatūru OECD, un arī dalība EFTA, ar kuru mēs strādājam. Jāteic, ka dalība starptautiskās organizācijās nozīmē faktiski arī nacionālā kopprodukta pieaugumu. Mūsu Finansu ministrijas aprēķini liecina, ka tikai dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā, formālā dalība, dod 0,5% pie nacionālā kopprodukta pieauguma. Mēs strādājam ekonomiskos jautājumos ar ārvalstīm divpusējo kontaktu un starptautisko ekonomisko organizāciju līmenī. Strādājam ar līgumiem par izvairīšanos no dubultas aplikšanas ar nodokļiem, investīciju veicināšanas un savstarpējās aizsardzības līgumiem, strādājam ar Baltijas muitas ūniju. Tuvākajā laikā Baltijas valstīm būtu jāatceļ netarifu barjeras, jāievieš brīva pakalpojumu kustība. Taču jāņem vērā, ka ārpolitikas ekonomiskā dimensija nav atkarīga tikai no Latvijas labās gribas un centieniem. Arī citas valstis seko savām nacionālajām interesēm. Lietuvā, piemēram, valda diezgan skeptiska noskaņa par nepieciešamību izveidot Baltijas muitas ūniju pirms Baltijas valstu integrācijas Eiropas savienībā. Latvija respektē Lietuvas viedokli, taču uzskata, ka iesāktais darbs jāturpina. Godātie deputāti! 1997. gads ārpolitikā būs raksturīgs ar diviem izcili nozīmīgiem notikumiem, kuri ietekmēs Latvijas attīstību ārpolitikas stratēģiskajos virzienos. Mums ir visumā veiksmīgi izdevies atgriezties eiroatlantiskās telpas politiskajā apritē. Bet 1997. gada lielie izaicinājumi, lēmumi par Eiropas savienības un NATO paplašināšanu, tieši ietekmēs mūsu nākotni. Madrides un Amsterdamas lēmumi lielā mērā noteiks integrācijas procesu tālāko attīstību. Šie lēmumi nav nedz eiroatlantisko struktūru paplašināšanās sākums, nedz arī beigas. Eiroatlantiskā integrācija turpinās attīstīties. Svarīgi mums būt aktīviem šā procesa dalībniekiem. Latvijas ārpolitikā kvantitatīvi pieaug Latvijas sakari ar citām valstīm un mainās arī šo sakaru kvalitāte. Augoša nozīme ir mūsu dalībai starptautiskajās organizācijās. Mēs esam ne tikai Eiropas savienības asociētā valsts, Rietumeiropas savienības asociētā partnere, dažādu NATO programmu, to skaitā "Partnerattiecības - mieram" dalībniece. Mēs aktīvi piedalāmies citās starptautiskās organizācijās. Es gribētu atzīmēt, ka sevišķi iespaidīgs ir mūsu diplomātu veikums dažādos ANO forumos. ANO Ģenerālās asamblejas 51. sesijā Latvija tika ievēlēta par viceprezidējošo valsti. Latvija uzņemta Ekonomikas un sociālo lietu padomē, Latvijas pārstāvji ievēlēti kontribūciju un konferenču komitejā. Latvija izvirzījusi sev par mērķi kandidatūru darbam komitejā par sieviešu statusu, atkārtoti ievēlēta kontribūciju komitejā un kandidēs nākamajā gadā uz vietu cilvēktiesību komitejā. Šajā ziņā mēs, atklāti sakot, esam ievērojami apsteiguši mūsu kaimiņus. Vērā ņemams apliecinājums mūsu diplomātijas varēšanai bija ANO Ģenerālās asamblejas vienbalsīgs lēmums pārtraukt izskatīt jautājumu par it kā pastāvošiem cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā un Igaunijā. Ir izdevies panākt to, ka Latvijas maksājumi ANO reducēti no 0,13 % no ANO budžeta līdz 0,08%. Mēs turpinām savu darbu, lai šo skaitli samazinātu vēl vairāk, jo mūs neapmierina ANO pieeja vispār šim jautājumam, uzliekot Latvijai par pienākumu maksāt daļu no PSRS saistībām. Aktīva dalība ANO darbā pierāda, ka ir augušas Latvijas iespējas paust savu viedokli starptautiskajā dzīvē. Taču mums iekšpolitiski arī ir jāapzinās, kā rezultātā pieaug Latvijas saistības un pienākumi. Godātie deputāti! Pēdējo gadu laikā - un droši vien jau