Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_04_24-seq84> ?p ?o. }

• 1997_04_24-seq84 type Speech.
• 1997_04_24-seq84 number "84".
• 1997_04_24-seq84 date "1997-04-24".
• 1997_04_24-seq84 isPartOf 1997_04_24.
• 1997_04_24-seq84 spokenAs 29.
• 1997_04_24-seq84 spokenText "Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Šodien mēs formāli apspriežam jautājumu par neuzticības izteikšanu vienam ministram - labklājības ministram Makarova kungam. Tas ir formāli. Pēc būtības mēs šodien skatām daudz, daudz svarīgāku jautājumu - skatām jautājumu par atbildību, ko esam uzņēmušies, atrazdamies katrs savā postenī. Pārmetumus, kurus mēs varam izteikt, var adresēt vienam, otram un trešam ministram. Varbūt ir daži izņēmumi - dažas ministrijas, kas šodienas apstākļos strādā tā, ka tām neko īpaši pārmest nevar, bet lielākais ministriju skaits neattiecas uz šo kategoriju. Tādēļ, izskatot šo jautājumu, mums ir jāskatās mazliet augstāk. Ir jārunā nevis par kāda atsevišķa cilvēka vai kāda atsevišķa ministra atbildību, bet par to cilvēku atbildību, kas ir izvirzījuši attiecīgo ministru šim postenim. Ja šis politiskais spēks (vai varbūt kā citādi mēs viņu saucam) - es šos vārdus lūdzu šajā gadījumā neattiecināt konkrēti uz Labklājības ministriju, bet saku tos, jautājumu paceļot vispār, - ja šis politiskais spēks to cilvēku ir izvirzījis un ja viņš jūt, ka te kaut kas neiet tā, kā vajag, ka smiltis birst riteņu rumbās, tad šim politiskajam spēkam ir savlaicīgi jāiejaucas šajā lietā un nav jāgaida, kamēr opozīcija vai kāds cits divreiz, trīsreiz vai četrreiz ierosinās izteikt neuzticību, bet ir šis jautājums jau pēc pirmā ierosinājuma jāizdiskutē savā iekšējā vidē un jānonāk pie attiecīgiem secinājumiem, un jāpalīdz šim cilvēkam. Šajā gadījumā mēs runājam konkrēti par Labklājības ministriju un Makarova kungu, un arī tas nav nejauši. Jo mēs zinām, ka pašreizējā sociāli ekonomiskajā situācijā, kad mums ir vairāk nekā 650 tūkstoši pensionāru, tieši Labklājības ministrijas interešu sfērā ir radies tas samezglojums, to problēmu samezglojums, un tādēļ tas nav nejauši, ka mēs runājam par Makarova kungu. Tas nenozīmē, ka, lūk, aicinot politiskajiem spēkiem stingrāk uzraudzīt to savu tēzi, kas te ir vairākkārt izskanējusi un ko lepni sauc par politisko atbildību, aicinot viņus atcerēties, ka politiskā atbildība nav tikai kaut kāda antikonstitucionālā veidojumā pieņemta vienošanās par balsojumu mehānisko pārsvaru... bet ka šis ir jautājums par atbildību pēc būtības. Lūk, šo akcentējot, es gribu vienlaicīgi norādīt arī to, kādas, manā skatījumā, nopietnas un rupjas kļūdas tomēr ir pieļautas Labklājības ministrijas darbā, un nediferencēšu, vai tā ir Makarova darīšana, vai viņa politiskā spēka, vai Saeimas vai valdības darīšana kopumā. Un, lūk, es varu piekrist Kuprijanovas kundzei, - atklāti sakot, man pat citāds nekas nekad nav ienācis prātā, - ka Pensiju likums nebūt nav vienīgais, kas ir izraisījis sabiedrībā tādu satraukumu par mūsu sabiedrības ļoti lielas daļas sociālo stāvokli. Pensiju likums nav vienīgais, kas to nosaka. Bet, kas attiecas uz Pensiju likumu, kas tagad ir guvis tādu saasinātu uzmanību presē, par to ir ieinteresējies Valsts prezidents, iesniegdams savu formulu. Attiecīgā mūsu komisija ir savu formulu iesniegusi. Un arī atsevišķi deputāti. Lūk, šā likuma risinājuma pamatā... es nezinu, kāpēc nevienā no tiem nav apspriesti principiālie jautājumi, kas būtu jāievēro šāda likuma veidošanā. Un, proti, neapšaubāmi, te ir runa - to Kreituses kundze šodien pieminēja - par pensiju minimālo apjomu. Tas ir izsmiekls, ka šodienas apstākļos minimālā pensija ir stipri zem iztikas minimuma, tas nekur neder. Un, lūk, šeit ir jādara viss, ir jāapsver un jāaprēķina, lai tas tā nebūtu. Un otrs ierobežojums savukārt ir pensiju maksimālais līmenis jeb "griesti". Arī šajā ziņā ir kaut kāds ierobežojums vajadzīgs. Nevar būt tā, ka viens no diviem vienādi strādājušiem, vairāk vai mazāk visu mūžu darbu strādājušiem cilvēkiem saņem to minimumu, bet otrs saņem vairāk nekā 1000 latu. Arī tas nav taisnīgi. Un visbeidzot ir jāievēro tajā formulā arī tā saucamais diferenciācijas princips, tomēr ir jāšķiro, kā cilvēks ir savā mūžā strādājis. Viens ir strādājis intensīvi, no rīta līdz vakaram, ir speciāli