Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_08_22-seq127> ?p ?o. }

• 1996_08_22-seq127 type Speech.
• 1996_08_22-seq127 number "127".
• 1996_08_22-seq127 date "1996-08-22".
• 1996_08_22-seq127 isPartOf 1996_08_22.
• 1996_08_22-seq127 spokenAs 78.
• 1996_08_22-seq127 spokenText "Cienītie kolēģi! Čerāna kungs mūs nodēvēja par radikāļiem. Es nevaru nereaģēt uz retoriku, kas izklausās skaista un dedzīga, bet kaut kur aiziet tā, šķērsām. Čerāna kungs, lai gan ir ar Universitātes izglītību, Dievs zina, vai ir padomājis par radikālisma un radikāļa definīciju. Labi, tam sakars ir ar saknēm - kaut ko pamatīgi darīt. Tad es pateikšu, ka man ir viens jautājums. Un tam ir sakars arī ar mūsu frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai" variantu. Kustībai "Latvijai" ir jābūt absolūtā skaidrībā - vai nu 1949. gada Ženēvas konvencija Latvijā darbojas, vai ne. Ja viņa darbojas, tad visi tie, kas ir ienākuši vai iesūtīti Latvijā okupācijas laikā, ir nelegāli iebraukuši, un, lai kā mums varbūt sirds sāpētu par dažiem, mēs nevaram ignorēt šo starptautiskā likuma faktu. Angļiem ir labs teiciens: "Jūs nevarat apēst torti vai kūku un atstāt to uz galda. Jūs to vai nu apēdat, vai atstājat neēstu." Un tā tas ir arī šajā gadījumā: jūs vai nu pieņemat šo konvenciju, kas attiecas arī uz Latviju, vai jums tā ir jānoraida. Tātad, Čerāna kungs, izšķirieties! Un, ja jūs izšķiraties par to konvenciju, tad jums jāpieņem mūsu "radikālisms", ko es lieku pēdiņās. Bet tieši tādēļ ir nozīme mūsu frakcijas - frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai" - variantam, jo tur ir pieminētas tās konvencijas. Mums ir mūsu prasība jābāzē arī uz likumu - starptautiskajiem likumiem. Protams, arī Juridiskās komisijas variants piemin 1920. gada Miera līgumu un tā ignorēšanu, kas ir ļoti svarīgs, būtisks fakts. No tā viedokļa, arī šis variants mums būtu pieņemams, tikai mēs labprāt gribētu precizēt vienu rindkopu, kurā pieminētas Vācijas veiktās deportācijas. Tā kā šeit ir, tā teikt, vienā elpā pieminētas deportācijas, ko izdarīja jau Staļina pirmajā tā saucamajā Baigajā gadā un vēlākajos gados, tad rodas tāds neprecīzs priekšstats par kaut kādām līdzīgām masveidīgām deportācijām vācu okupācijas laikā. Mēs nenoliedzam vācu okupāciju, tikai varbūt mūsu vēsturniekiem, pašiem mūsu latviešiem, kas pietiekami nobrieduši savā vecumā... atcerēsimies, kāds atvieglinājums bija 1941. gada jūlija sākumā, pēc Baigā gada! Protams, var argumentēt un filozofēt: ja pirmie okupētāji būtu bijuši nacionālsociālisti, tad mēs varbūt būtu tikpat atviegloti un ar tādām pašām sekām mēs būtu tikpat atviegloti bijuši, ka kāds cits mūs atbrīvo. Bija viens tāds atvieglinājuma laiks. Šajā sakarā es gribētu nolasīt pāris teikumus no vēstules, ko, iespējams, jūs citi arī esat redzējuši, ko ir atsūtījis Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Aivara kungs. Un, proti, viņš ieteic tajā rindkopā, kur ir pieminētas deportācijas, to rindkopu rakstīt tā: "Otrā pasaules kara kauju gaitā vācu bruņotie spēki uz laiku padzina Sarkano armiju no Latvijas teritorijas, pārtrauca sarkanā terora darbību Latvijā un iedibināja savu režīmu, kas nepieļāva Latvijas valstiskuma atjaunošanu." Un tiešām tā tas bija. Pēc tam nāca represijas pret ebreju tautības iedzīvotājiem, arī pret latviešiem dažādos veidos, bet tikai tādu plašu deportāciju jau nebija. Bet arī mūsu cīņas tālāk būtu... Par to jau plaši runāja Kļaviņa kungs. Es negribu nekādā ziņā atkārtoties. Bet šajā deklarācijā, ko es uzskatu par ievadu, par preambulu, kas būtu pieņemama. Pirmkārt, ja iespējams, mūsu frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai" variantu, jo tur ir tiešām minētas šīs konvencijas, un es domāju, ka ar tām mēs varam vislabāk