Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1997_02_13-seq38> ?p ?o. }

• 1997_02_13-seq38 type Speech.
• 1997_02_13-seq38 number "38".
• 1997_02_13-seq38 date "1997-02-13".
• 1997_02_13-seq38 isPartOf 1997_02_13.
• 1997_02_13-seq38 spokenAs 68.
• 1997_02_13-seq38 spokenText "Augsti godātais Valsts prezident! Cienījamie kolēģi! Iesākumam pārdomām divas austrumnieku parunas: "Viens muļķis var uzdot desmitreiz vairāk jautājumu, nekā 100 gudrie spēj atbildēt." Otra līdzīga būtu jāmin: "Kas meklē patiesību strīdos ar muļķi, tas nokausē sevi un visiem pārējiem apnīk." Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka katrs jau te nāks ar savu patiesību. Vienam tā patiesība būs lielāka, vienam mazāka un vienam būs tikai tāda patiesībiņa un vairāk nekas cits. Tie, kas kaut kur ir tikuši, tie runās vienu, tie, kas nekur nav tikuši, tie runās, protams, kaut ko citu. Vieni mēģinās atskaitīties par saviem darbiem vai nu godīgāk, vai negodīgāk, citi atkal šīs atskaites mēģinās noliegt un pateikt, ka nekas nav izdarīts. Tāpat ir arī ar to pašu kritiku. Vieni kritizēs, citi vienkārši ķēzīsies. Vieniem maksā par kritiku vai par ķēzīšanos, vai arī attiecīgais preses izdevums tiek biežāk izpirkts, tātad citiem atkal ir vajadzīga politiskā ietekme. Visas šīs sabiedriskās aptaujas jau rāda to, ka pagaidām diemžēl Latvijā šādi paņēmieni gūst lielu ietekmi. Tātad ar to ir vienkārši jārēķinās. Tā tas ir bijis, un tā tas arī vienmēr šajā posmā būs. Protams, visvieglāk kritizējamais objekts ir tas, kas sēž visaugstāk. Jo to pamatīgāk noper, jo tas visiem vairāk patīk. Nu tā labi nikni, lai viņš tā riktīgi to izjūt. Tikai visa šā rezultātā vienmēr vajadzētu piedāvāt savu padarīto, piedāvāt savu darāmo. Jo, klausoties bieži spožas kritikas, vērojot niknos rakstus laikrakstos, man tomēr nāk prātā vairāku desmitu gadu garumā viss tas, kā šie cilvēki ir uzvedušies dažādos laika posmos agrāk, tas, ko viņi ir rakstījuši, ko viņi ir runājuši, un tāpēc vismaz tādiem, kas ir dažādi bijuši dažādos laikos, es ieteiktu ļoti uzmanīgi nodarboties ar kritiku. Nav jau viegli izlemt par piedalīšanos šodien valsts vadīšanā. Tas nebūt nav viegls jautājums. LNNK partijā nebija vieglu diskusiju par šīm lietām, bet reiz tas ir izlemts un LNNK pārstāvji ir nolēmuši darboties valdībā. Tātad jautājums ir - kā darboties? Es tāpēc gribu izteikt valdībai dažus jautājumus, dažus novēlējumus, kas man, LNNK pārstāvim, liekas svarīgi. Mūsu - LNNK - programma paredz, lai gan daudziem tas liekas kaut kādā mērā fantastiski, Latvijas kā nacionālas valsts veidošanu. Bez izlikšanās. Latvija nedrīkst kļūt par divkopienu valsti, un pret to mums ir jāvēršas ar visiem līdzekļiem. Un tieši tāpēc LNNK deputāti iesniedza papildinājumus deklarācijā par Ministru kabineta darbu. Tie ir mūsu ieteiktie papildinājumi. 