sevi gatavojis, iedams skolās un tā tālāk, lai varētu vairāk un labāk padarīt un lai tautsaimniecība no tā vairāk iegūtu. Bet otrs ir, teiksim, tad, kad citi strādāja, andelējis pusvītušas neļķītes vai, teiksim, citas puķītes, vai košļājamo gumiju skolas gados, un tamlīdzīgi. Lūk, šīs lietas tomēr ir jādiferencē. Tā ka šādi trīs principi būtu jāievēro attiecībā uz šo likumu. Bet tie nav vienīgie grēki, kurus gribētos uzrādīt Labklājības ministrijas darbā. Ir jārunā par invalīdiem. Kāpēc Labklājības ministrija ir piekritusi valsts parlamenta pieņemtā 1992. gada 29. septembra likuma nomaiņai ar Ministru kabineta 1995. gada 5. novembra noteikumiem? Šis ir klajš antikonstitucionālas dabas pārkāpums: kaut kādi noteikumi nomaina valsts likumu. Tas ir nepiedodami, bezprecedentāli. Kāpēc šajā sakarībā Labklājības ministrija ir piekritusi tam aplamajam un mulsinošajam formulējumam, ka šie labojumi tiek saukti par atvieglinājumiem invalīdiem? Kādi var būt atvieglinājumi, ja tā vietā, ka likums paredz, ka nekas nav jāmaksā par pirmās un otrās grupas invalīdu braukšanu valsts transportā, izņemot taksometrus, tagad iesaka maksāt 25% labākajā gadījumā?! Un sauc to vēl par atvieglojumu. Tas ir cinisms, nekas vairāk. Labklājības ministrijai šo cinismu vajadzēja saskatīt. Tālāk. Nākamais, uz ko es gribētu vērst uzmanību Labklājības ministrijas darbā, ir daudzo pansionātu stāvoklis. Aizbrauciet, paskatieties, kādi tie ir pašreiz... uz kādas nabadzības robežas atrodas šie pansionāti! Cilvēkiem, kas ir palikuši vientuļi pēc mūža darba, tagad tur vajadzētu rast vismaz kādu morālu gandarījumu un atvieglojumu fiziskajām ciešanām. Paskatieties, kā tas notiek. Es negribu pārmest tiem cilvēkiem, kas tieši aprūpē šos pansionātus. Lielākā daļa no viņiem dara visu iespējamo, bet ar viņu spēkiem vien ir par maz. Tālāk. Es gribu norādīt uz to, ka Labklājības ministrija nav pietiekami akcentējusi budžeta sastādīšanas gaitā tās vajadzības, kuras ir nepieciešamas sociāli ekonomisko prasību apmierināšanai. Te var minēt atkal daudz dažādu piemēru, sākot ar to, ka neapliekamais minimums ir samazināts no 25 latiem uz 21,5 latu, un tā tālāk, kas vistiešākajā veidā skar šos labklājības jautājumus. Trīs gadi, laiks, kas tika dots jaunajām māmiņām, ir nomainīti pret 1,5 gadiem, un tā tālāk. Lūk, ir strīpām šādu faktu, kurus var minēt un kurus Labklājības ministrija diemžēl nav ņēmusi vērā. Te ir arī runa par tiešiem, teiksim mīkstāk, neizprotamiem darījumiem, tādiem kā darījums ar "Grindeksu" par pusmiljonu latu un tamlīdzīgiem. Neapšaubāmi, es vēlreiz gribu pasvītrot, ka pašreizējā situācijā tieši Labklājības ministrijas sfērā tie saasinājumi ir viskrasāk redzami. Un tad man rodas jautājums: vai šinīs apstākļos, kad ir šis mazais finansējums un tāds sava politiskā spēka atbalsts, kāds ir pašreiz Makarovam, cits cilvēks viņa vietā būtu varējis izdarīt vairāk? Man ir radies tāds priekšstats, ka atbildēs uz jautājumiem un savā darbībā Makarovs cenšas darīt, cik nu tas ir viņa spēkos, varēšanā un saprašanā, to es negribu noliegt, un ka vienlaicīgi šis ministrs ir kā grauds starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses - loģiski saprotamās un pamatotās prasības pēc sociāli ekonomisko prasību apmierināšanas tautas lielajai daļai, un otrs dzirnakmens ir valdības nepamatotā politika šajos sociāli ekonomiskajos jautājumos. Tāpēc man rodas arī otrs jautājums: vai Makarova kungs ir īstā personība, īstais ministrs, kam ir jāizsaka neuzticība šodien? Un vai šī ir īstā vieta un īstais punkts? Vai mums šodien ir jāizsaka neuzticība kādam atsevišķam ministram vai jāvaino politiskā elite vai valdošā sistēma, kāda šodien ir iedibinājusies un pagriezusies ar muguru pret vienu no lielākajām tautas daļām - pensionāriem, invalīdiem un tamlīdzīgiem cilvēkiem, kas ir atkarīgi tieši no Labklājības ministrijas darbības? Lūk, tāds ir jautājums, tāds ir vispārinājums un tādas ir manas pārdomas, kas izriet, noklausoties šodienas debates par uzticības izteikšanu labklājības ministram Makarovam. Es negribu aicināt balsot ne par šo, ne par to, balsošu tā, kā es uzskatu, un lai katrs dara tāpat. Paldies par uzmanību.".
• 1997_04_24-seq84 language "lv".
• 1997_04_24-seq84 speaker Imants_Liepa-1937.
• 1997_04_24-seq84 mentions Q822919.