Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_11_28-seq9> ?p ?o. }

• 1996_11_28-seq9 type Speech.
• 1996_11_28-seq9 number "9".
• 1996_11_28-seq9 date "1996-11-28".
• 1996_11_28-seq9 isPartOf 1996_11_28.
• 1996_11_28-seq9 spokenAs 78.
• 1996_11_28-seq9 spokenText "Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi deputāti! Varbūt nelielu atkāpi par 76. pantu un tā daļām. 76. pants nosaka kārtību, kāda piemērojama dzīvokļu nodošanā īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai jeb, kā mēs tautā saucam, paātrinātas privatizācijas gadījumā. Šie noteikumi "Paātrinātā privatizācija" 1. panta pirmajā daļā nosaka, ka šīs nodaļas nosacījumi ir piemērojami attiecībā uz valsts vai pašvaldību dzīvojamām mājām, kurām vēl nav uzsākta vispārīgā privatizācija. Tātad attiecībā uz valsts un pašvaldību mājām. Tālāk. Otrā daļa nosaka, ka nevajadzētu šo paātrināto privatizāciju atiecināt uz viendzīvokļa mājām. Pilnīgi loģiski! Bet vai vajag mums šajā 76. pantā kaut ko pateikt vēl vairāk? Es uzskatu, ka mums ar šo tad arī vajadzētu beigt, bet visas pārējās daļas, it īpaši ceturtā, būtu izslēdzama no šā panta, jo valsts un pašvaldību māju, šo it kā domāto māju, kuras varētu tādas būt, šodien vēl nav. Ir runa par mājām, kas ir nacionalizētas pēc 1940. gada 21. jūlija. Un, kā mēs zinām, saskaņā ar Denacionalizācijas likumu bija pieteikšanās laiks, mierīgas dokumentu iesniegšanas laiks. Un tagad, ja īpašnieki nav pieteikušies un ja visi šie dokumenti nav kārtīgi iesniegti, tad daļa no denacionalizācijai pakļautajām mājām varētu piekrist valstij. Varētu piekrist, bet, kamēr viņas vēl nav valsts īpašums, kamēr valsts nav reģistrējusi tās uz sava vārda zemesgrāmatā, viņas tikai varētu būt kā domātais valsts īpašums. Tāpēc es nekādā gadījumā nepiekrītu, ka attiecībā uz šo domāto valsts īpašumu mēs varētu uzsākt šo paātrināto dzīvokļu privatizāciju. Es varbūt vairāk runāšu par Rīgu, nevis par pārējām Latvijas pašvaldībām un lielajām pilsētām, jo šī situācija, protams, visraksturīgākā varētu būt Rīgai, bet mums pilnīgi pietiek kaut vai ar vienu gadījumu, kas varētu rasties, lai mums pārmestu, ka mēs esam pieņēmuši juridiski ne visai pareizu likumu. Es varbūt pāris vārdos raksturošu situāciju, kas var būt, ja šāds pants, šāda daļa paliek iekšā. Tātad šodien, piemēram, Rīgas Dome var pieņemt lēmumu, ka tāds un tāds "N" nams nav denacionalizējams, jo tādi un tādi dokumenti likumā noteiktajā termiņā nav iesniegti. Tālāk. Pašvaldības vai arī Centrālā dzīvokļu komisija uzsāk šo dzīvokļu paātrināto privatizāciju, viens vai divi dzīvokļi tiek privatizēti, tiek izsniegti jau dzīvokļa īrniekam īpašumu apliecinoši dokumenti, bet pēc kāda neilga laika bijušais ēkas īpašnieks tomēr uzrodas, pierāda, ka dokumenti ir bijuši iesniegti pašvaldībā. Lieta nonāk tiesā, un tiesa būtībā nonāk strupceļā, jo, no vienas puses, pašvaldībai valsts ir jau daļu šā īpašuma privatizējusi, bet tajā pašā laikā it kā visi dokumenti liecina, ka īpašums tomēr ir denacionalizējams. Pietiek kaut vai ar vienu šādu gadījumu, lai mums pārmestu kā likumdevējiem, ka mēs neesam izvērtējuši visas situācijas. Tādā gadījumā ir pat grūti prognozēt, kāds būs tiesas lēmums, kāds būs tālākais process. Vai šajā gadījumā mēs pateiksim, ka šiem dzīvokļu īrniekiem šī privatizācija nav bijusi pareiza, vai mēs teiksim: "Atvainojiet, diemžēl namīpašniekam es atdot īpašumu nevarēšu!" Un tad mēs būsim spiesti izmaksāt viņam kompensāciju naudā. Ko no tā iegūs valsts? Ko no tā iegūs īpašnieks? Ko no tā iegūs attiecīgais dzīvokļa īpašnieks? Šeit atbildi, protams, varam prognozēt paši. Nerunāsim arī par tiem gadījumiem, ka pārsvarā šajās mājās, kas ir nacionalizētas pēc 1940. gada, tie ir lielie dzīvokļi - ar 8 - 9 istabām, un apmēram 80% no tiem ir komunālie dzīvokļi. Privatizējot kādu no šiem dzīvokļiem, kurš, protams, varbūt ir vienam īrniekam, mums paliek neatrisināts jautājums, kas notiks ar šiem komunālajiem dzīvokļiem. Neviens šo problēmu nerisinās, jo ne pašvaldībai ir iespējas to risināt, ne arī valdība var piedalīties šās problēmas risināšanā. Šī māja, šī visa problēma tik un tā paliek uz pašvaldības aprūpes kakla. Tāpēc, lai nebūtu šādas neskaidrības mums nākotnē, kas var gadīties vienā vai otrā gadījumā, es ierosinu attiecībā uz šīm mājām, kas ir būvētas pirms 1940. gada, kas ir īpašnieku mājas, kas ir nacionalizētas un kas tagad varētu piekrist valstij, privatizēt tās vispārējā kārtībā, ejot pareizo likumdošanā noteikto ceļu: vispirms reģistrēsim tās zemesgrāmatā, pierādot ar visiem dokumentiem, ka valstij ir tiesības šo īpašumu reģistrēt uz sava vārda, un uzsāksim vispārējo privatizāciju. Neaiztiksim šīs "šaubīgās" mājas, kur mums var būt daudzi tiesu gadījumi, sakarā ar šo paātrināto privatizāciju dzīvokļu īrniekiem. Mēs no tā neko neiegūsim. Viņiem radīsies apšaubāms īpašums, un viņi paši beigās pat nevarēs saprast, vai viņam ir īpašums vai nav īpašuma. Un kas maksās šos morālos zaudējumus, ja mēs būsim kļūdījušies vai pārsteigušies? Tāpēc es, protams, aicinu no šī 76. panta ceturto daļu izslēgt un lūgt arī deputātus atbalstīt šo priekšlikumu, jo ir viens risinājums - vispārīgā kārtībā privatizēt šīs mājas, sākot ar to, ka reģistrēsim tās vispirms zemesgrāmatā, tātad iesim šo likumīgo ceļu, nevis šo paātrināto, juridiski apšaubāmo ceļu. Paldies.".
• 1996_11_28-seq9 language "lv".
• 1996_11_28-seq9 speaker Normunds_Peterkops-1961.
• 1996_11_28-seq9 mentions Q211.
• 1996_11_28-seq9 mentions Q2660080.