3., 4. punkts: līdz šā gada 1. septembrim izstrādāt pasākumu plānu pamatizglītības iegūšanai valsts valodā. Šeit ir runa par to izglītības sistēmu, kuru finansē valsts vai pašvaldība. Nav ko izlikties. Labi zināms ir tas, cik vāji mūsu, latviešu, valodu prot vai, pareizāk sakot, neprot ļoti daudzi šodien Latvijā dzīvojošie, pat pilsoņi. Tāpēc tas ir valdības pienākums un tā ir valsts stratēģija - šo jautājumu risināt. Līdzīgs ir arī 3. un 10. punkts - par valsts programmas izstrādi vienotas nozaru terminoloģijas ieviešanai latviešu valodā. Mēs agrāk ļoti bieži ākstījāmies krievu valodā, tagad mēģinām ākstīties citās valodās. Kāpēc tas būtu vajadzīgs? Ir pietiekami daudz piemēru, pirms Otrā pasaules kara pastāvējusī pieredze, ka latviešu tauta ļoti labi iztika ar savu terminoloģiju. Tālāk. Nedaudz vārdu gribētu teikt par mūsu ieteikumiem valdībai, kārtojot attiecības ar citām valstīm. Tātad - par ārlietām. Redziet, tas, ko atļaujas Krievijas pārstāvji, laikam jau ir pāri veselā saprāta robežām, un mums ir tāda ārkārtīgi bieza āda, bez jebkādas reakcijas uz dažādiem izlēcieniem. Nu varbūt der atgādināt pašu pēdējo faktu, par kuru rakstīja žurnālists Juris Kaža laikrakstā "Dienas Bizness". Jā, nu nevainīgs cilvēciņš Voļska kungs, kurš nemaz nav ar tik mazu ietekmi Krievijā, mierīgi paziņo: "Nu pamēģiniet tikai iestāties NATO, mēs savas raķetītes notēmēsim uz jums!" Vēsā mierā tas notiek, mūs tas galīgi neuztrauc, mūs tas it kā neinteresē. Šis pats kungs te braukā pa Latviju un veic visādus darījumus, un mums visiem tas ļoti patīk. Nu tad vismaz muti viņam aizbāziet, skaidrā latviešu valodā viņam pasakiet. Iemāciet viņam latviešu valodu vienā stundā, tā, kā kādreiz Atim Lejiņam padomju policisti apsolīja izdarīt... Un vispār... Mums ir vairākkārt bijusi ļoti īpatnēja izturēšanās tad, kad ir runa par attiecībām ar Krieviju, par kaut kādu jautājumu kārtošanu. Tas pats Abrenes jautājums. Tā mierīgi to pasniedz, uztaisīja kaut kādas pāris diskusijas, un pazuda šis jautājums. Valsts stratēģijas šinī jautājumā nav, ir tikai mēģinājumi kaut kur "pa kluso" kaut ko runāt. Nevajadzētu. Nevajadzētu vairīties no mūsu okupācijas deklarācijas skaidras un gaišas pasniegšanas. Okupācijas deklarācija nu nav varbūt tā izdevusies, kā visiem gribētos, bet pats fakts ir, ka mēs to pieņēmām šajā Saeimā, un nav par to jākaunas. Un Krievijai nav vispār par to jāizrunājas, tā nav viņas darīšana. Šeit iebruka PSRS karaspēks. Ļoti smieklīgi ir, ka Krievija ir satraukusies par šo deklarāciju. Abrene tika sagrābta PSRS laikā. Tas it kā neskartu Krieviju, bet nezin kāpēc ir šāds satraukums, un nav nopietnas mūsu atbildes. Vēl mums ir kaut kādi vareni gara darboņi, kas te grib sliet augšā nezin kādus pieminekļus, sākot ar Pēteri, un laikam beigsies ar Nikolaju vai ar vēl kādu. Varēja spriest par šāda veida jautājumiem, varēja runāt par šādu darbību, ne jau tieši par Pēteri, bet kāpēc tas notika tik slepeni, kāpēc neviens par to nekā nezināja un kāpēc mums bija jāsaņem informācija tad, kad bija jau vienošanās par kaut kādiem papīriem? Kāpēc šitāda līšana krievu priekšā? Kam tas ir vajadzīgs? Mūsu valstij tas nav vajadzīgs. Mums ir jābūt, protams, skaidrai un gaišai savai politikai. Es pilnīgi piekrītu šim jautājumam, 4. 