Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_03_24-seq221> ?p ?o. }

• 1997_03_24-seq221 type Speech.
• 1997_03_24-seq221 number "221".
• 1997_03_24-seq221 date "1997-03-24".
• 1997_03_24-seq221 isPartOf 1997_03_24.
• 1997_03_24-seq221 spokenAs 38.
• 1997_03_24-seq221 spokenText "Godātais Prezidij, godātie deputāti! Ministru kabinets ir atsūtījis dokumentu nr. 2134 par grozījumiem likumā "Par Latvijas labības tirgu un labības rezervi". Šis jautājums ir ļoti aktuāls Latvijas tautsaimniecībai, bet it sevišķi - lauksaimniecībai. Kāds stāvoklis valstī pašreiz ir ar labības ražošanu un patēriņu? Ja vērtējam visaugstāko labības ievākumu, kad bija turpat 2 miljoni tonnu 1986. gadā, tad, sākot ar 1990. gadu, bija vērojams kritums, un tikai 1996. gadā ir neliels pacēlums, kad kopā ir saražots turpat miljons tonnu labības, iegūstot 21,5 centneru ražu no hektāra. Labības patēriņš mūsu valstī pārtikas vajadzībām ir 260 000 tonnu. Ja izskata 1997. gada bilanci, tad vajadzētu pietikt visām vajadzībām, izņemot pārtikas kviešus, specializētiem izstrādājumiem, kur ir vajadzīga ļoti augsta to kvalitāte. Bet tas, ka ir jāieved 20 000 tonnu rudzu, ko var saražot Latvijas zemnieki, un 50 000 tonnu lopbarības labības, kaut arī pārsvarā tā ir paredzēta lielajiem lopkopības kompleksiem... Es domāju, ka arī šo daudzumu varētu pilnīgi saražot Latvijas zemnieki. Pie pašreizējā patēriņa mums pietiktu ar 1,1 miljonu vai ar 1,2 miljoniem tonnu labības. Tajā pašā laikā ar pašražoto gaļu tiek nosegtas mazāk nekā 2/3 no vajadzībām, un, ja vērtējam pašražotās pārtikas labības patēriņu, tad tas ir 62,3%, jeb pēdējos divos gados ir noticis 13,2% liels samazinājums. Tas ir pretēji Labības biroja direktora Bērziņa kunga apgalvojumam, ka pēdējos gados pašražotās labības īpatsvars pieaug. Tālāk, izvērtējot gaļas produktu un piena produktu īpatsvaru, arī var teikt, ka tas pēdējos divos gados ir diezgan strauji samazinājies. No tā var secināt, ka valstī nepietiekami tiek attīstīta labības ražošana un ka tā kļūst ekstensīva. Tādā gadījumā rodas nelabvēlīgi nosacījumi lauksaimniecības integrācijai Eiropas savienībā. Te es saskatu tiešus draudus Latvijas nacionālās ekonomikas attīstībai un arī tās neatkarībai. Ir aprēķini, ka uz vienu iedzīvotāju jāsaražo vidēji viena tonna graudu gadā, lai valsts būtu ekonomiski neatkarīga. Citādi, ja tā nav, ir jāieved cita produkcija - vai nu gaļa, vai olas, vai piens, vai kādi citi produkti. Uz vienu valsts iedzīvotāju Latvijā ir saražoti graudi: 1995. gadā - 283 kg, 1996. gadā - par simts kilogramiem vairāk, bet tas ir turpat 1,5 reizes mazāk, nekā saražo labību Lietuvā, kur 1995. gadā bija 520 kilogramu uz cilvēku. Ja netiks kāpināta labības ražošana, tad nebūs iespējams kāpināt lopkopības produkcijas ražošanu, kas no valsts lauksaimniecības politikas stratēģijas viedokļa būtu nepareizi. Pastāv arī stabilas labības eksporta iespējas, tāpēc uzskata, ka ilglaicīgas programmas izstrāde, labības ražošanas kāpināšana un tās tirgus ir mūsu lauksaimniecības politikas pamatvirzieni. Šie jautājumi iestrādāti Ministru kabineta piedāvātā likumprojekta 3. