Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_08_22-seq123> ?p ?o. }

• 1996_08_22-seq123 type Speech.
• 1996_08_22-seq123 number "123".
• 1996_08_22-seq123 date "1996-08-22".
• 1996_08_22-seq123 isPartOf 1996_08_22.
• 1996_08_22-seq123 spokenAs 46.
• 1996_08_22-seq123 spokenText "Ļoti cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Saeimas Juridiskās komisijas alternatīvajā priekšlikumā "Deklarācijai par Latvijas okupāciju" ir vairāki pozitīvi un visnotaļ pieņemami elementi, bet ir arī tādi trūkumi, kas šo priekšlikumu padara esošajā formā par noraidāmu. Lai to uzlabotu, trūkst viena būtiska momenta. Desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā turpinājās pretestība PSRS okupācijai, bruņota pretestība. Te arī manas frakcijas sekretārs ir izlaidis šo vārdu "bruņota"... Bruņota pretestība PSRS okupācijai, kurā, pēc vēsturiskiem datiem, ir iesaistījušies aptuveni 30 000 nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju. Arī pēc bruņotās pretestības apspiešanas, neraugoties uz padomju režīma veiktajām represijām, ir turpinājusies inteliģences pretošanās kustība garīgajā un intelektuālajā jomā. Deklarācija par okupāciju nedrīkst saturēt vakuumu attiecībā uz vēstures liecībām par šo laiku 50 gadu garumā. Patriotiskas klišejas, nacionālromantiski štampi par cīņām, par noliegšanu, par pretestību, par noziedzniekiem... Galvenais, tas viss mums neko nedod, tam ir tukša skaņa, ja mēs skaidri un gaiši nepasakām, kas ir noticis. Vācija nebaidās no tā. 6 miljoni iznīcināto ebreju - šis skaitlis nav precīzi vēsturiski pierādāms. Līdz šai dienai nav. Bet Vācijā ir likums, kas paredz sodu jebkuram, kurš apšauba, publiski apšauba, 6 miljonu ebreju iznīcināšanu. Tāds cilvēks nāk tiesas priekšā. Bet pierādīt līdz precizitātei, līdz, tā teikt, komatam aiz nulles, nevar. Līdz šai dienai nevar. Līdzīgi tā tas ir pie mums. Mums netrūkst vēsturisku dokumentu. Būs grūti ticēt tiem, kuriem šo deklarāciju gribam dot, ka Latvija ir tiešām bijusi okupēta un Latvijas tauta nav brīvprātīgi pievienojusies Padomju Savienībai. Ja mēs noklusēsim to ārprātīgo traģisma un izmisuma pilno cīņu, kas risinājās Latvijā veselus desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, ja mēs to noliegsim, nākamās paaudzes mums nepiedos, bet pieskaitīs visu 6. Saeimu nožēlojamai kolaboracionistu kategorijai, kas gļēvi klusēja par savas tautas varoņiem un mocekļiem. Dokumentālo liecību netrūkst. Latvijas Valsts arhīvā Ludzas ielā glabājas 70 000 sējumu ar 40 000 lietām par cilvēkiem, kurus padomju režīms ir apsūdzējis pēc Kriminālkodeksa 58. un 59. panta, tātad - "par Dzimtenes nodevību" un "par bruņotu cīņu pret padomju iekārtu". Ne jau tādēļ, lai uzsāktu kaut kādu tribunālu, mums šis fakts ir jāpieņem, bet gan tādēļ, lai pamatotu okupācijas faktu. Ar to vien, ka mēs lūdzam atzīt okupāciju un paši atzīstam okupāciju, mēs nonākam gandrīz kuriozā stāvoklī. Ak tad tikai tagad jūs atzīstat, ka Latvija bija okupēta! Kur jūs visu laiku bijāt, kamēr Anglija, Amerikas Savienotās Valstis, Vācija un citas Rietumeiropas valstis neatzina Latvijas aneksiju, tātad skaidri un gaiši zināja, ka Latvija bija okupēta? To mēs tagad gribam kaut kādā veidā pierādīt. Kam? Sev? Citiem? Piepildīsim šo okupācijas deklarāciju ar saturu! Ar virsrakstu vien nepietiek, un saturs ir šīs cīņas atzīšana. Tāpēc es liedzos pieņemt "amputētu" deklarāciju. Ja mēs esam tik ilgi varējuši iztikt