Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_04_10-seq295> ?p ?o. }

• 1997_04_10-seq295 type Speech.
• 1997_04_10-seq295 number "295".
• 1997_04_10-seq295 date "1997-04-10".
• 1997_04_10-seq295 isPartOf 1997_04_10.
• 1997_04_10-seq295 spokenAs 29.
• 1997_04_10-seq295 spokenText "Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es gribu jūs aicināt ieskatīties mazliet vēsturē. Un tā. Ir 1992. gada 29. septembris. Toreiz Latvijas Republikas parlaments pieņēma likumu, kurš saucās "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību", kura 15. panta otrajā daļā stāv rakstīts (citēju): "Smagas invaliditātes invalīdiem ir tiesības bez maksas braukt Latvijas Republikas teritorijā ar visa veida sabiedrisko transportu, izņemot taksometrus." Šajā brīdī 94 000 likteņa piemeklētu cilvēku ieguva it kā otro elpu un ar atvieglinājumu konstatēja, ka Latvijas Republikā ir valdība un ir parlaments, kas par šiem nelaimīgajiem cilvēkiem interesējas un kas iestājas par viņu interesēm. Tālāk. Jāsaka, ka neviens - nedz sabiedrība kopumā, nedz arī kāds no invalīdiem - neiebilda pret šo 1992. gada likumu, kura grozījumu tagad ierosina ar šo likumprojektu. Jāsaka, ka šī invalīdu grupas struktūra liecina, ka šie 94 000 nospiedošā vairākumā gadījumu ir cilvēki, kuri ne sava laba prāta dēļ ir nonākuši šajā nelaimīgajā situācijā. Bieži vien tie ir cilvēki, kuriem ir iedzimtas kaites. Bieži vien tie ir cilvēki, kuri šādā statusā ir nonākuši citu cilvēku neuzmanības dēļ vai tamlīdzīgi. To skaitā arīdzan ir cilvēki, kuri, valdības komandēti, spaidu kārtā devās uz Černobiļu, kur tie zaudēja savu veselību un varbūt ir neatgriezeniski slimi ar staru slimību. Arī tie ir šajā grupā. No vienas puses, valdība spaidu kārtā nosūta uz turieni, kur cilvēks iegūst invaliditāti, bet, no otras puses, tagad palūdz vēl 25% apmērā apmaksāt transportu, lai aizbrauktu pie daktera. Tas tā vairāk emocionāli. Tad ir 1996. gada 5. novembris. Ministru kabinets ar saviem noteikumiem nr. 425 it kā atceļ šo likumu. Nav gan vēl dzirdēts, ka kādā valstī ar kaut kādiem noteikumiem, to skaitā ar Ministru kabineta noteikumiem, varētu atcelt parlamenta pieņemtu likumu. Parlaments pieņēma likumu 1992. gada 29. septembrī, un tas postulēja, ka nekas nav jāmaksā. Kāds ir mehānisms un kā to nodrošināt, - tas vairs nav parlamenta uzdevums, tas ir valdības uzdevums - nodrošināt šā likuma izpildi, nevis izdomāt kaut kādus noteikumus, kas 94 000 cilvēku padara vēl nelaimīgākus, nekā viņi ir šodien. Tad kādas ir summas, kas tur kopā sanāk? Pēc aprēķiniem iznāk, ka tas ir 989 000 latu, ja visi potenciālie braucēji brauktu un nobrauktu apmēram 7,5 latus tanī gadā. Nebūt visi nebrauks, un tā summa nebūs tik liela. Mēs te "skaldām matus", it īpaši šajās dienās, kad visaugstākajā līmenī ir izvirzījies jautājums par morāles aspektiem. Tālāk 2. punkts, kuram es gribu pievērst jūsu uzmanību. Tā ir valdības pārstāvja Makarova kunga motivācija, pret kuru neviens nav iebildis attiecībā uz šā likuma grozījumiem. Tad paklausieties, ko viņš raksta (citēju): "Kas tālaika sociāli ekonomiskajos apstākļos..." Tas bija toreiz, kad pieņēma šo likumu - 1992. gadā. Tātad tālaika sociāli ekonomiskajos apstākļos to bija iespējams realizēt. Tagad mēs zinām, ka mūsu makroekonomiskie rādītāji ir auguši, pie tam ne viens vien, un ir starptautiski atzīti un tā tālāk. Gan ministru atskaitēs mēs dzirdam, gan lasām arī presē, ka tagad šie rādītāji ir auguši. Un nu izrādās, ka mēs vairs to nevaram. 1992. gadā mēs varējām atļauties šiem nelaimīgajiem cilvēkiem atļaut par brīvu braukt, bet tagad to vairs nevaram izdarīt, neskatoties uz mūsu ekonomiskā spēka augšanu. Tas ir kaut kāds nonsens, kuru es nespēju saprast. Otrkārt. Otrs arguments. Citēju: "Sabiedrības, it īpaši invalīdu, negatīvā nostāja pret šiem grozījumiem, norāda, ka nepieciešams steidzīgi grozīt likumu." Neviens no invalīdiem, neviens no sabiedrības slāņiem nekad nav iebildis pret šo likumu, kas postulē brīvu braukšanu. Iebildumi ir bijuši no visām invalīdu biedrībām un kopumā no visas invalīdu kopas, un tie ir bijuši iebildumi pret šiem grozījumiem šajā likumā, bet šeit Makarova kungs saka, ka ir nepieciešams steidzīgi grozīt likumu, jo sabiedrība, it īpaši invalīdi, to prasa. Tā ir kaut kāda patiešām nesaprotama nostādne. Tāpēc, uzskatot, ka tā tas patiešām ir, ka 1992. gada 29. septembra likums ir spēkā un - es vēlreiz atkārtoju - postulē pilnīgi brīvu I un II grupas invalīdu braukšanu valsts sabiedriskajā transportā, atskaitot taksometrus, tur nav ko grozīt, jo pret šo likumu ne invalīdi, ne arī kāda cita sabiedrības daļa nav iebildusi. Tāpēc ir pilnīgi nesaprotama motivācija un vajadzība pēc šā brīnišķīgā likuma grozīšanas. Tāpēc es iestājos, cienījamie kolēģi, ka mums šis likums pirmajā lasījumā ir jānoraida. Lai paliek spēkā 1992. gada 29. septembra likums, kas nodrošina manis minēto postulātu. Paldies par uzmanību.".
• 1997_04_10-seq295 language "lv".
• 1997_04_10-seq295 speaker Imants_Liepa-1937.
• 1997_04_10-seq295 mentions Q211.
• 1997_04_10-seq295 mentions Q129677.