Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_02_20-seq238> ?p ?o. }

• 1997_02_20-seq238 type Speech.
• 1997_02_20-seq238 number "238".
• 1997_02_20-seq238 date "1997-02-20".
• 1997_02_20-seq238 isPartOf 1997_02_20.
• 1997_02_20-seq238 spokenAs 38.
• 1997_02_20-seq238 spokenText "Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jā, pagājuši ir daudzi gadi, es vairs nebrīnos par to, ka šodien vēsture tiek pārrakstīta, un tā laikam mums ir lemts, ka vēsture bieži tiek pārrakstīta. Mēs esam aizmirsuši, kā mēs veidojāmies, mēs esam aizmirsuši tos gadus, ka Sibīrijā latvju dēli sēdēja ne simtiem, vēl jo vairāk, ne tūkstošiem, ka bija cita iekārta un cita vara. Mēs visi mainījāmies lēnām, bet pārdomāti un noturīgi. Šodien mēs atrodamies 6. Saeimā. Daudzi no klātesošajiem savā laikā uzstājās pret Latvijas neatkarību, uzstājās pret Latvijas pilsonību, uzstājās pret pasēm, bet mēs esam šodien Saeimas deputāti, savas valsts patrioti. Jā, daudzi no mums ir mainījušies. Arī šinī zālē sēž daudz cilvēku, kuri savā laikā nēsāja PSKP biedru kartes, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņi savā laikā ir kādu sūtījuši uz Sibīriju. Jā, tas bija smags laiks! Tas ir pārdomu laiks, kad visa sabiedrība un valsts mainījās. Es pazīstu Viktoru Bugaju no 1987. gada, tāpat kā pazīstu ļoti daudzus klātesošos, kas savā laikā, kad vēl nebija izveidota Tautas fronte, darbojās ļoti aktīvi pirmajā sabiedriskajā formācijā kopā ar ļoti daudziem disidentiem - tā saucamajā Sabiedrisko organizāciju padomē. Šie cilvēki sēž zālē un labi atceras, ko nozīmē tas laiks un kurās vietās notika šīs sēdes. Jā, tas bija laiks, kad Valsts drošības komiteja neatļāva šīs sēdes nekur rīkot. Tas bija tas laiks, kad Latvijā eksistēja vēl padomju milicija ar padomisko domāšanu - ar stekiem, ar savu nežēlastību pret citādi domājošajiem tajā laikā. Tas bija 1988. gads un 1989. gads. Un bija 1990. gada maijs, kad Viktors Bugajs šeit saņēma no Rīgas Aviācijas institūta kursantiem dunkas sānos, kad šeit blakus stāvēja un novirzīja tajā laikā šos uzbrūkošos pūļus ar sarkanajiem karogiem. Jā, viņš ir mainījies. Viņš ir mainījies lēnām. Es atceros 1990. gadu. 1990. gada beigas, kad Rīgas pilsētā vairs neeksistēja politdaļas. Es 1990. gada sākumā biju Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes politdaļas priekšnieks. Jūs labi zināt, kā toreiz gāja tiem cilvēkiem, kas 11. maijā atradās Rīgas pilsētas lielajā saietā, kad 2,5 tūkstoši milicijas darbinieku nostājās pret Augstāko padomi, nostājās pret mūsu valsti. Es biju klāt, un es teicu runu par Latvijas valsti un tās suverenitāti. Mēs bijām pirmie, kas likvidēja politdaļas. Mans priekšnieks tajā laikā bija Viktors Bugajs. Es atceros 1991. gada janvāri, kad daudzi no bailēm pietaisīja bikses un nezināja, kur likties tādā situācijā. Un tā bija realitāte. Būsim skaudri pret savu vēsturi! Tādi mēs bijām. Visi. Vairāk vai mazāk drosmīgi. Vairāk vai mazāk gļēvi. Tāds bija laiks. Mēs visi mainījāmies. Es atceros tos traģiskos brīžus, kad daudzus no mums 1991. gada augustā pāršalca vēsts, ka ir noticis apvērsums. Mēs daudzi ar trīcošām sirdīm domājām par to, vai būs Latvijas neatkarība vai nebūs. Tajās dienās Viktors Bugajs, uzstājoties auditorijā, kurā sēdēja pāri par 90 cilvēkiem, pateica visiem personālsastāva darbiniekiem: "Neaizmirstiet, kur jūs dzīvojat, neaizmirstiet, ka šeit ir valdība, neaizmirstiet, ka šeit ir suverēna valsts! Un, ja kāds domā pāriet uz Krievijas pakļautības struktūrām, tad jūs ejat pret savu sirdsapziņu, pret savu valsti!" Tie bija viņa vārdi. Varbūt jums nepatiks, bet es esmu liecinieks, jo tanī laikā strādāju par viņa vietnieku. Es biju tas, kas sēdēja viņa kabinetā, kad viņu no turienes dzina ārā. Es biju tas, kura mājās atskanēja