pārliecināt mūsu Rietumu un citu pasaules valstu partnerus par mūsu lietas juridisko pamatu. Bet tālāk vajadzētu šo ievadu papildināt ar kaut ko līdzīgu Baltajai grāmatai, kuru ir pieminējusi... kuras ideju ir pieminējusi, piemēram, pasaules "Daugavas vanagu" Centrālā valde. Un viņi par to ir arī, man šķiet, griezušies šinī jautājumā pie mūsu Prezidija un valdības, un Valsts prezidenta. Tā tai idejai būtu jātop īstenotai un jāpapildina šis okupācijas deklarācijas ievads. Vēl no šīs Politiski represēto apvienības vēstules ir pieminams sekojošais, kas būtu ieteicams šinī deklarācijā: smago okupācijas gadu komunistiskā terora apstākļos Latvijas pilsoņos nenorima brīvības un neatkarības atjaunošanas centieni, kas izpaudās dažādos nacionālās pretošanās kustības veidos, ko nežēlīgi apspieda Padomju Savienības Valsts drošības dienests. Kļaviņa kungs pieminēja šo mūsu mežabrāļu, nacionālo partizānu cīņu. Pēc dažas informācijas un datiem, kas ir manā rīcībā, šī cīņa pat turpinājās ilgāk, līdz 1958. gadam. Partizānu darbība jau sākās 1941. gada, Baigā gada, beigās. Un šo faktu mēs nevaram ignorēt. Mēs nevaram ignorēt, nepieminēt latviešu leģionārus. Nule ir saņemta vēstule no Olaines bijušo leģionāru grupas, kurā ir teikums: šie sirmie vīri, kuri jaunībā ziedoja sevi cīņai par Latviju... Jā, mēs cerējām, kā jūs zināt, ka atgriezīsies... atkārtosies 1919. gads, ka mums būs savi spēki un mēs varēsim padzīt abus, i tos zilipelēkos, i tos utainos, kā mūsu leģionāri dziedāja. Bet nu tas neizdevās. Bet tas nenoliedz to faktu, ka mūsu leģionāri, jā, sešpadsmitgadīgi un septiņpadsmitgadīgi zēni, kas būtu varējuši izvairīties no karadienesta, 1944. gada augustā šeit, Rīgā, kad Sarkanā armija jau bija Vidzemē, kad Sarkanā armija jau bija ieņēmusi pusi Latgales un bija vēl tālāk, - šie zēni neatteicās no karadienesta šausmīgi nelabvēlīgos apstākļos. Ko tas nozīmē? Ka viņos bija šī nacionālā dzirksts - par brīvo Latviju. Zināmā mērā tā: vienkārši izsakoties, uzspļaut tiem nacionālsociālistiem - mēs domājam par brīvo Latviju. Viņiem vismaz bija atļauts dziedāt "Dievs, svētī Latviju" un visas patriotiskās dziesmas. Viņi gāja ar savu sarkanbaltsarkano vairodziņu. Ir starpība, ja domājam par to 130., ja nemaldos, korpusu... Un tāpat nekad nesaukšu Kurzemi par "katlu", bet par cietoksni. Tā ir vienīgā Padomju Savienības - to lieku pēdiņās - "teritorijas daļa", kuru neatbrīvoja, kura palika neieņemta līdz pašām kara beigām, un tad liela daļa mūsu leģionāru kļuva par mežabrāļiem. Jā, tur ir arī manas ģimenes locekļi un tā tālāk, bet, man liekas, te nebūs šeit klāt gandrīz neviena, kas kaut kādā veidā nav saistīts ar šiem vīriem un zēniem. Ir starpība, kaut kur šajā deklarācijā vajadzēja atspoguļot šo faktu, bet tas nav tur, bija jāparāda Rietumiem, ka mēs tiešām esam asinis lējuši, ka mēs esam zaudējuši 80 000 vīru no apmēram 140 000, kas bija iesaistīti, tā ir mūsu deva - un šausmīgi smaga deva mūsu latviešu tautai. Paldies.".
• 1996_08_22-seq127 language "lv".
• 1996_08_22-seq127 speaker Juris_Sinka-1927.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q211.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q2660080.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q47182.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q1020384.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q8436.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q183.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q15180.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q43070.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q251395.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q3899540.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q4539531.
• 1996_08_22-seq127 mentions Q71.