bez šīs deklarācijas, mēs varam vēl vienu nedēļu iztikt bez tās, bet tad tanī ir jābūt šim būtiskajam papildinājumam - Latvijā bija desmit gadus ilgstoša bruņota cīņa. Un mums ir uz ko atsaukties. Komunistu partijas Centrālās komitejas 6. plēnumā 1953. gadā Kalnbērziņš ir ziņojis šādus faktus, ka 1953. gadā: "Republikā vēl arvien nav likvidētas pagrīdes buržuāziski nacionālistiskās organizācijas, kuras realizē pretpadomju propagandu un slepkavo padomju cilvēkus. Pēc nepilnām ziņām, republikas teritorijā uz šo brīdi darbojas 13 bandītu grupas, 133 atsevišķi darbojošos bandītu un 77 nelegālistu. Laika posmā pēc kara buržuāziski nacionālistiskie bandīti ir nogalinājuši 1660 padomju aktīvistus." Šajā Kalnbērziņa runā, protams, mēs sadzirdam skaidru ideoloģisko pozīciju. Viņam nav nacionālo partizānu, viņam nav cīnītāju, viņam ir tikai bandīti un tie, kas piekrita Latvijas okupācijai un kas palīdzēja to uzturēt. Priekš Kalnbērziņa, tie, protams, nav kolaboracionisti, bet gan padomju cilvēki. Vienkārši. Bet es domāju, ka mums vajadzētu jau būt šim nervam, ka mēs spējam izšķirt, kas ir kas. Tālāk no Kalnbērziņa runas: "Pagājušajā gadā vairākās Rēzeknes, Rīgas, Talsu un citās vidusskolās tika atklātas pagrīdes organizācijas, kuras veica aktīvu pretpadomju darbu un gatavoja teroristiskus aktus. Nākas atzīt, ka pēdējā laikā LKP CK un Republikas Ministru padome, vietējie partijas un padomju orgāni uz vietām nodeva visas lietas par naidīgās nacionālistiskās pagrīdes likvidēšanu Iekšlietu ministrijas orgāniem, kuri savukārt plaši izmantoja represijas. Republikā laikā no 1945. līdz 1953. gadam represēti pavisam," lūdzu, ieklausieties, "119 000 cilvēku." Līdz 1953. gadam - 119 000 cilvēku! "No tiem bijušie Valsts drošības ministrijas orgāni arestēja 26 500 cilvēkus, nogalināti kā bandīti 2321 cilvēks, kā kulaki un bandītu atbalstītāji ārpus republikas robežām izsūtīti 43 702 cilvēki. Milicijas un prokuratūras orgāni arestējuši 46 350 cilvēkus." Un mēs kaunēsimies pateikt, ka bija organizēta bruņota pretestība! Kurš ticēs, ka Latvija bija okupēta? Mums vajag faktus, un tie mums ir. Ņemsim izvilkumu no LKP CK administratīvo, tirdzniecības un finansu orgānu daļas izziņas CK biroja locekļiem par Iekšlietu ministrijas pasākumiem nacionālās pagrīdes likvidēšanā uz 1954. gadu."Slepeni. Sevišķā mape." "Pēckara gados Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas orgāni veikuši nozīmīgu darbu, lai sagrautu pretpadomju nacionālistisko pagrīdi un tās bruņotos bandītiskos formējumus. Šajā laika periodā likvidētas bruņotas bandas ar dalībnieku skaitu tajās 9764 cilvēku, bez tam dezorganizēšanas ceļā legalizēti 10 268 cilvēku..." Tātad šinī kategorijā ir kopumā 20 032 personas. Un tālāk šinī ziņojumā ir pieminēts: "Tomēr republikas Iekšlietu ministrijas orgāni, neskatoties uz pagājušo lielo laika periodu pēc republikas atbrīvošanas, nav spējuši izpildīt tiem doto uzdevumu - bruņoto bandu pilnīgu likvidēšanu un nacionālistiskās pretpadomju pagrīdes likvidēšanu. Līdz šim laikam," te ir domāts 1954. gads, "pēc Iekšlietu ministrijas ziņām, republikas teritorijā joprojām operē 10 bruņotas bandgrupas ar skaitu 30 cilvēku dalībnieku, 70 bandītu vieninieku un vairāk nekā 50 cilvēku nelegāļu." Un vēl. Izvilkumi no LPSR VDK priekšsēdētāja ģenerālmajora Vēvera ziņojuma LKP Centrālajai komitejai 1961. gada 6. februārī: "Neraugoties uz partijas organizācijas un VDK veiktajiem pasākumiem, naidīgās izpausmes pagājušajā, 1960. gadā turpinājās. Šīs izpausmes, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, skaita ziņā nav mazinājušās, vienīgi mainījušās to formas. 