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā, kur ir runa par Saeimas funkcijām līdzekļu piešķiršanā lopbarības labības ražošanas mērķprogrammas realizācijai. Ministru kabinets apstiprina līdz 1. janvārim valsts ražošanas un patēriņa bilanci, bet Zemkopības ministrija līdz 1. augustam saskaņā ar Lauksaimniecības likumu sakārto labības ražošanas mērķprogrammas. Atbalstāma ir Labības biroja pārstrukturēšana par bezpeļņas organizāciju - valsts akciju sabiedrību "Labības tirdzniecības aģentūra", kuras uzdevumos citu starpā ir ierakstīti arī jautājumi par valsts labības politikas realizēšanu, un tai līdz 1. janvārim vajag sagatavot valsts labības ražošanas un patēriņa bilanci, kā arī sekot labības ražošanas un patēriņa bilances izpildei. Zemniekiem nav pieņemams, ka tiek izslēgta norma par valsts rezervei iepērkamās labības cenas garantētu līmeni. Tas neatbilst Lauksaimniecības likuma 10. panta trešajai daļai par tirgus intervenci. Vēl vairāk. Klīst filozofija, ka ir jānosaka tikai maksimālās cenas, bet to citādi nevar saprast, kā vien rūpes par labu pārstrādei - par tās peļņas palielināšanu uz zemnieku un ražotāju rēķina, lai gan grozījumos 2. punkta trešajā daļā un trešās daļas 3. punktā ir noteikts, ka valsts veic uzraudzību pār labības tirdzniecību un pārstrādi. 1997. gada valsts budžetā nav paredzēti līdzekļi valsts labības rezerves iegādei, lai gan ir nepieciešams sabalansēt valsts labības rezerves apjomu ar reālajām finansiālajām iespējām. Cik tas ir un kā tas ir - tas šajā likumā nav noteikts. Par to, cik būtiska ir labības pareizas iepirkuma cenas noteikšana, liecina 1996. gadā iegūtā peļņa labības ražošanā no katra hektāra. Tā, piemēram, 1995. gadā ziemas kvieši deva 17,8 latu peļņu, turpretī, neraugoties uz zemo ražu 1996. gadā, zemnieki ieguva jau 91 latu, bet pie augstām ražām - 248 latus. Tāpat par rudziem, vasaras kviešiem un auzām. It sevišķi par rudziem un vasaras auzām, kas 1995. gadā deva zaudējumus no katra hektāra, tagad peļņa ir trīs vai četras reizes lielāka. Un tomēr labības cenas pagaidām ir nepietiekamas. Trīsdesmitajos gados rudzu maizes cenā izejvielu cenas īpatsvars bija 85 procenti, bet 1995. gadā - tikai 25%. Baltmaizei tas ir vēl zemāks, ko kā piemēru min Staša kungs. Ministru kabinets nav izpildījis Lauksaimniecības likuma 10. panta ceturtās daļas prasības par lauksaimniecības produkcijas un ražošanai nepieciešamo resursu cenu paritāti. Tālāk ir jautājums par to, kādai tad jābūt šīs labības ražošanas programmai, konkrētāk - vai labību ražot tikai Zemgalē, kur pāris rajonu var nodrošināt ar labību visu Latviju, vai tomēr visā Latvijā. Protams, koncentrējot un attīstot labības ražošanu šim nolūkam piemērotākajos rajonos, var sasniegt augstākas ražas, un tas būtu ekonomiski izdevīgāk. Taču zinot, ka labības ražošana ir arī lopkopības pamats, tūlīt rodas jautājums: ar ko nodarbosies Latgales, Ziemeļvidzemes un citi labības ražošanai mazāk piemērotu lauku lauksaimnieki, kur labības pašizmaksa, neapšaubāmi, būs augstāka nekā Zemgalē? Starp citu, nedrīkst aizmirst, ka lopkopība ir arī organiskā mēslojuma ražošanas pamats, un tas ir vissvarīgāk tur, kur augsnes trūdvielu saturs ir mazāks par diviem procentiem, turpretī Zemgalē tas ir jau pāri 4%. Otrs faktors, kas prasa labību audzēt visā Latvijas teritorijā, izriet no zemes auglības saglabāšanas un augu slimību izplatīšanās iespējām, no nepieciešamības pēc augu sekas. Augu sekai jābūt vismaz divām labības kultūrām. Parasti valdība uz šo jautājumu atbild, ka ir jāmeklē citi risinājumi, taču konkrēti risinājumi piedāvāti netiek, tāpēc lauksaimniecības ekonomiskais stāvoklis un rezultāti arvien