senāk - ir konstatēts, ka mūsdienu pasaulē vērojamas spēcīgas tendences tuvināties un saplūst iekšpolitikai un ārpolitikai. Klasiski iekšpolitikas jautājumi iegūst ārpolitisku nozīmi, bet ārpolitiskām norisēm bieži ir iekšpolitiskas konsekvences. Latvijā manāmi pieaug iekšējo un ārējo faktoru mijiedarbība. To apliecina vairāki valdības soļi, ko katalizējuši ārpolitiskie apsvērumi. Vērā ņemami ir tādi piemēri kā austrumu robežas sakārtošana, paātrināta likumdošanas harmonizēšana, soļi Eiropas cilvēktiesību konvencijas ratificēšanai un citi. It īpaši skaidri šī saikne redzama mūsu virzībā uz Eiropas savienību un NATO. Tieši šie virzieni demonstrē, ka sekmīgai ārpolitikai ir vajadzīgi iekšpolitiskie priekšnoteikumi. Es varu minēt daudzus piemērus, kuri apliecina, ka ārpolitiski ir sagādātas jaunas iespējas, taču iekšpolitiski mēs tās nespējam izmantot, jo neesam tam gatavi. Spilgti to raksturoja diskusija par bezvīzu režīmiem. Ar visām Ziemeļu valstīm līgumi ir parafēti, taču spēkā stāties tie varēs tikai tad, kad būs pieņemts Bēgļu likums un ratificēta Ženēvas 1951. gada Bēgļu konvencija. Spilgts piemērs tam ir arī daudzās apmācību iespējas mūsu virsniekiem ārzemēs par citu valstu naudu, bet ir mūsu nespēja Aizsardzības ministrijā, partiju iekšienē - atrast piemērotus cilvēkus. Daudzas vietas, kur mēs varam nosūtīt savus cilvēkus mācīties, paliek tukšas. Arī Ārlietu ministrijas panāktās kvotas tirdzniecībā ar Eiropas savienību, kuras mūsu ražotāji nespēj izpildīt un kuras to palielināšanas vietā var nākties samazināt, liecina par neatbilstību. Un nemānīsim sevi, ka tikai ar skaistiem vārdiem mēs spēsim sasniegt savu mērķi! Ārlietu ministrija sarunās spēj un spēs pasargāt Latviju no Eiropas kļūdām un dažkārt pat muļķībām, bet mēs nevaram pasargāt Eiropu no mūsu kļūdām un no mūsu muļķības, no mūsu nespējas, no mūsu neizpratnes, no mūsu nesagatavotības. No tās Eiropas savienība aizsargā sevi pati, atliekot, novilcinot vai kā citādi apgrūtinot mūsu integrācijas procesu. Pasaule mainās ļoti ātri, un integrācijas process pats par sevi ir kļuvis svarīgāks par statisku dalību kādā institūcijā. Piederība starptautiskajai organizācijai ir tikai integrācijas procesa ārējā izpausme. Tā nāk pēc tam, kad sasniegta vajadzīgā iekšējā kvalitāte. Latvijas pilntiesīga dalība Eiropas savienībā un NATO būs rezultāts tieši vispusējai integrācijai šajās struktūrās, padziļinātai mijiedarbībai ar dalībvalstīm. Mūsu virzība uz Eiropas savienību nav tikai ārpolitisks mērķis, tas pirmām kārtām ir nopietns iekšpolitisks jautājums, par kuru vajadzēs izteikties arī visai tautai kopumā, referendumā, bet šobrīd tas ir jautājums, kura risināšanā nepieciešama likumdevēja, valdības un visu izpildvaras iestāžu sadarbība. Latvijas sekmes integrācijā ar Eiropas savienību ir tieši atkarīgas no mūsu progresa ekonomikā, likumdošanā, demokrātijā. Gluži dabiski, ka nepieciešama skaidra funkciju sadale starp dažādiem resoriem. Ārlietu ministrijas kompetencē ir vispārējais koordinācijas darbs un darbs, kas skar Eiropas savienības kopējo drošības politiku un ārpolitiku, kā arī politisko dialogu. Ārkārtīgi liela loma integrācijas procesā pieder citām institūcijām un amatpersonām. Īpašu uzdevumu ministra Eiropas savienības lietās uzdevums ir koordinēt integrācijas iekšējos aspektus. Viņa pakļautībā darbojas Eiropas integrācijas birojs, kas koordinē ministriju sadarbību un veic Eiropas integrācijas padomes sekretariāta funkcijas. Ir 23 darba grupas - tas ir liels