brīdinājuma zvans, kamēr vēl nebiju atbraucis mājās. Mēs abi ar Jāni Apeli, kas šodien strādā par valsts sekretāru, saņēmām uz mājām zvanu. Bija brīdinājums manai sievai, ka man pakaļ brauc "Omon", un tas bija Viktors Bugajs, kas runāja ar manu sievu, viņu brīdinādams. Jā, mēs varam atcerēties stekus. Mēs varam atcerēties vēl tālāku pagātni - 1937. gadu Krievijā, mēs varam atcerēties 1940. -1949. gadu Latvijā. Mēs patiešām varam atcerēties. Bet vai mēs spēsim šodien, šajā atbildīgajā periodā, izvērtēt katra cilvēka situāciju, kur kurš atradās? Es atceros arī tos brīžus, kad 1991. gada augustā man neizdevās dabūt nevienu litru benzīna no tām automašīnām, kas stāvēja šeit, jo visas tās bija piepildītas, bet šā nama aizstāvjiem benzīnu nedeva degpudelēm. Es atceros tos laikus. Daudziem varbūt tas nav patīkami, ka ir runa par Viktoru Bugaju. Jā, viņš ir bijis ass. Bet tanī pašā laikā es gribu atgādināt, ka jau 1984. gadā viņš tika pazemināts amatā tikai tāpēc, ka atteicās pakļauties PSRS Iekšlietu ministrijas diktātam un doties prom no Latvijas. Viņš izvēlējās šo dzimteni. Jā, viņš ir baltkrievs. Jā, ne vienmēr viņš ir bijis par Latvijas neatkarību. Bet vai daudzi bija par Latvijas neatkarību tajos gados? Vai mēs neesam mainījušies? Ja mēs nemākam skaudri apzināties savu vietu un lomu, kāda tā bija pirms pāris gadiem, un savu vietu un lomu šodien, kā mēs spēsim skatīties acīs tiem daudzajiem cilvēkiem patriotiem, kas varbūt patiešām ir patrioti? Es atceros tos gadus. Man nav kauns stāvēt jūsu priekšā. Un vēl jo vairāk - runāt par Viktoru Bugaju, kurš varbūt man ir izglābis dzīvību. Un ne tikai man. Es zinu daudzus klātesošos, kas savulaik, tieši pateicoties viņam, tika pasargāti no uzbrukumiem. Un, ja mēs apskatām visus tos pasākumus, kas bija saistīti ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, tad es kā profesionālis - iekšlietu sistēmas darbinieks - gribu atgādināt (pēc savas atmiņas un pēc tiem ierakstiem), ka par sabiedrisko kārtību atbildēja mans kolēģis Nikolajs Gončarenko, kurš varbūt šodien ir mans lielākais ienaidnieks, jo savulaik mūsu ceļi šķīrās. Viņš - par Interfronti. Es - par Latvijas neatkarību. Bet Viktors Bugajs tajā laikā bija kārtīgs šķīrējtiesnesis. Un varbūt tikai pateicoties viņam pār Latvijas zemi nav šalkušas asinis, konkrēti Rīgā. Ja mēs šodien nevaram to izvērtēt, mēģinām atcerēties asinskārā Staļina grēkus, atcerēsimies tikai vienu - no šodienas balsojuma ir atkarīga Latvijas nākotnes stabilitāte. Bet Viktors Bugajs 2,5 tūkstošiem strādājošo Rīgas milicijā ar savu piemēru, ar savu patriotismu šo mūsu cienījamo valsti neatļāva nodot un parādīja, ka nedrīkst nodot un aiziet uz "Omon". Bija, ja es nemaldos, tikai 26 cilvēki, kas aizgāja no Rīgas Milicijas garnizona uz "Omon" pakļautību un uz Krievijas iekšlietu struktūru pakļautību. Es atceros tos konfliktus. Es ļoti atvainojos par emocionālo runu. Tās ir manas atmiņas, kas manā ģimenē nekad netiek pārspriestas - manu bērnu un manas sievas dēļ, kas tajās dienās nosirmoja. Paldies.".
• 1997_02_20-seq238 language "lv".
• 1997_02_20-seq238 speaker Ziedonis_Cevers-1960.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q822919.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q211.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q2660080.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q159.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q8436.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q15180.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q43070.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q80919.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q79854.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q2385994.
• 1997_02_20-seq238 mentions Q18704436.