pasliktinās. Bez tam nevar kompensēt lauksaimniecisko ražošanu, sekojot Šķēles kunga lauksaimniecības politikai, - atbalstot tikai lielražotājus, kuru zemes platība ir līdz 50 hektāriem. Tas veicinās iedzīvotāju pieplūdumu pilsētās, pieaugs patērētāju slānis. Domāju, ka Rietumu zemnieki to vien gaida. Uzskatu, ka labības ražošana jāveicina un jāatbalsta visā valstī, jo tā ir arī nodarbinātību un pārējo lauksaimniecības nozaru attīstību veicinošs pasākums. Ar šā likuma grozījumiem, paredzot Reģionālā labības ražošanas izlīdzināšanas fonda likvidēšanu, valdībai ir jāizstrādā citi pasākumi labības ražošanas veicināšanai. Šķiet, ka te būtu vieta vadīties pēc Lauksaimniecības likuma 7. un 16. panta, kur ir runa par lauksaimniecības attīstības gada programmām un par valsts subsīdijām lauksaimniecībai. Tikai pēc šo jautājumu izstrādes varētu būt runa par šā fonda likvidēšanas lietderību. Uzskatu, ka atbalsts labības ražošanai būtu jāpaplašina, paredzot tur, kur zemes auglība ir mazāka par 38 ballēm (protams, ievērojot galvenos agrotehniskos priekšnoteikumus), kvalitatīvas sēklas izmantošanu, zināmu minimālo sējumu platību, iegūstamās ražas līmeni, ja to ražo valsts rezervei un eksportam. Tāpat līdzīgi, risinot arī cukurbiešu audzēšanas jautājumu, ir jāparedz pasākumi kombainu parka un kalšu saimniecības atjaunošanai, kas pašreiz turas kopā ar pēdējām skrūvēm. Labības ražošanas programmas izstrāde varētu būt viena no sastāvdaļām kopējās lauksaimniecības attīstības programmas izstrādē. To, ka šāda programma ir absolūti nepieciešama, norāda kaut vai Ministru prezidenta iepriekš minētajā ziņojumā dotie skaitļi, kuri raksturo, ka lauksaimniecības nozarei attīstības nav. Likumprojektā nav paredzēta graudu sēklas valsts rezerve. Tas ir rūpīgi jāizsver, vai nebūtu pāragri atteikties no tās, lai arī kāds būs kompensācijas mehānisms, kā to paredz Lauksaimniecības likums. Nav paredzēts Latvijas labības iepirkuma kvotu, ārējās tirdzniecības apjomu un valsts garantētās labības realizācijas cenas līmeņu noteikšanas mehānisms. Tas nozīmē, ka valdība pilnīgi atsakās no jebkādas savu ražotāju un arī patērētāju interešu aizsardzības, kā arī no valsts pārtikas pašpietiekamības principa vismaz pamatproduktu apjomā, no kā ir tieši atkarīga valsts ekonomiskā drošība un neatkarība, bet tā visu atstāj starptautiskās konjunktūras ziņā. No esošā Labības likuma 7. panta ierosināts izņemt punktu, kas noteica, ka labības imports pieļaujams vienīgi tajā patēriņam nepieciešamajā apjomā, kas attiecīgajā gadā nav saražots Latvijā. Savukārt ir ierosināts svītrot punktu, kas paredzēja 50% no iekasētā muitas nodokļa summas asignēt labības ražošanas mērķprogrammu finansēšanai. Arī tas nevar nākt par labu mūsu zemniekiem, kuru eksistence jau bez tā ir apdraudēta ražošanas izmaksu straujā pieauguma dēļ un ieņēmumu nepietiekamības dēļ. Izejot no tā, ka labības ražošana ir lauksaimniecības attīstības stratēģijas pamats, lūdzu deputātus rūpīgi izanalizēt iesniegtos grozījumus un iestrādāt otrajā lasījumā nepieciešamās normas un priekšlikumus. Nobeigumā lūdzu atbalstīt šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Paldies.".
• 1997_03_24-seq221 language "lv".
• 1997_03_24-seq221 speaker Edgars_Bans-1936.
• 1997_03_24-seq221 mentions Q822919.
• 1997_03_24-seq221 mentions Q211.
• 1997_03_24-seq221 mentions Q37.
• 1997_03_24-seq221 mentions Q193089.