Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_10_17-seq2> ?p ?o. }

• 1996_10_17-seq2 type Speech.
• 1996_10_17-seq2 number "2".
• 1996_10_17-seq2 date "1996-10-17".
• 1996_10_17-seq2 isPartOf 1996_10_17.
• 1996_10_17-seq2 spokenAs 29.
• 1996_10_17-seq2 spokenText "Labrīt, godāto Prezidij un godātie kolēģi! Tātad mēs šobrīd izskatām likumprojekta "Par valsts noslēpumu" 4. pantu, konkrēti, frakcijas "Latvijai" priekšlikumu - papildināt šo pantu ar jaunu trešo daļu šādā redakcijā, ka nekāda cita informācija nevar tikt atzīta par valsts noslēpumu. Lieta ir tāda, ka šī 4. panta otrā daļa jau dod uzskaitījumu, kādu informāciju Ministru kabinets drīkst atzīt par valsts noslēpumu. Un šā priekšlikuma būtība ir noteikt, ka nekāda cita informācija, kas nav ietverta šajā uzskaitījumā 4. panta otrajā daļā, par valsts noslēpumu nedrīkst tikt pasludināta jeb atzīta. Šis ir jautājums, kas ir principā svarīgs demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanai Latvijā. Ja pieņemtu šo priekšlikumu, ka nekāda cita informācija nedrīkst tikt pasludināta par valsts noslēpumu, tad Saeima būtu devusi Ministru kabinetam pilnvaras pasludināt informāciju par valsts noslēpumu noteiktās robežās. Es gan uzskatu, ka šīs robežas jau tā ir par plašu, un par to mēs tikām diskutējuši otrajā lasījumā, un tas nav šā brīža jautājums, bet svarīgs šobrīd ir valstiski tiesiskais princips - Ministru kabinetam deleģēt šīs tiesības noteiktās robežās. Es negribu šeit akcentēt pašreizējās pozīcijas un opozīcijas attiecības Saeimā, un man nav nekādas vēlēšanās prasīt sev kaut kādas papildu tiesības; jautājums šeit ir par to, kādā veidā informācijas politikas jomā veidojas attiecības starp valdību un Saeimu. Es tiešām negribu pastāvēt uz to, ka 4. panta otrajā daļā dotais uzskaitījums būtu visaptverošs un derīgs visām situācijām tuvāko 50 vai 100 gadu laikā - tas noteikti tā nebūs -, tomēr es gribētu uzticēties likumprojekta autoriem, dažādiem konsultantiem un ekspertiem (tajā skaitā no Ministru kabineta un it sevišķi no Aizsardzības ministrijas), kam būtu jābūt paredzējušiem šo nepieciešamību tuvākajam laika periodam - likumā ierakstīt vismaz to informāciju, kuras robežās tuvākajā laikā būtu vēlēšanās šo informāciju pasludināt par valsts noslēpumu. Un, ja nu kādā brīdī - pēc trim, pieciem, septiņiem vai divpadsmit gadiem - tiktu konstatēts, ka kaut kādu vitāli svarīgu un slēpjamu informāciju nevar ierindot nevienā no šajā uzskaitījumā minētajām kategorijām, tad tas būtu pilnīgi normāli, ka Ministru kabinets lūgtu Saeimu izdarīt šajā likuma pantā grozījumu. Un tas ir izdarāms pilnīgi neatkarīgi no tā, vai tā ir sestā, septītā vai vēl kāda cita Saeima, ar jebkādu tajā pārstāvētu politisko spēku un pozīcijas un opozīcijas spektru. Šā priekšlikuma pieņemšana saglabātu nepieciešamo varas balansu starp likumdevēju un izpildvaru valsts noslēpuma jomā. Ja nu šis priekšlikums tiktu noraidīts, tad faktiski Ministru kabinetam parādītos iespēja pasludināt par valsts noslēpumu nekontrolējamu daudzumu informācijas. Ja priekšlikums tiktu noraidīts, tad likumā nekur nepaliktu tāda vieta, kas pasaka, ka informācija... nu, ka par valsts noslēpumu nevar tikt atzīti dažādi Ministru kabineta iekšienē izstrādājami normatīvo aktu projekti. Par valsts noslēpumu pasludināmās informācijas apjoma nekontrolētības dēļ var rasties dažādas situācijas, kad ministrijas var censties pasludināt par valsts noslēpumu jebkādu to sakrāto informāciju, ko tās negrib dot plašākai sabiedrībai. Un fakts, ka Ministru kabinets iegūst tiesības nekontrolējama apjoma informāciju pasludināt par valsts noslēpumu, liecina arī par būtisku varas disbalansa rašanos starp valdību un parlamentu. Un, godātie kolēģi, ir jāņem vērā, ka, pieaugot informācijas lomai sabiedrībā (un tas šobrīd notiek ļoti lielā ātrumā), šāda vispārēja atļaujoša situācija likumā var radīt