apjoms -, ar kurām sadarbojas Eiropas integrācijas birojs, kas strādā pie likumdošanas saskaņošanas. Katrā ministrijā ir izveidotas struktūras, kas atbild par šo darbu. Līdz ar to faktiski Latvijas integrācija Eiropas savienībā redzami kļuvusi par valstisku prioritāti, tā atspoguļojas arī Latvijas misijas darbā Briselē. Šogad ir izveidota atsevišķa Latvijas pārstāvniecība pie Eiropas savienības, palielināts darbinieku skaits, izvirzīti pirmie nozaru ministriju pārstāvji, taču nav nekāda pamata pašapmierinātībai. Lai gan Latvija Austrumeiropas un Viduseiropas valstu kontekstā praktiskās integrācijas tempa ziņā nav pēdējā vietā, trūkumu joprojām ir ļoti daudz. It īpaši daudz mums pārmet administratīvās kapacitātes trūkumu. Mēs spējām īsā laikā pieņemt vajadzīgos likumus, bet svarīga ir administratīvā kapacitāte tos iedzīvināt. Nepieciešams piebilst, ka sekmīga ārpolitika prasa atbilstošu materiālo resursu bāzi. Ieklausieties šajos ciparos, godātie deputāti! Latvijas Ārlietu ministrija saņem savu uzdevumu realizēšanai no valsts budžeta ievērojami mazākus līdzekļus nekā kolēģi Lietuvā un Igaunijā. 1997. gada Igaunijas ārlietu resora budžets bija 12 miljoni latu, Lietuvas - 14,6 miljoni latu, Latvijas - 7,6 miljoni. Tātad šajā ziņā mēs ievērojami zaudējam arī Igaunijai. Ilgstoši saglabājoties šādai tendencei, tā atstās iespaidu uz Ārlietu ministrijas iespējām realizēt savus uzdevumus. Godātie deputāti! Latvijas ārpolitikā veidojas situācija, kurā ārējā stabilitāte un stratēģiskie ārpolitikas mērķi veicina ārkārtīgu dinamiku praktiskajā ikdienas darbā. Laba ilustrācija tam ir valdības deklarācija, kurā iekļautie uzdevumi atspoguļo makromērķus mikroperspektīvā, tas ir, projicē ilgtermiņa procesu 1997. gada mērogos. Valdības deklarācijas izpildes gaita atspoguļota īpašā pielikumā (es ceru, ka tas jums ir izdalīts). No tribīnes vēlos pateikt, ka mēs konsekventi turpinām realizēt deklarācijā paredzētos uzdevumus un mums ir principā skaidrs, ka šie uzdevumi var tikt sasniegti. Ārlietu ministrijai ir savs iekšējās rīcības plāns ar 141 uzdevumu, par kuru izpildi regulāri tiek informēts Ministru prezidents, ar to ir iepazīstināta Saeimas Ārlietu komisija, un deputāti, kas vēlas ar to iepazīties, var to saņemt. Deklarācijas izpildes gaita ļauj apgalvot, ka plānveidīga un augsta dinamika novedīs, ja turpināsies, pie ievērojama progresa Latvijas ārpolitikas prioritārajos virzienos jau šogad. Tiks paātrināta valsts integrācija Eiropas savienībā un NATO, kā arī attīstīsies reģionālā dimensija un Krievijas virziens. Godātie deputāti! Manis minētie fakti un spriedumi nevar aptvert visu uzskatu spektru par ārpolitiku, par tās stratēģiju un taktiku. Dažās niansēs iespējami atšķirīgi viedokļi, un droši vien debatēs tie precizēsies. Ārlietu ministrija ierosināja tās veikt tieši tāpēc, lai vēlreiz apspriestu ārpolitiskās stratēģijas un taktikas jautājumus, balstītu valsts ārlietas uz iespējami plašāku vienprātību, kas ietvertu visu konstruktīvo spēku viedokļus. Kā jau minēju, iekšpolitika rada priekšnoteikumus ārpolitikai, bet arī ārpolitika mūsdienu pasaulē spēcīgi ietekmē dzīvi valsts iekšienē. Ārlietu ministrija vēlas panākt, lai augoša izpratne par ārpolitiskajiem apstākļiem un interesēm veicinātu pārdomātu un mērķtiecīgu likumdošanas darbu, nodrošinātu likumu efektīvu izpildi un sekmīgu izpildvaras iestāžu sadarbību jautājumos, kas tieši vai netieši ietekmē ārlietas. Latvijas ārlietas 90. gadu otrajā pusē ir sasniegušas zināmu brieduma