8. punktam, ka ir jāpievērš vērība starpvalstu līgumtiesiskās bāzes nostiprināšanai. Neapšaubāmi, - jo vairāk mēs panāksim šinī virzienā, jo labāk. Bet tajā pašā laikā nedrīkst palaist garām nekādus šādus izlēcienus, par kuriem es runāju. Protams, ka, lai mēs justos drošāk, mums ir vajadzīgi partneri. Tas pats jautājums par iestāšanos NATO, par ko mēs visi te visu laiku sapņojam un mēģinām runāt, tas ir mūsu mērķis. Bet, ja mēs gribam tur iestāties (es jau esmu par to šeit runājis), mums ir jāparāda arī sava gatavība, un tāpēc vairāk nekā nožēlojama bija šī diskusija - iet vai neiet armijā, kam iet un kam neiet, kuru atbrīvot un kuru neatbrīvot... Šis jautājums tika padarīts bezjēdzīgs. Pienākums pret valsti tika padarīts smieklīgs. Pie tam ne tikai deputātu runās, tas ir izskanējis arī masu informācijas līdzekļos. Ja jau mums nevajag neko tādu, nu tad arī skaidri un gaiši vajag pateikt. Ar ko tad šeit mēs pierādīsim savu gatavību? Ar ko tad te mēs runāsim, ja mēs paši neesam spējīgi saprast, ko mums vajag? Redziet, tieši tāpēc būtu vēlamāk precīzāk rīkoties, izstrādājot noteiktu stratēģiju. Šī stratēģija nav nekas jauns, to paredz Latvijas Republikas Satversme, kur viss ir pateikts. Visos pamatos tur ir skaidrs - kas ko valstī nosaka. Un nevajag te visādus minējumus par kaut kādu autoritārismu: tas to tur dancina, un tas danco... Ja mēs visi cienām Satversmi un ja mēs to ievērojam, tad viss ir kārtībā. Vienkārši mums ne vienmēr sanāk šo Satversmes cienīšanu ievērot dzīvē, un man liekas, ka, ja Saeima būtu noteiktāk pateikusi savu lomu un ja Ministru kabinets būtu pragmatiskāk apspriedies ar Saeimu, tad iespējams, ka varbūt šāda pārtraukuma nebūtu, jo likuma veidotājs ir galvenais stratēģis. Un, cienījamā opozīcija, es domāju, ka arī jūs tur esat, un veidosim šo stratēģiju šeit Saeimā kopīgi un piedāvāsim Ministru kabinetam šo stratēģiju. Viņu uzdevums ir šeit pieņemto pildīt. Un tad runāsim par to, vai viņi to dara labi vai slikti. Jo šī ažiotāža, kad visā valstī vairs nekādu vērību nepievērsa tam, kas šeit notiek, nepievērsa tam, kādus likumus pieņem, vai tie ir vajadzīgi vai tie nav vajadzīgi, - visa šī ažiotāža bija ap to, kurš kurā beņķī tupēs un cik liels tas beņķis būs. Tas ir mazliet... nu, varbūt nožēlojami, mazliet smieklīgi. Katrā ziņā es aicinu uz sadarbību, es aicinu uz nopietnu sadarbību, un, ja nu reiz gribam kritizēt, tad vajag runāt par lietu. Un bez ļaunuma. Mums valsts ir viena. Mūsu dzimtene ir Latvija. Es vēlētos, lai mēs visi to saprotam, vienalga, kur latvietis neatrastos. Mēs visi esam šīs valsts patrioti, vismaz mums tādiem ir jābūt. Paldies.".
• 1997_02_13-seq38 language "lv".
• 1997_02_13-seq38 speaker Juris_Dobelis-1940.
• 1997_02_13-seq38 mentions Q822919.
• 1997_02_13-seq38 mentions Q211.
• 1997_02_13-seq38 mentions Q1020384.
• 1997_02_13-seq38 mentions Q9161649.
• 1997_02_13-seq38 mentions Q159.
• 1997_02_13-seq38 mentions Q7184.
• 1997_02_13-seq38 mentions Q15180.
• 1997_02_13-seq38 mentions Q16358669.