valdībai, tas ir, mūsu valsts izpildvarai (vienalga, šai vai nākamajai, bet principā), pavisam negaidītas plašas un sabiedrībā nebūt neapsveicamas iespējas noslepenot kādu būtisku sava darba aspektu. Šīs informācijas lomas pieauguma rezultātā šīs iespējas var iegūt pavisam jaunas dimensijas, un es domāju, ka tas nekādā ziņā nav tas, ko mēs gribam. Kāds klasiķis ir teicis: kas kontrolē informāciju, tas kontrolē tagadni, pagātni un nākotni. Un es esmu pārliecināts, ka tas nav sabiedrības vairākuma interesēs - atstāt brīvas valsts noslēpumu saraksta paplašināšanas iespējas. Es negribu šeit izplūst garā argumentācijā par informētas sabiedrības veidošanas nepieciešamību (es domāju, tas tāpat nepārliecinās tos, kas to negrib saprast), bet es tomēr aicinu ar izpratni izturēties pret šo nepieciešamību. Protams, var argumentēt arī tālāk. Noraidot šo priekšlikumu, lielā mērā zūd arī jēga šā panta otrajā daļā minētajam uzskaitījumam, un tas parādītu arī mūsu kā likumdevēju nevēlēšanos sasniegt reālus problēmu risinājumus. Var vēl vērst jūsu uzmanību uz to, ka, apspriežot otrajā lasījumā redakcionāli citādas normas ar līdzīgu efektu, praktiski neviens no deputātiem uzstāšanās laikā savā argumentācijā nevērsās pret pašu principu noteikt precīzas valdības pilnvaras šajā jomā, bet vērsa uzmanību uz dažādām latviešu valodas gramatikas niansēm. Šeit tās nianses, neapšaubāmi, nav palikušas. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka izskatāmais jautājums šobrīd ir būtisks no valsts uzbūves viedokļa un šo priekšlikumu atbalstīt ir būtiski arī tādēļ, lai veidotu Latvijā demokrātisku, izglītotu un informētu pilsonisku sabiedrību. Es diemžēl nevaru piekrist tabulā vēlāk dotajam Kristovska kunga priekšlikumam, kuru komisija rekomendē pieņemt precizētā redakcijā, jo jebkādā gadījumā tas neatrisina pilnībā to problēmu, par ko ir runa šajā priekšlikumā. Jo Kristovska kunga priekšlikums pirmām kārtām jau dod dažādas tulkošanas iespējas savas gramatiskās neveiklības dēļ. Es aicinu deputātus iedziļināties šajā problēmā un atstāt arī faktiski ļoti būtiskus jautājumus, kā šo likuma galīgo redakciju, pēc pieņemšanas Saeimā izveidot valodniekiem. Jo ir tāds teiciens: "Nošaut nevajag apžēlot." Atkarībā no tā, kurā vietā ieliek komatu, principā var mainīties izteiktā jēga. Un, ja mēs pieņemam šo Kristovska kunga priekšlikumu vai komisijas piedāvāto redakciju, tad valodniekiem nāksies šos pamatus ielikt vienā vai otrā veidā. Bez tam šis Kristovska kunga priekšlikums runā tikai par valsts noslēpuma statusa attiecināšanas ierobežošanu attiecībā uz informāciju un objektiem, kas ir bijuši un ir publiski pieejami, un pilnīgi nekas netiek pateikts attiecībā uz jaunradāmo informāciju, kā arī dažādām citām informācijas kategorijām. Bez tam tā vietā, lai aizliegtu kādu informāciju pasludināt par valsts noslēpumu, Kristovska kungs un komisija piedāvā runāt par sarakstā iekļautās informācijas statusa attiecināšanu. Kāpēc ir vajadzīga šāda vārdu spēle? Tas nekādi nav saprotams. Bet man tiešām ir liels prieks, ka arī komisija savas domas ir tomēr virzījusi uz to pusi, ka kaut kādi ierobežojumi šeit ir vajadzīgi. Bet es domāju, ka nav pilnīgi nekādas loģikas šo būtībā konstitucionāla rakstura problēmu regulēt ar gramatiski un literāri neveiklu un tikai daļēji iedarbīgu normu, kas, jāatzīst, radītu visai plašu jucekli valsts informācijas politikas jomā. Es aicinu deputātus uz skaidrību un konsekvenci demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības veidošanā un lūdzu atbalstīt frakcijas "Latvijai" priekšlikumu - 4. panta trešo daļu izteikt šādā redakcijā: "Nekāda cita informācija nevar tikt atzīta par valsts noslēpumu." Paldies.".
• 1996_10_17-seq2 language "lv".
• 1996_10_17-seq2 speaker Karlis_Cerans-1965.
• 1996_10_17-seq2 mentions Q822919.
• 1996_10_17-seq2 mentions Q211.
• 1996_10_17-seq2 mentions Q4294480.