pakāpi. To raksturo stabilitāte un dinamiska virzība uz jau agrāk nospraustajiem stratēģiskajiem mērķiem. Valsts ārpolitika gan satura, gan ārējo kontaktu intensitātes ziņā iegūst jaunu kvalitāti. Galvenā iezīme šajā procesā ir pakāpeniska ārpolitiskās problemātikas maiņa. Latvija ievērojami tuvinājusies eiroatlantiskajām struktūrām, un mūsu ārlietas tālāk veidojas un tiek veidotas Rietumpasaules kontekstā. Taču vēlos vēlreiz uzsvērt, ka tas nenozīmē norobežošanos no Krievijas, tieši otrādi, tas nozīmē stabilitāti, labu kaimiņattiecību veidošanu un savstarpēji izdevīgu ekonomisko sadarbību. Strauju reformu un konsekventas ārpolitikas rezultātā Latvija ir izrāvusies no postpadomju vides un ar to saistītā problēmu loka. Notiek pakāpeniska integrēšanās Rietumpasaulē, tā skar praktiski visas politikas jomas. Taču šīs pārmaiņas nav pašsaprotamas, tās atkarīgas no mērķtiecīgas darbības vienotas ārpolitikas ietvaros. Šodien, debatējot par ārpolitiku, neaizmirsīsim - ārpolitika ir instruments, viens no instrumentiem, ar kura palīdzību tiek realizētas nacionālās intereses, stiprināta valsts drošība un veicināta tautas labklājība. Paldies par uzmanību.".
• 1997_05_07_a-seq2 language "lv".
• 1997_05_07_a-seq2 speaker Valdis_Birkavs-1942.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q822919.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q211.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q2660080.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q37.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q191.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q193089.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q39731.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q35.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q159.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q4459436.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q41550.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q15628977.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q142.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q31.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q189.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q32.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q7184.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q212.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q183.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q36.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q15180.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q184.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q20.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q9005.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q30.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q334.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q12360039.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q47423.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q1757.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q727.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q966912.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q258.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q2807.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q15379125.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q71.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q4443451.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q298.
• 1997_05_07_a-seq2 mentions Q16356742.