1960. gadā, salīdzinot ar 1959. gadu, pretpadomju lapiņas izplatītas divas reizes mazāk, turpretim atklātas cita veida pretvalstiskas darbības. 1960. gadā tikuši norauti un apgānīti 64 valsts karogi, 1959. gadā 14 šādi gadījumi. (. .) Valsts drošības un milicijas orgāni par valsts karoga noraušanu 1960. gadā aizturēja 51 cilvēku (. .). No iepriekš minētajiem piemēriem izriet, ka naidīgo spēku nodomu galvenie izpildītāji ir svārstīgie elementi no jaunatnes vidus. (. .) 1960. gadā republikas valsts drošības orgāni atklāja piecas jauniešu pretpadomju grupas Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un Bauskas rajonā." Es varētu turpināt, bet pietiek ar šiem dažiem piemēriem, lai atgādinātu, ka ir runa par ļoti nozīmīgu vēstures faktu, kas skar mūsu pagātni - laiku tieši pēc Otrā pasaules kara. Mēs to deklarācijā nedrīkstam noklusēt. Ne jau tādēļ, lai uzsāktu uz šīs deklarācijas pamata kaut kādu tribunālu, bet tādēļ, ka mums ir vajadzīgs piepildījums. Citādi iznāk, ka mums ir gan nacionālās pretestības kustības dalībnieki, jo tādu likumu mēs pieņēmām - likumu "Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu,- taču pašas kustības vai nu nav, vai mēs kaunamies to pieminēt. Vai mums ir bailes to pieminēt. Un tādēļ mums, šai 6. Saeimai, būs jāizšķiras, ar kādu saturu mēs piepildām Latvijas okupācijas deklarāciju - ar vispārīgām frāzēm vai ar vissāpīgāko faktu par šīm cīņām, par nepadošanos, par pretestību, par upuriem, par traģēdijām, kuru dēļ mēs nedrīkstam klusēt. Mans krusttēvs, kas gāja bojā pie Madonas cīņā 1949. gada 13. novembrī, gāja bojā kopā ar visu savu grupu, ko viņš komandēja, pie Sūniņu mājām, - viņš man nepiedotu, ja es šodien, 6. Saeimas deputāts, par viņu nerunātu. Mīļie draugi, es domāju, ka mēs esam nacionālas neatkarīgas valsts atbildīgi pilsoņi. Tāpēc pacietīsimies ar šīs deklarācijas pieņemšanu, nepieņemsim to šinī formā! Tā ir "amputēta" deklarācija. Vai nu... es esmu ar mieru, ka to pieņem pirmajā lasījumā, ja to var grozīt, ja to var papildināt, un es domāju, ka Saeimas kārtības ruļļa 118. paragrāfs... (Starpsauciens no zāles: "Skaids, kā āmen baznīcā...")".
• 1996_08_22-seq123 language "lv".
• 1996_08_22-seq123 speaker Paulis_Klavins-1928.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q822919.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q211.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q4294315.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q2660080.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q80021.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q183.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q15180.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q1092499.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q80919.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q1773319.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q5244326.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q30.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q27996260.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q1669018.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q1975768.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q44989.
• 1996_08_22-seq123 mentions Q1780610.